09.03.2019. Loja, Gauja un Marko

Pēc tumšajiem ziemas rītiem patīkama pārmaiņa ir iespēja pa vilciena logu redzēt ko vairāk par manu atspulgu tā stiklā. Jau Rīgas stacijā manu, ka austrumos debesis kļūst gaišākas, un lielāko daļu ceļa ir tik gaišs, ka netraucēti varu vērot apkārtni. Kā solījuši meteorologi, rīts aust skaidrs, un saullēktu sagaidu, sēžot vilcienā.

Pirms došanās ceļā gan jātiek galā ar kādu puisi, kurš, acīmredzot, ar Valmieras vilcienu pārvietojas reti. Kad Rīgā kāpju iekšā vagonā, mani sagaida ar jautājumu: “Vai šis brauc uz Cēsīm?” Atbildu, ka brauc. Nākamais jautājums: “Cik tālu tu brauc?” Atbildu, ka ne tik tālu. Puisis vaicā, vai varu viņu pamodināt. Saku, ka kāpšu ārā Inčukalnā, un iesaku par šo vienoties ar konduktori. Pastāv taču gana liela varbūtība, ka konduktore aizbrauks ne tikai līdz Cēsīm.

Manas atbildes gan puisi neapmierina, un viņš ķeras klāt nākamajam pasažierim, kas gan saka, ka ir tikko pēc nakts maiņas, brauks līdz Siguldai un nevar garantēt, ka atcerēsies puisi pamodināt. Kādu brīdi puisis vēl trinas pa mūsu vagonu, bet tad dodas izmēģināt laimi citā vagonā. Vēl jau varu viņam ieteikt uzlikt modinātāju, bet, nu, pakaļ jau nedzīšos.

Pats brauciens aizrit mierīgi, un ap 07:20 es izkāpju Inčukalna dzelzceļa stacijā. Netālu no stacijas ēkas mani pārsteidz negaidīts uzbrukums. Kāds vietējais kaķis saliecies līkumā un ar atsperīgiem palēcieniem metas uz manu pusi. Pasmaidu par šādu drosmi, bet citādi par uzbrucēju neliekos ne zinis, un kaķis aiziet tālāk savās gaitās, es, savukārt, pa Atmodas ielu soļoju cauri Inčukalnam.

Vilciens aiztrauc tālāk

Ik pa brīdim gan piestāju, lai dokumentētu kādu lielāku vai mazāku objektu. Vēl viens incis atrodas uz vējrādītāja, kas rotā afišu stabu iepretim Inčukalna tautas namam. Turpat blakus skaitlis “1436”, kura nozīme nav tālu jāmeklē. Inčukalns (tolaik Hincenberga) pirmo reizi rakstu avotos minēts tieši 1436.gadā.

Inčukalna afišu stabs

Aplūkoju arī saules staros spoži spīdošo Inčukalna pulksteni, bet mirkli vēlāk manu uzmanību piesaista divi prāvi gliemeži ielas malā esošā parciņā. Tā kā gliemežus šai laikā parasti nemana, dodos apskatīt tos tuvāk. Abi krāsainie milži ir atceļojuši no Rīgas un tagad mitinās Inčukalna parkā. 2014.gada vasarā fonda “Mākslai vajag telpu” veidotās mākslas akcijas “Iekustini” ietvaros Rīgā piecpadsmit latviešu mākslinieki apgleznoja lielformāta instalācijas – gliemežus, un pēc šīs akcijas gliemeži izklīda pa visu Latviju. Divi no tiem, kā redzams, attapās Inčukalnā.

Gliemeži Inčukalna parkā

Šoseja P10 (Inčukalns – Ropaži – Ikšķile) šai sestdienas rītā pavisam mierīga. Šķērsoju to un soļoju Indrānu virzienā. Vietā, kur ceļš šķērso Inčupīti, tā labajā pusē izveidots Kalnadzirnavu dzirnavezers, kas vēl lielākoties klāts ar ledu. Ceļa kreisajā pusē dzirdams, kā Inčupītes ūdeņi krīt lejup no aizsprosta, bet ceļmala ir visai apaugusi, un es izvēlos te ilgāk nekavēties.

Kalnadzirnavu dzirnavezers

Šķiet, ka izmēru ziņā ievērojamākais objekts Indrānos ir “MD Serviss” autokapsēta–veikals, kur plašā teritorijā grēdās sakrauti vecu auto vraki. Es virzos tālāk uz Hincenbergas muižas parku, kurā atrodas arī Otrajā pasaules karā kritušo Padomju armijas karavīru brāļu kapi. Pati muiža nopostīta pirms simts gadiem, bet parks ir iekļauts aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā. Mani īpaši interesē Guntas Zemītes radītais Mātes tēls brāļu kapos, jo liesmas vietā attēlotā sieviete nu tur pamatīgu stārķu ligzdu. Svēteļi šo atzinuši par ideālu vietu ģimenes ligzdiņai. Vēl gan par agru rosībai ligzdā, bet skulptūras papildinājums izskatās lieliski. Ziemas laikā tas atgādina lielu, pūkainu cepuri, kādas var manīt dažai dāmai galvā.

Mātes tēls brāļu kapos

Uzmanīgi šķērsoju Vidzemes šoseju un dodos “Rāmkalnu” virzienā. Jau otro reizi šai rītā šķērsoju Inčupīti, kurai gan šai vietā dots Skolas upes vārds. Ceļš uz “Rāmkalniem” ir diezgan apledojis, tomēr apavu radzes pagaidām pietaupu, un meklēju mazāk slidenas vietas, kur var drošāk atsperties. Apkārtējās mājās vēl valda miers. Starp ielas malās atstātajām automašīnām manu arī tādu, kas paredzēta pasažieru izkāpšanai no nelielām lidmašīnām.

“Rāmkalnos” viss vēl kluss, tik ēdiena smarža gaisā liecina, ka pavāri jau rosās. Mirkli uzkavējos, lai palūkotos lejup uz rīta saules apspīdēto tiltu pār Gauju, kuru pēc mirkļa man būs jāšķērso. Blakus nomas punktam novietots “Virsotnes” un “Marmot” stends, kas ļauj interesentiem nofotografēties alpīnistu lomās. Tā kā fotogrāfu līdzi neesmu paņēmis, šī atrakcija man iet secen. Pa taciņu dodos lejā no kalna. “Rāmkalnu” auto stāvvietā redzamas vien dažas automašīnas. Iespējams, ar tām atbraukuši pavāri.

“Rāmkalnos”

Šķērsoju tiltu pār Gauju un dodos lejup, kur tepat pie tilta Gaujā ietek Loja. Man priekšā aptuveni 5-6 kilometri gar šo upīti, kas priecē krāšņiem smilšakmeņu atsegumiem un kuras krastos reiz pastaigājies gan dzejnieks Imants Ziedonis, gan, kā tauta runā, arī Kārlis Ulmanis.

Lojas ieteka Gaujā

Netālu no tilta Loja tek caur Murjāņu atteku, tāpēc izskatās ļoti plaša, gluži kā Gauja, bet jau nedaudz tālāk tā iegūst sev atbilstošāku izmēru. Daži makšķernieki arī ir pamodušies un makšķerē Murjāņu attekā. Redzu tik viņu automašīnas un aiz pakalniņa saulē atmirdzošas makšķerauklas.

Pie “Vīgantiem” pār Loju ved tiltiņš, dodot iespēju ērti izvēlēties, pa kuru krastu turpināt pārgājienu. Es pieturos pie sava sākotnējā plāna un, tiltiņu nešķērsojis, aizsoļoju pa Lojas labo krastu. Upe neliek ilgi gaidīt, un drīz jau manu arī pirmo smilšakmens atsegumu. Lai arī ir lasīts, ka Lojas klintīm vietējie iedzīvotāji ir devuši nosaukumus, tie nav manā rīcībā, tāpēc pat iespaidīgākos nevaru nosaukt vārdā.

Viens no pirmajiem smilšakmens atsegumiem manā ceļā gar Loju

Ātri pārliecinos, ka pie Lojas maniem zābakiem jāpiestiprina radzes. Var manīt, ka upe raisa dabas mīļotāju interesi, un takas ir iestaigātas, bet daudzviet tās ir visai slidenas un vietumis arī nedaudz slīpas. Kad kārtējā slīpumā, pieķeroties pie koka, esmu apturējis slīdēšanu lejup, velku no somas kabatām radzes un apbruņoju ar tām savus zābakus. Iešana uzreiz kļūst daudz priecīgāka un stabilāka. Turos iespējami tuvu upei pat tad, ja ir skaidri redzams, kur tā met līkumu un varētu ceļu saīsināt “pa taisno”. Tā kā šī ir mana pirmā tikšanās ar Loju, vēlos iepazīt to iespējami tuvāk. Tik pelde Lojas ūdenī pirmajai tikšanās reizei šķiet par strauju, bet nu jau solis ir stabils, un peldsezonas atklāšana nedraud.

Nonāku pie īpaši liela klinšu atseguma, kuru starp ierasti neskaitāmiem skrāpējumiem rotā arī kāda alus cienītāja iegravētais “LAI DZĪVO SENČU ALUS”. Ieraksts datēts ar 1967.gadu. Vērojot klinti, aizdomājos par to, cik gan centīgi ir cilvēki savā vēlmē ieskrāpēt tajā kādu uzrakstu. Iespējams, ka vēsturiski klints nav bijusi tik augsta, Lojas ūdens līmenis bijis augstāks un citi iespējami apstākļi, bet ir sajūta, ka ļaudis ir kāpuši, karājušies virvēs un vēl sazin ko darījuši, lai aizsniegtu kādu vēl neaprakstītu klints laukumu.

Alus mīļotāju atstātais gravējums

Tālāk pret straumi sasniedzu vietu, kur taka ved gar pašu klinti. Arī te ir neiztrūkstošie uzraksti. Kāds pat iegravējis bildinājumu “Liana! Kļūsti par manu sievu!”. Hmm, nez, līgavainis to iegravēja, tad atveda Liānu pie klints un norādīja uz uzrakstu vai ļāva viņai pašai to atrast?

Šis bildinājums ir ierakstīts akmenī

Vietumis taka aizved arī augšup un lejup, bet lielākoties Lojas labajā krastā kāpelēšana izpaliek. Šķiet, ka kāds taku pat ir marķējis, jo šur un tur var manīt koku zaros iesietus sārtena auduma gabaliņus. Izskatās, ka kāds noziedojis savu dvieli, lai citiem interesentiem vieglāk orientēties.

Kad pamanu no dēļiem meistarotu laipiņu, rodas kārdinājums pāriet uz Lojas kreiso krastu, jo zinu, ka tajā mazliet tālāk būs atrodama arī vecā Murjāņu koka kamaniņu trase. Nolemju kārdinājumam nepretoties un drīz esmu otrā krastā. Jau pēc neilga brīža tas nozīmē, ka raušos stāvā nogāzē, kā arī kārtējo smilšakmens atsegumu mēģinu aplūkot profilā. Ja ir vēlme kāpelēt, kreisais krasts noteikti ir atraktīvāks, bet arī lielākā daļa klinšu ir tieši kreisajā krastā, un tās labāk paveras skatienam no upes pretējā krasta. Gaumes un noskaņojuma jautājums 😊

Kārtējā kāpuma sākumā pārlecu nelielam strautiņam, kas traucas lejup pa nogāzi un Lojā iekrīt pa nelielu ūdenskritumu klintī. Tāds mazs, atraktīvs ūdenskritums, kas gluži kā izmeklēts aksesuārs papildina klints sienu, kas slejas šai upes līkumā.

Mazais ūdenskritums

Drīz aiz kokiem pavīd Murjāņu kamaniņu trases koka konstrukcijas. Trase atrodas privātīpašumā, bet, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, tās īpašnieks negatavojas to ierobežot un priecājas, ka objekts piesaista interesentus. Trase celta 1978.gadā, pateicoties slavena kamaniņu braucēja un latviešu bobsleja tēva Rolanda Upatnieka iniciatīvai. Pēc tam, kad 1986.gadā tapa Siguldas bobsleja un kamaniņu trase, Murjāņu koka trase kļuva par vēstures liecību. Pēdējās sacensības tajā esot notikušas 1987.gadā.

Murjāņu koka kamaniņu trase

Liels darbs ir ieguldīts, lai no koka izveidotu tik iespaidīgu objektu. Izstaigāju takas gar trasi līdz pat tās starta vietai augšā kalnā, kur jau ļoti maz kas ir palicis, trūkst veseli trases posmi. Arī zemāk segumā vietumis manāmi caurumi. Pavisam aizmirsta trase nav, jo šur un tur var redzēt svaigu koku. Pašā trasē gan nekāpju, ņemot vērā tās stāvokli, jo šo objektu noteikti ir vērts saglabāt iespējami ilgāk. Soļojot gar trasi, ir interesanti vērot, kur traukuši kamaniņu braucēji sacensībās, kuras estakādes varētu būt paredzētas starta treniņiem, kur notikušas kādas citas aktivitātes.

Motorizēts trenažieris pie Murjāņu kamaniņu trases

Saglabājusies ir ne tikai trase, bet arī dažādi trenažieri, līdztekas, kā arī dažas kamanas. Pirmās, ko atrodu, šķiet, ir paredzētas drīzāk bērniem, bet pašā trases galā ir kamaniņas, ko jau varētu būt izmantojuši pieaugušie. Mazliet skumji gan tās izskatās, jo ir pazaudējušas vienu no sliecēm.

20. gadsimta astoņdesmito gadu kamaniņu modelis

Gan uz vienu, gan otru pusi no kamaniņu trases apskatāmi iespaidīgi smilšakmens atsegumi. Turpinu ceļu pa Lojas kreiso krastu līdz pat tās caurtekai zem autoceļa A3. Arī šeit ir klints un neliels ūdenskritums, un drīz pārliecinos, ka ūdenskritumu labi apskatīt var tikai no Lojas labā krasta. Kad jau esmu uzkāpis pa šosejas uzbērumu līdz pusei, nolemju, ka iespēju nevar laist garām un dodos atkal lejup, tik šoreiz upes labajā krastā. Te gan jāuzmanās no staipīgajiem augiem, ar ko apaudzis uzbērums, jo ir ļoti viegli ar vienu kāju piemīt kārtējā staipekņa galu un otru ielikt paša gatavotajā cilpā. Par laimi lejā nonāku sevis izvēlētā un kontrolētā ātrumā.

Mazais ūdenskritums netālu no autoceļa A3

Kad mazais ūdenskritums iemūžināts, raušos atpakaļ uz šoseju. Te nomales ir visai šauras, tāpēc pārkāpju pāri metāla barjerai, kas norobežo ceļu, un dodos uz priekšu aiz tās. Apavu radzes noņemu un piestiprinu pie somas. Turpmāko ceļu tās pavada mani ar klusu žvadzēšanu. Netālu slejas Katrīndzirnavas, bet jau esmu informēts, ka tas ir privātīpašums, kurā nelūgti visi nav gaidīti. Saimnieki pacentušies atbilstošas zīmes izlikt visur, kur tas iespējams. Privātīpašumu ir daudz, un norāde “privātīpašums” vēl nenozīmē (kā, piemēram, gadījumā ar kamaniņu trasi), ka apmeklētājiem ieeja liegta, tāpēc katru situāciju vērtēju atsevišķi. Tur, kur nepārprotami liegts pārvietoties gājējiem, degunu nebāžu. Iemūžinu foto lielo klinti, kas ir turpat ceļa malā netālu no Katrīndzirnavām, un soļoju tālāk Inčukalna pazemes gāzes krātuves virzienā.

Katrīndzirnavas un smilšakmens atsegums pie tām

Nonāku krustojumā, kura vienā pusē ir gāzes krātuve, bet otrā ceļš, kas ved uz Sunīšiem. Jūtu, ka derētu apmeklēt veikalu, ja Sunīšos tāds būs. Ziemā ūdeni līdzi nenēsāju, jo tas paliek visai auksts, esmu aprīkots tikai ar karstas tējas termosu. Ūdeni uzmeklēju pa ceļam atrodamos veikalos un veikaliņos. Kad man pretī nāk kāda sieviete, pavaicāju vai te ir arī kāds veikals atrodams. Sieviete norāda, ka jāiet tik augšā kalnā un tad jau es labajā pusē veikalu ieraudzīšot. Saņemot tik labu ziņu, mans solis kļūst raitāks.

Sievietei ir taisnība, veikalu “Krimulda” un norādi uz to var viegli pamanīt. Pie paša veikala kaut ko apspriež bariņš vietējo vīru. Ieraudzījuši puisi ar mugursomu, tie nopēta mani, bet laikam secina, ka neesmu kaitīgs un vietējās meitenes viņiem nost necelšu, tāpēc mierīgi turpina savu apspriedi. Veikalā tieku pie dzēriena pudeles, ko turpat uz vietas iztukšoju, un dodos tālāk.

Aiz Sunīšiem labu gabalu Raganas – Turaidas šosejas virzienā jāiet pa zemes ceļu. Priecājos, ka ir bijis atkusnis, jo vēl mēnesi atpakaļ šis ceļš visticamāk bija kārtīga slidotava. Tagad tikai atsevišķi tā posmi ir klāti ar sniegu un/vai ledu. Ceļš kopumā visai labs, un retie autovadītāji izteikti pieklājīgi, pārkārtojoties uz pretējā virziena joslu, kad brauc garām vientuļam gājējam, lai to neaptašķītu.

No Sunīšiem uz Raganas – Turaidas šoseju

Pa Raganas – Turaidas šoseju man ejami tik kādi 400 – 500 metri. Pie “Veģu” mājām tēvs izvedis bērnus pavasara velobraucienā. Bērni šķiet gluži sajūsmināti par pavasarīgo dienu. Aiz “Veģiem” nākamajā krustojumā griežos pa labi uz Gaujas kapu pusi. Tepat tālāk slejas arī Krimuldas baznīca, netālu no kuras ir Kubeseles ala un citi interesanti apskates objekti, bet tie šoreiz nav manā plānā, jo salīdzinoši nesen jau apskatīti.

Skats pār lauku uz Krimuldas baznīcu

Ejot kapu virzienā, ieraugu gaisā paceļamies trīs lielus putnus. Spriežot pēc baltajiem krāsu toņiem un neskatoties uz saules centieniem mani apžilbināt, secinu, ka tie varētu būt stārķi. Turpat laukā manu arī vairākus gulbjus. Gājputni pamazām atgriežas Latvijā.

Zīme pie diviem apsūnojušiem vārtu stabiem vēsta, ka te atrodas Vecā kapsēta un baronu kapi. Tā kā ar kapu tūrismu īpaši neaizraujos, iemūžinu foto tik kādu apsūnojušu krustu un soļoju tālāk. Pēc brīža manu arī Gaujas kapus un to stāvlaukumā piestājušu auto. Ceļš kļūst mazliet mežonīgāks un strauji ved lejup uz Gauju.

Kad iznāku Gaujas krastā, pirmo pamanu kādu makšķernieku, kas rosās ap savu inventāru. Turpat netālu pamanu arī betona kluci ar metāla cilpām – plostnieku enkurkluci, kas izmantots, pludinot kokus pa Gauju. Vēl gabaliņu tālāk ir manis nolūkotais apskates objekts – Lielais akmens, ko mēdz dēvēt arī par Velnakmeni un Runtiņa avotakmeni, jo atrodas tas pie Runtiņa avota ietekas Gaujā.

Plostnieku enkurklucis pie Gaujas

Aplūkoju akmeni no visām pusēm. Ir redzēti arī daudz prāvāki eksemplāri, bet liels tas nenoliedzami ir. Fotografējot akmeni, pielieku tam blakus savu mugursomu, lai rastu priekšstatu par akmens izmēriem. Pēc Lielā akmens apskates dodos uz Gaujas krastu, uzmeklēju “taciņu mazu gar Gauju” un dodos atpakaļ uz Inčukalnu. Protams, galvā skan Renāra Kaupera “Mana dziesma” 😊

Lielais akmens

Sākotnēji ceļš pa taciņu veicas ļoti labi. Mainīga ir ceļā sastopamā augu valsts un taciņas segums, bet es raiti virzos uz priekšu. Jā, taka piedāvā lielu ceļa segumu daudzveidību – izkaltusi zāle, sausa zeme, dubļi, ledus, sniegs u.c. Tā noeju pirmos divus kilometrus gar Gauju. Pa ceļam ieraugu kādu vietu, kur, šķiet, vienlaikus brokastojusi visa bebru ģimene, jo baļķēns iegrauzts vairākās vietās. Acu priekšā jau redzu, kā bariņš bebru, rindiņā sasēduši, šķin baļki.

Bebru maltītes vieta

Mana šīs dienas pārgājiena 23.kilometrā gadās manāmi šķēršļi. Vispirms secinu, ka ceļu aizšķērso atteka, kas ir par platu, lai to pārlēktu un izskatās arī gana dziļa. Sāku meklēt apkārtceļu vai vietu, kur šo ūdeni vieglāk šķērsot, bet secinu, ka esmu iekļuvis atteku, pieteku, noteku un citu “teku” “biezoknī”. Soļojot te uz priekšu, te atkal atpakaļ beidzot tieku laukā no atteku gūsta, atrodu koka laipu, pār kuru šķērsot vienu no tām, un atkal atgriežos Gaujas krastā.

Ārā no atteku gūsta

Drīz gan seko nākamais šķērslis. Priekšā mazliet aprūsējusi zīme “PRIVĀTĪPAŠUMS. NIKNI SUŅI”. Arī nedaudz tālāk redzamā norāde, kas reiz iezīmējusi gājēju taku, šķiet, tikusi aizlīmēta, tad atkal atsegta. Šķiet, ka šeit būs jāpaiet nostāk no Gaujas. Pamanu zemes ceļu, kas ved paralēli upei, un kāpju augšup uz to, bet arī te ceļa gals norobežots ar improvizētu koku zaru barjeru. Vēl augstāk manāma kāda māja, tātad liela varbūtība iesoļot kāda pagalmā.

Silti sveicam mūspusē 🙂

Nolemju atgriezties pie upes un, neskatoties uz draudiem par suņiem, pa tauvas joslu paiet garām privātīpašumiem. Teorētiski tas izklausās labi, bet liekas, ka Gauja “Lejas brīduļu” mājām atņēmusi tauvas joslu. Krasts ir nobrucis, un pēdējais no stabiem, kas balsta sētu ap mājām, faktiski karājas gaisā. Iespējams tieši krasta erozija likusi tuvējo māju saimniekiem ķerties pie svešu gājēju atgaiņāšanas, jo ceļa, pa kuru tiem doties, vienkārši vairs nav. Apsveru iespēju lekt lejā uz krasta paliekām un pa leju paiet garām “Lejas brīduļiem”, bet potenciālā ceļa segums nepārliecina. Tad nu eju gar žogu mājām apkārt, būdams gatavs sveicināt saimniekus, ja tie parādīsies, un lūgt atļauju šķērsot īpašumu.

Otrpus “Lejas brīduļiem” ir ceļš, kura otrā pusē arī aiz žoga slejas “Plūdoņu” mājas. Tad nu eju pa šo ceļu. Neviens suns nerej un man pakaļ neskrien. Ceļa galā, protams, jau pazīstamā zīme “PRIVĀTĪPAŠUMS. NIKNI SUŅI”. Pāri laukam dodos Gaujas virzienā, kur arī uzduros ceļam un jau pazīstamajai zīmei. Tagad vismaz esmu drošs, ka sveiks un vesels esmu ticis cauri šai šķēršļu joslai.

Turpinu ceļu un drīz Gaujas otrā krastā pamanu iezi, kuru iepriekš neesmu apmeklējis, – Katlapiezi. Lai arī upe šeit ir visai plata, iezi var gana labi aplūkot. Saulīte arvien biežāk paslēpjas aiz mākoņiem, dodot iespēju mierīgi vērot iezi.

Katlapiezis

Turpinu ceļu, un taka vēl kādu brīdi ir mazliet mežonīga. Uzduros vietai, kur, šķiet, piektdienas vakarā notikusi bebru ballīte, jo visapkārt mētājas dažāda garuma, resnuma un apgrauzuma pakāpes koki, kā arī kaudzēm skaidu.

Netālu no vietas, kur jānonāk uz oficiālās gājēju un velobraucēju takas, aiz kokiem pavīd kas kalnu slēpošanas trasēm līdzīgs. Es gan neesmu kalnu slēpotājs, tāpēc zināšanas par dažādu trašu atrašanās vietām ir ierobežotas, tomēr neesmu dzirdējis, ka šai pusē kas tāds būtu. Jau vēlāk, kad mēģinu rast vairāk informācijas par šīm trasēm, secinu, ka tas ir Zābakkalns – “Latvijas Finiera” slēpošanas kalns.

Neliels tiltiņš pār kārtējo atteku, un es esmu atpakaļ marķētā maršrutā. Tepat ir atpūtas vieta ar tualeti, galdiņiem un ugunskura vietu. Kāds puisis, kas, spriežot pēc krastā stāvošā velosipēda, pārvietojas uz diviem riteņiem, ir iekārtojies pie galdiņa un runā pa telefonu.

Apkārtnē saimnieko “Latvijas Finieris”, kam šeit ir kokaudzētava “Zābaki”. Pie Bada gravas ir informatīva plāksnīte ar “Latvijas Finiera” logo, kas sniedz daudz informācijas par gravu, izņemot, manuprāt, būtiskāko – kāpēc to dēvē par Bada gravu. Kamēr lasu plāksnīti, man raitā solī no Murjāņu puses tuvojas trīs puiši. Sasveicināmies, novēlam viens otram veiksmīgu ceļu un dodamies katrs uz savu pusi.

Pēc brīža puišiem seko jau lielāki gājēju pulki. Kas ar nūjām, kas bez. Gājējiem skrien līdzi arī pāris suņi. Zināju, ka šodien “Soli pa solim” organizē treniņpārgājienu no Vangažiem uz Siguldu tiem, kas plāno startēt pārgājienā no Kolkas uz Dubultiem, kā arī citiem pārgājienu entuziastiem, tik negaidīju, ka sastapšu tos Gaujas labajā krastā, jo gan Vangaži, gan Sigulda atrodas kreisajā. Lai vai kā, nespēju vien sveicināt katru pretimnācēju. Ātrumā pasveicinu tādus, kas man neatbild, savukārt, nepagūstu sveicināt tos, kas sveicina mani. Te būtu lieti noderējusi plāksnīte ar uzrakstu “Sveiki!”, ko man turēt rokās 😊

Daži no pārgājiena dalībniekiem, šķiet, domā, ka esmu ar viņiem, tik vai nu izstājos, vai esmu ko sajaucis. Viens puisis tā arī pajautā: “Kā? Tu neesi ar mums?” Ar puišiem, kas noslēdz pārgājienu, salīdzinām manas un viņu sekmes līdz šim. Es esmu nogājis jau 26 kilometrus, bet viņi ir divdesmit piektajā. Mērķis gan “Soli pa solim” ir ambiciozāks par manējo. Kamēr es tiecos uz 30+  kilometriem, “Soli pa solim” treniņa uzdevums ir 40 kilometri.

Kādu brīdi soļoju mierīgi, bet te pēkšņi uz manu pusi, skaļi riedams, skrien mazs, balts, pūkains šunelis. Meitene, kam pieder suns, mēģina to apsaukt: “Marko! Marko! Kāpēc tu rej?”. Kad esmu pagājis abiem garām, Marko nolemj sekot man un, protams, joprojām rej. Nu man skrien pakaļ gan suns, gan tā saimniece. Apstājos, lai dotu iespēju meitenei notvert Marko. Viņa piebilst, ka Marko nekož, bet, ņemot vērā suņa izmērus, par to nesatraucos, jo kodiens, pat ja tāds būtu, visticamāk trāpītu zābakā vai ar bahilām nosegtajās biksēs. Arī tad, kad meitene un Marko jau ir labu gabalu man aiz muguras, vēl dzirdu uzsaucienus: “Marko!”

Uz viena no tiltiņiem, kas šai takā ved pāri mazajām upītēm, apstājos, lai iedzertu karstu tēju. Jūtu, ka esmu to pelnījis. Kad jau skrūvēju ciet termosu, sadzirdu pazīstamo riešanu. Jā, lūk, arī Marko un, lūk, arī viņa saimniece. Kārtoju somu un dodu iespēju abiem doties kādu gabalu man pa priekšu. Šoreiz Marko paklausīgi seko saimniecei un pie manis nekavējas.

Tējas pauze

Nākamā reize, kad abus ieraugu, ir pie upes, kur Marko atradis citu četrkājainu draugu un tā saimniekus. Vēl dodu iespēju abiem iet man pa priekšu, bet drīz jau esmu tos panācis. Lai arī oficiālas vienošanās slēgtas netiek, ceļu turpinām kopā. Marko nu ir miers un viņš tekalē te pa priekšu mums, te kaut kur aiz mūsu mugurām. Šunelis pārvietojas pavisam klusi. Kad zinām, ka vēl pirms mirkļa tas bija labu gabalu aiz mums, pēkšņi jau tas ir tepat pie mūsu kājām.

Marko saimnieces galamērķis ir “Rāmkalni”, kas ir arī mana nākamā pieturas vieta, tā kā maršruts šai posmā mums sakrīt. Marko nevarot soļot vairāk par 10 kilometriem, jo pēc garākas distances tā vienīgā vēlme ir gulēt. Uz mani tas tik sirsnīgi rējis, jo viņam nepatīk melnā tērpti stāvi. Un, jā, es esmu visnotaļ melns. Vēl viņam nepatīkot nūjotāji, bet nūju gan man nav, tā kā ar to Marko nebiedēju. Savulaik Marko saimnieces vectēvs, kas nūjo, ar vienu nūju pabikstījis suņuku, lai tas iet atpakaļ mājās, nevis skrien tam pakaļ, un kopš tā laika Marko nemīl nūjas.

Tā kā Marko saimnieces vecāki mīt Inčukalnā, viņa regulāri mēdzot pastaigāties šai pusē. Meitene soļo labā tempā, var manīt, ka ar kustību viņa ir draugos. Kājās viņai sporta apavi, bet tie esot paredzēti ziemas skriešanai, tā kā kājas nepaliek slapjas.

Runājot par šo un to, atlikušais ceļš līdz “Rāmkalniem” paskrien nemanot. Tai skaitā tieku pie stāsta par divām meitenēm (ja pareizi atceros, Marko saimnieces māsīcām), kas spontāni nolēma Vācijā startēt triatlona sacensībās un finišēja pusotru stundu aiz visiem pārējiem dalībniekiem.

Uz Murjāņu attekas ledus (vietā, kur tas vēl saglabājies) manām zemledus makšķerniekus. Tie, acīmredzot, ir gatavi ziemas peldēm, jo, kāpjot uz tāda ledus, peldes varbūtība ir gana liela. Pie tilta pār Gauju Marko tiek pie saitītes. Kad ejam pār tiltu, Marko saimniece norāda uz manis jau noskatīto ceļu uz Inčukalna Velnalu, bet atzīst, ka pati ļoti sen nav tur bijusi.

“Rāmkalnu” auto stāvvietā atvados no Marko un tā saimnieces un dodos iekšā veikalā, lai atjaunotu pārgājiena laikā zaudēto šķidrumu savā organismā. Ar vienu dzēriena pudeli rokās mirkli pastāvu rindā aiz tiem, kas iekārojuši dažādas “Rāmkalnu” delikateses. Savā pirkumu sarakstā tās šoreiz neiekļauju, jo nav vēlmes palielināt somas svaru.

Iztukšoju pusi dzēriena pudeles un nozūdu ceļā šosejas otrā pusē, kam būtu mani jāaizved uz Velnalu. Kādu brīdi viss rit raiti, apmaldīties īsti nevar. Kad paeju garām kādām mājām, divi vīrieši, kas tai brīdī kaut ko krauj savā automašīnā, mani nopēta, bet neko nesaka. Paejot garām mājai, pamanu zīmes, ka šeit ir privātīpašums un iebraukšana aizliegta, bet par kājāmgājējiem ne vārda, tāpēc turpinu ceļu.

Paeju garām vistu nožogojumam, kurā ganās, šķiet, daži desmiti dējēju. Mājas sargi mani cītīgi aprej. Ceļš tālāk pavirzās uz Gaujas pusi, bet drīz secinu, ka jāapstājas un jānovērtē situācija. Teritorijā notikuši kādi labiekārtošanas darbi – ir rakts un līdzināts, parādījies paprāvs dīķis. Ceļa, kuru uzrāda arī navigācija, te vairs īsti nav. Apsveru iespēju doties uz Gaujas pusi un gar to meklēt ceļa turpinājumu, bet galu galā pārlecu pār nelielu grāvi un laužos cauri brikšņiem uz Velnalas pusi. Drīz gan atduros pret nesen raktu un jau platāku grāvi, bet noskatu uzticama paskata zāles kumšķi otrā krastā, kur piezemēties, un pārlecu arī šo šķērsli.

Pa ceļam uz Inčukalna Velnalu

Drīz esmu nonācis uz kā ceļam līdzīga un eju tik tālāk uz Velnalas pusi. Vēl tik viens kreisais pagrieziens, neliels soļojums un manā priekšā ir klintis, kuru kreisajā pusē manāma Inčukalna Velnala. Augšup klintī ved koka kāpnes. Šķiet, tieši tur meklējams oficiālais maršruts uz alu. Vispirms gan no ārpuses, gan iekšpuses apskatu alu, tad kāpju augšup. Neliela plāksnīte kāpņu galā vēsta, ka šeit tiešām veikts labiekārtošanas projekts, tai skaitā izbūvējot kāpnes.

Inčukalna Velnala

Velnala ir pēdējais no apskates objektiem šīs dienas plānā. Pa apledojušu ceļu uzsāku soļojumu uz “Sēnītes” pusi, kur ceru notvert kādu autobusu Rīgas virzienā. No gaisa sāk krist pa kādai retai lietus pilei, kas veicina vēl raitāku soli.

Pēc astoņām stundām un 13 minūtēm, gandrīz 35 noietiem kilometriem es finišēju Vidzemes šosejas malā. Pieturā apstājies džips, no kura izkāpušas spilgti oranžās vestēs tērptas meitenes, bet tās meklē ko citu, nevis mani.

Kad džips aizbraucis un esmu noskaidrojis, ka līdz autobusam ir vēl vismaz 20 minūtes, nolemju tikt pie sausu drēbju kārtas, jo mugura ir manāmi slapja. Kā par spīti, šī ir vienīgā no četrām pie “Sēnītes” esošajām pieturām, kam nav nojumes, tomēr man svarīgāks ir sausums, nevis tas, kas redz vai neredz manas kailās krūtis, tāpēc turpat pieturā aši pārģērbjos. Ir lieliski atkal būt siltās, sausās drēbēs.

Pieturā man pievienojas kāds vecāks kungs ar slēpēm pār plecu, apsēžas uz apmales, kas norobežo ieeju gājēju tunelī, kas ved zem šosejas, un aizkūpina cigareti. Pēc mirkļa no Volvo markas automašīnas izkāpj trīs raibas govis. Tad aiz Volvo piestāj arī BMW, kura aizmugure liecina par bezceļu braukšanu, no kura, savukārt, izlec trīs kaķenes. Uz mazliet šmucīgās BMW pēcpuses liels uzraksts “MJAU”. Nē, nogurums nav radījis man redzes halucinācijas, un arī patērējis esmu tikai bezalkoholiskus šķidrumus 😊 Meitenes, kas pārģērbušās govju un kaķeņu tērpos, kaut ko meklē pie “Sēnītes”. Saprotu, ka šodien tātad notiek “Sieviešu rallijs” un “Sēnīte” ir viens no tā kontrolpunktiem.

Šādas atrakcijas ne tikai liek pasmaidīt, bet ļauj arī ātrāk paskriet laikam līdz autobusa pienākšanai. Ap 16:00 abi ar slēpojošo kungu iekāpjam Cēsu – Rīgas autobusā, un nu mans piedzīvojums ir noslēdzies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s