06.04.2019. Tverot saullēktu Jūrmalā

Rīta debesis ir skaidras un zvaigžņotas. Tā kā 5:00 sestdienas rītā sabiedriskais transports vēl nekursē, sāku rītu ar iesildīšanās pārgājienu – 3,5 km līdz Torņakalna dzelzceļa stacijai. Lai arī ir agrs, ielās var manīt ne tikai taksometrus, bet arī citas automašīnas, kā arī sastopu pa kādam gājējam. Soļoju raiti un kādu vīrieti apsteidzu netālu no Kārļa Ulmaņa gatves. Vēl pēc mirkļa sastopu sievieti, kas pastaigājas kopā ar savu četrkājaino draugu.

Torņakalnā esmu ļoti laicīgi un, gaidot vilciena parādīšanos, varu ieklausīties apkārtnē. Attāla duna liecina, ka Rīga pamazām mostas, bet tā ir tikai fons čivināšanai, vīterošanai, pēkšķēšanai, ķērkšanai un citām putnu balsīm, kas burtiski ieskauj mani. Pašus trokšņotājus tumsā nemana, bet pēc skaņas noprotu, ka visvairāk to ir applūdušajos mazdārziņos blakus stacijai, kur ūdenī rotaļājas atspulgi no netālajiem apgaismes stabiem. Debesis austrumu pusē vieglītēm sārtojas. Otrpus dzelzceļam tumsā grimst mans “dzimtais” stadions, kurā laikos, kad to vēl dēvēja par “Lokomotīvi”, aizvadīti neskaitāmi treniņi un spēles. Atceros, kā ik pa brīdim kāds skrēja pakaļ bumbai, kas bija aiztraukusi pāri sētai dzelzceļa virzienā.

Pienākot vilcienam, uz perona man pievienojušies vēl trīs cilvēki. Arī vilcienā var manīt pa kādam pasažierim. Netālu no manis kāds puisis izklaidē, acīmredzot, nesen satiktu meiteni ar stāstiem par to, kā strādā Anglijā, šeit atbraucis, kārtīgi atpūšas un ka Anglijā neuzrunātu pilnīgi nepazīstamu meiteni.

Šķērsojot tiltu pār Lielupi, pa vagona logu redzu, cik koši ietonētas ir debesis uz austrumiem. 6:10 Lielupes dzelzceļa stacijā iedarbinu pulsometru un sāku savu pārgājienu. Esmu noskatījis īsāko ceļu uz jūras malu, lai pēc iespējas ātrāk varētu baudīt saullēkta krāsas, un sparīgi soļoju pa Paula Stradiņa ielu. Pirmais kilometrs vēlāk izrādās ātrākais šodien, ātrumam tuvojoties septiņiem kilometriem stundā.

Sasniedzot kāpas, mazliet paeju uz priekšu pa tām, lai palūkotos, kā saullēkts izskatās aiz viegla priežu priekškara, bet tad izeju jūras krastā. Tas ir brīdis, kad elpa aizraujas, un pārliecība par to, ka bija vērts celties 4:00, lai šo redzētu, kļūst nesagraujama. Pamale ir dāsni noklāta ar spilgtiem purpura, sārtas un zeltainas krāsas triepieniem. Jūra ir pavisam mierīga, un vien vieglu vilnīšu sašūpotā ūdens virsma atspoguļo debesu krāšņumu.

Krāšņa izrāde tiem, kas agri ceļas

Eju Lielupes ietekas virzienā, bet soļojumu atkal un atkal pārtrauc apstāšanās, lai dokumentētu krāsu spēli, kas paveras manā priekšā. Arī putni bauda dienas dzimšanu. Ūdens malā manāmi dažādi kaijveidīgie, kā arī netrūkst pa kādai pelēkai vārnai. Dažkārt kaijas satrauc mana tuvošanās, un tās paceļas spārnos, bet ir tādas, kuras prot novērtēt, ka gluži ūdenī jau šis puisis nebridīs, tāpēc tās var mierīgi turpināt savas rīta sarunas. Ik pa brīdim no padebešiem iznirst pa kādam dzelzs putnam, kas dodas Rīgas lidostas virzienā.

Sieviete, suns un kaijas

Pludmalē sastopu arī pa retam cilvēkam. Vispirms sievieti, kas iznākusi pastaigāt pa jūras malu kopā ar suni, tad puisi, kas pa pludmales smiltīm sparīgi min velosipēda pedāļus. Līdz pat Lielupes ietekai tie izrādās vienīgie, kam ir bijis noskaņojums celties tik agri, lai dotos dabā.

Vientuļš riteņbraucējs

Pavisam netālu no Lielupes virs koku galotnēm palūkojas arī pati rīta debesu gleznotāja. Saule spoži mirdz, un šķiet, ka tās enerģija burtiski ieplūst manī. Ir tik labi būt šeit un tagad, sajust sauli, jūru, spirdzinošu vēju. Arī kaijām saules gaisma liek sarosīties, un tās skaļi sveic rītu.

“Labu rītu!” saka saule

Saule ir vēl zemu, un, kad nonāku pie pašas upes, tā kautrīgi paslēpjas aiz pretējā krastā augošajiem mežiem. Bet tikai uz mirkli,  jo pavisam drīz apkārtni atkal apmirdz spoža gaisma. Mana ēna aizstiepjas tālu pludmales smiltīs, un top ēnas “pašiņš” 😊

Pašiņš 🙂

Pārgājiena turpinājumā dodos kāpās, lai sasniegtu Ragakāpas dabas parku. Šeit manāmi pūpoli, daži no kuriem jau ir burtiski uzziedējuši. Pūpolsvētdienā kāds tiks noklāts ar ziedputekšņiem. Soļoju starp smilšainajiem pauguriem uz meža pusi, kura malā mani sveic neliels stabiņš ar uzrakstu “Dabas parks RAGAKĀPA”.

Kāpās zied pūpoli

Takas te iemītas krustām un šķērsām. Izvēlos to, kas ved man vajadzīgajā virzienā, un ienirstu starp priedēm. Uzduros arī nelielam betona bunkuram, kas paslēpies mežā un rotāts kā vienkāršākiem, tā mākslinieciskāk izstrādātiem uzrakstiem. Neizdodas atrast informāciju, vai tas te palicis no Otrā pasaules kara gadiem, vai, gluži kā pirms nedēļas aplūkotais Carnikavas bunkurs, tapis jau padomju gados. Uzraksti, protams, tapuši salīdzinoši nesen.

Bunkurs mežā

Ceļa turpinājumā, kādā no takām, kas krusto manu ceļu, pamanu sirmu vīru, kas, balstoties uz spieķīša, lēnām iet pa mežu. Ceru, ka arī es tādā vecumā varēšu turpināt savas pastaigas pa Latviju. Iespējams, lēnāk kā šobrīd. Iespējams, īsākos attālumos. Bet joprojām meklējot ko neiepazītu vai ko jaunu jau iepazītajā. Tas būtu lieliski.

Sasniedzu vietu, kur Ragakāpas dabas parkā iekārtota no koka dēlīšiem veidota dabas taka, un raušos pa to kāpas mugurā.  Saule caur priežu mežu lūkojas, kā man klājas. Vietām takas malā iekārtoti soliņi, kur gājējiem atvilkt elpu, bet uz sēdēšanu neesmu noskaņots un eju tik uz priekšu. Kad lejā pavīd Jūrmalas brīvdabas muzeja ēkas, pa kāpnītēm dodos lejup no kāpas.

Ragakāpas dabas taka

Muzeja teritorijā viss vēl mierīgi, jo esmu te krietni pirms darba laika, kas sākas 10:00. Uz muzejā ierīkoto zvejnieku sētu un ar zvejniecību saistītajiem eksponātiem varu palūkoties tikai no ārpuses. Zvejas kuģis “Undīne” pavisam paslēpts no apmeklētājiem, jo iesaiņots plēvēs. Iespējams, lai pasargātu to no ziemas.

Jūrmalas brīvdabas muzejā

Atgriežos meža takās, kuras mani drīz izved apdzīvotākās vietās. Jūrnieku ielā automašīnu nav, tik pirms ceļa šķērsošanas jāpalaiž garām kāds skrējējs. Uz nākamo mani interesējošo objektu – Dzintaru mežaparku – varētu doties tepat pa Bulduru prospektu, tomēr nolemju atgriezties tuvāk dabai  un lielāko ceļa daļu mērot pa kāpām.

Spoguļojos 🙂

Kad sasniedzu kāpu zonu, mani sveic “Latvijas valsts meži”, kas takas sākumā pielikuši plāksnīti ar uzrakstu “BĪSTAMI”. Dodos pētīt, kas tad tik bīstams te kāpās ir. Jāsaka, ka, lai kas tas arī būtu, es to tā arī neatrodu. Toties pēc kāda laika ieraugu vēl vienu plāksnīti ar tik pat uzmundrinošu vēstījumu. Ja pirmās nozīmi nesapratu, tad otrās eksistenci gan varētu attaisnot, jo taka kādā brīdī apraujas pie ceļa, kas ved uz jūru un ieskauts ar samērā augstām apmalēm. Neuzmanīgs gājējs varētu te novelties lejā.

Iespējams

Priežu ieskauta, kāpās slejas Lielupes bāka. Tornis, kas paceļas virs koku galotnēm, tik skaistā rītā, protams, ir vilinošs, tomēr bāka nav skatu tornis, un apmeklētāji te netiek gaidīti. Vārtiņi, kas dod piekļuvi bākai, ir droši aizdarīti ar skrūvi, cerot, ka iespējamie interesenti nenēsā līdzi uzgriežņu atslēgas.

Lielupes bāka

Turpinot ceļu, uzduros gan putnu barotavām, kas piestiprinātas kokiem, gan paliekām no soliņiem, no kuriem reiz jūrmalnieki un pilsētas viesi ir raudzījušies uz jūru. Soliņi sēdēšanai vairs nav izmantojami, un arī skats uz jūru tagad priedēm aizaudzis. Sastopu kādu vīru ar mazu sunīti. Cilvēkus var manīt arī pludmalē. Lielākoties tie pastaigājas, bet atrodas arī divi “roņi”, kas metas jūrā peldēties. Viens no tiem peldi bauda klusējot, bet otrs izceļas ar skaļiem izsaucieniem. Iespējams, tas pieder pie rituāla. Īpaši labs skats paveras tad, kad abiem peldētājiem garām soļo jakās un cimdos tērpti ļaudis.

Peldētāji un staigātāji

Bulduros pamanu ko tējas namiņam līdzīgu, bet visai skumīgu, jo būves jumta daļas stiklojums nu sastāv no robainām lauskām, arī koka konstrukcijas vietām cietušas vai nu no laika zoba, vai tējas baudītāju aktivitātēm.

Skumjais namiņš

Eju pa gājēju un velo celiņu, kas aizvirzās tālāk no jūras, jo ceļā ir viena no Latvijas kāpu arhitektūras pērlēm – “Villa Adlera”. Nedaudz tālāk kāpās atrodama vēl viena koša ēka. Ar iziešanu uz Dzintaru prospektu sava pārgājiena kāpu posmu noslēdzu.

Villa Adlera

Gan nekustamā īpašuma bums pirms vairāk kā desmit gadiem, gan uzturēšanās atļauju dāsnā izsniegšana nesenākā pagātnē Jūrmalas apbūvei ļāvuši plaukt. Gan vienā, gan otrā Dzintaru prospekta pusē manāmi koši daudzdzīvokļu ēku projekti ar skanīgiem nosaukumiem – Villa Milia, Park Residences u. tml. Ne velti ir tādi, kas Dzintaru prospektu dēvē par Jūrmalas “zelta jūdzi”, kur atrodas labākās, dārgākās, elitārākās utt. dzīvojamās mājas. Lielākā daļa no projektiem jau pabeigti, bet ir arī tādi, kas vēl top, kā arī manu tādu, kas, spriežot pēc visa, tapšanas stadijā ir tik ilgi, ka diezin vai tiks pabeigts.

Dzintaru mežaparka vārti jau atvērti, un es droši dodos uz galveno objektu, kam par godu esmu parkā, – skatu torni. Lai arī oficiāli tonis strādā no 9:00, šai rītā tas darbā ieradies jau agrāk, un drīz uz Jūrmalas priežu galotnēm, ēku augšējiem stāviem un jūru lūkojos no 33,5 metru augstuma.

Skats no Dzintaru skatu torņa

Jau pārgājiena laikā, pētot karti, secinu, ka netālu no iecerētā maršruta ir Raiņa un Aspazijas vasarnīca, kur tagad ierīkots dzejniekiem veltīts muzejs, un nolemju palūkoties arī uz to. Paeju garām Dzintaru koncertzālei un tad pa Jūras ielu aizsoļoju līdz Jāņa Pliekšāna ielai, kur ēkā ar numuru 5/7 abi izcilie dzejnieki atpūtās un strādāja no 1927. līdz 1929. gadam.

Muzejs vēl slēgts, jo durvis apmeklētājiem ver tikai 10:00. Kamēr ielas malā rosos uz fotografēšanu, ierodas arī muzeja darbiniece. “Tik no ārpuses paskatīšos šoreiz”, saku sievietei, kas slēdz vaļā muzeja vārtiņus. “Varat iekšā ar ieiet”, tā man atbild. Ej nu sazini, kad atkal te atgriezīšos, tomēr 40 minūtes līdz muzeja atvēršanai nolemju negaidīt, un soļoju vien tālāk.

Raiņa un Aspazijas vasarnīca

Jomas ielas “Narvesenā” tieku pie dzēriena pudeles un dodos izlūkot, ko piedāvā tā Jūrmala, kas ir otrpus dzelzceļam – starp to un Lielupi.

Plāksnīte pie sētas, kas ieskauj kādu īpašumu Konkordijas ielā, vēsta, ka te 1883. gadā dzimis mākslinieks Ansis Cīrulis. Mākslinieks darbojies dažādās jomās, un viņa veikums ir pazīstams arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kam mākslas vēsture sveša, jo tieši Ansis Cīrulis reiz piedāvāja Latvijas valsts karogu veidot krāsu attiecībā 2:1:2. Trīs vietās Latvijā – Rīgas pils Sūtņu zālē, Dzintaru koncertzālē un bērnu sanatorijā „Ogre” – saglabājušies Cīruļa veidotie sienu gleznojumi.

Majoru muižas kungu ēka celta ap 1910.gadu kā vasaras rezidence un medību pils, bet šobrīd ēkas logu acis ir aiznaglotas, būve iekonservēta, gaidot labākus laikus. Pie muižas vārtiem mani sveic “Grāmatu plaukts” – pie vārtu staba piestiprināts plauktiņš, kurā atrodamas vairākas grāmatas, ar piebildi “Ņem grāmatu. Izlasi. Liec atpakaļ. Pievieno savu”. Grāmatas gan esmu atstājis mājās, arī lasīšanai šoreiz laika nav, tāpēc eju vien iekšā muižas parkā.

Grāmatu plaukts

Ja pagalma pusē muižas ēka ir visai vienkārša, tad dārza puses ieeju rotā četras kolonnas. Iepretim ēkai atrodas kokā grebts bārdainis, kurš gan ir pamatīgi cietis no apkārtējās vides kaitīgās ietekmes. Šķiet, ka galvā tam ir kronis, un var tikai minēt, vai rokas tam reiz bijušas divas, vai jau sākotnēji tik viena. Muižas sētā ir vairāki robi, ko skaidri norāda arī iemītās takas. Pa vienu no tām dodos ārā no muižas parka un jau otro reizi šodien nonāku pie Lielupes.

Majoru muiža un parks

Upes krastā var manīt laivu piestātnes, kur tieši šobrīd rosās daži ļaudis, kā arī pāris makšķerniekus, bet lielākā aktivitāte ir uz ūdens, kuru vago gan mežapīles, gan airētāji, kas pa vienam, pāros un pa četri gatavojas sacensībām.

Airēšanas sporta entuziasti Lielupē

Gar garāžām un privātām mājām nokļūstu dabas liegumā “Lielupes grīvas pļavas”. Pārgājienam izvēlētais laiks ir ļoti pateicīgs šīs vietas apmeklējumam, jo pļavas vēl nav sazēlušas, tāpēc brīžos, kad mani neapmierina iemītās takas attālums līdz upei, varu brīvi aizsoļot tuvāk ūdeņiem un iespējami pieturēties Lielupes krasta līnijai. Airētāji viens aiz otra turpina cītīgi trenēties. Tos pavada arī treneris motorlaivā, kas sniedz norādījumus, kā jāstrādā ar kājām, cik sparīgi jāairē utt.

Lielupes grīvas pļavas

Pamazām tuvojos kādam pārim – vīrietim un sievietei, kas kopā ar sunīšiem iet man pa priekšu. Panāku tos vietā, kur taku aizšķērso neliels ūdens šķērslis. Pāris ar sunīšiem to pārvar mirkli pirms manis un netālu apstājas. Šķērsoju slapjo vietu arī es un sveicinu abus suņu īpašniekus, bet viens no šuneļiem ļoti sparīgi metas sveikt mani.

Ceļu turpinu gar upi, kur sastopu arī kādu dūšīgi smēķējošu makšķernieku. Kādā brīdī taka nozūd niedrēs, un aiz tām ir dzirdamas vīriešu balsis. Kad iznirstu no niedrēm, vispirms pamanu mazdārziņus, tad savu kādreizējo kolēģi Agnesi, kas kopā ar diviem vīriešiem atnākusi palūkoties uz Lielupi. Agnese dzīvojot tepat netālu un pavaicā, vai arī es te mītu. Agnese arī ieminas, ka reiz taka gar upi ir bijusi krietni labāka, un šobrīd tā viņu īsti nevilina.

Atvados no Agneses un nozūdu ceļos starp mazdārziņiem. Kā jau pavasara dienā pienākas, dārziņos valda rosība. Kāds kaut ko zāģē, naglo, kāds cits rušina, bet kāds tīra grilu, lai varētu nobaudīt ko ceptu. Viens no mazdārziņiem ir īsta lauku sēta, kur ganās vistas un zosis, kā arī kāds kazai līdzīgs ragulops. Visus šos dzīvniekus apsargā pieci lieli, balti suņi. Šķiet, ka viss kādas suņu mammas kucēnu metiens ir te izmitināts.

Piektais sakautrējās

Pulsometrs liek manīt, ka grib ēst. Līdz Lielupes dzelzceļa stacijai vairs nav tālu, tomēr negribu, lai dokumentētais pārgājiens pazūd, tāpēc aši meklēju risinājumu. Tā kā jau pirms iziešanas no mājas biju pamanījis, ka pulsometrs nolēmis pa nakti pazaudēt gandrīz pusi no iepriekšējā dienā iegūtā lādiņa, lādētāja vadu esmu iemetis somā. Tad nu uzmeklēju vadu un akumulatoru. Pulsometru atstāju uz rokas, bet akumulatoru paslēpju jakas krūšu kabatā, tāpēc nu mazliet līdzinos robotam vai kādam, kas izbēdzis no slimnīcas, ar vadu, kas stiepjas no sirds uz roku.

Iegriežos Bulduru Dārzkopības vidusskolā, lai palūkotos, kas tur uzziedējis šai pavasarī. Pavasaris gan agrs, tāpēc lielā plaukšana un ziedēšana vēl tikai priekšā, tomēr dobēs ap skolas ēku var jau manīt gan uzziedējušus, gan plaukšanai briestošus ziedus.

Bulduru Dārzkopības vidusskola

No Dārzkopības vidusskolas dodos atpakaļ uz Lielupes dzelzceļa staciju. Redzu, ka bez bažām varu notvert vilcienu, kas 11:32 atiet Rīgas virzienā. Viestura ielas un Rēzeknes pulka ielas krustojumā gan strauji nobremzēju, jo manu uzmanību piesaista kāds piemineklis. Arhitekta Andra Veidemaņa projektētā un tēlnieka Gļeba Panteļejeva realizētā piemiņas zīme “Tilts un mūžība” veltīta 1919.gada novembra atbrīvošanas cīņām.

“Tilts un mūžība”

Pie pieminekļa par sevi atkal atgādina pulsometrs. Secinu, ka no ārējā akumulatora tas lādējas izcili lēni, bet nu jau pavisam neliels gabaliņš ejams līdz stacijai. Izeju uz saules apspīdētā perona un apturu ceļa un laika uzskaiti. Piecās stundās un septiņās minūtēs pieveikti 25,32 kilometri.

Lielupes dzelzceļa stacijā

Laikā, kad citi saulainas dienas baudītāji tikai ierodas Jūrmalā, es kāpju vilcienā un dodos atpakaļ uz Rīgu. Pasākuma noslēgumā 3,5 km atsildīšanās soļojums no Torņakalna stacijas līdz mājām.

Rīdzinieki ierodas Jūrmalā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s