01.06.2019. Skrējiens Rozes pilsētā un pārgājiens Adamovas ezera dabas parkā

Pēc garā un trauksmainā nakts brauciena uz Rēzekni pie miera dodos vien pēc 2:00 naktī, tāpēc modinātāju esmu licis iespējami vēlāk – uz 07:45, lai kaut nedaudz uzkrātu spēkus pirms šodien paredzētā skrējiena “Skrien Latvija” seriāla 3.posmā. Nedēļas nogalēs viesnīcā “Kolonna” brokastis pasniedz tik no 8:00, kas faktiski ir pēdējais brīdis man pabrokastot, jo skrējiena starts tepat netālu esošajā Rēzeknes Festivāla parkā jau 10:00. Kad pamostos, secinu, ka galva nedaudz smaga. Šķiet, ka ir bijis par maz gan miega, gan ūdens. Ja pirmo atgūt nevarēšu, tad ūdens pudele gan man ir pa rokai.

Ja vēl naktī Rēzeknē lija, tad rīts ir atausis saulains, un tāda solās būt arī visa diena. Domās jau priecājos, ka būs iespēja izbaudīt saulainus skatus uz Adamovas ezeru, bet vispirms gan jāpieveic dienas pirmā aktivitāte – skrējiens.

Brokastīs izvēlos omleti, cerot, ka tā būs piemērotākā “degviela” manam šīs dienas skrējienam. Viesnīcas restorānā manāmi gan viesi no tālākām valstīm, gan vairāki skrējiena dalībnieki, kas, tāpat kā es, izvēlējušies Rēzeknē ierasties dienu pirms starta.

Arī šoreiz esmu ticis pie numura, kas beidzas ar “82” – 2082. Stiprinu numuru pie krekla, īsi pēc 9:00 atstāju sava numuriņa atslēgu pie viesnīcas darbinieka recepcijā un dodos uz Festivāla parku, no kura jau kopš brīža, kad pamodos, dzirdama gan mūzika, gan dažādi paziņojumi sacensību dalībniekiem.

Pulksten 10:00 starts pusmaratonistiem un 10 kilometru skrējējiem. Es piederu pie pēdējiem, un Rēzeknes ielās izveidotais aplis man jāmēro divas reizes. Sāku ar iesildīšanos laukumā pie Latgales vēstniecības GORS. Te iekārtotie ielu apgaismojuma stabi gan nepārliecina, jo vieglītēm līgojas, kad izmantoju tos par atbalstu stiepšanās vingrinājumos. Ceru, ka nevienam uz galvas stabu neuzgāzīšu, un turpinu stiept kāju muskuļus.

Saulīte silda, bet desmitos no rīta karstums vēl gluži nenomāc, un var cerēt, ka visa skrējiena laikā saulīte būs pret skrējējiem saudzīga.

Sacensības sākas ar pāragru starta šāvienu. Starta tiesnesim būs paslīdējusi roka. Neviens skrējējs gan nedodas trasē, jo šāviens paspruka pārāk negaidīti. Nezinu, cik šāvieniem paredzēta starta pistole, bet īstais starts tiek dots ar balss komandu. Ņemot vērā šī rīta pašsajūtu, īpaši uz priekšu neraujos, mierīgi ripinu pa Atbrīvošanas aleju augšup. Kalnaina tā Rēzekne! Aiz “Latgales Māras” pagrieziens uz Pulkveža Brieža ielu, kur meiteņu grupiņa dejo mūzikas pavadījumā un atbalsta skrējējus, tad vēl daži pagriezieni, un esam atpakaļ uz Atbrīvošanas alejas.

Vietā, kur sākas pārvads pār dzelzceļu, izskrienam pa gājējiem paredzētu tuneli, un griežamies atpakaļ uz pilsētas centru. Tepat arī dzeršanas punkts. Kurš dzer, kurš lej sev virsū, bet atsvaidzinās visi skrējēji. Zem kājām krakšķ nomestās plastmasas glāzītes. Atpakaļceļš sākas ar garu kāpienu augšup. Esmu atradis savu tempu un pamazām “nokožu” pa kādam skrējējam. Pašsajūta gluži laba, bet apzinos, ka priekšā vēl viens aplis.

Apļa noslēguma daļa izvīta pa Pils ielu un gar Rēzeknes upi. Uz Pils un Dārzu ielu stūra kāds vīrietis ar šļūteni aplaista skrējējus. Šķiet, tieši to pašu viņš darīja arī skrējienā pirms gada. Pilnīgi skaidrs kļūst, ka vīrieši nesaprot, kad tiem saka “NĒ!”, jo, neskatoties uz manu žestu un skaidri izteikto nevēlēšanos tikt aplaistītam, pie ūdens strūklas tieku arī es.

Noslēdzu pirmo apli ar ūdens glāzi no tur atrodamā dzirdināšanas punkta un dodos otrajā aplī. Tempu joprojām neforsēju, bet, jūtot, ka arī tā ripo labi, pamazām izvēlos katru nākamo skrējēju, ko “nokost”. Vispirms “krīt” vairāki zemessardzes 3. Latgales brigādes puiši, tad kārta “Latvijas Finiera” vīriem. Finiša līniju šķērsoju 86.vietā no 276 finišējušajiem skrējējiem. Laiks nedaudz virs 50 minūtēm, un, ja ticam pulsometram, distance pārsniegusi 10 kilometrus. Ja precīzi, ierīce fiksējusi 10,69 kilometrus.

Ar smaidu uz priekšu 🙂 Foto: Mareks Gaļinovskis

Viens no brīvprātīgajiem uzkarina man kaklā finišētāja medaļu. Medaļu rotā rozes zieds, kas gan nenozīmē, ka “tētim tikusi meiteņu medaļa”, kā par to vēlāk spriež jaunākais dēls. Rēzekni mēdz dēvēt arī par Rozes pilsētu. Leģenda vēsta, ka Volkenbergas pilskungam, kam 13.gadsimtā piederējušas visas latgaļu zemes, bijušas trīs meitas – Rozālija jeb Roze, Lūcija un Marija. Pēc vecāku nāves meitenes zemes sadalījušas savā starpā. Marija savu pili cēla Viļakā, Lūcija – Ludzā, bet Rozālija valdīja Rēzeknē, ko tai laikā dēvēja par Rositten.

Pēc finiša dodos augšup pakalnā, kur zaļajās “Dobeles dzirnavnieka” teltīs dalībnieki tiek pie putras bļodas. Apstiprinās jau iepriekš novērotais, ka “Skrien Latvija” posmos pavāri ar putru neskopojas. No netālā galdiņa pieceļas kāda meitene, nāk pie manis un sniedz piena glāzi. Jāatzīst, ka pat nepamanu, kurš uzņēmums dalībniekus nodrošina ar pienu, bet no glāzes neatsakos.

Viesnīcā savā numuriņā pārsteidzu nepazīstamu sievieti. Ļauju tai pabeigt telpu uzkopšanu un pa to laiku viesnīcas gaitenī iztukšoju skrējiena finišētājiem dāvāto jogurta dzērienu. Kad istabiņa atkal nodota manā rīcībā, izstaipu muskuļus pēc skrējiena, tieku pie dušas un ģērbju pārgājienam jau sagatavoto drēbju kārtu. Jau nevaru sagaidīt, kad atkal došos ārpus telpām. Kā jau iepriekš nolemts, uz Adamovu došos ar 13.autobusu. Pagājušajā naktī recepcijas meitene ir mani nodrošinājusi gan ar autobusu sarakstu, gan karti, kurā atzīmēta pieturas atrašanās vieta.

Tā kā 13.autobuss no tirgus atiet 12:17, man ir vēl gana laika, tāpēc vispirms dodos pie “Latgales Māras”, lai, kā jau tas kādu laiku ierasts, dokumentētu iegūto medaļu ar kādu konkrētajai vietai raksturīgu objektu vai skatu fonā. Pusmaratonisti vēl turpina apļot Rēzeknes ielās, bet desmit kilometru distances skrējējus gan vairs nemana.

Godam nopelnīta

Pa ceļam uz autobusa pieturu izmetu nelielu līkumu līdz Rēzeknes pilskalnam, kura virsotnē vēl var saskatīt 13.gadsimtā celtās Livonijas ordeņa pils drupas. Pa kāpnītēm uzkāpju pašā kalna virsotnē, bet pie vizuāli pievilcīgākās drupu daļas vēl tik drīz netieku, jo tieši šai brīdī divi puiši viens otru fotografē uz pilsdrupu fona.

Kamēr puišiem foto sesija, palūkojos uz zaļiem velēnu jumtiem segto Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru “Zeimuļs”, kas atrodas pilskalna pakājē. Arhitekti Rasa Kalniņa un Māris Krūmiņš radījuši visai pievilcīgu celtni ar daudzām slīpām plaknēm.

Zeimuļs

Kad puiši beiguši pozēšanu pilsdrupās, dodos lūkot, no kuras puses saule ļauj man pilsdrupas vislabāk nofotografēt. Secinu, ka šobrīd tam vispiemērotākā ir nogāze Rēzeknes upes pusē. Plānoju te atgriezties pārgājiena noslēgumā, lai palūkotos uz pilsdrupām arī vakara gaismā.

Rēzeknes pilsdrupas

Kāpju lejā no Rēzeknes pilskalna un dodos uz Dārzu ielu, pa kuru tālāk soļoju līdz Latgales ielai, kur uzmeklēju pieturu “Tirgus”. Netālu slejas Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle. Pieturā diezgan daudz cilvēku, bet tos interesē 21.autobuss, kas pienāk 12:07.

12:17 kāpju 13.autobusā, samaksāju 50 eiro centus un iekārtojos priekšējā sēdeklī. Autobusā ir vēl daži pasažieri, un pa kādam iekāpj arī pa ceļam. Kāda kundze ar prieku atzīmē, ka autobuss pārvietojas precīzi pēc grafika. Skrējiena laikā maršruts ir mainīts, un autobuss ierastās Atbrīvošanas alejas vietā kādu brīdi brauc pa Dārzu ielu. Rēzeknieši gan ir pieraduši pie šādiem pasākumiem, un Dārzu ielā atrodami ne tikai pieturas apzīmējošie stabiņi, bet arī soliņi.

Ļoti atbilstoši gaidāmajam pasākumam autobusa šofera izvēlētā radio stacija atskaņo Aijas Andrejevas jaunāko dziesmu “Es iešu tālāk”. Nezinu, vai Aija tā to ir iecerējusi, bet to droši varētu dēvēt par pārgājienu himnu.

Adamovas pieturā izkāpju vienlaikus ar bariņu sieviešu, iedarbinu pulsometru un pa kāpnītēm kāpju no pieturas augšup uz ceļu, kas ved iekšā Adamovā. Ciemā valda rosība, jo saulainais laiks ir izvilinājis ārā gan dārza darbu veicējus, gan aktīvas atpūtas cienītājus. Ceļa pagriezienā kāds puskails vīrs pļauj zālienu, savukārt, skolas sporta laukumā divi puiši vingro.

Adamovas muiža pirms diviem gadiem ir izslēgta no valsts aizsargājamo pieminekļu saraksta, kungu dzīvojamā ēka vairs nav apskatāma. Toties saglabājusies 19.gadsimtā celtā kalpu māja, kura, šķiet, arī šodien tiek izmantota kā dzīvojamā ēka.

Adamovas muižas kalpu māja

Gar Adamovas sanatorijas internātskolas ēku aizeju līdz Adamovas ezeram. Ar vairākām salām rotātais ezers un tā apkārtne reiz bija dabas liegums, bet nu ir daļa no Adamovas ezera dabas parka. Kamēr fotografēju ezeru, parādās divi puiši, kas, spriežot pēc numuriem pie krekliem, nolēmuši pēc skrējiena atveldzēties ezerā. Kad pagriežos, lai dotos prom no ezera, kāpņu galā parādās mazs šunelis, kas sirsnīgi rej uz mani. Turpinu savu ceļu, un šunelis, vēl reizi pa reizei ieriedamies, aizskrien savās darīšanās.

Adamovas ezers

No Adamovas izeju uz Rēzeknes – Kārsavas ceļa, gar kuru soļoju aptuveni pusotru kilometru līdz pagriezienam uz Lendžiem. Adamovā dīķa malā netālu no lielceļa ganās piecas govis. Šobrīd to domas pievērstas zāles graušanai, tāpēc par mani tās neliekas ne zinis.

Adamovas gotiņas

Pagriežos uz Lendžiem, lai turpinātu ceļu apkārt Adamovas ezeram. Ceļa kreisajā pusē slejas augsta ēka, vai, pareizāk, tas, kas palicis no tās, jo ēkas sienu vairs nav, tās jumta daļu balsta vairākas metāla “kājas”. Iespējams, tā reiz bijusi graudu noliktava vai kas tamlīdzīgs. Šobrīd trīs vīri, šķiet, mēģina panākt, ka arī jumts nonāk tuvāk zemei, jo kaļ, dauza un zāģē pamatni vienam no metāla balstiem.

Jums uz metāla kājām

Gar pašu ezeru šai posmā iet nav iespējams, jo ezera krastā slejas dzīvojamās ēkas, un populārākais skats uz ezeru ir no attāluma, priekšplānā redzot zīmi “Privātīpašums”. Ceļa segums gan te labs, noteikti pārspēj ne tikai virkni Rīgas maģistrālo ielu, bet arī dažu labu šoseju. Protams, to izmanto arī autobraucēji, kas šai posmā trauc visai ātri.

Tālumā Adamovas ezers

Ezera apkārtnē ir strazdu jūra. Nezinu, vai tie tikai trenējas augļu un ogu sezonai, vai arī tiešām jau šobrīd ko atrod, bet īpaši daudz to ir augļu dārzos. Tālumā šur un tur var dzirdēt dzeguzi kūkojam. Gan ezera piekrastē, gan piemājas dīķos balsis iemēģina varžu kori.

Aiz “Austrumu krastu” mājām ceļš pavisam cieši pietuvojas Adamovas ezeram, vien niedrājs liedz labāk izbaudīt skatu uz ezeru. Toties labi saskatāms ezera pretējais krasts, kas noteikti ir kalnaināks par tā dienvidu malu. Vērojot pakalnus ezera ziemeļu pusē, mēģinu uzminēt, kurš no tiem ir Sarkaņkalns – viens no mana pārgājiena pieturas punktiem.

Niedrainais ezera krasts

Šai vietā manu arī vairākus makšķerniekus. Daži stāv ezermalas niedrēs un makšķerē no krasta, bet kāds vīrs ir ticis arī pie motorizētas laivas un dodas dziļāk iekšā ezerā. Kādu gabalu nostāk no makšķerniekiem peld vientuļš paugurknābja gulbis.

Adamovas ezera austrumu galā no lielā ceļa atdalās mazāks zemes ceļš. Nolemju turpināt turēties iespējami tuvu ezeram, tāpēc dodos lūkot, kurp ved šis ceļš. Vispirms tas aizved garām peldvietai ezera krastā, tad vairākām saimniecībām. Pie “Eglīšu mājām” atzarojas vēl viens ceļš, bet te zīme liedz iebraukt, kā arī vēsta par privātīpašumu. Paeju vēl gabaliņu uz priekšu, bet secinu, ka tā nonākšu atpakaļ uz asfaltētā ceļa, tā kā būs vien jāiet gar “Eglīšu mājām”. Zīme neliedz kājāmgājējiem pārvietoties pa ceļu, vien braukšanu ierobežo.

Kad uzsāku ceļu gar “Eglīšu mājām”, no tām izveļas kas pūkainai sardelei līdzīgs un grib ar mani aprunāties par to, kurp dodos un ar kādiem mērķiem. Mazais šunelis gan ir salīdzinoši mierīgs, un incidenti izpaliek. Drīz nozūdu mežā aiz “Eglīšu mājām”.

Prom mežā

Mežs patīkami atveldzē, bet ceļš te arī ir slapjāks, vietām ir lielākas peļķes un dubļi. Kādā ceļa sazarojumā sākotnēji lūkoju ceļu pa kreisi, tuvāk ezeram, bet uzraksts “Ezerzeme” liecina, ka tā ieiešu kāda pagalmā, tāpēc turpinu vien ceļu tālāk pa labo atzarojumu.

Drīz iznāku saulītē netālu no “Voskānu mājām” un “Ezerlīčiem”. Arī te valda rosība, tiek pļauts un zāģēts. Laukā mētājas zila muca ar uzrakstu “Volvo”, kurai nespēju paiet garām, to nenofotografējis.

Volvo muca

Kad saprotu, ka neizbēgami iesoļošu “Ezerlīču” pagalmā, uzmeklēju savā mugursomā jau iepriekš bieži pielietoto pieklājību un dodos tik uz priekšu. Sveicinu “Ezerlīču” saimnieci, kas rosās turpat pie ēkas, un saku, ka, ejot gar ezeru, esmu nonācis līdz viņas pagalmam. Saimniece vaicā, vai es kājāmgājējs un kurp vēlos nokļūt. Izdzirdējusi par Sarkaņkalnu, tā nosaka, ka kalns tepat vien ir un varētu iet tepat gar šķūņa stūri, bet tur viss aizaudzis, tāpēc tā ierāda man ceļu pa kuru iet tālāk un izstāsta, kā nokļūt Sarkaņkalnā pa to.

Varētu jau saimniecei teikt, ka brikšņi un zāle nespēj mani nobiedēt, tomēr izvēlos izmantot iespēju tuvāk aplūkot arī Adamovas ezera ziemeļu krastu. Pa ceļam pamanu nelielu dīķīti, kurā zied viena koša ūdensroze. Protams, ka dodos arī to aplūkot tuvāk.

Adamovas ūdensroze

Ceļš tālāk ved gar pašu ezera krastu, un es ar prieku tveru katru jaunu skatu, ko man dāvā saules apspīdētie ūdeņi un zaļie ezera krasti. Pašā ezera krastā redzami nelielie Plikpūrmaļu kapi. Vietām var manīt arī pa kādai mājai.

Adamovas ezera ziemeļu krasts

Nonāku līdz viesu mājai “Azarkrosti”, kur kāda meitene atpūšas krēslā pie ēkas. Paeju vēl mazliet tālāk gar ezeru, lai meiteni nesatrauktu mana rosīšanās ar fotoaparātu, un veicu vēl pēdējās Adamovas ezera tuvplāna fotogrāfijas, jo mans turpmākais ceļš vedīs prom no tā.

Pie “Azarkrostiem”

Noskatītais ceļš ir visai aizaudzis, tomēr neesmu pirmais, kas to noskatījis savām gaitām, tāpēc pametu Adamovas ezeru aiz muguras un brienu Sarkaņkalna virzienā. Aiz krūmāja nevaru saskatīt, ko esmu izbiedējis, bet, spriežot pēc zaru brīkšķēšanas, kāds ir izvēlējies izvairīties no sastapšanās ar mani. Kad nonāku kāda kalna pakājē, nolemju kāpt augšup un tur lūkoties pēc Sarkaņkalna. Kalna nogāze ir visai stāva, tomēr drīz uz Adamovas ezeru lūkojos no augšas. Skats aizgrābj.

Adamovas ezers no augšas

Kad esmu atrāvis skatienu no ezera, palūkojos apkārt un ieraugu arī Sarkaņkalna atpūtas kompleksa ēku un pacēlāju konstrukcijas. Ziemā šeit rosās kalnu slēpotāji, bet šobrīd apkārtnē valda miers un dzirdamas vien putnu balsis. Netālu no ēkas lauka vidū guļ prāvs akmens.

Sarkaņkalna akmens

Manot, ka kalna augstākais punkts atrodas aiz atpūtas kompleksa ēkas, dodos turp un uzraušos līdz pašai virsotnei. Sarkaņkalns slejas 203,5 metrus virs jūras līmeņa. No virsotnes skatu vietām ierobežo apkārt augošie koki, tomēr var atrast gan skatu uz ziemeļiem, gan uz Adamovas ezeru dienvidos. Aizeju vēl līdz ēkas terasei, mirkli pastāvu uz tās, un tad dodos tālāk.

Skats no Sarkaņkalna virsotnes

Nākamais mērķis ir Rēzeknes novada augstākā virsotne (214,3 m vjl.) Škūru kalns. Iepriekš jau esmu noskatījis arī ceļu, kas ved gar Sarkaņkalnu, tāpēc nu pa taisno, pāri noaugušai kalna nogāzei soļoju lejup. Lai arī dienu iepriekš ir lijis, zālē palicis ļoti maz slapjuma, tomēr ceļu sasniedzu nedaudz mitrām un pieneņpūkām rotātām biksēm.

Nospriežu, ka Škūru kalns ir netālu manāmais paugurs, kura virsotnē uzcelts sakaru tornis. Katrā ziņā tieši šis kalns paceļas pāri visai apkārtnei. Lai nokļūtu Škūru kalnā, vēl gan jātiek garām mājām ar visai līdzīgu nosaukumu – “Škūres kalns”. Te nu gadās visniknākais no šodien sastaptajiem šuneļiem, kura dūša ir daudzkārt lielāka par tā augumu. Vien saimnieku neatlaidīgie saucieni liek šunelim atgriezties savā dzīvesvietā.

Kad šunelis vairs neķer pēc maniem papēžiem, drīz sasniedzu Škūru kalna virsotni. Kā jau biju manījis, to rotā sakaru tornis, no kura noteikti paveras fantastisks skats uz apkārtni, bet kāpšanai tas nav paredzēts. Ik pa brīdim var dzirdēt, ka kaut kur Latvijā atklāts jauns skatu tornis. Lūk, vieta, kur tāds noteikti būtu tieši laikā.

Škūru kalns

Atpakaļ dodos pa to pašu ceļu, pa kuru sasniedzu Škūru kalnu, un, protams, šunelis atkal ir klāt. Nu tas ir vēl agresīvāks, nekā turpceļā. Visu laiku turu šuneli redzeslokā, jo, lai arī milzīgus miesas bojājumus nodarīt tas nevar, arī mazāki būtu gana nepatīkami un samaitātu pārgājienu. Konflikts gan nepāraug fiziskā sadursmē, jo galu galā arī šoreiz šunelis atsaucas saimnieku saucieniem. Vēl dzirdu, kā saimniece uzsauc sunim: “Nu, kas tā dara?!?” Pie sevis nodomāju, ka kārtīgs mājas sargs tā dara, un turpinu savu ceļu.

Pa saules pielieto ceļu paeju garām Sarkaņkalnam un virzos tālāk uz ziemeļaustrumiem, kur ceru atrast nelielo Vizuleita ezeru, kā arī vienu vai pat divus prāvākus akmeņus. Vizuleits nez kāpēc nav izpelnījies iekļaušanu MAPS.ME aplikācijā, tāpēc te nepieciešamības gadījumā orientējos ar Google palīdzību.

Ceļš brīžiem platāks, brīžiem vairāk atgādina zālē iebrauktu stigu. Kaut kur šai apkārtnē meklējams tas, kas palicis no Loboržu muižas parka, bet to atrast spētu vien zinātājs. Ceļa malā pamanu dīķi, kura krastā blakus nelielai mājelei sēž kāds puskails vīrs. Netālu ceļa malā stāv taksometrs, pie kura zemē nolikts zāles pļāvējs, kas ļauj izdarīt minējumus gan par vīra nodarbošanos ikdienā, gan to, kāpēc tas šodien ieradies te.

Pie Vizuleita piebraukušas vairākas automašīnas. Spriežot pēc tālāk ezerā redzamās laivas, vismaz kādam no atbraucējiem prātā bijusi makšķerēšana. Arī Vizuleitam ir savs vientuļais gulbis. Iespējams, katram no apkārtnes ezeriem ir piešķirts pa gulbim.

Vizuleits

Ejot tālāk gar ezeru, ceļa vietā parādās taka, tad taka pamazām saraujas, līdz secinu, ka nu jau vienkārši brienu pa zāli. Pamanu kādu sievieti, kas arī apstaigā apkārtni. Nezinu, vai tā ir tāda pati tūriste kā es, vai aplūko savu saimniecību. Manam sveicienam tā atbild un tad klusi dodas tālāk. Es noskatu tuvāko ceļu un taisnā virzienā dodos uz to. Tepat netālu var dzirdēt arī automašīnu radīto troksni, kas nāk no Rēzeknes – Krāslavas ceļa.

Kad esmu iznācis uz ceļa un pagriezies šosejas virzienā, ieraugu pirmo no meklētajiem akmeņiem – Labvāržu laukakmeni. Vietumis prāvo akmeni sedz sūnu kārta. Akmens augstums ir 2-3 metri, ņemot vērā tā atrašanos nogāzē. Lai arī apraksti vēsta, ka akmens “paslēpies mežā”, gan fotoattēlos, gan dabā redzamais liecina, ka paslēpes šis akmens nespēlē.

Labvāržu laukakmens

Panākuma iedvesmots nolemju, ka par katru cenu jāatrod arī otrs akmens, ko esmu iekļāvis maršrutā, – Purmaļu laukakmens. Atšķirībā no Labvāržu akmens, tam pat ir pieejamas GPS koordinātes, kas, protams, palielina izredzes uz sekmīgu iznākumu.

Izeju atpakaļ uz Rēzeknes – Kārsavas ceļu un virzos tālāk uz Kārsavas pusi. Paeju garām mašīnai, kas atvedusi ceļa horizontālajiem apzīmējumiem nepieciešamo krāsu. Jā, Rēzeknes – Kārsavas ceļš šodien ir īsta toksikomānu paradīze, jo spēcīgi smaržo pēc krāsas. Ceļa vidusdaļa un viena mala jau tikušas pie svaiga krāsojuma, vēl atlikusi tā mala, gar kuru vēlāk iešu Rēzeknes virzienā, bet vispirms Purmaļu laukakmens.

Man ir jāiet gar ceļa pretējo pusi, bet tāpat drīz pamanu meklēto otrpus ceļam, aiz krūmiem apaugušas grāvmalas. Kad pamanu robu vieglo un kravas auto plūsmā, šķērsoju šoseju, lai izvērtētu iespējas piekļūt akmenim. Ceļmala diezgan strauji sliecas lejup grāvī, tur pavīd arī ūdens. Lēnām virzos uz priekšu, līdz atrodu vietu, kur grāvis šķiet sauss. Nokāpju lejā pa nogāzi un ienirstu krūmos. Mazliet zaru laušanas, un tad jau kāpju augšup pļavā, kuras stūrī zemes skavās patvēries Purmaļu laukakmens.

Varenais akmens atrodas nogāzē, tam nācies pārciest arī uzbrukumus, kuru rezultātā daļa akmens virsmas ir nošķelta. Tiek minēts, ka šis akmens ir starp 30 lielākajiem akmeņiem Latvijā, un pilnīgi noteikti tas ir prāvākais laukakmens Rēzeknes novadā. Uzlieku savu mugursomu uz vienas no šķautnēm, ko radījusi akmens skaldīšana, un tā izskatās pavisam sīka uz milzeņa fona.

Purmaļu laukakmens

Ceļu atpakaļ uz šoseju nelaužu caur grāvi un krūmiem, bet meklēju tālāk uz Kārsavas pusi un veiksmīgi atrodu. Te sākas mans ceļš atpakaļ uz Rēzekni. No pilsētas robežas mani šķir septiņi kilometri. Šosejas nomale ir visai plata, bet diezgan akmeņaina. Gludāks un kājām patīkamāks segums meklējams tuvāk joslai, kur sākas ceļmalas zālājs. Pat to tad arī eju.

Saule liek par sevi manīt, ik pa brīdim patukšoju līdzi ņemto ūdens pudeli. Daudzi autobraucēji, ja tas iespējams, pārvietojas uz ceļa vidu, lai netrauktu tieši garām man. Par to paldies viņiem. Sastopu arī puišus, kas atjauno līnijas uz ceļa braucamās daļas. Te gan pabēgu nostāk, lai krāsas pilieni, kas virmo ap mašīnu, neskartu mani. Protams, rūpīgi izpildīta, kāda atstarojoša līnija uz mana tērpa nekaitētu, ņemot vērā to, cik bieži dalu ceļu ar auto transportu, bet noteikti ir arī citi veidi, kā pie tādas tikt.

Pie Adamovas sastopu jau iepriekš manītās piecas govis, kas nu, iekārtojušās zālājā, gremo iepriekš apēsto zāli un lūkojas, kā soļoju tām garām. No blakus esošā dīķa paceļas balts zivju gārnis un aizlido tālēs.

Un atkal Adamovas gotiņas

Mazliet izaicinošs ir apļveida krustojums vietā, kur krustojas Rēzeknes – Kārsavas ceļš ar to, kas savieno Jēkabpili un Ludzu. Ir jāvērtē lielo vilcēju trajektorijas, jo tie pie paša apļa mēdz uzbraukt uz nomales. Pozitīvi, savukārt, tas, ka joslas te atdala neliela saliņa, dodot iespēju vispirms šķērsot vienu joslu un tad mierīgi izvērtēt situāciju un šķērsot otru joslu.

Rēzeknes pusē no krustojuma gaisā jūtams priežu aromāts, arī ceļa nomale nokaisīta koku mizām. Netālu atrodas Latvijas Valsts mežu Ziemeļlatgales reģiona centrs, kā arī “NewFuels” kokskaidu granulu ražotne, tā kā kokmateriāli pa šo ceļu pārvietojas regulāri.

Krāsainā zīme, kas vēsta par iebraukšanu Rēzeknē, ir tik vilinoša, ka dodos pāri ceļam un iekšā sazin kādos augos, kas aug tā malā, lai tiktu pie foto ar pilsētas logo. Ceļa turpinājums jau vienkāršāks, jo Rēzeknē sākas gājējiem un velobraucējiem paredzēts celiņš, bet pilsētā, protams, jārēķinās arī ar luksoforiem.

Laipni lūgti Rēzeknē

Uz pārvada pār dzelzceļu stāv divi vīri ar fotoaparātiem rokās un kaut ko gaida. Šķiet, ka tie mēģina notvert skaistāko Rēzeknes stacijas skatu. Saule, kas pamazām dodas uz rietumiem, sniedz tiem ļoti labu apgaismojumu. Es gan pacietību pietaupu citai reizei, ātri tieku pie stacijas portreta un soļoju tālāk.

Rēzeknes dzelzceļa stacija

Atbrīvošanas aleja nu jau atbrīvota no skrējējiem un atkal nodota autovadītāju rīcībā. Nolemju, ka esmu pelnījis saldējumu, tāpēc iegriežos “Super Netto” uz Atbrīvošanas alejas un Lubānas ielas stūra. Tieku gan pie vēsā kāruma, gan jaunas dzēriena pudeles, jo iepriekš lietotā šai saulainajā dienā ir nemanot izsusējusi.

Arī Rēzeknes pilsētā esmu plānojis šo to apskatīt, un pirmo dodos meklēt Jāņa Raiņa pieminekli. Rēzeknes Kultūras un atpūtas parkā atrodamais Raiņa skulpturālais portrets te atklāts 1972.gadā. Parku šobrīd visvairāk iecienījušas ģimenes ar bērniem, kā arī jaunieši, kurus vietām var manīt sēžam uz parka soliņiem.

Piemineklis Jānim Rainim

No Kultūras un atpūtas parka pa Dārzu un 18. novembra ielām atgriežos uz Atbrīvošanas alejas. Brīdi vēlāk strauji apstāties liek kokgriezumiem rotātas durvis, kas ved uz Latgales Kultūrvēstures muzeju. Šķiet, ka šodien tā nav gluži galvenā muzeja ieeja, bet mākslinieciski noteikti augstvērtīgākā. Kokgriezumos attēlota sieviete ar diviem bērniem, zemnieks, kas apsēj lauku, vērpjamais ratiņš un arkls.

Latgales Kultūrvēstures muzeja durvis

Blakus muzejam ir latgaliešu dzejniekam, māksliniekam, aktierim un režisoram Antonam Kūkojam veltīta skulptūra, tai blakus soliņš, uz kura novietots A. Kūkoja portfelis. Darba autore ir skulptore Svetlana Skačkova, un tas atklāts 2012.gadā. Skulptūrā attēlotais vīrs omulīgi smaida, turēdams rokā grāmatu, un tieši šodien smaidam ir īpašs iemesls, jo pie soliņa atrodami arī divi skrituļdēļi. Iespējams, mākslinieks smaida par jauniešu parādītajiem trikiem, iespējams, tas ar smaidu atceras, kādas nebēdnības darījis savā bērnībā, iespējams, domās pats trauc pa Rēzeknes ielām uz skrituļdēļa. Lai kā arī būtu, tieku pie foto ar Kūkoju, viņa portfeli un skrituļdēļiem, kamēr abi mazie dēļu īpašnieki tepat netālu ar smaidu vēro foto tapšanu.

Piemineklis Antonam Kūkojam

Turpinot ceļu, apciemoju arī “Latgales Māru” jeb oficiālajā nosaukumā pieminekli “Vienoti Latvijai”. Leona Tomašicka un tēlnieka Kārļa Jansona  veidotais piemineklis Latgales atbrīvotājiem pirmo reizi šai vietā atklāts 1939.gadā. Gadu vēlāk piemineklis nogāzts, 1943.gadā atjaunots, bet 1950.gadā atkal nojaukts, un bija vajadzīgi 42 gadi, lai “Latgales Māra” atgūtu tai pienākošos vietu.

“Latgales Māra”

Dodoties tālāk pa Atbrīvošanas aleju, aplūkoju arī Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcu, kas atrodas tepat līdzās “Mārai”. Šis ir jaunākais dievnams Rēzeknes pilsētā, baznīca celta 20.gadsimta trīsdesmitajos gados.

Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca

Rēzeknes Festivāla parkā skrējējus vairs nemana. Darbinieki pamazām novāc “Sportland” telti, kāda meitene kaut kur nogādā lielu paplāti ar augļiem, kas, acīmredzot, palikuši pāri pēc skrējēju cienāšanas. Soļoju uz Latgales vēstniecības GORS pusi, kur vien daži cilvēki, sēžot uz soliņiem, bauda strūklaku rotaļas vakara saules gaismā.

Latgales vēstniecība GORS

GORA ēnā paslēpies vides objekts “Sapņu koks”. Gan koks, gan tā lapas veidoti no nerūsējošā tērauda. Ikviens var iegādāties “Sapņu koka” lapu un piestiprināt to pie koka, domājot par to, ko visvairāk vēlas, par ko sapņo. Šobrīd koks ir diezgan saplaucis. Šķiet, ka vispopulārākais “Sapņu koks” ir jaunlaulāto vidū.

“Sapņu koks”

Pārgājiena noslēgumam esmu izvēlējies Rēzeknes pilskalnu, kur nu jau saule krīt no rietumu puses, dodot iespēju iegūt bildi, kādu esmu iecerējis. Nonācis pie kalna, secinu, ka kāpnīšu augšā iekārtojušies divi puiši, tomēr sāku kāpienu augšup. Kad tuvojos, viens no puišiem pieceļas kājās un dod man ceļu. Ar to gan saskarsme ar rēzekniešiem nebeidzas, jo tieši pie pils drupām atbalstījies kāds vīrs, kas kaut ko cītīgi meklē savā telefonā. Jau sagatavojis fotoaparātu, sveicinu un vaicāju, vai vīrs vēlas pabūt bildē. Tas paņem maisiņu ar pudelēm līdzīgiem priekšmetiem, labsirdīgi nosaka, ka bildē gan viņu nevajagot, un pārvietojas nedaudz tālāk, kur saulītē turpina darbības telefonā.

Rēzeknes pilsdrupas

Kad pilsdrupas nodotas manā rīcībā, vienu pēc otra sāku radīt iecerētos kadrus, kur drupu pavērtajā “logā” redzami netālu esošās Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāles sarkanie torņi. Pilskalna nogāzē četras meitenes bauda vakaru, un brīdī, kad gatavojos kāpt lejup no kalna, arī tās ir nolēmušas šo pasākuma daļu noslēgt. Tad nu sākumā esmu šī gājiena “astē”, bet ātri apdzenu meitenes, kad esam atkal uz horizontālas virsmas.

Pirms atgriešanās viesnīcā apciemoju netālo “Rimi”, lai sagādātu ko vakariņām. Pārgājienu noslēdzu viesnīcā pēc nepilnās sešās stundās noietiem 30,7 kilometriem. Neskatoties uz to, ka vakarā ir fināls Čempionu līgā futbolā, esmu nolēmis iet gulēt jau 21:00, lai celtos 3:00 un atpakaļ uz Rīgu dotos ar autobusu 4:00, tā nokļūstot mājās vēl pirms dēli svētdienas rītā modušies no miega.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s