01.05.2019. Putnu balle Ķemeru nacionālajā parkā

Pirmā maija saullēktu sagaidu Torņakalna dzelzceļa stacijā. Applūdušajos mazdārziņos spoguļojas saullēkta iekrāsotās debesis. Paskatoties pulkstenī, secinu, ka līdz vilcienam, kas no Torņakalna Jūrmalas virzienā atiet 05:46, ir vēl kāds laiciņš, un nolemju paiet gar sliedēm Rīgas centra virzienā, lai atrastu vietu, kur saullēkts labāk saskatāms. Pavasaris uzskatāmi demonstrē savu spēku, jo pat grantī starp sliežu ceļiem zied ziedi. Aizeju līdz vietai, kur sliedes liec līkumu un tālumā redzams dzelzceļa tilts, un tur arī top iecerētās bildes. Nu jau jādomā, kā laikus atgriezties, jo vilciens drīz būs šeit. Kad speru pirmos soļus atpakaļ uz perona, tālumā jau dzirdama vilciena tuvošanās. Kāpju iekšā dzelteni zilajā vagonā, iekārtojos pie loga un uzsāku ceļu uz Ķemeriem.

Saullēkts Torņakalna dzelzceļa stacijā

Kad tuvojamies Priedainei un Lielupei, skati aiz loga kļūst arvien krāšņāki un iespaidīgāki. Viegla, saules izgaismota migla ceļas augšup. Pa kreisi no manis ejas otrā pusē sēž kāds puisis, kas arī iecienījis ”Marmot” apģērbus un, šķiet, gatavojas dienu sākt ar aktīvu atpūtu. Saullēkta skatus tas dokumentē video formātā savā telefonā. Skatos uz Lielupi, sauli un makšķerniekiem laivās un domāju, cik labi tagad būtu atrasties upes krastā un mierīgi izbaudīt šo rīta izrādi. Tomēr šai dienai man mērķi citi, tāpēc palieku vien savā sēdvietā, un vilciens pamazām trauc tuvāk manam mērķim.

Puisis no ejas otras puses izkāpj Slokā un aizsoļo pa peronu. Uz ausīm tam mūzikas austiņas. Gaume katram, protams, sava. Ne skrējienos, ne pārgājienos mūziku neklausos. Jo īpaši pārgājienos ausis jātur vaļā, lai tvertu visu apkārt notiekošo. Iespējams, lai piedāvātu kontrastu ar sportisko puisi, aiz viņa seko cits puisis – melnās drēbēs, melnā kapucē un ar alus pudeli rokās. Nez, vai tas aliņš ir šīs dienas pirmais, vai vakardienas pēdējais?

Ķemeros kopā ar vēl dažiem pasažieriem izkāpju un gatavojos sava pārgājiena startam. Mazliet jāpagaida, kamēr pulsometrs sazinās ar satelītiem, lai spētu kartē iezīmēt, kur šodien esmu devies. Rīts ir mazliet dzestrs. Šķiet, kādā no stacijām uz tablo manīju paziņojumu par +2 grādiem. Kamēr stāvu uz vietas, ir mazliet vēsi, bet zinu, ka soļojumā un dienai iesilstot man būs silti. Kad pulsometrs ir darba kārtībā, dodos Ķemeru ielās.

Ķemeru dzelzceļa stacijā

Ķemeru centrs šodien ir atstāts ārpus mana maršruta. Uzmeklēju gleznotāja Vilhelma Purvīša vārdā nosaukto ielu un pa to dodos līdz pat Partizānu ielai. Pa ceļam Purvīša iela krustojas arī ar Jaņa Rozentāla ielu. Ķemeros gleznotāji ir iecienīti. Ķemeri pamazām mostas, bet Partizānu ielas galā es atstāju tos aiz muguras un nozūdu mežā pa Zaļās kāpas maršrutu.

Informācijas dēlis pie Zaļās kāpas maršruta starta

Zaļās kāpas taka paredzēta gan gājējiem, gan velobraucējiem. Taka ir gana plata, un gar tās malām te bariņos sapulcējušās priedes, te egles vēlas apskatīt agro gājēju, te bērzi izspraucas caur skujkoku rindām, lai sveiktu viesi. Vietās, kur taka mitrāka, tā noklāta ar dēļu laipu. Pa taku soļoju raiti, ātrums ap 6 km/h, un drīz sasniedzu vietu, kur manā priekšā paceļas pati Zaļā kāpa. Velosipēdisti savus braucamos aicināti atstāt turpat pie kāpas ierīkotajā velo novietnē, un tad interesenti pa koka kāpnēm var doties augšup kāpas mugurā. Ja nav vēlmes kāpelēt pa kāpu, ir pieejama arī taka, kas ved gar to, bet šai rītā nolemju paskatīties uz apkārtni no augšas. Lai arī kāpa kokiem apaugusi, caur tiem var manīt netālo purvu.

Zaļā kāpa

Kāpas otrā pusē atgriežos uz takas un turpinu raito soļojumu. Mežu visapkārt piepilda visdažādākās putnu balsis. Īsi pirms pulksten 8:00 sadzirdu savu pirmo dzeguzi šogad un mēģinu saskaitīt, vai tā kūkos astoņas reizes. Dzeguze ar pārtraukumiem nokūko krietni vairāk reižu. Tad jau patiešām tā ir īsta dzeguze, nevis skaļāks pulkstenis.

Nonāku krustcelēs, kur man tiek piedāvātas trīs iespējas – doties atpakaļ uz Zaļo kāpu, iet uz Ķemeriem vai turpināt ceļu uz Kaņiera ezeru. Protams, izvēlos trešo no piedāvātajām iespējām. Brīdī, kad noieti aptuveni 9,5 km no Ķemeru stacijas, iznāku uz grants ceļa un pa to virzos uz Kaņiera pilskalna taku un skatu torni. Pirms tam gan nopētu takas galā esošo Ķemeru nacionālā parka karti, un manu uzmanību piesaista fakts, ka MAPS.ME aplikācijā redzamā taka no Slokas ezera peldošā skatu torņa Slokas virzienā šai kartē nav atrodama. Vieta starp Slokas ezeru un Aklo ezeru arī apzīmēta kā visai purvaina. Tas, protams, rada neziņu par iecerēto finiša taisni, bet nolemju, ka visu izpētīšu uz vietas un, ja nu tiešām iebridīšu purvā, griezīšos atpakaļ un finišēšu Kūdras stacijā vai Ķemeros.

Automašīnu šai rītā uz ceļa ļoti maz, tāpēc varu mierīgi soļot un vērot apkārtni. Ceļmalas grāvī ik pa brīdim manāmas dzeltenas purenes. Tās tik neatlaidīgi kārdina mani, ka galu galā padodos un kāpju grāvī, lai nofotografētu šos košos ziedus.

Purenes

Stāvlaukumā Kaņiera pilskalna takas sākumā stāv vientuļš Volvo C30. Pie sevis nodomāju, kas gan varētu būt takas apmeklētājs vai apmeklētāji? Makšķernieki? Putnu pētnieki? Vienkārši dabas draugi? Paeju garām Volvo un pa taku dodos Kaņiera ezera virzienā. Kad sasniedzu niedrāju, tālumā aiz tā manu paceļamies dūmu mākoni. Brīdi apstājos, lai novērtētu situāciju un izlemtu, vai zvanīt ugunsdzēsējiem. Melnais dūmu mākonis pamazām izklīst, un papildspēki tam neierodas, tāpēc ugunsdzēsējiem šai rītā ļauju atpūsties.

Eju pa dēļu laipu uz Kaņiera pilskalnu, kurā uzcelts skatu tornis. Pa ceļam manu vietu, kur takas malā redzami prāvāki akmeņi. Iespējams, tie bijuši saistīti ar pilskalnu. Informācijas plāksnīte pilskalnā vēsta, ka ticamākā versija esot tā, ka akmeņu vaļņi te palikuši ledāju kušanas procesā.

Palūkojoties uz skatu torni, ieraugu, ka tas ir jau apdzīvots. Pirmajā brīdī nesaskatu, kas tieši ir torņa augšā, bet ir skaidrs, ka tie ir divi cilvēki. Torņa augša ir gana ietilpīga, tāpēc pamazām kāpju augšup. Pēc mirkļa man pretī kāpj divi jaunieši – puisis un meitene. Kad sveicinu un vaicāju, vai neiztraucēju, tie atbild noraidoši. Šķiet, abus var pieskatīt vienkāršiem dabas draugiem, jo nekas neliecina, ka abi būtu bruņoti ar binokļiem, ko šeit ierasti lietotu putnu pētnieki.

Torņa augšā apstājos un izbaudu mirkli. Saule apspīd Kaņiera ezeru, un gan tā ūdeņos, gan virs tiem manāma rosība. Vietējā putnu populācija pilnīgi noteikti ir nomodā. Dažnedažādās balsīs izskan sveicieni saulainajam rītam. Rosīgais, skaļais un dzīvības pārpilnais ezers ir pilnīgs pretstats tam, kādu to redzēju pirms diviem mēnešiem, kad ūdeņus lielākoties klāja ledus.

Skats uz Kaņiera ezeru no Kaņiera pilskalna skatu torņa

Atelpas brīdis tornī nav ilgs, un drīz turpinu ceļu pa Kaņiera pilskalna taku. Taka ir apļveida, dodot iespēju tādiem interesentiem, kā pāris, kuru satiktu tornī, ierasties ar auto un izmest nelielu loku svaigā gaisā. Kad nonāku atkal uz lielā ceļa, griežos atpakaļ Ķemeru virzienā. Pēc mirkļa man garām pabrauc jau manītais Volvo. Vietai, kur no Zaļās kāpas takas iznācu uz ceļa, soļoju garām, jo mans nākamais mērķis ir “Cemex” dāvātais putnu vērošanas tornis, kas arī atrodas pie Kaņiera ezera. Tālu gan netieku, jo caur kokiem un ezera niedrēm pamanu dziļāk ezera niedrājā iepeldējušu gulbi, tāpēc dodos palūkot tuvāk. Attālums gan izrādās daudz par lielu un manā rīcībā esošā optika par vāju, lai ko prātīgu saskatītu.

Netālu no Antiņciema pļavā slejas dižozols. Neliela izpēte vēsta, ka tas tiek dēvēts par Antiņciema mikrolieguma ozolu. Mikroliegums izveidots kādas īpaši aizsargājamas sugas atradnes vietai, bet to, kas tieši tiek aizsargāts, neizdodas atrast.

Antiņciema mikrolieguma ozols

Krustojumā, kur ceļš sadalās Lapmežciema un Antiņciema virzienā, izvēlos sekot norādei, kas vēsta, ka līdz Lapmežciemam vēl pieci kilometri. Šeit ceļa sākumā kā vienā, tā otrā pusē redzamas arī saimniecības – lielākas un mazākas ēkas. Arī satiksme te dzīvāka. Ik pa brīdim man garām patrauc kāds auto.

Ūdenstilpnē, kas oficiāli tiek dēvēta par Akmeņradziņu ezeru, bet man drīzāk atgādina Kaņiera piedēkli, vientuļš peld paugurknābja gulbis. Putnu neiztraucē arī mana pietuvošanās, jo tas, iespējams, apzinās, ka ūdeni, kas šķir mūs abus, es nepārvarēšu. Kaņiera ūdenī makšķeres pludiņu peldina kāds makšķernieks, kas te ieradies ar busiņu. Vīra vaigs gan nav pārāk līksms. Iespējams, Kaņiera zivīm neiet pie sirds tā piedāvājums.

Vientuļais gulbis

Soļojot gar Kaņieri ik pa brīdim dzirdu skaņu, kādu parasti rada vēja vai paša pūšana dzēriena pudelē. Pirmais minējums ir par to, ka skaņu rada kāds putns. Otrs minējums, ka ūdenī iemestā pudelē svilpo vējš, bet skaņa atkārtojas tik bieži un no dažādām vietām, ka Kaņierim jābūt ļoti piedrazotam, lai skaņu radītu pudeles. Sūtu jautājumu brālim-ornitologam par to, vai kāds putns rada tādu skaņu, un kādu brīdi vēlāk saņemu apstiprinājumu, ka dzirdu lielā dumpja balsi.

Arī vietā, kur taka aizvijas uz putnu vērošanas torni, stāv vientuļš auto, bet tā vadītāju un/vai pasažierus tā arī nesastopu. Vispirms dodos uz putnu novērošanas torni, kura apkārtnē esošie ūdensputni, skaļi bļaudami, metas spārnos. Manas zināšanas ļauj secināt vien to, ka izbiedēju kādus zosveidīgus putnus. Arī šeit var manīt dzīvo rosību ezerā, kas gan lielākoties notiek drošā attālumā no skatu torņa un ar neapbruņotu aci lielākoties nav sīki saskatāma.

Kaņiera ezers no Cemex putnu novērošanas torņa

No skatu torņa virzos uz Kaņiera niedrāja laipu, kas vēl pirms diviem mēnešiem nebija atjaunota pēc vandāļu uzbrukuma. Šodien laipas galā manu nokrautus kokmateriālus, kas liecina, ka remontdarbi te ir notikuši vai notiks. Palūkojoties uz priekšu pa laipu, šķēršļus nemanu, tāpēc dodos vien iekšā niedrājā. Laipa mazliet līgojas zem katra mana soļa. Šur un tur var manīt pa nomainītam margu posmam vai laipas dēlim. Darbu veicēji godam pastrādājuši, lai taku atkal atvērtu apmeklētājiem.

Kaņiera niedrāja laipa

Niedrājs ir tik biezs, ka kādu brīdi neko vairāk par niedrēm nav iespējams saskatīt, bet tad parādās arī brīvāka ūdens laukumi, vienā no kuriem manu bariņu baltpieraino lauču. Virs niedrēm lidinās kas tāds, ko spēju klasificēt vien kā “kaut kādu plēsējputnu”. Laipa ir lieliska putnu mīļotājiem, un mierīgākā tempā vai pat apstājoties, lai dotu iespēju putniem nomierināties, noteikti var redzēt daudz interesanta. Vienīgais mīnuss ir knišļu bari, kas daudzviet ir īpaši biezi, tāpēc tiem, kam kukaiņi rada diskomfortu, ieteicams noklāt sevi ar ko tādu, no kā mazie lidoņi turas pa gabalu.

Skats no Kaņiera ezera laivu bāzes skatu torņa

No takas iznāku pie Kaņiera ezera laivu bāzes. Ezera ūdeņos pie bāzes čum un mudž makšķerniekiem pilnas laivas. Arī šeit ir neliels skatu tornis, kurā, protams, uzkāpju. Otrpus laivu bāzes ēkai ezerā peld divi gulbji, bet citādi putnu te tuvumā nav īpaši daudz. Iespējams, tos nevilina intensīvā laivu satiksme uz ezera. Kad no laivu bāzes esmu atgriezies uz ceļa, ūdenī pamanu nelielu bariņu ar brūnkakļiem, kas kaut ko skaļi apspriež savā starpā.

Brūnkaklis dodas pie saviem biedriem

Lapmežciems mani sagaida ar svaigā pavasara zaļumā tērptu koku gatvi. Nolemju doties uz galveno ceļu caur ciemu, lai uzmeklētu kādu veikalu, bet tad atgriezties mazliet nomaļākos ceļos. Pie Lapmežciema pagasta pārvaldes ēkas darbojas ar lielu enkuru greznota strūklaka. Kad dodos garām strūklakai, tās ūdens rotaļas vēro kāda kundze, kas apsēdusies uz blakus esošā soliņa.

Lapmežciema strūklaka

Pie “Tuteņu” mājām pamanu akmeni ar plāksni. Pieejot tuvāk, lasu, ka “Tuteņi” ir Lāčplēša kara ordeņa kavaliera, pulkvežleitnanta Augusta Muižuļa dzimtās mājas.

Labu laiku soļoju pa ceļu cauri Lapmežciemam, līdz beidzot ieraugu norādi par veikalu “Top!”. Veikalā tieku pie dzēriena pudeles un pīrādziņiem. Pirms veikala manāma norāde, kas vēsta, ka pēc 300 metriem meklējama Siliņupes akmens laikmeta apmetne. Esmu drošs, ka gluži Flintstonu ēkas tur nemeklēt, bet vieta tepat netālu, tāpēc, pamazām notiesādams savus pīrādziņus, dodos to lūkot.

Lapmežciema ieliņās manu vēl dažas norādes uz apmetni, bet to solījumi izrādās maldinoši, jo pēc piecdesmit metriem norādītajā virzienā apmetnes nav. Uzņemu kursu uz Siliņupi, lai tālāk dotos uz Melnezeru un Slokas ezeru, un pēkšņi ceļa malā pamanu akmeni un informācijas dēli, kas vēsta, ka šeit pirms aptuveni pieciem tūkstošiem gadu apmetušies cilvēki. Tēlnieka Oļega Skaraiņa veidotais piemiņas akmens te atklāts 2000.gadā.

Siliņupes akmens laikmeta apmetnes vieta

Pati Siliņupe gan izskatās visnotaļ skumīgi – straume zaudējusi spēku, un upe šķiet tāda kā netīra, tāda kā aizaugusi. Arī tiltiņš pār Siliņupi ir apdarināts ar to, kas nu vajadzīgajā brīdī bija gadījies pa rokai, bet savu galveno funkciju tas pilda godam.

Pārgājienu turpinu pa Lapmežciema un Bigauņciema mazajām ieliņām. Visapkārt zied dārzi, zied koki. Arī ceriņi vietām jau atvēruši pa kādam ziedam. Cilvēki papildus brīvdienu izmanto gan darbu veikšanai, gan atpūtai piemājas dārzā. Šeit secinu, ka, jo mazāks šunelis māju apsargā, jo sparīgāk tas aprej garāmgājējus.

Ciema ieliņa

Pie kādas mājas ceļmalas zālājā pamazām ieaug Mercedes Benz T2 busiņš no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Numurzīmju tam trūkst un iegrime zemē liecina, ka drīz tas būs dēvējams par nekustamo īpašumu. Iespējams, tuvējo māju saimnieks ir Mercedes Benz busiņu cienītājs, jo nedaudz tālāk stāv vēl divi Mercedes spēkrati, kas ir gan krietni jaunāki, gan, pēc visa spriežot, kustīgāki par iepriekš redzēto T2.

Mercedes Benz T2

Pa Dārza, Putnu un Slocenes ielām esmu nonācis līdz Žubītes ielai, kuras galā aiz pēdējām ēkām iela kļūst par meža ceļu. Ceļš ir visai plats un pa to, šķiet, mēdz pārvietoties arī transports uz četriem riteņiem. Arī vietumis manāmās pudeles un citi atkritumi liecina, ka šo ceļu cilvēki mēdz apmeklēt.

Kādā brīdī ceļš izved caur purvaināku apvidu, un gaisu satricina spalgi dzērvju kliedzieni. Pašas kliedzējas gan nemanu, bet nojaušu, ka tās ir tepat tuvumā.

Starp Bigauņciemu un Melnezeru

Taka izved pie Jauņķemeru ceļa, bet, pirms dodos pāri ceļam uz Slokas ezeru, piestāju, lai palūkotos uz Melnezeru – mazu purva ezeru, kurš tiek dēvēts tāpat kā vēl daži desmiti tā brāļu Latvijā. Ezera ūdens ir visai mierīgs. Stāvlaukumā pie ezera novietots viens auto, un kaut kur tālāk dzirdu balsis, bet pašus runātājus nesastopu.

Melnezers

Aiz Jaunķemeru ceļa izeju uz Slokas ezera takas. Takas kreisajā pusē paveras skats uz nelielu ezeriņu, kura nosaukumu neizdodas atrast nevienā no manā rīcībā esošajām kartēm. Slokas ezera takas malās bieži manāmas dzeltenās purenes. Šeit arī sastopu vairāk cilvēku. Reizi pa reizei kāds nāk pretī pa laipu. Dodu ceļu arī riteņbraucējam. Vietā, kur satek Vēršupīte un Vecslocene, pamanu vairākas laivas ar airētājiem. Šķiet, lielāks ļaužu pulciņš izvēlējies brīvdienu pavadīt, vagojot Slokas ezera un tā tuvējo ūdenstilpju ūdeņus. Upju labirinti gan sagādā nelielu pārbaudījumu airētājiem. Pirmajā laivā sēž divi pieaugušie un divi bērni, viens no kuriem vairākkārt atkārto: “Pa kreisi! Pa kreisi! Es taču saku – pa kreisi!”. Aiz šīs laivas seko vēl vairākas, savukārt, priekšā aiz kokiem manu tās, kuras jau veiksmīgi atradušas ceļu cauri labirintam.

Pa kreisi! Pa kreisi!

Laivotājus sagaidošā delegācija ir iekārtojusies pie Slokas ezera peldošā skatu torņa. Te redzamas vairākas automašīnas, kuru piekabes aprīkotas laivu pārvadāšanai. Pie mašīnām un uz laipas, kas ved uz skatu torni, sastopu arī bariņu pieaugušo un bērnu. Ezerā manāmas laivas, kas šobrīd dodas uz finišu, kā arī citas, kuru airētāji pagaidām nesteidz uz krastu. Lai arī apkārt valda neliela burzma, es atrodu iespēju uz mirkli uzkāpt skatu tornī un palūkoties uz Slokas ezeru no augšas. Šur un tur ezerā var manīt gulbjus. Ātri gan kāpju lejā no torņa, lai neiekļūtu sastrēgumā, ko radīs laivas, kas šobrīd sparīgi tuvojas, un tajās sēdošie airētāji. Pirms dodos tālāk, palūkojos arī uz vietu, kur ezerā ietek sēravots, kura tuvumā gaisā manāms sēram raksturīgais aromāts.

Laivotāji atgriežas

Arī pie Slokas ezera esošā karte vēsta, ka ceļš ir atrodams tikai līdz Kūdras stacijai, tomēr mana apņēmība pārbaudīt MAPS.ME precizitāti nav zudusi. Uz mirkli atstāju Slokas ezeru aiz muguras, lai izietu uz vecā ceļa, kas, kā vēsta norāde, ved uz Kūdru. Pa ceļam sastopu bariņu kājāmgājēju, kas, šķiet, izgājuši nelielā pārgājienā un arī ir izbrīnīti par cilvēku daudzumu pie skatu torņa.

Ceļš, pa kuru eju, vispirms aizved gar kādu šķietami pamestu ēku, tad gar ārstniecisko dūņu ieguves vietu un tad atkal atgriežas pie Slokas ezera. Šai ezera galā savās laivās patvērušies makšķernieki. Ejot gar ezeru, ik pa brīdim piestāju tā krastā, lai palūkotos uz ezera ūdeņiem. Vietā, kur vecais ceļš pagriežas Kūdras virzienā, piestājušas vairākas automašīnas, kuru braucēji tagad visticamāk sēž laivās uz ezera.

Dziedniecisko dūņu ieguve “Sloka”

Daudz nekavējos un dodos iekšā mežā aiz ceļa. Pieejot tuvāk ezeram, izdodas uziet arī taku, pa kuru tad dodos paralēli Slokas ezera krastam Slokas virzienā. Taka ir diezgan mīksta, brīžiem, šķiet, pat atsperīga, bet iešanai gluži labi piemērota. Šur un tur ir pa kādam pāri takai kritušam kokam, bet tos itin viegli pārvaru. Sākums šim pārgājiena posmam ir pat ļoti daudzsološs.

Vietā, kur Slokas ezerā ir neliels sašaurinājums, pamanu niedrēs stāvošu dzērvju pāri. Putni ir tik pārliecināti par savas atrašanās vietas drošību, ka tos neuztrauc krastā parādījies melns stāvs.

Slokas ezera dienvidaustrumu galā sasniedzu vietu, kur starp Slokas un netālu esošo Aklo ezeru ir vairāki nelieli kanāli. Arī tiem visiem var droši tikt pāri, jo tie, kas te gājuši pirms manis, ir no koku zariem izveidojuši mazus tiltiņus.

Tiltiņš

Kad visi ūdens šķēršļi pārvarēti, ceļš aizvijas tālāk uz Slokas pusi. Riepu nospiedumi liecina, ka pa to pārvietojas arī ar motorizētiem transporta līdzekļiem. Vietām ceļš ir tik mīksts, ka rises tajā iebrauktas visai dziļi. Katru šo dubļaino vietu apeju pa ceļa malu. Lai arī šur un tur var manīt, ka tālāk abās ceļa malās ir samērā slapjš un purvains, tiešā ceļa tuvumā vienmēr var atrast vietu, kur droši spert nākamo soli.

Kad aiz muguras jau vairāk kā 32 kilometri, iznāku pie asfaltēta ceļa. Tā kā MAPS.ME parasti gājējiem iesaka ceļus ar mazāku satiksmi, aplikācija rosina doties ziemeļu virzienā, tā izvairoties no Ventspils šosejas un Slokas dzelzceļa staciju sasniedzot pēc nedaudz vairāk kā trīs kilometriem. Nolemju, ka laika un spēka mazam līkumam man ir gana, un pagriežos uz ziemeļiem.

Ceļš ir asfaltēts, ik pa brīdim uz tā ierīkots kāds “guļošais policists”. Satiksme te intensīvāka, nekā manā šīs dienas maršrutā līdz šim. Brauc ne tikai vieglās, bet arī smagās automašīnas. Kad ceļš asi pagriežas uz austrumiem, eju nost no asfalta un pa taku mežā iekšā.

Nedaudz asfalta

Galvenais virziens ir zināms, tāpēc dažādu taku piedāvājumā ik pa brīdim mainu savu jau iemīto taku pret kādu citu, tā pamazām tuvojoties mērķim. Slokas mežos manāmi gan suņu īpašnieki, kas devušies pastaigā ar četrkājainajiem draugiem, gan kāds vīrs ar zāģi. Pēdējais aizņemts ar kādu koka zaru, ko kāda iemesla dēļ vēlas nozāģēt.

Finiša taisne

No meža iznirstu pie Slokas stadiona. Vairs tikai neliels ceļa posms mani šķir no finiša dzelzceļa stacijā. Kad uz Artilērijas ielas, kas ved tieši uz staciju, palūkojos vilcienu sarakstā, secinu, ka pēc dažām minūtēm – 13:23 – atiet vilciens uz Rīgu. Pielieku soli un pie vilciena esmu minūti pirms tā atiešanas. Pārgājiena noslēguma bilde ar dzelzceļa staciju šoreiz izpaliek, jo vēlos iespējami ātrāk nokļūt Rīgā.

Šodien nedaudz pietrūkst līdz 36 noietiem kilometriem, bet visi mērķi, ko vēlējos sasniegt šai putniem un to balsīm pārpilnajā pasākumā, ir sasniegti. 14:13 izkāpju no vilciena Torņakalna stacijā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s