08.06.2019. Karsts piedzīvojums Saldū

Par godu sezonas trešajam “Stirnu buka” posmam sestdienas rītā ceļos jau 5:00. Aiz loga vēl var manīt nedaudz no saullēkta krāsām. Diena solās būt karsta. Ļoti karsta.

Dienas pirmajā autobusā no Rīgas uz Liepāju liels pieprasījums pēc biļetēm uz Saldu. Es biļeti esmu iegādājies jau iepriekš, tāpēc mierīgi iekārtojos savā vietā autobusa priekšā kopā ar vēl trim vīriem, neviens no kuriem gan neizskatās pēc skrējēja. Dažādu iemeslu dēļ. Autobuss tiek pārpildīts, cilvēki stāv kājās. Daži mierina citus, ka tā tik līdz Saldum jāiztur.

Par laimi līdz Saldum iztur visi – gan lieli, gan mazi. Turpmākais ceļš līdz Liepājai tiem solās būt daudz patīkamāks, savukārt, es dodos Saldus ielās. Jau autobusā esmu noskatījis aptieku, kurā iegriezties pa ceļam uz Kalnsētas estrādi, kur atrodas šīs dienas sacensību centrs. Pirms manis kāds kungs iegādājas spieķi atbalstam ikdienas gaitās, savukārt, es ceru tikt pie saules aizsargkrēma, kas šai dienā šķiet obligāta prasība. Aptiekāre pagūst gan pavaicāt, no kurienes esmu, gan uz kādu pasākumu dodos. Viņa arī norūpējusies apvaicājas, vai man ir ūdens, uz ko atbildei parādu 1,5 litru ūdens pudeli somas sānu kabatā.

No aptiekas dodos uz Kalnsētas estrādi, uz kurieni jau plūst auto rinda, no kuriem daudzi rotāti uzlīmēm “Es esmu Stirnu buks”. Soļoju kalnup Saldus tehnikuma virzienā. Pamazām man pievienojas arī citi skrējēji, kas atstājuši savus auto apkārtnē iekārtotajos stāvlaukumos. Gar kādreizējās Kalnamuižas ēku, kurā tagad darbojas Saldus tehnikums, soļoju uz kāpnītēm, kas izved lejup Kalnsētas estrādē, kura iekārtojusies ieplakā Cieceres upes līkumā.

Rindas pēc dalībnieku numuriem vēl mazas, tāpēc ātri tieku pie sava un varu doties estrādes skatītāju tribīnē noformēties skrējienam. Uz soliņiem sasēduši jau vairāki skrējiena dalībnieki, kas te atraduši iespēju patverties no saules.

Kad esmu pārģērbies un numurēts, dodos lūkot “Jāņa sētas” telti. Tumši zilā telts jau uzslieta, preces izkārtotas un Aivars jau pamatīgi slapjš no rīta rosības. Kamēr Aivars tirgo preci, Beata mierīgi ada zeķi, sēdēdama telts ēnā novietotajā krēslā. Viena pasākuma laikā zeķu pāri varot noadīt. Aivars, tāpat kā es, šodien skries “zaķa” distanci. Beata tai laikā pārņems atbildību par tirdzniecību. Abi laipni dod man iespēju savu somu noglabāt “Jāņa sētas” teltī.

Pirms atstāju somu glabāšanā, dodos uzmeklēt “Fizio AZ” telti, jo pāris iepriekšējos skrējienos ceļgals ir nedaudz licis par sevi manīt, tāpēc, ņemot vērā šīs dienas kalnaino skrējienu, vēlos, lai Agita glīti “iesaiņo” to teipā. Agita izvelk zila teipa rullīti un ķeras pie darba. Tieši esot par mani iedomājusies, kad likusi somā pēdējo, kas viņai palicis no sporta teipa 😊 Agita pati arī plāno šodien izskriet trasē un ir izvēlējusies “vāveres” distanci.

Divas stundas pirms “zaķu” starta esmu pilnā kaujas gatavībā. Īsinu laiku sarunās ar Beatu un Aivaru, ik pa brīdim papildinu sevi ar ūdeni, kā arī izstaigāju sacensību centru. Kādā brīdī manu uzmanību piesaista stāvā nogāze tepat netālu, pa kuru daži bērneļi mēģina rāpties augšup. Ieraugot trases marķējumu un skatītāju un dalībnieku interesi par to, tops skaidrs, ka skrējiena laikā te būs jātiek augšā. Mirkli vēlāk to apstiprina arī sacensību informators, kas aicina līdzjutējus te baudīt izrādi un atbalstīt skrējējus. Nezinu, kāds tieši ir nogāzes slīpums, bet tas noteikti pārsniedz 45 grādus. Liekas, ka ātrākais veids nogāzes iekarošanai atsevišķās vietās varētu būt uz visām četrām.

Trasē aizskrien suņi ar saviem saimniekiem, tad bērni ar saviem vecākiem, un tieši dienas vidū, kad saule karsē no visas sirds, uz sacensību starta līnijas stājas “zaķi”. “Zaķi” ierasti ir dalībnieku vidū populārākā distance. Distances garums ir gana piemērots fiziski aktīvam biroja darbiniekam, kā arī trase met līdzīgus izaicinājumus tiem, ko saņem garāko – “stirnu buka” un “lūša” – distanču skrējēji, piemēram, “Kalnu karaļa” sprinta posmu.

Informators vērš uzmanību uz to, ka “Kalnu karaļa” sprinta noslēgumā ir noteikti jāpaskatās pa kreisi, jo tur esot tiešām ļoti skaisti. Tāpat viņš min, ka nogāze pie estrādes, kas piesaista tik daudzu uzmanību, “zaķiem” nebūs jāskrien. Dzirdot pēdējo paziņojumu, nekādu atvieglojumu neizjūtu, jo esmu jau nobriedis cīņai ar stāvo kāpumu un vēlos to darīt.

12:00 atskan starta šāviens, un mūzikas pavadījumā “zaķi” aiztrauc distancē. Sākotnēji skrienam pa Saldus ielām, nedaudz izbaudām arī bruģi, bet tad trase aizvijas gar garāžām un izved mūs netālu no Saldus ezera, kur sākas “Kalnu karaļa” sprints. Šoreiz sprinta posms ir pat ļoti izstiepts. Ir vairāki kāpumi un kritumi. Etapa finišs iekārtots Saldus pilskalnam blakus esošajā Biļļu kalnā. Trasē ir izvietotas norādes, kas aicina pa kreiso pusi skriet tiem, kas vēlas to darīt ātri, savukārt, labo pusi atvēlot visiem pārējiem, kas plāno bez steigas un lieka stresa pieveikt šo izaicinājumu.

Es turos tuvāk kreisajai malai, jo, lai arī milzu ātrumu neattīstu, apdzenu es, nevis apdzen mani. Papildus atrakcija ir mazie koka stumbenīši, kas palikuši vai nu kalna apsaimniekotājiem, vai trases veidotājiem izzāģējot krūmājus gar iecerēto maršrutu. Stumbeņi ir atstāti tik augsti, ka viegli aizķerties, ja zaudēsi uzmanību. Arī kāju uz tiem likt skrējienā nav pārlieku ērti. Spriežot pēc skaņām, ko sadzirdu aiz sevis, dažs sacensību dalībnieks modrību pazaudē.

Kamēr pēc sprinta finiša nobaudu brīvprātīgo pasniegto ūdeni, ir iespēja nedaudz palūkoties apkārt. Tepat netālu plešas Saldus ezers, tālāk redzama pati pilsēta. Te izvietots arī pavisam nesen atklātais vides objekts – uzraksts “Saldus”, kura “u” burts izstiepts bļodas formā. Nolemju šeit atgriezties arī pēc skrējiena, jo šī būtu lieliska vieta sacensību piemiņas medaļas iemūžināšanai, kā arī, protams, labprāt mierīgi izbaudītu skatu, kas paveras no kalna. Sacensību informatoram taisnība, jo skats tiešām skaists.

Turpinām ceļu atpakaļ Kalnsētas estrādes virzienā. Pie Jaņa Rozentāla akmens Cieceres upes krastā izveidojies sastrēgums, jo trase nav tik plata, lai spētu uzņemt visu lielo “zaķu” baru. Uz šī akmens Janis Rozentāls bieži esot sēdējis un gleznojis.

Izskrienam pa mežainu un visai putekļainu posmu. Saules stari spocīgi atblāzmojas skrējēju soļu saceltajos putekļos. Tepat ir dzirdamas balsis no sacensību centra un, jā, neskatoties uz informatora teikto, attopamies vietā, kur sākas stāvā nogāze. Pamazām virzos augšup. Izdodas noķert labu ritmu, ko gan brīžiem izjauc nepieciešamība ievērot distanci līdz priekšā esošajam “zaķim”. Visu kāpumu izdodas pieveikt uz divām kājām. Šķiet, tik vienu reizi uz mirkli roka tika izmantota atbalstam.

Skrējiens turpinās te pa mežainākām vietām, te pa klajumu. Aiz estrādes kādu brīdi gana daudz izbaudām saules starus, bet tad distance aizvijas Veides mežā. Mežs ir sacensību dalībnieku glābējs. Ne visiem izdodas šodien finišēt, jo karstums dara savu, bet klajākā laukā “kritušo” noteikti būtu vairāk. Paldies arī tiem cilvēkiem, kas organizēja papildus ūdens punktus, kur dalībnieki tika pie atsvaidzinošas ūdens šalts aiz apkakles vai citur, kur nu vēlējās.

Distance ir tieši pusē, kad saprotu, ka jau kādu brīdi pa priekšu skrien meitene, kuras temps lieliski atbilst manam tempam. Tad nu iekārtojos viņas aizvējā 😊 Lana, kā uzzinu no līdzjutēju uzmundrinājuma saucieniem, jo uz viņas krūtīm esošo numuru ar vārdu nevaru saskatīt, ir cieši apņēmusies finišēt. Nolemju piestrādāt par morālo atbalstu, lai nodrošinātu, ka viņa sasniedz savu mērķi. Tā kā Lana cītīgi seko savam pulsam, brīžiem temps samazinās, un es jūtu, ka varu paskriet ātrāk, tomēr neapdzenu. Šādā karstumā galvenais ir justies labi un veiksmīgi sasniegt finišu, bet pārdesmit vietas šurp vai turp lielajā tabulā itin neko nemaina. Tā nu tandēmā turpinām, ik pa brīdim apdzenot citus dalībniekus. Reizēm kāds paskrien garām mums. Kādu brīdi mūsu tempu sev par piemērotu atzīst arī Anete, bet tuvāk distances beigām nedaudz atpaliek.

Meža taka aizvijas augšup, kad pamanu, ka mums pa priekšu skrien “Pūķu māte” no seriāla “Troņu spēle”. Katrā ziņā meitene no biedrības “Engures sportam” savus ļoti blondos matus ir noformējusi frizūrā, kas ir Denijas cienīga.

Brīdī, kad no meža izskrienam Saldus apkārtnes ceļos, ielās un pļavās, Lana ar prieku atzīmē, ka temps pieaug, bet pulss krīt, tātad līdzšinējo skrējienu viņa ir veikusi pareizi. Finišs pienāk visai strauji. Kāda sieviete mežiņa malā uzmundrina un saka, ka vien 400 metri atlikuši. Precīzi nepārbaudu, bet viņas teiktais varētu būt visai tuvs patiesībai, jo ceļš pa mežu ved tik lejup, tepat jau dzirdama estrāde, un pēkšņi attopamies meža malā, kur vairs tikai viens pagrieziens un daži soļi līdz finišam. Lana veic pēdējo finiša izrāvienu, es sekoju dažas sekundes aiz viņas. Pulsometrs vēsta, ka vienā stundā un 14 minūtēs pieveikti 11,36 kilometri. Abi ar Lanu pateicamies viens otram par kompāniju un atvadāmies.

Es skrējējus dalu sporta klasē, tautas klasē un biroja klasē, kur sevi pieskaitu tieši pēdējai. Novērtēju, ka priekš biroja klases skrējēja šīs dienas starts ir atzīstams par pieņemamu. Ieskaitīts 😊

Kad sasniedzu “Jāņa sētas” telti, Aivars vēl nav atgriezies no skrējiena. Uzmeklēju somā ēdināšanas talonu un dodos iestiprināties. Dalībnieki tiek ēdināti ar siltu auksto zupu, jo pirms sacensībām porcijās sadalītā zupa karstumā ir labi sasilusi. Par laimi samaitājusies tā nav, tā kā varu cerēt, ka turpinājumā plānoto pārgājienu nekas netraucēs.

Kad zupa apēsta, izdzerts arī finišā piešķirtais ūdens un jogurta dzēriens, nolemju atsvaidzināties dušā. Daudzi dušas vietā izvēlas veldzēties Cieceres upītē, kas šeit ir visai sekla. Pa ceļam uz dušām sastopu Aivaru, kas arī veiksmīgi finišējis. Ieejot dušu teltī, pirmajā brīdī sejā iesitas siltums. Nodomāju, vai tiešām pat dušas šodien sakarsušas, tomēr ūdens izrādās gana atvēsinošs. Tā sniegtais efekts gan ir īslaicīgs, jo, kamēr saģērbjos pārgājienam, jau atkal esmu nosvīdis slapjš. Smags darbs tā ģērbšanās.

Pateicos Beatai un Aivaram par viesmīlīgo uzņemšanu “Jāņa sētas” teltī, vienojamies atkal tikties Alūksnes posmā, un es sāku savu dienas aktivitāšu otro daļu – nelielu pārgājienu. Pa ceļam augšup no estrādes dzirdu dažus puišus apspriežam silto auksto zupu. Viens atzīmē, ka itin nemaz nav ēdis, savukārt, cits nosaka, ka silta tā zupa bijusi, bet mierīgai vēdera darbībai netraucēs.

Pārgājienu sāku pie dienas sākumā jau manītās Kalnamuižas ēkas. Kalnamuiža (Berghof) celta 19.gadsimta otrajā pusē, un tās pirmais īpašnieks bijis Georgs fon Reke. Lielā, trīs stāvus augstā ēka ārēji ir labā stāvoklī. No Kalnamuižas dodos lejup uz Cieceres upi. Pie Jaņa Rozentāla akmens tagad izveidojies “vāveru” sastrēgums. “Vāveres” šodien startēja pašas pēdējās.

Kad esmu sasniedzis Jelgavas ielu, nolemju uz Biļļu kalnu doties nevis gar ceļu, bet pa skrējiena trasi. Tā nu jau ir tukša, vien kāds liels vīrs ar dalībnieka numuru uz krūtīm lēnām dodas nopakaļus pārējiem. Pakalnu klājošo zālienu nominuši “Stirnu buka” dalībnieku tūkstoši. Kad sasniedzu Biļļu kalna virsotni, te jau pamazām tiek novākts “Kalnu karaļa” sprinta posma finiša aprīkojums. Kāda personāla pārstāve man vaicā, vai visu laiku esmu nācis pa trasi un vai neesmu manījis kādu, kam palicis slikti. Saprotu, ka ir bijis pieprasījums pēc palīdzības, bet organizatori nezina, kur tieši cietušais meklējams. Atbildu, ka nevienu “kritušo” neesmu manījis. Vien vēlāk iedomājos, ka, iespējams, lielais vīrs, kas gāja pa trasi tālu aiz citu mugurām, bija tas, kam tika saukta palīdzība, bet brīdī, kad to satiku, tas pārvietojās saviem spēkiem.

Kamēr organizatori novāc trasi, es ķeros pie piemiņas medaļas dokumentēšanas. Saule rūpējas par to, lai uzdevums būtu iespējami izaicinošs, jo krīt tā, ka ik pa brīdim medaļu aizsedz manas rokas ēna. Nākas kļūt par kreili, lai medaļu turētu labajā rokā un fotografētu ar kreiso. Tas dod cerēto rezultātu.

Biļļu kalnā brīdi izbaudu skatu uz Saldu un Saldus ezeru. Tālumā aiz Saldus manāmi tumši dūmi. Tā kā šādā karstumā apkure noteikti nav nepieciešama, izdaru minējumu, ka tur uguns uzdarbojas bez apkārtējo piekrišanas.

No Biļļu kalna dodos lejup, garām ģeneratoram, kas nodrošina ar strāvu sacensību trasē izvietotās ierīces, un tad augšup – Saldus pilskalnā, kur atkal apstājos, lai palūkotos uz ezeru. Pludmalē Saldus iedzīvotāji un viesi izmanto iespēju glābties no karstuma ezera ūdeņos. Saldus pilskalnu arheologi datējuši ar agro dzelzs laikmetu, apdzīvots tas bijis arī 12.gadsimtā.

Turpinot ceļu pa trasi, izeju pie garāžām un tālāk atpakaļ Cieceres upes krastā. Saules stari rotaļājas upes ūdeņos. Tiltiņš pār Cieceri, protams, rotāts ar jaunlaulāto atstātām piekaramajām atslēgām, bet manu uzmanību piesaista tilta margām piestiprināts dzinēja virzulis. Varu tikai minēt, ko ar to gribēts pavēstīt. Iespējams, kaut ko par vienā ritmā pukstošām sirdīm.

Pārgājienu turpinu Saldus ielās. Nelielā bērnu laukumiņā blakus Saldus stadionam kāds tēvs pacietīgi gaida, kamēr tā atvase spēlējas. Netālu atrodas visai prāva bite, kuru, protams, dodos dokumentēt.

Ceļa turpinājumā meklēju izeju uz Cieceres dabas taku. Taka vijas gar Cieceres upi te pa vienu, te otru upes krastu. Upes ūdeņos bagātīgi zied dzeltenās lēpes. Vietā, kur jāšķērso Kuldīgas iela, apstājos un apsveru, pa kurieni to darīt, jo vietā, kur esmu iznācis, iezīmēts veloceliņš, bet nav gājēju pārejas, bet tad talkā nāk vietējie autovadītāji, kas laipni palaiž mani pāri ielai.

Turpinu savu ceļu pa Cieceres dabas taku, kuras apkārtne slīgst ziedos. Tepat netālu slejas arī Saldus luterāņu baznīcas tornis. Kāda mamma izvedusi pastaigā divas savas atvases, bet puika, kas iesēdināts ratiņos, skaļi pauž savu neapmierinātību ar dzīvi. Šķiet, ka ne mammai, ne lielajai māsai nav skaidrs, kas tieši puiku padarījis tik kreņķīgu. Ak, tas brīdis, kad bērns iemācās runāt un var pastāstīt, kas tieši to neapmierina.

Bērnu rotaļu laukumu, kas atrodas pie takas, rotā milzīga ziedu muša. Līkumojot pa takām, uzduros bariņam jauniešu, kas uz soliņa un zālītē bauda dzērienus, cigaretes dūmu un vasaru. Drīz noprotu, ka turpinājumam vajadzēja izvēlēties upes pretējo krastu, jo oficiālā taka tālāk līdz Saules ielai ved pa to. Atpakaļ gan negriežos, bet lūkoju, ko varu iesākt tauvas joslas ietvaros. Kaut kas takai līdzīgs manāms arī šai krastā, un galu galā pa šo taku un, acīmredzot, bieži izmantotu robu kādā nožogojumā, iznāku uz Tirgotāju ielas.

Man pa priekšu apņēmīgi soļo kāda sieviete ar āmuru rokās. Lai arī tā neizskatās agresīvi noskaņota, nolemju ieturēt distanci 😊

Māra Čaklā skvērā uzmeklēju pirms 11 gadiem atklāto, tēlnieka Kārļa Īles darināto strūklaku “Medus piliens”. Šķiet, ka iespaidīgāk tā izskatās nakts laikā, kad izgaismota, bet arī dienas vidū strūklaka priecē aci. Tā kā uz soliņa blakus strūklakai sēž kāds puišelis, fotografēt nākas tā, lai puika paliktu ārpus kadra.

Saldus Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas vārtiņi ir atvērti, tāpēc dodos vien iekšā. Pašas baznīcas durvis gan ir ciet, un draudzes priekšniece telefona klausuli nepaceļ, tāpēc domu par skatu uz Saldu no augšas atlieku uz kādu citu pilsētas apmeklējuma reizi un šoreiz tikai apeju apkārt Saldus vecākajai celtnei. Pirmā mūra baznīca šai vietā tapusi 17.gadsimta sākumā, tagadējā ēka celta 18.gadsimta pirmajā pusē un vēlāk pārbūvēta. Pie baznīcas redzams attēls ar Jaņa Rozentāla 1894.gadā gleznoto diplomdarbu “Pēc dievkalpojuma”, kurā iemūžināta arī Saldus luterāņu baznīcas ēka.

No baznīcas dodos uz Saldus veco tirgus laukumu, kas nu nodēvēts Oskara Kalpaka vārdā. Arī šeit ir Saldus novada jaunajai identitātei atbilstošs vides objekts – bļodas formā izliektais “U” burts. Oficiāli tiek minēta bļodas forma, atsaucoties uz Saldus novada Goda pilsoņa Māra Čaklā dzejoli “Dzejolis par to, kas iznāk”, bet īpaši O. Kalpaka laukumā esošais objekts man drīzāk atgādina smaidu.

Karstums dara savu, tāpēc ceļa turpinājumam nodrošinos ar porciju auksta saldējuma. Aplūkoju Striķu ielā 7 esošo Kapelleru namu, kas tapis 19.gadsimta vidū un sākotnēji bijusi aptieka, bet nu tas kļuvis par mākslinieku un kultūrvēstures cienītāju saieta vietu. Kā reiz minējusi kulturaskarte.lv: “Visi Saldus pilsētas un apkārtnes dullie un radošie tiekas šeit.”

Iegriežos arī Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja pagalmā, kur aplūkoju pieminekli Janim Rozentālam, kā arī paša mākslinieka projektēto dzīvojamo ēku, kurā tas gan strādājis tikai divus gadus – 1901. un 1902. gadā.

Savu ceļu turpinu pa Striķu ielu. Kad sasniedzu Saldus robežu, pamale jau ir pelēkiem mākoņiem klāta, bet saulīte vēl pamanās starp tiem izspraukties. Manu vietu, kur skrējuši “lūši” un “stirnu buki”. Tad atstāju asfaltu aiz muguras un pa grantētu ceļu dodos uz Cieceres ezera pusi. Ceļš ir visai taisns, ik pa brīdim man garām patrauc kāds auto, saceļot pamatīgu putekļu mākoni.

Kad tuvojos vietai, kur “stirnu buku” trase nogriežas pa labi prom no ceļa, pamanu vairākus personāla pārstāvjus, viens no kuriem staigā gar ceļu un ļoti uzkrītoši lūkojas ceļmalas apstādījumos. Sasniedzis organizatorus, vaicāju, vai tie meklē paģībušos skrējējus, uz ko saņemu atbildi: “Jā, tieši tā!”. Šeit ir ūdens punkts, kur dalībniekiem atveldzēties. Sacensību organizatori to nodēvējuši par “Aiwarmenu”, apspēlējot nesenās filmas par “Akvamenu” nosaukumu.

“Stirnu buki” un “lūši” vēl ir distancē, ko pamanu kādu gabalu tālāk, kur trase atkal atgriežas uz manis izvēlētā ceļa. Ātrākie jau ir prom, bet es sastopu tos, kas soļos un skriešus vēl cīnās ar trases kilometriem un nav gatavi padoties. Vienam “lūsim” gan skrējiens noslēdzies ātrās palīdzības automašīnā, kas ieslēgtām bākugunīm stāv ceļa malā. Tālumā virs Saldus ducina pērkons.

Kāda “lūšu” distances skrējēja, garām skrienot, arī man pavaicā, vai esmu skrējējs. Atbildu, ka nu jau vairs nē, jo tik “zaķīti” skrēju. Protams, priecē fakts, ka kādam liekas, ka es varētu skriet šādu gabalu ar lielu mugursomu uz muguras.

Pie Cieceres ezera skatu torņa daudz tautas. Te ir enerģijas punkts skrējējiem, tāpat manāmi atpūtnieki, mirkli vēlāk parādās arī kāzinieki. No gaisa nokrīt pa kādai lietus pilei. Esmu iztukšojis savu dzēriena pudeli un lūdzu atļauju iemest to maisā, kurā kāds puisis šobrīd krauj tukšās pudeles, kuru saturs nu jau nonācis skrējēju vēderos. Puisis ne tikai pieņem manu tukšo pudeli, bet tās vietā piešķir man jaunu “Venden” 1,5l tilpuma pudeli. Mana soma kļūst par pusotru kilogramu smagāka. Pateicos puisim par dzērienu un kāpju augšā skatu tornī.

Debesis ir apmākušās, tālumā, šķiet, manāms arī lietus. Peldētāji pamazām pamet ezera ūdeņus, bet tajos manāms kāds ūdensmotociklists. Man blakus tornī kāds jauns pāris jūsmo par meitenes rokā esošā, tikko noplūktā āboliņa smaržu. Ņemot vērā draudošo lietu, apsedzu somu ar tai paredzēto lietus plēvi, bet pats izvēlos palikt bez lietus aizsardzības, jo tas nozīmētu ceļu turpināt siltumnīcai līdzīgos apstākļos

Turpmāko maršrutu nospraužu pa skrējiena trasi, jo saprotu, ka tā ved tieši starp Cieceres ezeru un ceļu, kas atrodas paralēli tam. Pirmo pamanu kādu pamestu dzīvojamo ēku, bet tad aiz kokiem un krūmiem iznirst metāla un mūra briesmonis ar vairākām pavērtām kurtuvju mutēm – Mazcieceres kaļķu ceplis. Ceplis šai vietā uzbūvēts 1929.gadā un savu darbību beidzis 1962.gadā.

Pārgājiena turpinājumā turos iespējami tuvu Cieceres ezeram.  Vietām, kur tas iespējams, pieeju pie pašas ūdens malas, bet citādi turos uz ceļa, kas ved gar to. Ik pa brīdim man garām pabrauc auto, kāda pretimbraucoša BMW pasažiere (jā, tieši pasažiere) nolemj mani sveicināt ar automašīnas taures skaņu, bet sveiciena būtība paliek man nezināma, jo tai brīdī es netraucēju BMW un BMW netraucē man.

Kad sasniedzu Cieceres ezera ziemeļu galu, debesis jau ir pavisam satumsušas un pamazām sāk pilināt. Zem šosejas pārvada viens puisis izpilda deju kustības mūzikas ritmā, kamēr otrs mierīgi kūpina cigareti. Iespējams, tie gatavojas pārsteigt vietējās meitenes ar jaunākajiem deju soļiem.

Kad šķērsoju Brocēnu robežu, debesis beidzot atveras. Līst pamatīgi, un es sāku lūkoties pēc kāda patvēruma. Apkārtējie koki šādā laikā neko daudz nedod, bet tad ieraugu “kafejnīcu” – nelielu busiņu, kurā divi puiši tirgo burito. Zem busiņa nojumes jau stāv kāda ģimene ar burito rokās. Pasmejos, ka šādā laikā pieaug interese par jumtiem. Ģimenei gan tikai jānokļūst līdz tepat netālu stāvošajai automašīnai, ko pēc nelielas minstināšanās tā drosmīgi veic.

Kamēr lietus vēl spēcīgs, es nekur nesteidzos. Aprunājos ar abiem puišiem, kas interesējas, no kurienes es nākdams, apspriežam arī “Stirnu buka” trašu garumus. Skolas laikā abi puiši Kalnsētas estrādes apkārtnē skrējuši krosus. Kad pavaicāju par apskates objektiem Brocēnos, īpaši daudz ieteikumu nesaņemu. Puiši uzreiz norāda uz skatu torni, no kura nāku, kā arī min, ka esot “Meža kaķa” trase, bet pēc skrējiena un pārgājiena tā īsti nespēj iekārdināt. Tieku arī pie bezmaksas glāzes ar ūdeni, kas uzlabots ar laima un apelsīna šķēlēm.

Kad lietus pierimis, veicu vēl noslēdzošos pārgājiena metrus. Vispirms netālajā “Mego” tieku pie dienas otrā saldējuma, tad iekārtojos autobusa pieturā gaidīt transportu uz Rīgu. Līdz autobusam vēl stunda. No Kalnsētas estrādes līdz Brocēnu autobusu pieturai esmu nosoļojis gandrīz 17 kilometrus.

Par to, lai pieturā negarlaikojos, rūpējas māte daba, kas sarīko spilgtu zibens izrādi. Pats negaiss ir tālāk uz ziemeļiem, bet debesis ik pa brīdim šķeļ zibens šautras. Neilgi pirms autobusa pienākšanas man pievienojas divas gados vecākas sievietes, kas bruņojušās ar mazu binoklīti, ar kuru nopēta apkārtni. Vienai no kundzēm rodas vēlme izmest kāda atstāto alus bundžu, kas stāv pieturā uz soliņa, bet pirms tam tā pavaicā man, vai es to dzeru. Saņēmusi noraidošu atbildi, tā ielidina bundžu atkritumos. Kārtībai jābūt 😊

Ak, tas lieliskais brīdis, kad tu autobusā iekāp kaut kur maršruta vidū! Autobusā pasažieru tikai nedaudz vairāk par pusi, bet visas vietas aizņemtas, jo katram blakus kāda soma, maiss vai kas cits, kas saka, lai meklēju vietu citur. Ja aizņemtais sēdeklis nav gana saprotams, daži to papildina ar nepārprotamu skatienu, ka vēlas pabūt vieni. Galu galā skaidri pavaicāju, vai varu apsēsties kādam blakus, un kāds vīrietis atvēl man sēdvietu.

Cauri lietum autobuss trauc uz Rīgu. Kādā brīdī gāž tā, ka neko daudz aiz loga nevar saskatīt. Tuvāk Rīgai lietus mitējas, un Rīgas ielās nekas neliecina par to, ka tepat netālu ir bijušas pamatīgas lietusgāzes. No autobusa izkāpju Vienības gatves pieturā un noslēdzu savu piedzīvojumu Saldus pusē.