11.05.2019. Zied ievas Braslas un Gaujas krastos

Pirmais autobuss uz Valmieru sestdienas rītā patukšs. Pat tik agrā rītā cilvēki šķiet viegli uzvilkti. Šoferis nobīstas, ka kāds puisis ar kafijas trauku rokās tūlīt to aplies. Kāda kundze vēlas ieņemt tieši viņai paredzēto vietu blakus man, neskatoties uz brīvām sēdekļu rindām aiz muguras, un pēc tam īdzīgi veras tālumā, it kā cerēdama, ka es pratīšos un pārsēdīšos kur citur. Brīdi veltījusi apkārtējai pasaulei visai drūmu skatienu, viņa gan iemieg, un pamostas tik Braslā, kur, man izkāpjot, var manā vietā apsēdināt savu somu.

Divdesmit minūtes pirms 8:00 no rīta Braslā izkāpju es un kāds ar makšķerēšanas piederumiem un jogurta dzēriena pudeli bruņojies puisis. Puisis dodas pāri Braslai un tālāk gar šoseju. Es, savukārt, pavēroju makšķernieku rosību laivā pie tilta, tad šķērsoju Braslu un tās kreisajā krastā sameklēju ceļu, kas ved uz zivjaudzētavu “Brasla”, kur man jānokļūst atpakaļ upes labajā krastā. Līdz zivjaudzētavai ejami nedaudz vairāk kā divi kilometri pa zemes ceļu, uz kura pirms pašas zivjaudzētavas parādās arī asfalta segums.

Šosejas tilts pār Braslu

Debesis ir apmākušās, vietām manāmi arī nelieli miglas mākonīši. Meteo.lv redzamā informācija liecina, ka pēcpusdienā šai pusē gaidāms lietus, bet pagaidām viss mierīgi. Apkārtne samērā klusa, vien putni sveic pavasara rītu. Mieru iztraucē kāds Volvo un Audi, kas aiztrauc man garām zivjaudzētavas virzienā. Volvo pagūst pabraukt man garām arī pretējā virzienā. Kāds izcirtums šķiet pildīts ar spalvu vīkšķiem, kas saķērušies koku zaros, krūmos un citur, bet, kad ieskatos tuvāk, saprotu, ka te rosījušies mazie šuvēji – zirnekļi vai kādas citas sīkbūtnes, kam tīk aust tīklus un kas piepildījuši šo vietu saviem tīmekļiem.

Ceļā uz zivjaudzētavu “Brasla”

Zivjaudzētavas teritorijā viss mierīgi, pat neviens suns neizrāda par mani interesi, vien Braslas HES kaut ko ducina pie sevis. Brasla neliek ilgi gaidīt un pirmo krāšņo atsegumu ļauj aplūkot tepat pie ūdenskrātuves. Gar ūdenskrātuves dienvidaustrumu krastu stiepjas Aņītes Garais iezis. Tā kā ūdenskrātuvē upes līmenis ir augstāks, nekā pašā upē, ļoti iespējams, ka daļa ieža slēpjas zem ūdens.

Aņītes Garais iezis

Pāri aizsprostam pāreju uz Braslas labo krastu, kur nedaudz tālāk uz priekšu manāmi Varšavu un Krauļukalna iežu stāvi, bet vispirms es vēl nedaudz paeju gar ūdenskrātuves malu, kur, pamatīgi apaudzis, manāms kāds nelielāks iezis, kura nosaukums gan man nav zināms. Kamēr brienu līdz šim iezim, saprotu, ka šodien tikšu pie slapjām kājām, jo izvēlētās La Sportiva nav ūdensnecaurlaidīgas, bet zālē un uz koku lapām ir sakrājies ievērojams slapjums.

Braslas HES aizsprosts

Kad rosos gar aizaugušo iezi, tālumā beidzot izdzirdu arī kāda suņa balsi. Iespējams, ka beidzot mana ierašanās ir pamanīta. Kad pagriežos ūdenskrātuves virzienā, ieraugu, cik tālu gar tās krastu aizstiepies Aņītes Garais iezis. Secinu, ka sākotnēji esmu redzējis tikai pusi vai pat mazāku daļu no tā.

Varšavu iezis

Gar Braslu dodos lūkot Varšavu un Krauļukalna iežus. Varšavu iezis pat ticis pie savas plāksnītes ar ieža nosaukumu. Krauļukalna iezis, šķiet, salīdzinoši nesen piedzīvojis nogruvumu, un šobrīd izskatās savādāk, nekā EnterGauja mājaslapā redzamajā foto. Ieža pakājē redzama gan gružu kaudze, gan koku celmi. Apskatījis kā vienu, tā otru atsegumu, secinu, ka tālāk gar upi neizdosies tikt. Atceros, ka manīju kādu ceļu, kas tepat netālu aizvijas kalnup. Uzmeklēju to un kāpju augšā Braslas krastā. Ilgi gan pa ceļu nesoļoju, jo nolemju, ka jāuzmeklē atkal Brasla, tāpēc dodos iekšā mežā. Nedaudz pabradāju pa mežu, metu līkumu ap “Krauju” mājām un galu galā atkal esmu pie Braslas.

Krauļukalna iezis

No augšas palūkojos uz vietu, kur nogruvis Krauļukalna iezis, turoties drošā attālumā no kraujas malas, tad soļoju tālāk gar upi līdz vietai, kur aiz kokiem manu atspīdam sarkanīgu ieža muguru. Izrādās, ka iezis ir upes pretējā – kreisajā krastā, otrpus tur esošajam ceļam. Esmu uzgājis Aņītes Vidējo iezi.

Aņītes Vidējais iezis

Tepat tieku arī pie nākamā ieža upes labajā krastā, jo iepretim zivjaudzētavas ēkām te slejas sarkanīgs smilšakmens atsegums – Jāņavārti. Jāņavārtu iezis iestiepjas arī mežā nostāk no upes. Secinu, ka būs atkal jārāpjas augšup un dodos meklēt taku, kas mani uzvedīs Jāņavārtu ieža mugurā. Nākas mazliet pasvīst, bet drīz uz Braslu un tās pretējā krastā jau iepriekš manīto Aņītes Vidējo iezi raugos no augšas.

Jāņavārti

Jau rēķinos ar to, ka šodien būs daudz jākāpelē augšup un lejup, kā arī vidējais ātrums būs salīdzinoši zems. Posmā gar Braslu kustos pavisam lēni, ātrums vien ap 3 km/h. Apavi jau līksmi žļurkst ik uz soļa.

Arī gliemezim patīk skats no Jāņavārtiem uz Braslu

Kāds zem mežonīga apauguma slēpies iezis slejas Braslas kreisajā krastā. Tā kā šo Braslas loku biju apgājis “pa taisno”, dodos vien atpakaļ gar upi, lai iezi apskatītu. Ar izslēgšanas metodi secinu, ka tas ir Aņītes Augstais iezis. Tam, šķiet, piekrīt arī EnterGauja, kas ieža atrašanās vietu norādījuši tieši šeit. Mulsina gan aprakstā minētais “no laivas veģetācijas un zemā skatu punkta dēļ to ir grūti vai pat neiespējami ieraudzīt”, jo, lai arī ievērojami noaudzis, iezis ir pašā upes malā.

Aņītes Augstais iezis

Drīz nonāku pie viena no varenākajiem Braslas iežiem – Slūnu ieža, kas slejas līdz pat 30 metrus augstu. Iezis atrodas zem augstsprieguma līnijas, tāpēc tā virsotnē liela mežu apauguma nav. Vispirms gan man tur jātiek, un dodos visai stāvā, “Stirnu buka” Kalnu karaļa sprinta etapa cienīgā kāpumā. Atšķirībā no “Stirnu buka”, šeit manā mugurā ir arī mugursoma. Slūnu ieža virsotnē pamanu netālu novietotu “Mercedes” džipu, kura ekipāža gan nav nekur saskatāma.

Slūnu iezis

Tikko esmu nokāpis lejā no Slūnu ieža, kā manā priekšā paveras pat veseli divi atsegumi, kas katrs no savas puses ieskauj šo upes līkumu. Braslas kreiso krastu rotā nelielais, no gaiša smilšakmens veidotais Baltais iezis, bet tieši manā priekšā slejas manā subjektīvajā vērtējumā skaistākais no Braslas iežiem – Melnais iezis.

Baltais iezis

Melnais iezis rotāts mazām eglītēm un citiem zaļumiem. Ieža sienu rotā vairākas alām līdzīgas nišas. Iespējams, ka, palūkojot tuvāk, secinātu, ka vismaz dažas no tām patiešām ir alas. Protams, arī šeit seko takas meklējumi un raušanās augšup. Nogāze vietām nedaudz slidena, gadās, ka paspertais solis tiek kompensēts ar slīdēšanu atpakaļ, tomēr es izmantoju visu, kas pieejams atbalstam, un galu galā esmu augšā. Kalns, kurā nupat esmu uzrausies, ir sens pilskalns – Melnais jeb Melnā ieža pilskalns.

Melnais iezis

Augšup un lejup gar upi nonāku vietā, kur pretējā krastā redzams pavisam neliels atsegums – Zirņu iezis. Lai arī tas nepārsteidz ar grandioziem izmēriem, dzeltenām purenēm rotātajos krastos iezis izskatās gluži simpātiski.

Zirņu iezis

Tālāk aiz Zirņu ieža atrodamais Virtakas iezis Braslas labajā krastā ir viens no tiem, kam tikusi vārda plāksnīte. Līdz 15 m augstais atsegums ir visnotaļ grūti sasniedzams, ejot kājām, jo tuvāk pieiet liedz apaugums un prātīgu taku trūkums, savukārt, Brasla šeit pie ieža pielavās no aizmugures, tāpēc nav līkuma, no kura labāk apskatīt šo klinti. Virtakas iezi noteikti var novērtēt no Braslas pretējā – kreisā krasta. Taciņa, kas ved augšup, arī ir visai stāva. Atsperos, pievelkos, tad atkārtoju šo kombināciju, un tieku atalgots ar skatu uz Braslas ieleju. Viens Virtakas ieža gals izskatās nobrucis. Šķiet, erozija ik pa brīdim apciemo katru no Braslas krastu rotām. No upes līkuma aiz Virtakas ieža, klints siena jau nedaudz vairāk atsedzas skatienam.

Virtakas iezis

Buļu iezis lūkojas uz mani ar trīsstūrveida alas aci. Arī šeit pabijusi erozija, un nogruvums jau paguvis pārklāties ar zaļu augu segu. Lēkšoju no vienas saliņas uz otru, lai no dažādām pusēm palūkotos uz šo iezi. Tepat atrodu arī ko nūjai līdzīgu, kas mirkli vēlāk palīdz man uzrausties augšā uz ieža. Nūju no rokām pēc tam neizlaižu, jo nevar jau zināt, kad to atkal ievajadzēsies. Buļu iezis ir pēdējais no lielajiem, krāšņajiem atsegumiem manā maršrutā.

Buļu iezis

Lai arī lielie ieži beigušies, kāpelēšana gan neizpaliek. Braslas krastos zied un spēcīgi smaržo ievas. Kādā brīdī pamanu, ka uz mani lūkojas tukši acu dobumi. Starp diviem kokiem iestrēdzis kāda meža zvēra, iespējams, stirnas, galvaskauss. Visticamāk zvērs pats neiesprūda starp kokiem, bet kāds nolēma izrotāt Braslas krastu ar atrasto galvaskausu.

Braslas krastos svarīgi nezaudēt galvu

Pamanu atpūtas vietu, kas aprīkota ar diviem krēsliem līdzīgiem priekšmetiem. Kādam no atpūtniekiem nav gājis pie sirds “Roltons”, kas paciņā mētājas uz netālu esošā galda. Arī tālāk gar upi manu atpūtas vietas. Diemžēl esmu viens no retajiem, kas te iet, tāpēc nodarbojos ar zirnekļu tīklu savākšanu uz savas sejas tā, ka brīžiem acu plakstiņus grūti pavērt. Trakākais gan seko, kad tīklos tiešām sāk ķerties lidojoši kukaiņi. Lai cik atraktīva būtu šāda pusdienu piegāde, ar steigu raušu nost visus tīmekļus.

Atpūtas vieta pie Braslas

Kad netālu no Braslas ietekas Gaujā raušos lejup no kārtējās nogāzes, nūja neiztur manu svaru un pajūk. Nu, jā, tā protams, nebija gluži svaiga un zaļa. Droši vien zīme, ka mana pārgājiena Braslas posms noslēdzas.

Brasla šobrīd ietek Gaujā pa īsāko ceļu perpendikulāri Gaujas plūsmai, savukārt, tās kādreizējā ieteka, kas Gaujai piekļāvās slīpāk, nu gandrīz pilnībā izsusējusi. Eju pa veco Braslas gultni līdz vietai, kur sākas Gauja un mana pārgājiena nākamais posms. Ja gar Braslu lielākoties bija manāma citu gājēju iemīta taka, tad šeit ko tādu vismaz kādu laiku varu negaidīt. No Braslas autobusa pieturas esmu nogājis gandrīz 13 kilometrus, bet pulsometrs nepārprotami norāda, ka tāds neliels gabaliņš man ir prasījis trīs stundas un divdesmit minūtes.

Braslas ieteka Gaujā

Krastā pamanu zīmi, kas vēsta, ka te ir Inciema senkrasta rezervāts. Kartēs, ko lietoju, šāds rezervāts nav atzīmēts, arī iepriekš saziņā ar novada tūrisma cilvēkiem rezervāts netika pieminēts, tāpēc sanāk visai nelāgs pārsteigums, jo bradāšana pa rezervātiem ne šodien, ne citos gadījumos neietilpst manos plānos. Īsti, kur likties, gan te vairs nav. Gauja pārāk plata, lai mēģinātu to pārpeldēt. Izvēlos soļot iespējami tuvu ūdens malai ar cerību, ka norādes par rezervātu iezīmē tā robežu, un man izdosies paiet tam garām.

Gājēju ievērībai

Augi Gaujas krastā cītīgi krājuši ūdeni un tagad dāsni dalās ar to, tāpēc gan apaviem, gan bikšu galiem te nav ne mazāko izredžu uz izžūšanu. Brīžiem atrodu ko takai līdzīgu, brīžiem vienkārši brienu taisni sev vajadzīgajā virzienā. Iespējams, šeit atradušās kādas mājas vai vismaz dārzs, jo atrodu vietu, kur zied cidonijas, kā arī vietām ir izteikti daudz upeņu krūmu. Nu, labi, krūmu, kas man ļoti atgādina upenes 😊 Tāpat pamanu vientuļu narcisi.

Cidonijas Gaujas krastā

Uzmanību piesaista kāds visai formīgs koks. Par to, ko atgādina koka formas atļaušu secināt katram pašam, vērojot zemāk redzamo attēlu. Šo bildi rādot citiem, esmu dzirdējis jau vismaz divas dažādas versijas 😊

Viss dabas dots

Zīmes par rezervātu vairs neparādās, tā kā, šķiet, esmu tam jau garām, toties parādās zīme, ka pēc viena kilometra laivotāji var piestāt “Jaunzāģeru” piestātnē. Netālu no “Jaunzāģeriem” izeju uz kā ceļam līdzīga, un pēc mirkļa mani pārsteidz kvadricikla parādīšanās. Atceroties citu aprakstos par Braslas pārgājienu lasīto, šķiet, ka šai posmā tas ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Kvadriciklu stūrē kāds vīrietis, kas vizina mazu meitēnu. Apmaināmies sveicieniem, un kvadricikls nozūd mežā man aiz muguras. Pa meža ceļiem eju tikai līdz brīdim, kad tie aizvirzās, manuprāt, pārāk tālu prom no Gaujas. Tādās situācijās rīkojos vienkārši, izvēloties taisnāko ceļu uz Gaujas krastu, un tālāk soļoju gar to.

Gaujas krastos zied un smaržo ievas

Ceļš ved tieši caur “Jaunzāģeru” kempingu, kas atrodas pašā Gaujas krastā. Kempingā manu rosāmies divus vīrus un kādu sievieti. Iespējams, saimnieki gatavo kempingu jaunajai tūrisma sezonai. Sveicinu sastaptos ļaudis un minu, ka tik cauri soļoju. Viens no vīriem atbild manam sveicienam un nosaka: “Var, var. Soļo.” Ar fotografēšanu kempingā neaizraujos, bet tā volejbola laukums mani gan izprovocē uz bildi, jo pie tīkla novietots neliels koka bluķītis. Varu tikai minēt, vai šai pusē to lieto volejbola bumbas vietā. Iespējams, tas kalpo mazākajiem spēlētājiem, kur pakāpties, lai tie varētu aizsniegt tīkla augšu. Bet varbūt vienkārši nolikts tā, lai atturētu no lēcieniem tīklā.

Volejbola bluķītis

Aiz “Jaunzāģeriem” iekļūstu kārtīgā briksnājā, bet arī tas nav šķērslis. Atliek tikai abām rokām pašķirt krūmus manā priekšā un doties tālāk. Pie “Lejaszāģeru” mājām jāpārvar arī Rašmaņu strauts un Ūzas grava, bet abos gadījumos viegli atrodas vietas, kur to var paveikt ar vienu lēcienu. Izsoļoju no meža “Lejaszāģeru” pļavā, kuras malā guļ divas metāla cisternas, un dodos tālāk uz vietu, kur arī MAPS.ME aplikācijā beidzot ir iezīmēts ceļš.

Rašmaņu strauta ieteka Gaujā

Ievas zied un smaržo tik spēcīgi, ka dīdžejs, kas paslēpies manā galvā, noreibst no ievu smaržas un uz “repeat” atkal un atkal atskaņo “Čikāgas piecīšu” dziedāto: “Tā kā Gauja plūst uz jūru, ievu smaržu līdzi nes..”

Tā kā Gauja plūst uz jūru, ievu smaržu līdzi nes..

Sākotnēji ceļš ir vien taka, kas izved pie iežogotās “Kalnzāģeru” saimniecības. Nezinu, vai žogs ir uzcelts tāpēc, lai kāds neiekļūtu iekšā, vai tāpēc, lai kāds neizkļūtu ārā. Kā viens, tā otrs minējums šķiet ticams. Kad tālāk mežmalā pamanu aitu baru, augstāku varbūtību piešķiru variantam, ka žogs domāts tam, lai kāds neizkļūtu ārā no saimniecības. “Kalnzāģeri” vismaz daļu saimniecībai nepieciešamās elektroenerģijas, šķiet, saražo paši, jo lauka vidū griežas trīs nelieli vēja ģeneratori. Te arī taka pārvēršas par visnotaļ kārtīgu ceļu.

Aiz “Kalnzāģeru” žoga ceļš sadalās, galvenajam atzaram pagriežoties Kalnzāģeru dīķu virzienā. Es, protams, izvēlos ceļa turpinājumu, ka ved gar Gauju. Zāģeru upīte uz Gauju plūst caur nedaudz purvainu apvidu. Te var manīt mētājamies koka konstrukcijas, kas, iespējams, slapjākā laikā tiek izmantotas slapjāko vietu pārvarēšanai. Šobrīd gan pietiek ar platāku soli, lai nokļūtu Zāģeru upītes otrā krastā.

Zāģeru upītes krastā

Kādu brīdi atkal soļoju gar Gaujas krastu. Vietās, kur gar pašu upi iziet nevar, pakāpjos augstāk un laužos cauri krūmiem un kokiem, ar ko apaudzis krasts. Upē pamanu divas laivas ar makšķerniekiem. Pieļauju, ka tiem skats ar gājēju upes krastā nav gluži svešs, jo, lai arī populārāk ir Braslas pārgājienu noslēgt Inciemā, esmu drošs, ka ir arī tādi, kas, gluži kā es, ceļu turpina gar Gauju Siguldas virzienā.

Gaujas makšķernieks

Arī Gaujas krastā pabijis kāds galvaskausu mednieks, tikai koka galā uzspraustais galvaskauss šoreiz ir no kāda visai asiem zobiem bruņota zvēra.

Kaulains zvērs ar asiem zobiem

Netālu no “Viešām” vispirms izbrienu caur vietējo pludmali, tad atstāju Gauju aiz muguras un iznāku uz ceļa. Vietā, kur sasniedzu ceļu aug kāds varens koks, uz kura ozollapiņas simbolu gan nemanu, bet ticu, ka tas ir tā cienīgs. Šķiet, tā uzskata arī “Viešu” saimnieki, kas kokam apkārt aplikuši vieglu nožogojumu.

Koks pie “Viešām”

Šai vietā pēc nedaudz vairāk kā 21 noieta kilometra noslēdzas mežonīgākais mana pārgājiena posms. Tālākais soļojums paredzams galvenokārt pa lielākiem vai mazākiem ceļiem un labiekārtotu tūrisma infrastruktūru, vien atsevišķos gadījumos ienirstot kādā purvājā vai brikšņos.

Mans nākamais mērķis ir Blusu ala, par kuru zinu vien to, ka tā atrodas kaut kur starp “Cīruļu” un “Bēršu” mājām otrpus purvainai pļavai. Zinu arī to, ka Google Maps aplikācijā ir pat atzīmēta alas atrašanās vieta. Par veiktās atzīmes precizitāti gan grūti spriest. Pavisam nesen pieredzēts gadījums, kad atzīme Google Maps ne tuvu neatbilst objekta faktiskajai atrašanās vietai.

Mierīgi soļoju pa zemes ceļu līdz pat “Cīruļu” mājām, aiz kurām sāku jau uzmanīgāk raudzīties, kas notiek tālāk pa labi no ceļa. Kādā vietā aiz kokiem pavīd sarkanīgs smilšakmens. “Tur jābūt alai!” pie sevis nodomāju. Izmēģinu taisnāko ceļu alas virzienā, bet ātri atduros purvā. Tad nu dodos tālāk uz “Bēršu” pusi, lai meklētu ceļu apkārt purvam. Kad mežiņš beidzas un sākas kas pļavai līdzīgs, dodos atkal izmēģināt veiksmi. Tieku nedaudz tālāk, kā pirmajā mēģinājumā, bet arī secinu, ka nu jau paliek par slapju.

Ar roku gan neatmetu, bet dodos atpakaļ uz “Cīruļu” pusi, lai tur meklētu piekļuvi alai. Ar acīm jau novērtēju arī pakalnu aiz pļavas un to, kā tur labāk nokļūt gadījumā, ja visa pļava izrādās purvaina, bet tik tālu nenākas doties, jo tepat pļavā var manīt viegli iemītu taciņu, kas ved apkārt purvainajai daļai. Izeju uz taciņas un dodos lūkot Blusu alu. Drīz ieraugu jau no ceļa manītās klintis – Cīruļu iezi, un, lūk, arī pati ala, aiz kuras galvenās ieejas redzamas vairākas mazākas, kas tā vien vedina ielūkoties dziļāk alā. Es paviesojos vien alas priekštelpā, jo nevar zināt, vai dziļumā nav pilns ar blusām.

Blusu ala

Blusu ala atklāta 1991. gadā un ietilpst aizsargājamā ģeoloģiskajā dabas piemineklī “Cīruļu iezis un Blusu ala”. Ir versija, ka par Blusu alu tā nodēvēta par godu tur mitušo jenotsuņu blusām, kas uzklupušas alas atklājējiem.

Kad Blusu ala izpētīta, nedaudz pastaigāju arī gar Cīruļu iezi. Te gan ļoti jāskatās zem kājām, jo taciņa gar iezi ir visai šaura. Purvs neļauj palūkoties uz klinti no lielāka attāluma, bet arī tuvumā ar kokiem un sūnu apaugušais smilšakmens veidojums izskatās lieliski. Arī šim iezim gan nav izdevies izsprukt no rakstīt kāro apmeklētāju nagiem.

Cīruļu iezis

Atceļā no Blusu alas man uzmanību piesaista kas zili mirdzošs uz takas man pie kājām. Aplūkojot tuvāk, redzu, ka tā ir zila vabole, kuras dibengals ir prāvam maisam līdzīgs. Vēlāk ar Google palīdzību mēģinu noskaidrot, kas gan šī ir par vaboli. “Zila vabole ar maisu” īsti nedod cerētos meklēšanas rezultātus, bet labāk sekmējas, kad lūkojos vienkārši pēc “zilas vaboles”. Secinu, ka esmu atradis zilo eļļas vaboli, kas, šķiet, ir pat aizsargājama.

Zilā eļļas vabole

Blusu alas atrašana ir pēdējais no mana šīs dienas pārgājiena obligātās programmas uzdevumiem, un nu sākas brīvā programma. Kad, paejot tālāk pa ceļu Siguldas virzienā, virs kokiem pamanu Turaidas pils torņus, ātri izlemju, ka vēlos doties uz Dainu kalnu un Turaidas pili. Sinoptiķu solītais lietus Siguldu tā īsti nav sasniedzis, tik brīžiem vieglas pilināšanas veidā norāda uz savu klātbūtni, tāpēc vēlos iespējami izmantot apstākli, ka laika līdz pēdējiem vilcieniem man daudz un, neskatoties uz kāpelēšanu gar Braslu, arī spēka šķiet vēl gana.

Turaidas pils torņi virs koku galotnēm

Aizsoļoju līdz vietai, kur koka pakāpieni ved augšup Dainu kalnā, un sāku kāpt. Netālu man priekšā kāpj kāds pāris, bet tie kāpj lēnāk, kā arī meitenei ir vēlme apskaut savu puisi, tāpēc tie palaiž mani garām.

Kalna virsotnē nokļūstu tēlnieka Induļa Rankas radīto skulptūru pasaulē. Viena no iespaidīgākajām skulptūrām ir “Spīdolas akmens”, kurā iekalti vairāki tēli, ieskaitot arī Dainu tēva – Krišjāņa Barona – portretu.

“Spīdolas akmens”

Kalna tālākajā galā aplī aug vairāki diži koki, tas ir Dainu kalna Liepu aplis, kurā aug septiņas liepas un četras kļavas. Runā, ka šai aplī var gūt labu noskaņojumu. Lai arī par noskaņojumu būtu grēks sūdzēties, izmantoju iespēju nostāties šī apļa vidū, kur apmeklētāji mēdz atstāt arī pa kādai monētai.

Liepu aplī

Indulim Rankam ļoti paticis attēlot spēcīgus, muskuļotus puišus, kas būtu katra kultūristu pasākuma cienīgi. Iespējams, tā ilustrēts tautas spēks. Tādi ir atsevišķi novietotie tēli “Domātājs” un “Sapņotājs”, tāpat arī citās skulptūrās tēlu vidū var manīt pa kādam tautu dēlam – muskuļu kalnam.

“Domātājs”

Viena no centrālajām parka skulptūrām ir “Dziesmas tēvs”, pie kuras mēdz notikt dažādi kultūras pasākumi, kā arī tūristu grupas tiek aicinātas nodziedāt savu tautas dziesmu. Skulptūras galvenais elements ir sirmgalvja tēls, aiz tā redzamas trīs dziedātājas, bet tām blakus kārtējais puisis, kas, šķiet, sporta zālē deklarējis savu pastāvīgo dzīves vietu.

“Dziesmas tēvs”

No Dainu kalna dodos uz parka ieeju, lai iegādātos biļeti, jo Gaujas pusē, no kuras ierados, biļešu kase nav sastopama, vien atgādinājums, ka šīs teritorijas apmeklēšana ir par maksu. Kad tuvojos ieejai, tieši ir piebraucis autobuss ar tūristiem, un uz biļešu kasi plūst visai liels ļaužu bars. Par laimi kases ir divas. Kad vaicāju meitenei pie vienas no tām, kur meklējamas rindas beigas, tā atbild, ka rinda meklējama kaut kur tūristu bariņa beigās, bet biļeti varot iegādāties arī pie viņas. Atlaides tiem, kas nosoļo 26 kilometrus, lai apskatītu Turaidas pili, lai cik lieliski tas būtu, tomēr netiek piemērotas, tāpēc maksāju pilnu maksu – 6 eiro – par savu biļeti. Nopriecājos, ka ir izdevies apsteigt ar autobusu sabraukušos, un raiti soļoju Turaidas pils virzienā.

Skats uz Turaidas pili no Dainu kalna

Pirmo apmeklēju Turaidas Baznīckalnu un Maijas – Turaidas Rozes – kapavietu. Leģenda vēsta, ka te 17.gadsimtā apglabāta Maija, kura izvēlējās labāk mirt, nekā tikt pazemota, tāpēc ar viltu panāca, ka puisis, kas vēlējās viņu iegūt ar varu, to nogalina. Slepkava pēc tam arī pats sev padarījis galu. Vēlāk atrasti dokumenti liecina, ka leģenda varētu būt balstīta uz patiesiem notikumiem.

Turaidas Rozes kapavieta

Turaidas baznīca, kas būvēta 1750.gadā, ir viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā. Pēdējie ievērojamie rekonstrukcijas darbi notikuši 2009. un 2010.gadā, kad baznīca ieguvusi savu tagadējo izskatu. Atceros, ka tieši šai vietā man nāca prātā atziņa par vārda “baznīca” iespējamo izcelsmi, kad pirms dažiem gadiem agrā rudens rītā biju atvedis māti ekskursijā uz Siguldu. Toreiz pie Turaidas baznīcas, prātā spēlējoties ar vārdiem, nonācu līdz vārdam “božņica”, kas, izrādās, arī ir senslāvu vārds, no kura cēlies latviskais “baznīca”.

Turaidas baznīca

Lai noturētos priekšā tūristu grupai, turpinu savu ceļu Turaidas pils virzienā. Turaidas mūra pils celta 13.gadsimtā un bijusi nozīmīga Rīgas arhibīskapijas pils. 17.gadsimta karos postīta un zaudējusi savu militāro nozīmi, pils pamazām pārvērtās drupās. 20.gadsimta otrajā pusē veikti vērienīgi restaurācijas un arheoloģiskās izpētes darbi. Arī pils galvenais tornis tad ieguvis savu tagadējo izskatu.

Ceļā uz Turaidas pili

Visai neierasti, bet pie ieejas pilī par manu biļeti neviens neinteresējas. Arī pie torņa rindas nav, tāpēc uzreiz kāpju tajā augšā. Lieliska iespēja raiti nokļūt augšup pa kāpnēm, kurās parasti rodas sastrēgumi, kad torni ieņēmušas lielākas ļaužu masas. Torņa augšā sastopu kādu krieviski runājoša ģimeni. Ģimenes atvasei, šķiet, augstums labu sajūtu nerada, bet, kad tas ierauga tornī novietoto binokli, tad bailes pazūd un mammai tiek prasīti 50 centi, lai varētu “novērot ienaidnieku pozīcijas”.

Gaujas senleja un Turaidas pils

Izstaigāju torņa augšu, lai pa katru no logiem palūkotos uz apkārtni. Lūk, kur Gauja met savu loku. Savukārt, tur kalna galā manāmas “Bēršas” un vieta, no kuras vēl pirms kāda laiciņa skatījos uz Turaidas pili. Tepat lejā no Dainu kalna lūkojas “Dziesmas tēvs”, kā arī redzama ieeja pils kompleksā. Gaujas senleja ir skaista arī pavasarī.

Lai tiktu lejā no torņa, nākas brīžiem uzgaidīt, jo sastopos ar augšup kāpjošiem torņa apmeklētājiem. Īpaši daudz to joprojām nav, tāpēc drīz esmu atkal lejā pils pagalmā. Nedaudz izstaigāju pagalmu, tai skaitā uzkāpjot skatu laukumā blakus tornim, tad izmetu loku ap pili pa arheologa Jāņa Graudoņa vārdā nodēvēto taku.

Turaidas pils tornī

Apkārtnē ziedošās ievas liek manā galvā mītošajam dīdžejam izvēlēties jaunu kompozīciju, un atskan: “Zied ieeeevas Siguldāāā..” 😊

Zied ievas pie Turaidas pils

Atgriežos pie Dainu kalna un izmetu loku pa Māras un Lībiešu takām. Ejot pa vietām, kur iepriekš esmu bijis, katru reizi meklēju, ko jaunu varētu apskatīt, un jāatzīst, ka šīs Turaidas takas vismaz pēdējo 25 gadu laikā ne reizi neesmu izstaigājis. Iespējams, esmu te pabijis sākumskolā, kad bija ekskursija uz Siguldu, bet tie notikumi vairs nav palikuši atmiņā.

1993.gadā atklātā skulptūra “Jāņu akmens” mani uz mirkli samulsina, bet tad saprotu, ka tur, viens uz otra saguluši, debesīs veras divi jaunieši. Vasarā ap akmeni zeļ papardes, bet pagaidām te vērojams vien vārgs zaļums.

“Jāņu akmens”

No Lībiešu takas, kuras sākumu sargā Induļa Rankas veidotais “Lībiešu putns” – piemiņas zīme Gaujas lībiešiem, kāpju augšup Dainu kalna virzienā, pa ceļam piestājot pie Skandinieku avotiņa. Avotiņš iztek no 6,5 metrus dziļas alas, kas, kā vēsta turpat novietotā informācijas plāksnīte, ir dziļākā ala Turaidas muzejrezervātā.

Pie Skandinieku avotiņa

No Dainu kalna kāpju lejā pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu, jo vēlos apmeklēt arī Turaidas alu. Blakus kāpnēm atskan čaboņa, un ieraugu, ka tur rosās pele, kuru, šķiet, nemaz nemulsina liela, melna puiša klātbūtne. Pele ielien savā alā, tad atkal parādās no tās, parušinās pa zariem un lapām un aizskrien augstāk kalnā.

Turaidas ala paslēpusies aiz koku un krūmu aizsega Turaidas pilskalna nogāzē. Blakus alai arī niša smilšakmens atsegumā. Brienu pa brikšņiem un trāpu uz īpaši biezu dažādu zaru kaudzi. Kad izlaužos cauri tai, tālākais ceļš jau ir tīrāks no šķēršļiem un ved kalnup tieši uz alas ieeju. Turaidas ala ir visai zema, arī ar dziļumu neizceļas, tāpēc nolemju šoreiz to apskatīt tikai no ārpuses. Ceļu atpakaļ izvēlos jau tā, lai zaru kaudze nebūtu jāšķērso. Šķiet, te ir bijis vēl kāds apmeklētājs, ko nav varējuši dabūt prom no alas, jo augos, kas klāj nogāzi un grāvmalu pirms ceļa, redzama tāda sliede, it kā kāds būtu vilkts prom no alas.

Turaidas ala

Kempingā “Dainas” kāda ģimenīte stāv pie Chrysler PT Cruiser un mēģina vienoties, kurš paņem aliņus un kurš sulas. Kempingā manāmi vēl daži bariņi ar ļaudīm. Iespējams, par godu Lieldienu svinībām kempinga malā uz šūpolēm līdzīgām sliecēm novietots vecais, labais “žigulis”. “Šūpuļžiguli” bērniem ļauts apmeklēt tikai vecāku uzraudzībā.

Šūpuļžigulis

Pie krustojuma ar Turaidas ielu atrodas “Ej Ratā Buffet”, kuras norāde par to, kur ir un kur nav meklējams alus, ir visai izteiksmīga. Spriežot pēc tās, ir skaidrs, ka Gūtmaņa alas apkārtnē alu var nemeklēt.

Un tomēr es došos turp, kur alus nav

Nokļūstu tūristu iecienītajā Siguldas daļā, ko apliecina arī kāda meitene, kura no sava tirdzniecības stenda pie “Bundulīša” mani sveicina, šķiet, vismaz trīs svešvalodās, no kurām atmiņā palikuši “Hello!” un “Здравствуйте!”. Ar smaidu nosaku “Labdien!” un parādu arī ap roku aplikto PinAproci Latvijas karoga krāsās, un meitene sāk sirsnīgi atvainoties. Īpaši aizskarts gan nejūtos, nosaku, ka būs jau labi un turpinu vien ceļu tālāk.

Bundulītis

Pie Gūtmaņa alas manāmi apmeklētāju bari, bet, kā par brīnumu, man izdodas atrast leņķi un vietu, kas ļauj alu nofotografēt bez tūristu “piesārņojuma”. Protams, pavasarī ļaužu bari te ne tuvu nelīdzinās zelta rudens cienītāju pūļiem.

Gūtmaņa ala

Turpinu ceļu Siguldas centra virzienā, pa ceļam apskatot arī Mazo alu, no kuras iztek strautiņš. Citi apmeklētāji tai uzmet vien paviršu skatienu, tāpēc šeit man ar elkoņiem nav jāgrūstās.

Mazā ala

Esmu noskatījis vilcienu 17:13, līdz kuram vēl ir divas stundas, tāpēc taku krustojumā izvēlos turpināt savu pārgājienu pa Vikmestes taku. Vikmestes upītes krastos arī ir daudz atsegumu, prāvākie no kuriem redzami tepat takas sākumā. Ceļš pamazām ved kalnup. Vietām var manīt, kā Vikmeste iegrauzusies smilšakmenī, bet atsegumi nav ne labi apskatāmi, ne aizsniedzami, jo upes izgrauztā grava ir visai šaura, un no augšas redzams vien tik, cik košas ir tās malas.

Vikmeste un tās klintis

Šķiet, apkārtnē notiek kāda orientēšanās spēle bērniem, jo man pretī nāk bariņš pieaugušo un bērnu, kur bērniem rokās arī papīra lapas, un tie cītīgi kaut ko meklē. Bērni tik ļoti aizņemti ar apkārtnes vērošanu, ka nemana mani, un pat tad, kad esmu pilnībā apstājies, no sadursmes glābj vien kādas mammas teiktais, lai tie paskatās, kur iet. No Krimuldas pilskalna puses pirmajai grupai seko vēl viena, un kāda sieviete pārējiem uzdod jautājumu: “Vai visi tur aizgāja?”. Garāmejot atbildu, ka, jā, visi tur aizgāja, un norādu uz takas līkumu, aiz kura nozudusi pirmā grupa, par ko saņemu “Paldies!” 😊

Arī Krimuldas pilsdrupu apkārtnē vērojama rosība, tik bērni, kas tajā piedalās ir lielāki par tiem, ko manīju mirkli iepriekš. Pusaudži ar telefoniem rokās skraida ap pilsdrupām. Kāda meitene pilskalna nogāzē raušas pa taisno, izraisot jautājumus un izbrīnu savos sekotājos. Tā kā tie seko pa iestaigātajām takām, pirmā meitene jau ir gabalā, un arī šeit varu līdzēt ar norādi, kurā virzienā tā meklējama. Pārējiem gan neizdodas to noķert, jo tad, kad jau esmu pie pilsdrupām, man pretī skrien tā pati meitene, un tik kādu gabaliņu tālāk seko viens no šīs kompānijas puišiem.

Krimuldas pilsdrupas

Krimuldas pils celta 13.gadsimtā, nopostīta 17.gadsimta sākumā un pēc tam vairs nav atjaunota. Arī šodien redzamais sienas fragments ar logu ailēm tapis jau 19.gadsimtā, kad tā brīža pils īpašnieks lūdzis to uzmūrēt uz drupu pamatiem.

No Krimuldas pilsdrupām paveras skaists skats uz Gaujas senleju, dēvēts arī par “Bellevue”. Nedaudz uzkavējos, lai izbaudītu skatu uz senleju un tālumā redzamo Turaidas pili. Sēnei līdzīgā nojume ar soliņu ir pamatīgi nosūnojusi un visticamāk drīz prasīs, lai to atjauno.

Bellevue

Uz kāpnēm, kas ved lejup no Krimuldas pilsdrupām, ir neliels sastrēgums, tāpēc izmantoju pirmo iespēju mainīt kursu un soļojumu lejup turpinu pa serpentīna ceļu. Ceļa galā mani sagaida vesela riteņbraucēju delegācija – bērni un pieaugušie, kuri mirkli vēlāk arī uzsāk kustību un viens pēc otra trauc man garām Gaujas tilta virzienā. Daži no bērniem tik aktīvi sacenšas savā starpā, ka gan es, gan pāris, kas iet man pa priekšu, pieņemam lēmumu pabēgt nost no ceļa.

Gaujas tilts arī šai dienā rotāts Latvijas karogiem, kas plīvo vējā. Kad ieraugu, ka pa kāpnēm augšup no tilta uz Svētku laukumu jau kāpj daži cilvēki, nolemju sastrēgumā nemaz neiesaistīties, un izvēlos Svētku laukumu sasniegt pa netālu esošo serpentīna ceļu, kas ir gana stāvs un labs izaicinājums jau pagurušiem kāpējiem, toties dāvā skaistus skatus gan uz Krimuldas muižas pili, gan Gaujas tiltu, kā arī priecē ar smilšakmens atsegumiem tā malās.

Gaujas tilts

Savā improvizētajā maršrutā, protams, iekļauju arī Siguldas “S!”, kas rotā Ziediņkalna virsotni Svētku laukuma malā. “S!” ir populārs apmeklētāju vidū, bet man izdodas notvert mirkli, kad tas ir atstāts bez citu uzmanības. Tāpat palūkojos arī uz zaļu lapu ieskauto skatu uz Gauju no Ziediņkalna.

Sigulda aizrauj!

Pēc astoņām stundām un 40 minūtēm Siguldas dzelzceļa stacijā noslēdzu savu nedaudz vairāk kā 36 kilometrus garo pārgājienu. Nezinu, cik precīzs Garmin ir augstuma metru noteikšanā, bet, ja ticam tam, tad Braslas krastos un Gaujas senlejas pakalnos kopumā esmu uzkāpis 3,2 kilometru augstumā.

Kad stacijas “Narvesen” uzpildu XL tilpuma glāzi pēc pārgājiena godam nopelnīta karsta šokolādes dzēriena, veikalā skan Renāra Kaupera izpildītā “Mana dziesma”. “Pa taciņu mazu gar Gauju” lieliski atbilst šīs dienas pasākuma tematikai.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s