04.05.2019. Ieslīgstot Daugavas lokos

Modinātājs tam uzticēto uzdevumu paveic godam, un 5:00 atveru acis. Soma sagatavota jau vakar, tāpēc atliek vien saģērbties, likt somu plecos un aizslēgt aiz sevis viesnīcas istabiņas durvis. Aizeju līdz recepcijai, kuras durvis atver jau vakar sastaptā viesnīcas darbiniece, un saņemu brokastīm apsolītos “buķerbroģikus”.

Nolemju sviestmaizes notiesāt pa ceļam, tāpēc tās paliek manā rokā. Vispirms gan jāsagaida, kad pulsometrs nodibinās saziņu ar satelītiem, un tad varu sākt savu ceļu un arī brokastis 🙂 Rīts ir visai vēss, tāpēc uzreiz tieku pie cepures. Cimdi gaida, kad pabeigšu brokastot. Dodos savā pirmajā pārgājienā Latgalē.

Pirms 6:00 no rīta Daugavpils ielās rosība vēl maza. Šur un tur var manīt cilvēkus, kas steidz izkārt valsts karogu par godu svētkiem. Citiem sunīši ir likuši agrāk iziet no mājas.

Pēdējie “buķerbroģiku” kumosi nozūd Daugavpils Centrālajā parkā. Tikai beidzis brokastot, pamanu, ka soliņš, kuram blakus stāvu, nav gluži parasts. Vizuāli tas atgādina koka ēkas fasādi. Kad palūkojos apkārt, secinu, ka apkārtnē ir ļoti daudz unikāla izskata soliņu. Soliņu aleja Daugavpils Centrālajā parkā atklāta 2012.gadā. Soliņu izstādīšanai tika rīkots konkurss, kurā varēja piedalīties visi, kam bija kāda ideja. Savus soliņus izveidoja arī daži uzņēmumi. Nolemju, ka varu un vajag šim objektam veltīt laiku, un izstaigāju soliņu rindas.

Soliņu aleja

No parka soļoju 18.novembra ielas virzienā, pa kuru došos pretī saullēktam un ārā no Daugavpils. Pie kāpnēm, kas ved augšup, pamanu uzrakstu, kas, iespējams, ir neoficiālais Daugavpils moto, jo vēlāk manu to vēl dažās vietās. Uzraksts vēsta: “Delaj good, не ленись”. Interesanta valodu un alfabētu kombinācija, bet ideja skaidra.

Neoficiālais Daugavpils moto?

Konstatēju, ka tramvaji Daugavpilī kursē jau pirms 6:00. Uz mirkli iedomājos, ka varu ar tramvaju pabraukt tuvāk saviem apskates objektiem, līdz pirmajam no kuriem ir vairāk nekā 15 kilometru, un tas, savukārt, ļautu paiet vēl tālāk gar Daugavu un pretendēt uz nokļūšanu Krāslavā, pēdējais autobuss no kuras uz Daugavpili ir 17:25. Domu gan ātri atmetu un to nenožēloju.

Daugavpils baznīcu torņi rītausmā

Tikai ejot kājām, es varu tiešām sajust Daugavpili ar cilvēkiem, kas mostas un dodas savās darba gaitās, cietumu, kas poētiski nodēvēts par “Balto gulbi”, puišiem, kas pat sestdienas rītā tramvaja pieturā manāmi iesiluši ko dala savā starpā, pavadot to ar vārdiem “bļa..” un “nah..”, dažādu konfesiju baznīcu torņiem, kuri nu rotājas austošās saules staros, tramvajiem un autobusiem, kas izvadā agrīnos pasažierus, un vīriem, kas, neskatoties uz aukstumu, sasēduši Gubiščes ezera krastos, lai no tā ūdeņiem izvilinātu kādu zivi. Skaisti, reizēm skarbi, bet tik ļoti patiesi.

Makšķernieki pie Gubiščes ezera

Pie AS “Daugavpils satiksme” saimniecības 18.novembra ielā izstādīts piemineklis – sarkanā un dzeltenā krāsots vecais, Rīgas Vagonbūves rūpnīcā ražotais tramvajs. Tramvaju paši saviem spēkiem restaurējuši “Daugavpils satiksmes” darbinieki, lai piemineklis iegūtu savu vēsturisko izskatu.

Tramvajs – piemineklis

Te pa vienu, te pa otru 18.novembra ielas pusi vietām ved gājēju un velosipēdistu vajadzībām izbūvēts celiņš, ko, protams, izmantoju. Iela ved nedaudz augšup un, pirms nozūdu aiz pakalna, vēl palūkojos uz saullēkta apspīdēto Daugavpili.

Pulksten 6:45 šķērsoju Daugavpils robežu un nokļūstu Vecstropos. Pirmie septiņi mana pārgājiena kilometri pieveikti. Līdz manam pirmajam apskates objektam – Juzefovas parkam – ejami vēl astoņi. Ceļu pa 18.novembra ielu turpinu līdz pat “Kuršu” veikalam, pie kura nogriežos uz šoseju, kas ved Krāslavas virzienā. Brīžiem man garām aiztrauc pa kādai automašīnai, bet tik agri ceļš vēl salīdzinoši kluss un mierīgs.

Krāslavas šoseja no rīta

Kad iesoļoju Kraujā, redzu, ka arī šeit apgūti Eiropas Savienības fondu līdzekļi, jo brauktuve ir ar lielisku asfaltu un paralēli tai izbūvēts gājēju un velo celiņš. Rīta saule apkārtni gan vēl nav sasildījusi, tāpēc zāli ceļa malās joprojām sedz balta salna. Kraujā jau nedaudz vairāk rosības. Kāds vīrs ar ķerru nogādā ceļa malā maisu ar atkritumiem, pēc kuriem visticamāk kādā brīdī atbrauks atkritumu izvedēji. Kāds cits apsēj nelielu piemājas lauku. Kad eju garām sējējam, pār lauku cēli pārlido baltais stārķis, it kā lūkodamies, vai vīrs neatmetīs tam ko interesantu.

Pamanu arī vienu no brūnajām ceļa zīmēm, kas vēsta, ka atrodos Hoftenbergas muižas parkā. Šodien te savu mājvietu radis Naujenes jaunatnes iniciatīvas un sporta centrs, kura sporta laukumi iekārtoti parka teritorijā, savukārt, no muižas palikušas vairs tikai drupas.

Nedaudz aiz apļveida krustojuma, kurā manis līdz šim izmantotais ceļš P65 sastopas ar šosejas A6 līkumu, labais asfalts beidzas, un tālāk jau segums ir dažādas kvalitātes. Soļoju pa asfaltu gar brauktuves malu un palecu uz nomali tik brīžos, kad tuvojas kāds auto. Laiciņš ir visai saulains, tomēr pamazām parādās arvien vairāk mākoņu, un, kad palūkojos pār plecu, manu, ka pamalē savilkusies jau visai pelēka mākoņu sega. Laika prognozes šai dienai bijušas visai mainīgas, bet ceru, ka tikšu cauri bez lietusgāzēm.

Pēc nedaudz vairāk kā 15 kilometriem, kopš uzsāku savu ceļu no Daugavpils, sasniedzu Naujenē esošo Juzefovas parku. Parks izveidots 19.gadsimtā, un tajā debesīs sniedzas daudz varenu, sirmu koku. Šodien redzamā ir vien daļa no kādreizējā Juzefovas muižas parka. Te ierīkoti arī tiltiņi, soliņi, šūpoles un neliels dīķītis. Visapkārt manāms pavasarīgi svaigais zaļums. Izmetu nelielu līkumu pa parku un dodos tālāk iekšā dabas parkā “Daugavas loki”, kas ir mana šīs dienas pārgājiena galvenais mērķis. Parks izveidots 1990.gadā un plešas 120 km2 platībā gar abiem Daugavas krastiem no Naujenes līdz Krāslavai, ietverot sevī krāšņus un hidroelektrostaciju darbības nesamaitātus Daugavas lokus, kā arī virkni dabas un kultūrvēsturisku pieminekļu.

Juzefovas parkā

Mana nākamā pietura ir Juzefovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca, kas slejas Daugavas ielejas malā pavisam netālu no Juzefovas parka. Masīvā, no tēstiem akmeņiem būvētā celtne izceļas uz apkārtējā fona. Kad pienāku tuvāk baznīcai, redzu, ka durvis ir vaļā un iekšā deg gaisma, tomēr palieku pie baznīcas aplūkošanas no ārpuses. Baznīcu sāka būvēt 1934.gadā, kara laikus tā pārlaida nepabeigta, un celtniecības darbi noslēdzās 1961.gadā.

Juzefovas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca

Saule ir paslēpusies aiz mākoņu plīvura, kad turpinu savu ceļu. Vietā, kur norāde vēsta, ka līdz Dinaburgas pilsdrupām ejami 2 kilometri, pametu asfaltētos ceļus aiz muguras un pa zemes ceļu, netālo māju sarga sirsnīgi apriets, dodos lūkot, kas palicis no reiz varenās pils. Ceļš gar Vecpils saimniecībām pamazām ved mani lejup Daugavas virzienā. Vietām ceļmalā dedzināta zāle, gaisā joprojām var just deguma smaku. Apkārtnē redzamas gan ēkas, kas savos izmēros, šķiet, vēlas līdzināties Dinaburgas pilij, gan šķietami pamestas un aizmirstas koka būves.

Nonāku laukumiņā, kur atrodama informācija par pilskalnu, sākas Dinaburgas un Veselības takas, kā arī rodams skatu laukums, neliels koka skatu tornis un atrakcija jaunākajiem apmeklētājiem. Izvēlos Dinaburgas taku un pa koka pakāpieniem dodos lejā gravā, pa kuru lejup uz Daugavu trauc neliela upīte. Pāri tiltiņam sasniedzu nākamos pakāpienus, kas nu jau ved augšup Naujenes pilskalnā. Pils atrašanās vieta izvēlēta ļoti pārdomāti, jo to no apkārtnes šķir gan dziļas gravas, gan Daugava.

Pilskalna virsotnē uz mirkli apstājos, lai palūkotos uz apkārtni. Nedaudz zemāk redzams tas, kas nu palicis no Dinaburgas pils, kā arī pils mūra makets, Daugavas krastā zied ievas un ābeles, un vēl lejāk plūst pati Daugava, rāmajos ūdeņos spoguļojoties pelēkajiem padebešiem un krastos augošajiem kokiem. Lai uz kuru pusi skatos, redzētais aizgrābj.

Naujenes pilskalnā

Kad pirmais emociju vilnis mazliet noplacis, dodos aplūkot Dinaburgas pils maketu un pilsdrupas. Varena celtne reiz pacēlusies šeit Daugavas krastā. Naujenes pilskalnu uzskata par Daugavpils dibināšanas vietu. Livonijas ordeņa mūra pils šai vietā uzcelta 13.gadsimta beigās.

Dinaburgas pils makets

Pa kāpnītēm nokāpju zemāk un ieraugu norādi, kas vēsta “Bruņinieku laukums”. Sekojot norādei, šķērsoju vēl vienu mazu upīti un nonāku atpūtas vietā, kas tad arī tiek dēvēta par Bruņinieku laukumu. Izmantoju iespēju pieiet pie pašas Daugavas. Skaista šī upe, un skaista šī vieta. Te top arī dienas pirmais foto ar PinAproci, ko nosūtīt tās darinātājai Annai. Aproce mani pavada kā pārgājienos, tā skrējienos, un reizi pa reizei tās piedzīvojumi tiek arī dokumentēti.

PinAproce Daugavas lokos

Dodos atpakaļ gar Naujenes pilskalnu un augšup blakus esošajā kalnā, kur nonāku atpakaļ jau minētajā laukumā ar tornīti, atrakciju un skatu laukumu. Kamēr no skatu laukuma veros uz Daugavu, man tuvojas divi, spriežot pēc apģērba, smagākas mūzikas cienītāji. Puišus gan neinteresē tikšanās ar mani, tie nozūd takā, kas ved uz kalna pakāji.

Daugava pie Naujenes pilskalna

Uzkāpju arī skatu tornītī, lai palūkotos uz Dinaburgas pilsdrupām un Daugavas lokiem no augšas, tad uzmetu aci te atrodamajai Daugavas loku kartei un dodos tālāk.

Daugavas loki un Dinaburgas pilsdrupas

Lai iespējami mazāk atkārtotu ceļu šurp, izmantoju pirmo iespēju nogriezties pa labi, kur saskaņā ar MAPS.ME aplikāciju atrodams ceļš, kas mani aizvedīs tālāk Vasargelišku skatu torņa virzienā. Šai Daugavas lokā atrodamais atpūtas parks ar angliski runājošai publikai atraktīvo nosaukumu “Stalkers” šoreiz nav manā maršrutā.

Ceļš mani izved burtiski cauri kādai saimniecībai, kuras saimnieki laikam ir lieli dažādu motorizētu lietu cienītāji. Vispirms ceļa malas bija rotātas ar vecām riepām, kādu kaudzi redzu arī nedaudz tālāk, bet tad parādās arī dažādi mehānismi, motori un citi dzelži. Pats saimnieks rosās pagalmā un savāc skaidas, kas, acīmredzot, palikušas pēc malkas zāģēšanas. Ar fotografēšanu te nenodarbojos, lai nesatrauktu saimnieku, bet daudzi objekti noteikti ir foto vērti. Pēdējais, kam paeju garām, ir manāmi izdedzis VW “Golf” vraks.

Sasniedzu vietu, kur norādes ziņo, ka līdz Vasareglišku skatu tornim ejami vēl 4 kilometri, un secinu arī, ka atrodos uz velomaršruta nr.35, kas 123 kilometru garumā ved pa Daugavas lokiem gan vienā, gan otrā Daugavas krastā. Šo jāpatur prātā, jo tā ir laba iespēja divu dienu pārgājienam. Tālumā redzami pelēki mākoņi, zem kuriem manāms viegls, pelēks plīvurs. Tur jau līst lietus.

Uz ceļa, pa kuru soļoju, notiek remontdarbi. Nevienu strādnieku vai tehnikas vienību gan šai dienā nemanu, bet var redzēt, ka darbi te ir notikuši. Arī satiksme uz šī ceļa ir intensīvākā, kādu esmu sastapis, kopš aiz muguras atstāju šoseju.

Kad eju gar kādas Ļesovščiznas saimniecības govju ganībām, no gaisa vieglītēm sāk pilināt. Priekšā manāms pelēkais plīvurs, ko manīju jau kādu laiciņu atpakaļ. Cerības gan vieš gaišā pamale aiz šī lietus plīvura. Govis, mierīgi gremodamas, vēro, kā dodos tām garām, šķiet, domādamas, nez, ko pilsētnieks nu darīs, kad slapjums krīt no gaisa. Lietus vieglītēm smidzina līdz pat kempingam “Ozianna”, kas atrodas Daugavas krastā, bet tur jau no gaisa nokrīt arī daži smagāki lietus pilieni. Pie lietus aizsardzības gan neķeros, jo mugurā esošais “vindstoperis” aiztur vieglu mitrumu, un smagie pilieni drīz atkal pārvēršas retos, smalkos pilienos. Kempings ir tukšs un kluss, bet dažu mājiņu pavērtās durvis un uz galdiem atstātās dzērienu pudeles liecina, ka kaut kāda aktivitāte te ir bijusi. Iespējams, daži patvērušies no lietus. Iespējams, citi no rīta devušies makšķerēt. Lai kā arī būtu, nevienu iemītnieku nesastopu.

Ceļa malā Daugavas pusē novietots piemiņas akmens Aldim Ādmīdiņam. “Par piemiņu Aldim Ādmīdiņam, kurš mīlēja un kopa šo zemi,” vēsta akmens. Aldis Ādmīdiņš ar ģimeni pirms vairākiem gadiem iegādājās šo zemi, pārcēlās šurp no Mārupes un 2005.gadā atvēra kempingu “Ozianna”, dodot iespēju dabas mīļotājiem baudīt atpūtu šai skaistajā vietā. Kopš 2012.gada Alda vairs nav mūsu vidū, bet viņa paveiktais turpina priecēt Daugavas loku apmeklētājus.

Turpat blakus piemiņas akmenim uzstādīts neliels koka rāmītis, kas krāsots desmit latu banknotes krāsās. Lai arī skata punkts, veroties caur rāmīti, ir krietni par zemu, lai redzētu šo Daugavas loku tā, kā tas bija attēlots uz naudaszīmes, iecere ir skaidra. Šī ir arī iespēja vecākiem atbildēt uz mazo piecgadnieku, sešgadnieku un vēl nedaudz vecāku atvašu jautājumiem par to, kas bija lati. Vietā, kur uz banknotes bija atrodams Latvijas Bankas prezidenta paraksts, rāmīti rotā Alda Ādmīdiņa uzvārds.

Desmit latu

Vēl neliels soļojums, un pēc 28 kopš starta noietiem kilometriem es kāpju augšup Daugavas krasta nogāzē un Vasargelišku skatu tornī. Torņa augšā pirms manis viesojušies tēvs ar meitu, kas tagad kāpj man pretī. No torņa paveras lielisks skats uz Rozališku loku. Pa labi – jau minētais skats, kas attēlots desmit latu naudaszīmē. Tornī mirkli uzkavējos, nedaudz iestiprinos. Pa to laiku arī saule sāk arvien vairāk spraukties cauri mākoņu segai. Lejteces virzienā Daugavas krastā novietotas divas automašīnas, savukārt augšteces virzienā dodas kāda laiva. Kāpju lejā no torņa, lai dotu iespēju uz Daugavu palūkoties nākamajiem interesentiem – četru cilvēku grupai, kas tuvojas no autostāvvietas.

Skats no Vasargelišku skatu torņa

Nākamo – Ververu loku – esmu nolēmis iziet pilnā garumā, tāpēc dodos tālāk pa ceļu, kas ved gar Daugavas krastu. Kad ceļš iegriežas mežā, pamanu sānu ceļu, kas ved upes virzienā un nogriežos uz to. Nonāku tieši upes krastā. Daugavas pretējais krasts ietērpies spilgti kontrastējošā gaiši un tumši zaļas krāsas tērpā. Kad manis izvēlētais ceļš beidzas, soļoju tālāk gar ūdens malu. Vietām ir neliels krūmājs. Var just arī, ka upes krasts ir dubļains. Kājas iekšā negrimst, tomēr pamats ir jūtami mitrs un vietām slidens.

Ieraugu pavisam nelielu iežu atsegumu pretējā krastā, un, neskatoties uz to, ka tas ne tuvu nelīdzinās klintīm, kas slejas Gaujas nacionālajā parkā, manu seju rotā smaids, jo ir patiess prieks kā šāds skaistums nav paslēpts kāda HES ūdenskrātuves dzelmē. Vēl kādu brīdi paeju gar pašu upi, bet tad nolemju atgriezties pie velomaršruta Nr.35 un pa apaugušo krastu raušos augšā uz ceļu.

Atsegums, kas lika pasmaidīt

Ik pēc mirkļa atkal pieķeru sevi, ka lūkojos uz Daugavu un domāju, cik tas viss ir skaisti. Labi, ka manā rīcībā ir daži simti digitālu kadru, nevis 36 kadru filmiņa. Ar katru nākamo soli Daugava atklāj vēl ko. Te pretējā krastā paceļas jau augstāks, sarkanbrūns atsegums, te redzami upes gultnē guļoši, prāvi akmeņi. Apkārt lidinās arī lielāki un mazāki putni. Kāda ar motoru aprīkota laiva izbiedē gulbju pāri, kas, skaļi izsakot savu sašutumu, paceļas spārnos un aizlido.

Daugava Ververu lokā

Pavasaris Daugavas lokos cenšas turēt līdzi rudenim. Lūkojos uz pretējo krastu un mēģinu saskaitīt, cik dažādas nokrāsas tur redzu. Skuju koki, protams, savos eleganti tumšajos uzsvārčos, bet lapu koki tērpušies kā nu kurš – zaļgandzeltenas, brūnganzaļas, salātzaļas un citas zaļās krāsas variācijas rotā Daugavas krastu.

Un cik dažādus zaļā toņus te redzat jūs?

Īpaši sirds sāk dauzīties brīdī, kad cauri kokiem manu sevišķi augstu atsegumu. Esmu kādu gabalu nostāk no Daugavas krasta un ar acīm cītīgi meklēju iespējas nonākt upes krastā, lai tuvumā skatītu šo krauju. Ceļš izved mani pļaviņā, kur norāde vēsta, ka manu skatienu piesaistījusi Ververu krauja. Sasniedzu upes malu, un te jau tā ir – kokiem apaugusi slejas manā priekšā vairāku desmitu metru augstumā (dažādos avotos no 36 līdz 42 metriem). Krauja iezīmē “Daugavas vārtus”, kurus kreisajā krastā veido Ververu, bet labajā – Slutišku krauja. Stāvot upes krastā gan secinu, ka krauju labāk vērot pa gabalu, jo tad sanāk pakāpties augstāk un iespējams labāk redzēt atsegumus virs uz kraujas augošajiem kokiem. Arī pie Ververu kraujas man tiek dažas lietus piles.

Ververu krauja

Pamazām tuvojos Slutišku kraujai. Ja līdz šim maršrutu varētu izbraukt arī ar auto, tad ceļš uz pašu krauju jau paliek vairs tikai gājēju un velobraucēju rīcībā – šaurs un kalnains. Piekļūt kraujai var gan arī autobraucēji, bet tad jāizvēlas apkārtceļš. Pamazām kāpju arvien augstāk virs Daugavas. Dziļākai gravai pāri te uzbūvēts tiltiņš bez margām. Beidzot sasniedzu atpūtas vietu Slutišku kraujas virsotnē un varu palūkoties apkārt uz saules apspīdēto Daugavu, košajiem mežiem un pludmales smiltīm pretējā krastā. Ir arī kāpnītes, kas ļauj nokāpt lejup gar 42 metrus augsto (atkal dažādu avotu viedoklis par kādu metru var atšķirties) krauju, bet novērtēju, ka tā, tāpat kā Ververu krauja, ir apaugusi kokiem, tāpēc labāk baudīšu skatu no augšas.

Skats no Slutišku kraujas

No Slutišku kraujas ceļš pamazām aizvijas lejup Slutišku sādžas virzienā. Daugavas krastā slejas neliels vecticībnieku ciems. Daudzas ēkas te būvētas no guļbaļķiem, logi greznoti košiem slēģiem, jumta segumam gan visbiežāk izmantots šīferis. Te atrodama arī muzeja ekspozīcija – Slutišķu vecticībnieku sēta, bet arī otrajā reizē, kad viesojos šeit (pirmā bija izbraucienā ar bērniem pirms dažiem gadiem), sēta apmeklētājiem ir slēgta. Maijā tai būtu jau jāstrādā, bet, iespējams, pie vainas tas, ka ir valsts svētku diena. Tad nu tuvāku iepazīšanos ar vecticībniekiem atstāju uz kādu citu apmeklējuma reizi, bet šodien samierinos ar vietējo arhitektūru.

Slutišku vecticībnieku sētā

Netālajos kalnos nekāpju, bet izvēlos aiziet līdz Daugavai vietā, kur upes krastā uzcelta atpūtas vieta ar apjumtām vietām, kur ieturēt maltīti. Atpūtas vieta atrodas tikai nedaudz ārpus sādžas. Kad iznāku atpakaļ uz ceļa, mani uzrunā kāds vīrietis zilā cepurītē. Vispirms nesaprotu, ko un kādā valodā viņš man saka, bet par laimi vīrietis iedomājas pavaicāt: “Do you speak English?”. Atbildu apstiprinoši. “Slutižni,” vīrietis saka. Saprotu, ka runa ir par sādžu. Vīrieti interesē, cik tālu “Slutižni” ir, kas gan ir relatīvs jēdziens, jo brīdī, kad saņemu šo jautājumu, pulsometrs rāda precīzi 40 noietus kilometrus, savukārt, vīrietis, pēc visa spriežot, te ir atbraucis ar auto, kuru redzu nedaudz tālāk esošajā stāvvietā. Man sādža ir pavisam netālu, arī vīrietim saku, ka tepat jau tā ir.

Ceļa turpinājumā izvēlos improvizēt. Tā kā MAPS.ME rāda, ka kaut kādi ceļi ir meklējami arī aiz autostāvvietas, eju nost no 35. velomaršruta un dodos pa ceļu cauri autostāvvietai. Iekārtotais ceļš gan beidzas pavisam netālu ar pagriezienu uz Daugavu, bet es nonāku neliela mežiņa malā. Zīme pie kokiem norāda, ka teritorija ir privātīpašums un iebraukt tur aizliegts, bet, spriežot pēc visa, arī pats zīmes licējs te ļoti sen nav braucis, jo ne ceļus, ne takas te nemana. Dodos iekšā mežiņā, izkaltušie egļu apakšējie zari lūzt, man spraucoties cauri. Virzienu ieturu aptuveni pēc MAPS.ME norādēm, bet jāsaka, ka dabā neko ceļam līdzīgu te tā arī neatrodu. Toties atrodu grāvi un dažus ēku pamatus. Galu galā lemju par labu “dodies, kur deguns rāda” pieejai, nosaku man vajadzīgo virzienu un dodos pāri pļavām, laukiem, krūmiem un citiem brikšņiem. Netālu no kādām mājām savā priekšā ieraugu zemes ceļu, tālāk dzirdu šosejas troksni un esmu drošs, ka iznācu pareizajā vietā.

Laika man vēl daudz, jo līdz pēdējam autobusam no Krāslavas aptuveni četras stundas, tāpēc nolemju izmest līkumu arī līdz Tartaka ezeram, kas atrodas Rudņas lokā. Te gan no šosejas neizvairīties, tāpēc dodos tās virzienā, izejot cauri apdzīvotai vietai, kur vieglās automašīnas vietā pie mājas novietots neliels traktors un vistas tepat gar ceļu tekalē aiz gaiļa. Visas, izņemot vienu, kas iekārtojusies dzīvžoga paēnā uz zemes.

Gar šoseju ejami vien pāris kilometri. Krūmos atskan brikšķēšana, un pamanu stirnu, ko esmu izbiedējis. Tā kā dzirdu arī tuvojamies automašīnu, ļoti ceru, ka stirna neizdomās, bēgot no manis, mesties pāri ceļam, un par laimi zvērs ir gana prātīgs, lai iebēgtu dziļāk mežā.

Drīz nogriežos pa man jau zināmo velomaršrutu Tartaka ezera virzienā. Ceļa malā mani pārsteidz kas tāds, ko šai vietā negaidīju ieraudzīt. Sākumā domāju, ka pamatīgi aprūsējušais transporta līdzeklis ir autobuss, bet, apskatot to no aizmugures secinu, ka tas ir vecs trolejbuss, par ko liecina gan spoles, kur tika stiprinātas auklas, kas tur trolejbusa stangas, gan āķi, kas regulēja to, cik tālu stangas var novirzīties no trolejbusa. Iespējams, to kāds te atvedis kā vagoniņu dzīvošanai, vai tas izmantots strādnieku īslaicīgai izmitināšanai kādu darbu laikā, bet šobrīd rūsas saēsts un mazliet papostīts šis trolejbuss rotā ceļmalu vietā, kur trolejbusu satiksme nekad nav pastāvējusi.

Mazliet aprūsējis trolejbuss

Ceļš ved cauri Zapoļniku ciematam, kur mājas un vasarnīcas uzbūvētas cieši līdzās viena otrai. Ciematā, kā jau pavasarī pieklājas, valda liela rosība – cilvēki stāda, rok, zāģē un veic citus darbus. Šur un tur var manīt arī pa kādai pamestai ēkai, bet lielākoties ciematā ņudz kā skudru pūznī.

Aiz Zapoļnikiem ceļš kādā brīdī pārvēršas platā, grantētā ceļā, lai arī MAPS.ME aplikācijā tā ir vien šaura raustīta līnija. Par to, ka šāds MAPS.ME apzīmējums dabā var nozīmēt daudz ko, esmu pārliecinājies gana bieži, un konkrētajā situācijā pārsteigums ir patīkams. Nepatīkami pārsteidz pulsometrs, kas vēsta, ka tā baterija drīz beigsies. Ar cerību, ka tas nenotiks ātrāk par Tartaka ezera sasniegšanu, paātrinu tempu.

Drīz aiz kokiem sāk vīdēt Tartaka ezera ūdeņi, un visbeidzot iznāku pļavā tā krastā. Visapkārt ziedošu gaiļbiksīšu pārpilnība. Ezera ūdeņus vago vientuļš laucis. Šķiet, esmu trāpījis vienā no retajām vietām, kur no dienvidu puses var piekļūt ezeram, jo tālāk uz priekšu redzamas vairākas iežogotas mājas.

Tartaka ezers

Ezera krastā apturu pulsometru un vienlaikus iedarbinu “Endomondo” telefonā, lai būtu vismaz kaut kāda maršruta nepārtrauktība. No Daugavpils esmu nosoļojis nedaudz vairāk kā 51 kilometru. Nākamais vingrinājums ir datu pārnešana no pulsometra uz telefonu, jo pulsometra bateriju tiešām rāda visai tukšu. Mēģinu vismaz reizes trīs, bet kaut kas datu pārraidē neizdodas. No stresa apēdu pilnīgi visus speķa pīrāgus, ko esmu paņēmis līdzi. Galu galā lieku pulsometru mierā un soļoju tālāk. Ceļš ved gar ezeru un tad uz ziemeļiem šosejas virzienā.

Gaiļbiksītes pie Tartaka

Soļoju cauri vietai, kas kartē apzīmēta ar nosaukumu “Lielie muļķi”, bet šķiet, ka iedzīvotājiem tāds nosaukums īpaši pie sirds nav gājis, jo apkārtnē ir ļoti maz māju. Arī no autobusu satiksmes te ir vairs tikai vārgas pazīmes. Par reiz bijušo liecina daļēji sabrukušas un apaugušas pieturu platformas.

Kad izeju uz šosejas, norādes vēsta, ka līdz Krāslavai atlikuši tikai 11 kilometri. Ja naktsmītne būtu Krāslavā vai būtu privāts transports no Krāslavas uz Daugavpili, noteikti noietu arī šo gabaliņu, bet tagad jādomā, kā nokļūt atpakaļ Daugavpilī, kā arī noskaņojumu mazliet ietekmē neziņa par to, vai pārgājiena dati pulsometrā saglabāsies, tāpēc gar šosejas malu dodos Borovkas virzienā.

Par pēdējo apskates objektu kļūst Borovkas Romas katoļu baznīca, pie kuras šai svētku dienā plīvo valsts karogs. Baznīcai blakus ēka ar uzrakstu “VEIKALS”, bet viss liecina, ka šis veikals jau labu laiku vairs nestrādā. Krāsa pamazām pamet sienas, durvis, logus, bet kāpnes uz veikala ieeju drūp un iegūst zaļu augu segu.

Borovkas Romas katoļu baznīca

Autobusa pieturā finišēju neilgi pirms 16:00 un secinu, ka esmu ieradies ļoti precīzi, jo autobuss no Dagdas tiek solīts 16:04. Sameklēju mazliet skaidras naudas biļetei un gaidu. Spriežot pēc šī piemēra, autobusi šeit kursē visai precīzi, un noteiktajā laikā es kāpju autobusā un noslēdzu savu pārgājienu pa Daugavas lokiem.

Kopumā noieti gandrīz 57 kilometri, un pozitīvas emocijas uzlādētas ilgākam laikam. Jābrauc tālu, lai to visu pieredzētu, bet tas pilnīgi noteikti ir tā vērts. Daugavas loki, to daba un kultūrvēsturiskie pieminekļi ir kā ļoti krāšņa, līdz niansēm izstrādāta glezna, kas apbur jau pirmajā acu uzmetienā un, to tuvāk iepazīstot, liek atkal un atkal no sajūsmas iesaukties, ieraugot kārtējo meistarīgi veidoto gleznas elementu, ko iepriekš neesi pamanījis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s