15.06.2019. Pārgājiens Ventspils apkārtnē

Rīgas autoostā kopā ar citiem interesentiem sagaidu pirmo autobusu no Rīgas uz Ventspili. Ar autobusa šoferi uzreiz vienojos, ka tas izlaidīs mani Grīžu pieturā, un iekārtojos savā vietā blakus puisim, kurš dodas uz kuģi, kas to gaida Ventspils ostā. Autobuss ir visai pilns, vairākiem cilvēkiem nākas stāvēt kājās.

Talsos virkne pasažieru izkāpj, bet to vietā nāk citi, kā arī uzņemam pasažierus pa ceļam, kā rezultātā visa eja starp sēdvietām ir pilna ar kājās stāvētājiem. Kad izbraucam no Popes, kāda sieviete vēlas apsēsties sēdvietā, kas ir tieši blakus šoferim, bet tas uzreiz nosaka, ka viņam te vēl viens kaut kur kāps ārā. Tā kā sēžu pavisam netālu, apstiprinoši atsaucos, ka viens tiešām gribēs izkāpt.

Ap pulksten 10:15 izkāpju no autobusa, pieturā sakārtoju ekipējumu, iedarbinu pulsometru un dodos meklēt pirmo apskates objektu – Grīžu Velna beņķi. Šosejas malā esošā norāde vēsta, ka līdz tam ejami 500m. Tad nu dodos pa meža ceļu beņķa virzienā. Sasniedzu vietu, kur iebrauktais ceļš apmet cilpu, savukārt tālāk uz izcirtumu aizved jau aizaugušāks ceļš. Palūkojos apkārt, bet akmeni nepamanu, norāžu arī te nav.

Tad nu eju tālāk izcirtuma virzienā, kur mani sagaida saule, ziedošas magones un citi ziedi, kā arī šur un tur manāmi akmeņi, bet neviens no tiem nav dižakmens nosaukuma cienīgs. Nolemju doties atpakaļ mežā un meklēt tur. Kad jau soļoju atpakaļ, man pretī nāk kāds puisis cepurē ar nagu un telefonu rokās. Uz sveicienu un jautājumu, vai ir vietējais, tas atbild, ka latviski nesaprot, tāpēc pārejam uz krievu valodu.

Grīžu magone

Puisis ir “vietējais”, ar draugiem ir netālu esošajā “hatā”, bet šai vietā iegriezies pirmo reizi. Puisis jautā, vai es akmeni meklēju. Izrādās, ka mums abiem ir viens un tas pats mērķis. Puiša draugi pie Velna beņķa jau ir pabijuši, tāpēc palaiduši viņu vienu.

Atgriežamies vietā, kur cilpu met ceļš, un vienojamies iet iekšā mežā, jo tur vajadzētu būt meklētajam akmenim. Puisis nosaka, ka viņam šis mežs nepatīk, jo tas ir pārāk tumšs. Pēc brītiņa pamanu ko visai prāvu vīdam starp kokiem, un, jā, Velna beņķis ir atrasts. Mans biedrs uzreiz nosaka, lai tik nekāpju uz akmens, jo tas var nest nelaimi. Atbildu, ka jebkurā gadījumā nebiju plānojis to darīt.

Mirkli abi fotografējam akmeni, tad mans biedrs novēl veiksmi un dodas atpakaļ uz “hatu”, bet es vēl palieku, lai kārtīgāk aplūkotu dižakmeni. Akmens tiešām atgādina sēdekli, tāpēc izvēlētais nosaukums ir ļoti atbilstošs. Dažādos avotos minētas atšķirīgas teikas, kas skaidro, kāpēc Velnam labpaticis te piesēst. Jāsaka, ka Velns ir bijis visai prāvs tips, jo beņķis paredzēts visnotaļ lielai pēcpusei.

Grīžu Velna beņķis

No Velna beņķa atgriežos uz šosejas, gar kuru jāmēro gandrīz astoņi kilometri līdz pagriezienam uz Kolku. Labprātāk ietu pa meža ceļiem vai pļavām, bet šai posmā īsti alternatīvu neesmu atradis, tāpēc sparīgi minu asfaltu. Šosejas nomales ir kā paredzētas soļošanai, jo laba asfalta mala atstāta arī aiz nepārtrauktās līnijas. Kad tuvojas kāds auto, kādu šai dienā uz ceļa netrūkst, pabēgu gan nost no asfalta.

Jo debesis tik zilas var nebūt it nekur

Tālumā parādās vēja ģeneratori – bēdīgi slavenais “Winergy” vēja parks. Daži “propelleri” griežas čakli, citi slinkāk, bet vēl daži nolēmuši, ka tiem nav noskaņojuma sestdienā piepūlēties. Ar šo vēja parku saistītas daudz un dažādas tiesvedības, tai skaitā pret Latvijas valsti.

Vairāk par vēja parku mani gan interesē Platenes purvs, kas iekļāvies šosejas līkumā. Brist pašā purvā šoreiz nav manos plānos, bet atsevišķās vietās to var lieliski apskatīt no šosejas. Vienā tādā “logā” notveru brīdi, kad šoseja tukša no auto un skrienu pāri, lai tuvāk palūkotos uz purvu. Platenes purvs ir dabas liegums, kura nozīmīgākā aizsargājamā vērtība, kā to vēsta Dabas aizsardzības pārvalde, ir kaļķains zāļu purvs ar rūsgano melnceri – viena no lielākajām šāda veida atradnēm Latvijā. Manā priekšā plešas zaļš niedru un citu augu paklājs, kuru vietumis izrotājuši nelieli kociņi. Tālumā manāma jau prāvāku koku siena, bet aiz tās debesis šķeļ vēl vairāki “Winergy” vēja ģeneratori.

Platenes purvs

Ejot pāri vietai, kur šoseja šķērso Platenes upi, secinu, ka nosaukums īsti neatbilst upes izskatam, jo dabā tā itin nemaz neizskatās plata. Nedaudz tālāk ir Platenes autobusa pietura, bet pirms tās ceļa kreisajā malā aug visai prāva priede, kas man vizuāli atgādina Vidzemē redzētās zviedru priedes. Pie priedes piestiprinātais ozola lapas attēls liecina, ka tā atzīta par gana dižu.

Platenes dižpriede

Netālu no Žagatnieku autobusa pieturas kāds vīrs mēģina uz papīra lapas uzšņāpt uzrakstu “RĪGA”. Stopētājs. Pagaidām garāmbraucēji neliekas par viņu ne zinis, bet gan jau kāds piestās. Nu, vismaz autobuss.

Beidzot sasniedzu ceļu, kas savieno Ventspili ar Kolku, un griežos nost no lielās šosejas. Kolkas ceļš ļoti atšķiras no Rīgas – Ventspils šosejas, jo tam asfalta malas ir visai nodrupušas un nomales ieaugušas zālē. Vietumis uz asfalta esošajā piķī paliek manu apavu zoļu nospiedumi, jo saule ceļa segumu ir labi sakarsējusi.

Ventspils – Kolka

Vietumis ceļš ved cauri mežainākām vietām, kur manu arī lielākas vai mazākas takas rietumu, ziemeļrietumu virzienā, tomēr nolemju palikt uz lielceļa, jo manā rīcībā esošajās kartēs tādu taku nav, vai arī tās neved man vajadzīgajā virzienā. Uzduros arī vietai, kas ir manāmi purvaina, starp zāļu kušķiem vīd ūdens laukumi.

Pēc trīsarpus kilometriem pa saules uzkarsēto šoseju aiz kokiem manu atsevišķu māju jumtus, kas liecina, ka esmu sasniedzis Būšnieku ciemu. Dodos iekšā ciemā, lai sasniegtu tā otrā pusē esošo Būšnieku ezeru.

Būšnieku ciems atgādina mazdārziņu un vasarnīcu rajonu. Pilns ar nelielām ēciņām. Kā jau pienākas saulainā brīvdienā, ciemā rit varena rosība, jo cilvēki gan strādā savos dārzos, gan bauda atpūtu ar alu un ceptu gaļu.

Būšnieki

Būšnieku ciemu no Būšnieku ezera šķir Talsu iela, gar kuru iekārtots velosipēdistiem un gājējiem paredzēts celiņš. Uz Talsu ielu iznāku netālu no briežu dārza. Mirkli apdomāju, vai mani interesē kas tāds, tomēr secinu, ka brieži vien būs par maz, lai es nolemtu tur uzkavēties. Ezera krasts gan ir visai apaudzis, tāpēc piekļūt pie ūdens te nav iespējams. Turpinu soļojumu ziemeļu virzienā paralēli ezera krastam.

Vietā, kur celiņš iegriežas mežā, iekārtota peldvieta un auto stāvvieta. Tā kā peldvieta pilna ļaužu, arī šeit vēl netuvojos ezeram. Diezin vai puisis ar fotoaparātu būtu ļoti gaidīts puskailu atpūtnieku vidū. Nolemju meklēt citas piekļuves ezeram un dodos tālāk.

Uzskates materiāls pie atpūtas vietas

Atpūtas cienītāji vairāk uzturas pie ūdeņiem, tāpēc takā sastopu vien dažus cilvēkus. Vispirms man pretī nāk kāds pārītis, tad apsteidzu divus puišus, kas ar “bļ…” un citiem sulīgiem vārdiem ko apspriež, visbeidzot man garām pabrauc kāda ģimene uz velosipēdiem. Velosipēdisti gan uz mirkli piestāj, dodot man iespēju uz mirkli atgūt vadību, bet tad atkal aizripina man garām.

Apkārt Būšnieku ezeram

Kad jau gandrīz sasniegts ezera ziemeļu gals, beidzot Staldzenes ielas malā ieraugu meklēto – vietu, kur var piekļūt ūdenim, un kura ir no atpūtniekiem brīva. Izeju ezera krastā vietā, kur ūdenī iestiepjas neliela koka laipa. Niedres te apguvušas visai lielu platību, bet audzes nav ne pārlieku augstas, ne biezas, tāpēc varu saskatīt arī laivas tālāk ezera ūdeņos.

Būšnieku ezers

Būšnieku ezera ziemeļu galā apsteidzu kādu sievieti, kas iznāk man priekšā no Staldzenes ielas un, šķiet, arī gatavojas iet apkārt ezeram. Ilgi gan tai nenākas vērot manu mugursomu, jo pametu labiekārtoto taku aiz muguras un dodos iekšā priežu mežā, lai uzmeklētu Kokkalnu – 29,3m virs jūras līmeņa esošo Staldzenes stāvkrasta augstāko punktu.

MAPS.ME aplikācija rāda vairākas takas, pa kurām var nokļūt līdz Kokkalnam, bet tās liek iet līkumus, tāpēc ik pa brīdim nospraužu ceļu pats un brienu pa taisno cauri mežam, kamēr atkal uzduros kādai takai, kas ved man vajadzīgajā virzienā. Augšup un lejup pa kokiem apaugušajām kāpām pamazām tuvojos jūrai.

Kad pēc kārtējā kāpiena augšup ieraugu baltu ķieģeļu mūru paliekas, saprotu, ka esmu atradis meklēto. Ķieģeļu mūris ir viss, kas palicis no Būšnieku “bākas” – konstrukcijas, kas padomju laikos pildīja bākas funkciju.

Būšnieku “bākas” drupas

Skatu uz jūru te daļēji aizsedz priedes, tāpēc dodos lejup, tuvāk krastam, kur manu acu priekšā paveras zilie, gaišiem smilšu sēkļiem caurvītie Baltijas jūras ūdeņi un baltu mākoņu virknēm rotātas, zilas debesis. Skats neaprakstāmi krāšņs. Lai kā saule cepinātu manu kaklu pārgājiena laikā, es priecājos, ka tā dod iespēju man baudīt šādu skatu.

Skats no Staldzenes stāvkrasta

Kad esmu palūkojies kā uz vienu, tā otru pusi no Kokkalna, sāku vērtēt iespējamo ceļa turpinājumu. Manu, ka jūra ir atkāpusies gana tālu, atsedzot baltu liedagu, tāpēc sāku meklēt iespējas nokļūt lejā pie jūras. Jau pa ceļam uz Kokkalnu esmu manījis, ka tālāk uz ziemeļiem takas ved lejup, tāpēc nu izvēlos vienu no tām. Pa ceļam pārliecinos, ka atbilstošā apgaismojumā un ar piemērotu fonu pat nokaltis koks var būt skaists.

Taka ved mani lejup, līdz nonāku vietā, kur stāvkrastā izveidojies robs, un drīz jau minu pludmales smiltis. Netālu manu dažus atpūtniekus, bet to mieru netraucēju, jo mans ceļš ved uz dienvidiem – Ventspils ostas virzienā.

Staldzenes stāvkrasts posmā starp Kokkalnu un Staldzeni ir ļoti dažāds. Ne tikai krasta augstums ir atšķirīgs, bet arī tā tērps. Pie Kokkalna krasts tērpies baltu, vieglu smilšu tērpā, bet mazliet tālāk apvilcis zaļas zāles drānas. Tuvāk Staldzenei, šķiet, notikusi cīņa starp krastu un jūru, jo krasta nogāzes smiltis samirkušas pavisam slapjas.

Staldzenes stāvkrasts

Vietā, kur jūrā ietek Lošupe, pārlecu pāri mazajai upītei, bet tad mazliet saminstinos, jo, bakstot karti, pamanu, ka netālu ir Lošu dzirnavu drupas. Tā kā mans mērķis ir vēlāk atkal atgriezties pie Būšnieku ezera, nolemju drupas uzmeklēt pa ceļam uz ezeru un eju tālāk.

Lošupes ieteka jūrā

Aiz Lošupes ietekas kāds smiltīs izveidojis virkni nelielu akmeņu krāvumiņu. Akmeņi rūpīgi salikti viens uz otra pa diviem, trim, četriem, pieciem un pat vairāk. Neliels akmens ļaužu bariņš lūkojas uz jūras plašumiem.

Miniatūrās skulptūras

Netālu viesojies arī kāds poļu valodas pratējs, kas liedaga smiltīs ierakstījis vārdus “DUZO ZDROWIA”. Google saka, ka tas nozīmējot “daudz veselības”. Veltīts kādam konkrētam cilvēkam vai ikvienam garāmgājējam, šis uzraksts liek atplaukt smaidam.

“Daudz veselības”

Jo tuvāk Staldzenei, jo vairāk atpūtnieku pludmalē. Pie sevis nodomāju, ka, cerams, nūdistu pludmale ir otrpus ostai, jo šeit īsti nebūtu, kur sprukt. Pludmales smiltīs gulšņā gan pāri, gan tie, kas vēlas vienatnē izbaudīt sauli un jūru.

Staldzenē koka kāpnes ved augšup stāvkrastā. Kāpņu galā apstājos, lai vēl pēdējo reizi šodien novērtētu šīs apkārtnes skaistumu. Tepat netālu māmiņas stiepj prom no jūras savas atvases. Citi šai brīdī tikai ierodas jūras malā.

Staldzenes autostāvvietā izvēlos ceļu, kas ved atpakaļ uz Lošupi. Vietumis tā malās ir pa kādai mājai un oficiāli šis ceļš tiek dēvēts par Selgas ielu, bet lielākoties tas ir vairāk vai mazāk smilšains meža ceļš. Izmantoju iespēju ieelpot priežu smaržas piepildīto gaisu.

Selgas iela

Selgas ielas galā dodos iekšā pļavā un nokļūstu Lošupes krastā vietā, kur otrpus upei redzams tas, kas palicis no Lošu dzirnavām. Zālē un krūmos ieauguši akmens mūra fragmenti. Varens koks nogāzies pār upi, daļēji aizsegdams skatu uz dzirnavu drupām.

Lošu dzirnavu drupas

Turpinu ceļu un netālu no laivu bāzes sasniedzu Būšnieku ezeru. Man zem kājām atkal labiekārtotais celiņš. Šai posmā ezera krasts ir dabas liegums, Natura 2000 teritorija. Arī šeit sastopu vien dažus pretimnācējus. Grūti pateikt, vai kāds man seko, jo ļoti ticams, ka es soļoju ātrāk par jebkuru iespējamo sekotāju.

Arī Būšnieka rietumu krastā ir visai maz vietu, kur var piekļūt tieši pie ezera. Aiz kokiem, kas šķir mani no ezera, var dzirdēt kņadu. Šķiet, tur izklaidējas laivas iznomājušie atpūtnieki. Atsevišķas vietas, kur var nonākt pie ūdens, ir jau aizņemtas. Tā kādā piknika vietā viens vīrietis ir atstāts pieskatīt uz galda sakrautos ēdienus un dzērienus, kamēr pārējā kompānija plunčājas ezerā.

Ik pa brīdim takas malā redzami lieli attēli, kas aicina veikt noteiktus vingrinājumus. Jāatzīst, ka šos aicinājumus laižu gar ausīm, jo jau pats pirmais likās gluži nepiemērots, aicinot veikt iesildīšanos pēc tam, kad esmu nogājis jau 24 kilometrus.

Vingrojam?

Man par prieku ir īpaši izveidota laipa, kas ļauj paiet gabaliņu gar pašu ūdens malu. Tā gan diemžēl nav apļveida, tāpēc brīdī, kad sasniegts takas noslēdzošais pontons, nākas vien griezties atpakaļ un mērot to pašu ceļu arī pretējā virzienā.

Būšnieku ezers un tā niedrājā paslēpušās ūdensrozes

Jau takas sākums ir daudzsološs ar ziedošām ūdensrozēm Būšnieka ūdeņos un paugurknābja gulbi tālāk ezerā. Vietumis tepat pie laipas ūdenī noplunkšķ pa kāda zivtelei. Kad esmu sasniedzis takas galu, manu vēl vairākus gulbjus. Gulbji ko meklē zem ūdens, un to dibeni slejas virs ezera gluži kā bojas.

Būšnieku ezers

Takas gar ezeru čum un mudž no spārēm. Dažas no tām itin nemaz nekautrējas no skatītājiem un turpat lielajā ņudzeklī rūpējas par to, lai spāru populācija šai apkārtnē vairotos.

Kad tuvojas noslēgums manam soļojumam apkārt ezeram, ieraugu vietu, kas šķiet lieliski piemērota peldēšanai. Netālu iekārtoti arī atkritumu konteineri, kas liek domāt, ka šī tiešām paredzēta kā atpūtas vieta. Lai cik kārdinoši būtu ezera ūdeņi, peldsezonas atklāšanu atstāju citai reizei un soļoju tālāk. Talsu ielu sasniedzu netālu no jau iepriekš manītā briežu dārza. Aplis ap Būšnieku, ietverot arī Staldzenes stāvkrastu, ir noslēdzies.

Būšnieku ezers

Pamazām parādās ostas pilsētai raksturīgā infrastruktūra. Uzduros ziediem apaugušam dzelzceļa atzaram. Tepat netālu ir lielākais no Ventspils ostas termināliem – “Ventspils Nafta Termināls”.

Saule karsē no visas sirds, kad soļoju pa celiņu. Domās jau apsveru, kur un kādu saldējumu iegādāties. Šādā brīdī ļoti vilinoša liekas norāde uz biedrības NZRO saldētavu, kas atrodas tepat netālu no Talsu ielas.

Ja ir vēlme atvēsināties

Soļojot pa Talsu ielu, izmantoju iespēju sazināties ar savu naktsmītni – viesu namu “Veldzes nams”, lai noskaidrotu virkni praktisku lietu – norēķinu iespējas, kā arī variantus vakariņām un brokastīm. Secinu, ka maršrutā jāiekļauj bankomāts un pārtikas veikals. Ledusskapis manā numuriņā būšot nodrošināts.

Jāsaka, ka par ostas tuvumu liecina ne tikai dzelzceļa infrastruktūra un aiz kokiem vīdošās termināla celtnes, bet arī visnotaļ ķīmiskais aromāts gaisā. Īpaši brīžos, kad vējš uzpūš no termināla puses, priežu smaržu nomāc naftas produktu smārds. Šai posmā tā noteikti nav veselīga pastaiga svaigā gaisā.

Solis joprojām ir raits, tāpēc drīz esmu Talsu ielas apdzīvotajā galā. Pie Pārventas sporta halles pamanu vāveri rosāmies pa koku. Tveru pēc fotoaparāta un cenšos tikt pie kadra ar mazo zvērēnu. Pāris foto man tiek, bet tad vāvere veikli nozūd augstāk kokā. Palūkojos apkārt un pamanu, ka turpat netālu ar telefonu rokās līdzīgus vingrinājumus veic kāda sieviete, kura arī ir uzgājusi vāveri. Tā nu mēs abi brīdi patramdām Ventspils vāveres, bet tad nolemju doties tālāk.

Ventspils vāvere

Cerību par stiprinošu zupiņu kafejnīcā “T33”, kurā savulaik regulāri iegriezos, kad darba jautājumos biju Ventspilī, laupa skats ar remontā esošu ēku. Tad nu pievērošos apkārtnei, un jāsaka, ka Talsu, Tārgales un Lidotāju ielu krustojums piedāvā ļoti daudz dažādu apskates objektu, tāpēc krustām un šķērsām skraidu pāri krustojumam, protams, ievērojot luksofora signālus.

Pirmās manu uzmanību piesaista ziediem klātas vaboles skvēriņā Talsu un Tārgales ielu stūrī – “Mārīšu ģimene”. Mārīšu muguras uzziedējušas rozā, sārtos un sarkanos toņos.

“Mārīšu ģimene”

Otrpus Tārgales ielai savus zarus izpletusi strūklaka “Kāpu priede”, ko 2005.gadā radījis metālmākslinieks Gunārs Platpīrs. No koka zariem dažādā intensitātē šļācas ūdens. Netālu uz soliņa sēž kāda sieviete un vēro ūdens rotaļas.

“Kāpu priede”

No “Kāpu priedes” dodos pāri Lidotāju ielai, kur ielas malā gozējas “Granātu govs”. Ar ieročiem un sprāgstvielām gan šai govij nav itin nekāda sakara. Azerbaidžāņu mākslinieka Museiba Amirova izpildījumā govs skulptūra ieguvusi granātābolu formas plankumus, kā arī viens granātābols uzdūries uz tās labā raga.

“Granātu govs”

Turpinu savu skrējienu pa ielu krustojumu, jo vēl viena kompozīcija man jāapskata Lidotāju un Ozolu ielu stūrī, kur daudzstāvu dzīvojamās ēkas gala sienu rotā skursteņslauķa un mazliet nešpetna kaķa skulptūras, kas iekārtojušās uz ugunsdzēsības kāpnēm.

Skursteņslauķis un kaķis

Pēc skrējiena pāri krustojumam, jūtos pelnījis ko atspirdzinošu, tāpēc iegriežos netālajā veikalā “Top!” pēc dzēriena, saldējuma un bulciņas. Pie veikala ir bankomāts, līdz ar to nodrošinos ar summu, kas nepieciešama samaksai par nakšņošanu viesu namā.

Arī Ventspilī pārliecinos, ka tieši mazie šuneļi ir tie kašķīgākie, jo kāda saimniece tik tikko savalda savu mazo kvekšķi, kas, šķiet, grasās atņemt man bulciņu. Atstāju abus pārrunāt labas uzvedības principus un turpinu savu soļojumu.

Pa ieliņām izlīkumoju līdz Dzintara ielas pārvadam pār dzelzceļu. Mirkli kavējos uz pārvada, vērojot šurp un turp ritošos vilcienu sastāvus un rosīgo ostu fonā, tad turpinu savu soļojumu gar zili dzelteno “Baltic Juice Terminal” ēku. Spriežot pēc uzrakstiem uz pāris dzelzceļa cisternām, kas atrodas termināla teritorijā, tas pārkrauj pārtikas eļļas.

Uz paceļamā Ventas tilta atzīmēju 35 noietus kilometrus. Arī šeit apstājos, lai palūkotos uz saules apspīdēto ostu. Ventas kreisajā krastā noenkurota “Verģu” zvejas kuģu flote. Aiz lielās saldētavas un  “Noord Natie Ventspils Terminal” var saskatīt “Stena Line” prāmi, kas piestājis ostā. Pa upi virzienā uz jūru dodas kuģītis “Hercogs Jēkabs” ar bariņu pilsētas viesu uz klāja. Manu acu priekšā ir vairāki ostas objekti, kuru tapšanā esmu kaut nedaudz pielicis arī savu roku laikos, kad pārstāvēju savu tā brīža darba devēju darbā ar transporta nozares uzņēmumiem.

Pamazām jau izvērtēju dažādus maršrutus uz savu naktsmītni, jo apzinos, ka jāpagūst izgulēties pirms rīt paredzētā skrējiena, tomēr ir vēl daži objekti, kurus noteikti vēlos skatīt, tāpēc turpinu ceļu pa Lielo prospektu, kur iepretim tirdzniecības centram “Tobago” gan manu, gan divu velo tūristu uzmanību piesaista visai prāva un ļoti koša govs – “Puķu govs”. Puķainais lopiņš esot četrus metrus augsts un septiņus metrus garš.

“Puķu govs”

Uzņemu kursu uz Ventmalu un netālu no Ventspils Tūrisma informācijas centra sastopu kādu daiļavu ar visai bālu ādu, rozā nadziņiem un koši sarkanām lūpām. Tā gan ir tik ļoti aizņemta ar sevis vērošanu spogulī, ka pat nepamana manu tuvošanos un to, ka fotografēju.

“Pie spoguļa”

Ventspils ostas promenāde bagāta dažādiem mākslas un mākslinieciskiem objektiem. Tirgoņu dārzā divi vīri piesēduši uz soliņa blakus  “Jūrakmenim”, kas, tēlnieka P. Jaunzema un arhitekta J. Pogas radīts, te uzstādīts 1998.gadā par godu Ventspils brīvostas jūras kanāla padziļināšanai.

“Jūrakmens”

Ventmalā ļaužu nav daudz, tomēr var manīt gan ģimenes, gan tūristu grupiņas. Ierodas arī lielais autobuss ar viesiem no Lietuvas. Tai brīdī ļoti ceru, ka lietuvieši neapsēdīs kādu no manis noskatītajiem objektiem. Par laimi viņu un manas intereses atšķiras.

Ventmalā sastopu vēl vairākas govis – Elitas Platmalnieces koši apgleznoto “Sievišķīgo govi”, meitenīgo “Gotiņu šūpolēs” kas, puķainā kleitiņā tērpta, šūpojas Ostas ielas promenādē, kā arī Kirila Panteļejeva darināto “Latvijas melno”, kas atgādina par laikiem, kad pa cauruļvadiem uz pilsētu ar rītdienu plūda melnais zelts.

“Sievišķīgā govs”
“Gotiņa šūpolēs”
“Latvijas melnā”

Šauras ūdens strūkliņas trauc augšup no R. un I. Dobičinu darinātās strūklakas “Kuģu vērotājs”. Kad tuvojos strūklakai, pa to pastaigājas kāds puisis, paralēli notiesādams koši zilu saldējumu, tomēr man izdodas atrast punktu, no kura strūklaku var dokumentēt bez sastaptā jaunieša blakus.

“Kuģu vērotājs”

Īpašs plāns man ir paredzēts Krišjānim Valdemāram, kas, neko nenojaušot, sēž Ventas krastā un vēro rosību ostā. Jau pa ceļam biju izdomājis, ka Krišjānim varētu lieliski piestāvēt mana mugursoma. Tāpat paspēju aizdomāties par to, cik gan liela varētu būt Krišjāņa plaukstas locītava un vai tam derētu mana PinAproce. Šādos garos pārgājienos var paspēt izdomāt daudz dažādu domu 😊

Krišjāni sastopu vienu. Ieceri izdodas realizēt tieši tā, kā biju paspējis to iztēloties savā prātā. Uz brīdi Krišjānis Valdemārs piesēdis atpūsties Ventas krastā, savu mugursomu nolicis blakus, un tā roku rotā PinAproce Latvijas karoga krāsās. Ļoti atbilstoši Valdemāram, kas nekautrējās publiski uzsvērt, ka ir latvietis.

Krišjānis Valdemārs atpūšas pēc ceļa

Otrpus Ventai celtņi krauj ogles. Lai arī ogļu kaudzes tiek laistītas, lai putekļi neizplatītos pa pilsētu, melno putekļu klājiens pie Krišjāņa Valdemāra kājām liecina, ka daļai putekļu izdodas izsprukt no dušas.

Pa kāpnēm uzkāpju uz laukumiņu starp Ventspils brīvostas pārvaldes ēku un Livonijas Ordeņa pili, kur saules starus bauda Ievas Maurītes darinātā “Jūras govs”. Livonijas Ordeņa pili pietaupu citam Ventspils apmeklējumam un atgriežos promenādē.

“Jūras govs”

Pēc brīža sastopu vēl vienu četrus metrus augstu un septiņus metrus garu ragulopu. Paula Spridzāna “Govs Ceļotāja” veidota kā vecs, nonēsāts čemodāns, kas rotāts ar uzlīmēm no vietām, kur notikusi “Govju parāde”. Kāda maza riteņbraucēja pamanās izbraukt tieši zem govs vēdera, nedaudz satraucot savu tēvu, bet mazās meitenes acumērs ir ļoti precīzs, kā arī gadījumam, ja ceļā tomēr gadās govs tesmenis, tai galvā ir ķivere 😊

“Govs Ceļotāja”

Ostas ielas rietumu galā ir piemineklis, kas liek uz mirkli piestāt un paklusēt, – par vecāko Ventspils pieminekli dēvētais veltījums jūrniekiem un zvejniekiem, kas savu kapu raduši jūras dzelmē. Piemineklis atklāts jau 1938.gadā un astoņdesmit gadus vēlāk ticis restaurēts.

Krišjāņa Valdemāra vārdā nosaukto ielu rotā zemu koka mājiņu rindas – vecā pilsētas apbūve. Dažas ēkas ir nesen atjaunotas, citas nekautrējas demonstrēt savu cienījamo vecumu. Ostgala apbūve aizsākusies 19.gadsimtā.

Krišjāņa Valdemāra ielas apbūve

Skvēriņā blakus teātra namam “Jūras vārti” atrodas govs, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet caura kā siets. Arī otrajā acu uzmetienā viedoklis nemainās. Mārīte Guščika skulptūru “Piena ceļš” radījusi, savijot kopā Piena Ceļu naksnīgajās debesīs un mūsu pašu piena devēju – gotiņu. Iespējams, pareizajā apgaismojumā un no īstā skatu punkta šī gotiņa atklāj savu patieso krāšņumu.

“Piena ceļš”

Kad eju gar jahtu piestātnēm un zvejas ostu, kaijas nikni lidinās ap mani. Nezinu, ko tieši esmu tām nodarījis ar savu parādīšanos, bet tās reizumis aizlido tikai nedaudz virs manas galvas. Atgaiņādamies no kaijām, sparīgi soļoju tālāk, lai sasniegtu mana šīs dienas pārgājiena tālāko rietumu punktu – skatu torni, no kura paveras skats uz Ventas ieteku jūrā, zvejas ostu, netālu esošajiem ostas termināliem un nesen atjaunoto Ventspils ostas dienvidu molu. Šī tad nu kļūst par vietu, kurā nolemju, ka nu gan tiešām laiks doties uz naktsmītni. Ir noieti jau 40 kilometri.

No skatu torņa

Neskatoties uz kaiju draudīgajiem uzlidojumiem, arī atpakaļ dodos pa to pašu ceļu, tad turpinu soļojumu taisni pa Kroņa ielu un Lielo prospektu, lai sasniegtu tirdzniecības centrā “Tobago” esošo “Rimi” un nodrošinātos ar vakariņām un brokastīm.

Ventspils gan turpina pārsteigt ar apskates objektiem. Lielajā laukumā netālu no koncertzāles “Latvija”, kas savu darbību sāks jau jūlijā, debesīs slejas vareni kuģa masti – vācu arhitekta Deivida Kuka projektētā strūklaka “Fregate “Valzivs””, kas atspoguļo reiz Kurzemes hercoga Jēkaba flotes sastāvā bijušās fregates “Valzivs” veidolu.

“Fregate “Valzivs””

Turpat līdzās ir, manuprāt, jautrākās Ventspils gotiņas, kas veido bērnu rotaļu laukuma pamatu. Tā kā šai laikā laukumiņā bērnu nav, droši dokumentēju visas trīs raibaļas. Vien kāda sieviete, kas sēž uz netālā soliņa, vēro manu rosību.

Jautru gotiņu bariņš

Lielā prospekta un Kuldīgas ielas krustojumā atkal tieku pie iespējas paskraidīt pāri ielām, jo vienā pusē ir uzziedējusi skulptūra “Bobsleja komanda”, bet pa diagonāli tai pretī tikšķ “Ziedu pulkstenis”. Pulkstenis, kura diametrs ir pieci metri, laiku šai vietā skaita jau kopš 2002.gada.

“Bobsleja komanda”
“Ziedu pulkstenis”

“Rimi” iepērku šo un to vakara un rīta ēdienreizēm, īpaši piedomājot pie rīta ēdienkartes, lai nekas netraucētu skrējienam, atjaunoju ūdens krājumus un pa Lāčplēša, Latgales un Inženieru ielām dodos uz viesu namu “Veldzes nams”. Finišu sasniedzu pēc astoņās stundās un 38 minūtēs noietiem 46,58 kilometriem.

Puisis, kas viesu namā uzņem viesus, ir kur izgājis, bet solās drīz būt klāt un pa telefonu nosauc man durvju kodu, lai varu iekļūt viesu namā. Mana istabiņa atrodas tieši blakus recepcijai. Numuriņā ir viss, kas man nepieciešams, – gulta, vannas istaba un, kas nav mazsvarīgi, ledusskapis.

Dienu noslēdzu ar vakariņām un, protams, pārgājienā nogurušo kāju sakopšanu, lai jau rīt tās būtu gatavas 10,55 kilometru skrējienam Ventspils ielās. Saules piepildīta diena Ventspilī un tās apkārtnē ir noslēgusies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s