13.04.2019. Skriešus un soļos vēju pilsētā

13.aprīļa rīts ataust pavisam vēss. Temperatūra, šķiet, ir nedaudz zem nulles. Velku arī cepuri, cimdus, dūnu vesti un īsi pēc 6:00 no rīta dodos ielās ar cerību, ka dienas laikā kļūs siltāks, kā to solījušas laika prognozes. Tā kā pēc DAGAMBA koncerta iepriekšējā vakarā gulētas mazāk kā piecas stundas, jūtos maķenīt miegains, tāpēc dzestrā gaisa sniegtais uzmundrinājums ir gluži laikā.

Biznesa augstskolas “Turība” dzelzceļa stacijā pastaigājos pa peronu, kad uz tā man pievienojas arī sieviete ar mugursomu plecos un nūjām rokās. Marija izrādās drosmīgākā no mums abiem un uzrunā pirmā, vaicājot, vai es arī uz Ikšķili. Atbildu, ka uz Liepājas pusi. Un tā aizsākas mūsu saruna.

Marija dodas uz Ikšķili, kur “Soli pa solim” rīko 60km pārgājienu no Ikšķiles uz Kangariem un atpakaļ, gatavojoties Latvijas lielākajam pārgājienam Kolka – Dubulti. Pagājušajā gadā viņa maršrutu no Kolkas līdz Dubultiem jau pieveikusi, un šogad cer uzlabot pērn sasniegto rezultātu. Marija ir bijusi arī to soļotāju vidū, kurus 9.martā satiku Gaujas krastā, kad “Soli pa solim” tiem bija noorganizējuši treniņu no Vangažiem līdz Siguldai.

Marija ir spēcīga, neatlaidīga un ļoti aktīva sieviete. Uz darbu, kas ir netālu no Dzemdību nama, viņa katru dienu soļo kājām. Izstājusies 2017. gada soļojumā “99 kilometri 18 stundās”, Marija nav atmetusi ar roku un nākamajā gadā pieveikusi 136km gar jūru. Šogad atkal priekšā Kolka – Dubulti. Marijas domās ir arī Streelnieks.lv rīkotais “Simtiņš”, bet mulsinot tur noteiktais minimālais somas svars. Marija mēģina kliedēt manas sajūtas par šādiem soļojumiem, sakot, ka tautas masas tā izkliedējas distancē, ka tās nemaz nejūt.

Sarunu turpinām arī vilcienā līdz Rīgas centrālajai stacijai, kur Marija dodas uz nākamo vilcienu, bet es uz autoostu.

Platforma, kur piestās autobuss uz Liepāju, ļaužu pārpilna. Starp tiem manu vairākus, kas arī noteikti būs starp “Bigbank Skrien Latvija” skriešanas seriāla pirmā posma dalībniekiem. Nopriecājos, ka biļeti esmu nopircis jau laikus un nav jāsatraucas par vietu autobusā. Tiek aizņemtas visas sēdvietas, ejā starp tām cilvēki stāv viens pie otra un divas meitenes, kas arī dodas uz “Skrien Latvija”, iekārtojas autobusa priekšā blakus šoferim. Kādam vīram tiek piedāvāts gaidīt nākamo autobusu, bet tas atsakās, sakot, ka jābrauc uz slimnīcu un nav zinājis, ka septiņos no rīta visas biļetes būs izpārdotas.

Autobuss ir ekspresis, pietur vien dažās pieturās, tāpēc uz priekšu tiekam raiti. Man blakus sēdošā kundze rosās savā vietā, vērodama te apkārtni, te autobusā notiekošo. Lai arī parasti autobusos, vilcienos, mašīnās un lidmašīnās neguļu, nolemju dot miegam iespēju. Autobusa kņada fonā sajūk kopā ar manām domām, un, kad neilgi pirms Saldus atveru acis, netieku gudrs, vai kādā brīdī galu galā arī iemigu, vai tomēr nē.

Sekoju tam, kā mainās autobusa salonā redzamais āra temperatūras rādījums. Jo tuvāk Liepājai, jo vairāk ataust diena, jo siltāks kļūst. Temperatūra pamazām kāpj, kamēr sasniedz +5 grādu atzīmi.

Liepājas autoostā iebraucam ap 10:30. Autobusa pasažieri izklīst pilsētas ielās. Ieeju autoostas telpās un kādā veikaliņā tieku pie ūdens pudeles. Malkojot ūdeni, pa Rīgas ielu dodos sacensību starta virzienā. Liepāja sagaida ar saulīti, vēju un vēsumu, bet esmu drošs, ka skrienot būs krietni siltāk.

Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle paslēpusies visai neglītā plīvurā, lai vēlāk izsprauktos no tā visā savā krāšņumā. Rekonstrukcijas darbus paredzēts pabeigt līdz 2020.gada vasarai. Noprotu, ka šodien neizdosies palūkoties uz Liepāju no augšas.

Tāpat kā pērn, sacensību starts ir pie koncertzāles “Lielais dzintars”, kas spoži mirdz rīta saules staros. “Dzintarā” iekārtojusies dalībnieku reģistrācija, mantu glabātuve un ģērbtuves. Tā kā numurs man jau ir, dodos lūkot, kur puišiem paredzēts pārģērbties. Garo bikšu vietā tieku pie šortiem, metu nost vesti un jaku un esmu gatavs startam. Telefonu noglabāju somā, lai nenestu to līdzi distancē, un dodos uz mantu glabātuvi. Somas tiek liktas lielos plastmasas maisos un karinātas uz garderobes āķiem, bet mana mugursoma ir gan par lielu, gan smagu tādam maisam, tāpēc tiek novietota uz grīdas.

Nu esmu brīvs no visa liekā un varu gatavoties startam. Kad izeju ārā, ļoti sajūtu, cik atšķirīga temperatūra ir saulītē un ēnā. Lai arī zem krekla esmu pavilcis termo kārtu ar garām piedurknēm, ir auksts. Nolemju iesildīšanos sākt “Dzintarā”. No otrā stāva lieliski redzama dalībnieku reģistrācija. Iekārtojos pie margām un, vērojot dalībnieku burzmu lejā, pamazām sāku iestiept muskuļus, īpaši pievēršoties ikriem, kas iepriekšējās dienas radījuši lielākās raizes.

Kad muskuļi iekustināti, dodos ārā, lai pārbaudītu, kā tie jūtas vieglā skrējienā. Liepājas vējš uzreiz metas mani drebināt, tomēr apskrienu dažus mazus aplīšus turpat pie “Dzintara” un tad saulītē atkal cītīgi izstaipu muskuļus. Nevaru viennozīmīgi pateikt, ka ikri, jo īpaši labās kājas, ir gatavi skrējienam, bet daru visu, lai tos iespējami labāk sagatavotu.

Uz skatuves, kas atrodas pie starta zonas, kāds vīrs spēlē ģitāru un dzied “Līvu” dziesmas. Klausos un domāju: “Vai tiešām Ainars Virga tā sasparojies?” Nolemju aiziet līdz skatuvei un pārbaudīt. Skatuve atrodas ēnā, tāpēc nav īpaši populāra apmeklētāju vidū. Arī uz līdzi dziedāšanu publika nav noskaņota. Dziedātājs izrādās nevis Ainars, bet gan jaunākā “Līvu” sastāva balss Jānis Buķelis. Jāņa balss ir lieliski piemērota “Līviem” un ļoti atgādina nelaiķa Aivara Brīzes vokālu. Pauzē starp dziesmām Jānis ieminas, ka skriet viņam esot grūti, tāpēc viņš dzied. Uzstāšanos Jānis noslēdz ar pasākuma norises vietai lieliski piemēroto “Vai tā var būt?”: “Dzintara mēness augšā mirdz šajā vietā, kur līksmo sirds. Vēlreiz varam būt kopā ar vēju vēl dzintara Liepājā.”

12:00 trasē dodas pusmaratona skrējēji, un desmit minūtes vēlāk pienāk arī mana kārta. Gan desmit, gan piecu kilometru skrējēji startē kopā. Apļa garums ir pieci kilometri, tāpēc man un citiem “desmitniekiem” to būs jāmēro divreiz. Vispirms īsa iesildīšanās visiem kopā turpat starta zonā, un tad “Aiziet!”. Skrējēju pūlis pa Jūras ielu aiztrauc jūras virzienā.

Aiziet! Foto: Sanita Ieva Sparāne

Ņemot vērā fizisko kondīciju, skrējienu sāku pavisam mierīgi. Arī starta burzma ir tāda, ka diez ko ātri nepaskriesi. Atbalstītāji trases malās cītīgi uzmundrina skrējējus. Kāds jūt līdzi konkrētam skrējējam vai skrējējai, kāds atbalsta visus, kas šai dienā saņēmušies izskriet Liepājas ielās.

Skrienam pa Kūrmājas prospektu, kura malās atrodamas skulptūras, kas attēlo sižetus no Liepājas himnas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”. Skrējiena laikā tik uz mirkli varu uzmest tām aci, bet plānoju, ka vēlāk te vēl atgriezīšos un veltīšu tām vairāk uzmanības.

Vēl nav pieveikts pat kilometrs, kad Kūrmājas prospekta un Hika ielas stūrī ieraugu pirmo dzirdināšanas punktu. Vēl jau īsti neslāpst, tomēr pieturos pie tā, ka no dzēriena šādos skrējienos neatsakās, un paķeru ūdens glāzi. Tukšo trauku ielingoju turpat netālu esošajā gružkastē. Arī turpmākajā distancē izdodas pieturēties pie tā, ka nevienu glāzi nenometu zemē. Liels ieguvums organizatoriem tas nav, jo zeme tāpat ir pārpilna plastmasas glāzītēm, bet ar kaut ko taču jāsāk.

Pie Gulbju dīķa kāds tēvs pēdējā brīdī parauj atpakaļ savu atvasi, lai tā neizskrien ceļā skrējējiem. Gulbjus gan šai dienā dīķī nemana. Kāds puisēns trases malā sparīgi bungo līdzi fonā skanošajai mūzikai. Par bundzinieku trūkumu “Līviem” un citām Liepājas rokgrupām nebūs jāuztraucas. Turpat netālu arī Latvijas lielākās bungas – vides objekts uz Peldu un Liepu ielas stūra.

Netālu no koncertestrādes “Pūt, vējiņi!” skrējēju pulkam pievienojas arī pusmaratonisti, jo te īsāko distanču aplis saplūst kopā ar gargabalnieku trasi. Mirkli skrienam pa gājēju un velo celiņu, kas ved paralēli jūrai, un tad atkal atgriežamies Liepājas ielās.

Vecajā ostmalā tiek pārvietotas zivju kravas, un kāds darbinieks organizē iekrāvēju satiksmi tā, lai zivju kastēs neiekūleņotu kāds no skrējējiem. Nezinu, kuri tad ir bijuši tie drūmie skrējēji, bet dažas līdzjutējas spriež, ka šie “jau ir daudz smaidīgāki”, tāpēc patīkamāk skatīties un just līdzi. Iespējams, vadošie sportisti ir bijuši ļoti koncentrējušies skrējienam.

Pāri Tramvaju tiltam. Foto: Sanita Ieva Sparāne

Šogad skrējējiem atvēlēta arī daļa no Tramvaju tilta. Otrpus kanālam seko pagrieziens par 180 grādiem un vēl pēdējie metri atpakaļ līdz “Lielajam dzintaram”. Piecu kilometru skrējēji te finišē, tāpēc otrajā aplī burzma jau ir krietni mazāka.

Mierīgi ripinu arī otro apli. Kājas jūtas samērā labi, arvien aug pārliecība, ka līdz finišam tikšu skriešus. Ne visiem pa spēkam arī desmit kilometru distance. Uz kāpnītēm pie ostas spīķeriem kāda meitene guļ bezsamaņā, un divi jaunieši jau organizē palīdzības sniegšanu skrējējai.

Pamazām kāpinu tempu, jo finišs vairs nav tālu. Vietumis distances malā manāmi mazie atbalstītāji ar pastieptām rokām, kuriem, protams, pastiepju pretī savu roku, piesitu mazajām plaukstiņām un veltu “Paldies!”. Šī, manuprāt, ir sirsnīgākā līdzi jušanas daļa šādos skrējienos.

Tuvāk “Lielajam dzintaram” trases malās jau manāmi gan piecu kilometru, gan ātrākie desmit kilometru skrējēji ar medaļām kaklā. Vēl tikai pāri Tramvaju tiltam, pagrieziens uz “Dzintaru”, un nu jau spēkus vairs nav jātaupa. Pulsometru apturu pēc 52 minūtēm un 45 sekundēm. Tas rāda, ka noskrieti 10.66 kilometri. Oficiālais laiks 00:52:57, un 170.vieta starp 456 finišējušajiem 10km skrējiena dalībniekiem.

Tieku pie medaļas kaklā, rokās ābols, graudu batoniņš, ūdens un “Baltais Protein” jogurta dzēriens, kad pametu finiša zonu. Jogurta dzēriens nozūd pirmais, tad dodos meklēt dalībnieka putru. Putras daudzuma ziņā “Skrien Latvija” noteikti apsteidz “Stirnu buka” pavārus. Putras bļoda tiek dāsni piepildīta un papildināta ar kārtīgu karoti ievārījuma. Lūk, to es saprotu! 😊

Pēc finiša. Foto: Sanita Ieva Sparāne

Atguvis spēkus, dodos pēc savas somas, lai pārģērbtos un sāktu pasākuma otro daļu – nelielu pārgājienu pa Liepāju. Meitene mantu glabātuvē sākumā sparīgi mēģina man “iepārdot” maisu ar numuru “2080”, tomēr norādu, ka pēdējais cipars ir atšķirīgs. Galu galā kaudzē tiek atrasts maiss ar manu “2082” uz sāna un manu mugursomu tajā.

Pārģērbjos un atgriežos Liepājas ielās. Pirms sāku savu pārgājienu, dokumentēju iegūto medaļu ar “Lielo dzintaru” un pie tā stāvošajiem policijas un ātrās palīdzības auto fonā. Tad slēdzu iekšā pulsometru un gar trases malu aizsoļoju pa Jūras ielu.

Godam nopelnīta 🙂

Šoreiz katrai no “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” skulptūrām veltu pienācīgu laiku. Skulptūras veidojuši tēlnieki Ģirts Burvis, Gaidis Burvis un Kārlis Īle, tās atklātas 2010.gadā. Bronzā lieto laivinieku, kas laivai dēli tēš, iemūžinu no dažādām pusēm. Ja vien kāds varētu pastāstīt, kāpēc laivinieks apsteidzis vārnu, kas dziesmā minēta pirmajā pantā, kamēr laivinieks – otrajā.

Laivinieks

Varen varošā vārna izrādās visai izaicinoša fotografēšanai, jo tās bronzā lietie zari pazūd uz agrā pavasarī vēl kailo koku zaru fona. Lai arī aicinu to droši doties tālāk, kāda sirma kundze pacietīgi pagaida, kamēr fotografēju vārnu.

Vārna

Krogus galds, pie kura dzintara latvieši sēž, izrādās vienīgais, pie kura nākas pagaidīt, jo tas ieinteresējis arī citus Liepājas apmeklētājus. Sieviete, kas pie alus kausa pozē fotogrāfei, atzīst, ka tieši šis objekts nebija palicis viņai atmiņā.

Dzintara latviešiem klātais galds

Telefonists ir uzrāpies augstu stabā, kur netraucē ne apkārt augoši koki, ne citu apmeklētāju interese. Skulptūra lieliski izceļas uz zilo debesu fona.

Telefonists

Lai sasniegtu noslēdzošo skulptūru, jāšķērso krustojums, kurā lentām un barjerām norobežota trase, tomēr atrodu apkārtceļu un nonāku uz parka ceļa, kura galā uz jūru lūkojas 1977. gadā uzstādītais piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem.

Netālu no pieminekļa arī meklējama piektā skulptūra ar Liepājas himnas vārdiem. Bruģi caurauž saknes, kuras jau vējš neizplēš, un to vidū atrodami dziesmas vārdi.

Cilvēku mežs

Kad esmu izsekojos Liepājas himnai, domās dungojot tās melodiju, pagriežos uz ziemeļu pusi, lai uzmeklētu Liepājas ostas dienvidu molu. Sākotnēji soļoju caur parku un gar Zvejnieku ielu, kur man garām paskrien vēl daži pusmaratonisti. Blakus esošajā Suņu parkā kokā karājas apavu pāris, kas gan, spriežot pēc apavu izskata, te atrodas visai sen un nav piederējis nevienam no šīs dienas skrējiena dalībniekiem.

Kāds pazaudējis kedas

Zvejnieku un Roņu ielas krustojumā divi puiši atskaņo mūziku skrējiena dalībnieku uzmundrināšanai. Drīz jau arī viņi varēs doties savās gaitās, jo distancē skrējēju palicis pavisam maz. Es pagriežos pa kreisi un dodos jūras virzienā. Aiz žoga slejas vientuļš vēja ģenerators mierā sastingušiem spārniem.

Drīz speru soļus baltās Liepājas liedaga smiltīs, un tepat priekšā zilganzaļa saulē viz Baltijas jūra. Jūra ir samērā mierīga, tikai nelieli viļņi skalo liedagu. Vējš gan ir jūtams, tāpēc paslēpju ausis zem kapuces un soļoju mola virzienā. Man nedaudz pa priekšu uz to pašu pusi dodas kāda māmiņa ar bērnu ratiem. Brīdī, kad jau rāpjos augšā uz mola, viņa iekārtojas pasēdēt blakus molam.

Atnāc, draugs, pretī man liedagā

Dienvidu mols nav īpaši garš un, šķiet, nav arī tik populārs apmeklētāju vidū, kā tā ziemeļu brālis, tomēr skats uz jūru, kuģiem tajā, kā arī balto liedagu, kas aizstiepjas dienvidu virzienā, šādā saulainā dienā aizgrābj.

Uz Dienvidu mola

Soļojot pa molu, manu vairākas betona plekstes. Mākslas darbu pirms pieciem gadiem radījusi Ivonna Kalita, un tā oficiālais nosaukums ir “Zelta bute”. Reiz zivtiņas ir bijušas četrdesmit, un daļa no tām apzeltītas, lai liepājnieki un pilsētas viesi varētu izteikt savas vēlēšanās. Savā pārgājienā atrodu piecas plekstes, bet neviena no tām nav zelta, tāpēc vēlēšanās šoreiz paliek nepiepildītas.

Plekstes

Kamēr meklēju plekstes, kanālā rāmi ieslīd “Briedis”. Zvejas kuģis atgriežas savā ostā. Saules apmirdzētajos viļņos pie mola peld arī dažādi ūdensputni, no kuriem gan atpazīstu tikai meža pīles. Lūkojoties uz ostas pusi, redzams, kā tālumā saulē spoži spīd Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāles zeltītie kupoli.

Dīdžejs manā galvā kaut ko ir pamatīgi saputrojis, jo pastaigā pa molu manā galvā skan “Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju…”. Iespējams, pie vainas Rīgas – Liepājas autobusa šofera izvēlētais repertuārs, jo tas labu laiku klausījās tieši latviešu mūziku.

Dienvidu mols

Kad dodos atpakaļ, arī māmiņa ir nolēmusi mest atpūtai mieru. Pagriezusi ratus tā, lai vējš iespējami mazāk pūstu uz mazuli, tā soļo gar jūras malu. Raitā solī paeju tai garām, dodos uz pieminekli bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem un no tā tālāk uz Hika ielu un Gulbju dīķi.

Gulbju dīķis

Hika ielā jau ir pavisam klusi un mierīgi, skrējējus vairs nemana, un liepājnieki pamazām atgūst savu pilsētu. Daudzi pastaigājas, baudot pavasara sauli, citi izvēlējušies braukt ar divriteņiem. Tā kā vairs neesmu skrējienā, varu mierīgi piestāt pie Latvijas lielākajām bungām un iemūžināt tās foto.

Latvijas lielākās bungas

Kā nākamo uzmeklēju “Spoku koku”, kas atrodas blakus estrādei “Pūt, vējiņi!” un atklāts 2014.gadā. Metālmākslinieka Reiņa Kuncīša darinātais, sešus metrus augstais koks veltīts rokgrupai “Līvi” un tās aizsaulē aizgājušajiem dalībniekiem. Sēžot uz soliņiem pie koka, ir iespējams klausīties “Līvu” dziesmas. Brīdī, kad apmeklēju šo vietu, skan leģendārākā no “Līvu” dziesmām – “Dzimtā valoda”. Uz viena no soliņiem sēž trīs jaunieši, bet uz otra kāds gados vecāks pāris, kā simbolisks apliecinājums tam, cik nozīmīgi “Līvi” ir bijuši vairākām paaudzēm.

“Spoku koks”

Izskanot “Dzimtās valodas” pēdējiem akordiem, sarosos uz došanos tālāk. Dodos uz celiņu, kur pirms kāda laikā ņudzēja no skrējējiem un kas ved gar stadionu “Daugava”. Vispirms pamanu koši rozā ziedus, kas spilgti izceļas uz apkārtējā fona. Parkā nesen iestādīti rododendri, un tie zied visā krāšņumā.

Rododendrs

Nedaudz tālāk dīķītī peld divi lielie ķīri, kurus savā telefonā mēģina iemūžināt kāda kundze. “Nez, kas nu tagad būs?” tā nosaka, kad dīķa malā parādās liela sudrabkaija. Kaija nedaudz pabiedē ķīrus un aizlido tālāk savās gaitās.

Starp priedēm, kas aug celiņa malā novilkta pārtikas plēve vai kas tamlīdzīgs, uz kura kāds radījis ar zilu un rozā krāsu trieptu mākslas darbu. Kad nav sienu, uz kurām zīmēt, var izlīdzēties arī šādi.

Māksla

Stadiona “Daugava” rezerves laukumā notiek futbola spēle, un viesi gūst vārtus tieši brīdī, kad tuvojos stadionam. “Babīte! Babīte!” atskan saucieni tribīnēs, kuriem kaut kur no laukuma aizvārtes atbild viens vārgs “Liepāja!”. Rezultāts uz tablo ir kļuvis 1:1.

Liepāja 1:1 Babīte

Turpat aiz futbola laukuma atrodas arī Kristapa Porziņģa KP6 basketbola laukums, bet manu uzmanību piesaista nevis basketbola laukumā notiekošais, bet gan tas, kas atrodas tā malā – sniegavīri. Visnotaļ neierasta dekorācija pavasarim, tāpēc eju lūkot, kas par lietu. Izrādās, Liepājas Olimpiskais centrs tā reklamē savu ledus halli, solot, ka tur ziema ir arī vasarā. Ja nu kāds vasarā ir ļoti sailgojies pēc ziemas.

LOC sniegavīru brigāde

Turpmākais ceļš mani ved uz dienvidiem pa gājēju un velo celiņu. Šķiet, ka Liepājā ir bijusi kāda īpaša mazuļu akcija, jo uz celiņa ir vairāk bērnu ratiņu, nekā velosipēdistu. Dažkārt māmiņas pat brauc bariņos pa četrām. Atsevišķos gadījumos bērnu izvešana svaigā gaisā uzticēta tēviem un vectēviem, tomēr izteikti dominē māmiņas.

Kad no pārgājiena sākuma esmu nogājis jau vairāk kā deviņus kilometrus, sasniedzu savu nākamo pieturas punktu – Dienvidu fortus. Deviņpadsmitā gadsimtā beigās tapusī militārā būve jau sen ir pamesta un šobrīd kalpo par izklaides vietu pusaudžiem, kuri te gan kāpelē pa fortu drupām, gan izpauž savus mākslinieciskos talantus, noklājot fortu sienas ar uzrakstiem un zīmējumiem. Liela daļa būves paslēpta zem bieza zemes vaļņa, bet vietām ieraugāmas gan sienas, gan nelieli tornīši, gan atveres pa kurām var iekļūt ejās būves iekšienē.

Dienvidu fortos

Kad ierodos pie fortiem, man pa priekšu augšup gar fortu ziemeļu malu rāpjas divi pusaudži. Tad nu izvēlos taciņu, kas ved fortu iekšienē un tālāk augšup to dienvidu malā. Kad izeju jūras pusē, manu abus jauniešus sēžam zālītē forta rietumu nogāzē. Ielūkojos arī dažās no ieejām, kas pieejamas apmeklētājiem. No galvenās ejas atzarojas vēl citas. Iespējams, fortu iekšienē ir vesels eju labirints.

Vēlies ienākt?

Kad esmu izstaigājis Dienvidu fortus, dodos tālāk uz Liepājas ezera pusi. Ejot pa Dunikas un Rojas ielām, ir iespēja aplūkot padomju laikos tapušo daudzdzīvokļu namu apbūvi. Esmu uzņēmis iespējami taisnāko kursu uz Eduarda Tisē ielu, no kuras atzarojas putnu vērošanas taka uz skatu torni.

Ja nezini, kādā Liepājas ielā esi nokļuvis, liepājnieki tev palīdzēs ar vizuāliem uzskates līdzekļiem. Tāda sajūta rodas, ieraugot uz Dzērves ielas stūra esošo ēku, kuras sienu pēc ēkas siltināšanas rotā dzērves zīmējums.

Lai zini, ka esi sasniedzis Dzērves ielu

Netālu no putnu vērošanas takas man garām lielā ātrumā aiztrauc BMW, kuram numura zīmes vietā vien kartona gabals vai kas tamlīdzīgs. Kad domāju, nez, kur tik ļoti tam jāsteidzas, auto iegriežas turpat uz stūra esošajā auto tirdzniecības placī. Iespējams, kāds bija pieteicis ātro piegādi.

Uz takas, kas ved ezera virzienā, var manīt vairākus dabas mīļotājus, tai skaitā ģimenes ar bērniem. Kad sasniedzu skatu torni, lielākā daļa apmeklētāju ir lejā, tik kādas ģimenes galva nosaka, ka vēl pafilmēs, un paliek torņa augšā. Tad nu augšējā platformā ielavos pavisam klusām, kā arī turoties filmētājam aiz muguras, lai neiekļūtu kadrā. No malas tas, iespējams, izskatījās visai interesanti.

Liepājas ezera putnu vērošanas tornis

Kad tornī esmu palicis viens, raugos uz ezera plašumiem manā priekšā. Putni lielākoties redzami tālāk ezerā, un bez binokļa nav izredžu tur ko prātīgu saskatīt. Kaut kas izbiedē veselu baru, un tumšs mākonis aizlaižas pār ezeru.

Liepājas ezera rietumu piekraste

Atgriezies Liepājas ielās, skatos, cik daudz laika atlicis līdz manam autobusam uz Rīgu, un secinu, ka, ņemot vērā manu iešanas ātrumu, ir izredzes pagūt apmeklēt arī otru Liepājas ezera putnu vērošanas torni, kas atrodas Zirgu salā. Izvēlos iet nevis pa lielo Zirņu ielu, bet pa Amatas, Pīļu un Ālandes ielām, kas ir tuvāk ezeram.

Rajons, kurā iegriežos, šķiet, ir apbūvēts gana sen. Arī bruģētu ieliņu te nav mazums. Iela, pa kuru eju es, gan lielākoties ir ar visai smilšainu segumu. Liepājnieki saulainā sestdienā rosās pie savām mājām. Kaut kur dzird ko zāģējam, citur tiek krauta malka. Lielākoties redzamas privātmājas, bet starp tām ir arī pa kādai daudzdzīvokļu mājai. Vecas koka mājas mijas ar jaunām vai atjaunotām mūra ēkām. Īsu brīdi man seko liels, melns suns ar ķēdi ap kaklu. Tas nerej un neko neprasa, tik skrien man līdzi un tad kādā brīdī tāpat klusi nozūd. No ezera puses dzirdama sasaukšanās visdažādākajās putnu balsīs.

Pīļu iela Liepājā

Pie kādreizējās “Līvu alus” darītavas, kuru tagad rotā uzraksts “Lāčplēsis”, iznāku atkal uz lielākiem ceļiem un šķērsoju Tirdzniecības kanālu. Laika joprojām gana, tāpēc nogriežos pa labi uz Ezermalas ielu. Netālu slejas 20.gadsimta sākumā celtais ūdenstornis, kas reiz nodrošināja ūdeni lokomotīvēm, bet nu klusi slejas pār apkārtni.

Sparīgi soļoju pa Ezermalas ielu. Kanāla malā pamanu zīmi, kas brīdina, ka uz ledus atrasties ir bīstami. Šobrīd gan būtu ļoti jāpacenšas, lai atrastu ledu, kur nu vēl uzkāptu uz tā.

Uz ledus nekāpt

Zirgu salas takas, šķiet, nesen labiekārtotas, jo norādes, laipas un piknika vietas ir pavisam svaigas. Ir izveidotas arī skatu platformas virs ezera ūdens. Vienu no piknika vietām tieši šobrīd apgūst kāda puišu kompānija. Galds nokrauts ar ēdieniem un dzērieniem. Citi apmeklētāji pastaigājas pa taku.

Zirgu salas takas un laipas

Kāda māte ar dēlu uz velosipēdiem brauc man pretī, kad puika nolemj izmest līkumu un aiztrauc uz koka laipu, kas noslēdzas ar platformu virs ezera. Māti šī ideja nesajūsmina, un tā dodas dēlam pakaļ. Mazais gan izrādās gana prātīgs, lai nemestos ar visu riteni ezerā.

Arī Zirgu salas putnu vērošanas tornī manāmi apmeklētāji. Līdz brīdim, kad to sasniedzu, visi gan ir devušies tālāk pa zemes strēli, kas ved dziļāk iekšā ezerā. Tornis noteikti ir senāks, nekā takas labiekārtojums, jo tā koks jau ir vēju un lietus norūdīts. Arī šai tornī bez binokļa ir pagrūti atpazīt, kādi putni apguvuši šo ezera galu. Tikai netālu peldošos gulbjus var aplūkot ar neapbruņotu aci.

Zirgu salas putnu vērošanas tornis

Nokāpju no torņa un uzņemu kursu uz autoostu. Līdz autobusam laika vēl gana, redzu, ka paspēšu, tomēr solis tāpat ir raits. Kad ierodos Liepājas autoostā, tieši atiet ekspresis uz Rīgu, bet līdz autobusam, uz kuru jau nopirkta biļete vēl pusstunda, tāpēc mierīgi dodos iekšā autoostā un, izvērtējis piedāvājumu, tieku pie glāzes karstas šokolādes.

Atpakaļceļā autobuss ir visai tukšs. Netālu no manis sēž divas sievietes, iespējams, māte un meita, kas skrējušas piecu kilometru distanci. Abas cītīgi rediģē bildes, kas uzņemtas pasākuma laikā, un sirsnīgi smejas.

Kad iebraucam Saldū, redzu, cik skaisti saulriets iekrāsojis Saldus baznīcu, un aizdomājos par to, ka ir vietas un objekti, kas jāredz noteiktā laikā – noteiktā gadalaikā vai noteiktā diennakts laikā, jo tad tie izskatās vislabāk.

Debesis joprojām skaidras, un pa ceļam no Saldus uz Rīgu daba priecē ar krāšņiem, piesātinātiem saulrieta toņiem. Skatiens atkal un atkal pievēršas pamalei, lai baudītu šo dienas noslēguma izrādi.

Kad esam jau Rīgā, mani uzrunā puisis, kas sēž ejas otrā pusē. Iepriekš viņš nav kāpis ārā maršrutam pa vidu, tāpēc mēģina noskaidrot, kā saucas vajadzīgā pietura. Saprotu, ka viņš gatavojas izkāpt turpat, kur es, nosaucu pieturas nosaukumu un piebilstu, ka izkāpsim abi. Pieturā uz Vienības gatves un Kārļa Ulmaņa gatves stūra to arī izdarām, puisis pateicas par palīdzību, un mēs aizejam katrs uz savu pusi.

Aktīva diena Liepājā noslēgusies. Desmit noskrietiem kilometriem pievienoti vēl 22 kilometri pārgājiena režīmā. Un laikapstākļi visu dienu bijuši lieliski.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s