17.03.2019. No Kokneses uz Skrīveriem

Kādā pelēkā, pelēkā rītā, kādā pelēkā, pelēkā Rīgas ielā parādās kāds melns, melns stāvs… Un dodas uz Biznesa augstskolas “Turība” vārdā nodēvēto dzelzceļa staciju. Lietu sola tik pēcpusdienā ap 15:00, bet jau no paša rīta saule paslēpusies mākoņos.

Kamēr gaidu vilcienu, klausos putnu čivināšanā un pēkšņi starp citiem čivinātājiem sadzirdu kādu, kas, šķiet, austiņās klausās Lil Pump “Gucci Gang” un dzied līdzi, jo gan ritms, gan melodija atbilst minētās dziesmas piedziedājumam.

Kokneses dzelzceļa stacijā izkāpju īsi pēc 9:00, iedarbinu pulsometru, lai tas mēra arī pieveiktos kilometrus, un aizsoļoju Kokneses ielās. Izvēlos iet pa 1905.gada ielu, jo tā varu slaidā lokā izstaigāt mani interesējošos objektus kādreizējās muižas teritorijā un Kokneses parkā. Vispirms gan iegriežos vietējā veikaliņā, lai tiktu pie pavisam mazas ūdens pudelītes. Nezināmu iemeslu dēļ ceru, ka ūdens tajā nepaliks pavisam auksts.

Kokneses dzelzceļa stacijā

Koknesē apskates objektu daudz. Sāku ar Kokneses muižas ansambli. Muižas kungu māja iznīcināta Pirmā pasaules kara laikā, bet saglabājusies ir muižas pārvaldnieka ēka, kurā 19. gadsimta beigās dažus gadus dzīvojis arī rakstnieks Rūdolfs Blaumanis, bet šobrīd iekārtojusies Vidusdaugavas mežsaimniecība. Saglabājies ir arī muižas stallis, pie kura šai rītā gan atrodams vientuļš auto, nevis zirgu pajūgs. Abas ēkas tikušas pie jumta logiem, kas, acīmredzot, nav pretrunā ar to arhitektūras pieminekļa statusu.

Kokneses muižas pārvaldnieka ēka

Kokneses parku rotā vairākas koka skulptūras. Pirmo pamanu koktēlnieku Rūrānu veidoto “Pils torni”, kurai seko abu koktēlnieku darinātā, ar senajiem latvju rakstiem rotātā skulptūra, kas veltīta Latvijas simtgadei.

“Pils tornis”

Pie parka dīķiem pavasara iestāšanos gaida tēlnieka Voldemāra Jākobsona veidotā strūklaka “Fauna galva”, kas pirms Otrā pasaules kara atradusies pašā Pērses krastā, bet pēc Pļaviņu HES uzcelšanas bija jāpārvieto. Tā atjaunota un tagadējā atrašanās vietā uzstādīta 2006.gadā. Aukstajā laikā ūdens strūklakai, protams, atslēgts, tāpēc faunam atliek vien nolūkoties uz strūklakā esošo ledu, kas “izrotāts” ar nelielu bruģakmeni.

Strūklaka “Fauna galva”

Kokneses parkā uzsliets no koka darināts auguma mērītājs, kas vēsta, ka Lāčplēsis bijis 220 cm garš, savukārt, Koknesis – tikai 170 cm. Ar saviem 185 cm esmu pa vidu starp šiem abiem teiksmainajiem tēliem. Eposu gan lasīju visai sen, tomēr neatceros, ka Pumpurs tajā būtu norādījis abu vīru auguma parametrus.

Tikai pamatu drupas palikušas no 19.gadsimta beigās celtās Jaunās pils. Arī šī muižas pils cieta Pirmā pasaules kara laikā un vairs netika atjaunota. Izlodāju rīta saules apspīdētās drupas un atgriežos atpakaļ uz ceļa.

Kokneses Jaunās pils drupas

Netālu no Jaunās pils drupām slejas 11 metrus augstā un par augstāko koka skulptūru Baltijā dēvētā “Mūžībai”, kas ir dāvana Koknesei tās 725. jubilejā. Tēlnieks Ģirts Burvis to veidojis no simtgadīgiem ozolu stumbriem, ko satur cilvēki, kas cits zem cita simbolizē zūdošās, esošās un nākamās paaudzes.

“Mūžībai”

Soļojot pa parku, sasveicinos ar kādu gados vecāku kundzi, kas, šķiet, arī nolēmusi svētdienu sākt ar aktīvu pastaigu. Šur un tur var atrast pa kādam čuguna lielgabalam. Pie diviem tādiem, kas atrodas Pērses krastā, redzams arī zviedru laiku riņķa krusts, kā arī vēl daži apsūnojuši krusti.

Kokneses lielgabali

Kokneses viduslaiku pilsdrupu apkārtni ieskauj viegls dūmu plīvurs, jo parkā notiek talka, kuras ietvaros tiek dedzināti vecie, nokritušie koku zari. Gar ledus klātās Pērses krastu virzos uz pilsdrupām. Klientu apkalpošanas paviljons, kurā atrodas arī ieejas biļešu kase, ir slēgts. To atver tikai tūrisma sezonā, bet ziemā un agrā pavasarī drupas var apskatīt bez maksas. Oficiālajā Kokneses tūrisma portālā tas netiek īpaši uzsvērts, tik norādīts laika periods, kurā atvērts klientu apkalpošanas paviljons.

Izstaigāju vecos mūrus, nokāpju arī pie Pērses ietekas Daugavā. Pat šeit Pērse ir vēl ledū, bet Daugava savu ledu jau nosūtījusi Pļaviņu HES virzienā. Saulīte mazliet palūkojas gar mākoņu maliņu, lai redzētu, kas tur rosās pa Kokneses pilsdrupām.

Kokneses pilsdrupas

Kad pilsdrupas apskatītas, atgriežos Pērses krastā un kāpju gar to augšup uz Tējas namiņu, no kura paveras skats uz upi un pilsdrupām tālumā. Turpinu ceļu gar Pērsi, jo vēlos uzmeklēt “Pērses meiteni”. J. Zihmaņa darinātā akmens skulptūra atrodas vietā, kur Pļaviņu HES uzpludinātie ūdeņi aprija Pērses ūdenskritumu.

“Pērses meitene”

Kartes liecina, ka pie “Pērses meitenes” taka beidzas, tāpēc man būtu jādodas atpakaļ un ārā no Kokneses jāiet pa tās ielām, bet dabā redzu, ka takai ir turpinājums. Nolemju, ka jāizpēta, kur tas ved. Atrodu vairākas piknika vietas, kā arī šur un tur var manīt iežu atsegumus. Pērses krastos jau zied lazdas. Taka gan beidzas pie kādas mājas pagalma. Tā kā pagalmā viss klusi un mierīgi, iespēju vienoties ar saimniekiem, ka šķērsošu to īpašumu, nav, tāpēc griežos vien atpakaļ.

Pērses krastos

Pa Rožu un Daugavas ielām eju ārā uz Daugavpils šoseju. Pa ceļam pamanu kādu krūmājā paslēpušos stabu ar interesantām norādēm. Šķiet, ka vietējie kā krogā, tā pirtī tik labi pavada laiku, ka mājup dodas rāpus. Šai svētdienas rītā gan nevienu rāpotāju nemanu.

Uz kuru pusi ved jūsu ceļš?

Koknesē apskates programma bijusi visai intensīva, bet nu seko ne tik piesātināts ceļa posms līdz Aizkrauklei. Netālu no “Susuriņu” mājām izeju uz šosejas. Gar to man gan jāmēro pavisam neliels gabals, jo aiz tilta pār Pērses upi pirmais pagrieziens pa kreisi būs mans. Pie tilta Pērse ir daļēji atbrīvojusies no ledus skavām un priecīgi čalo. Mirkli apsveru iespēju ar upes foto Facebook pasveicināt savus igauņu paziņas, tomēr galu galā atturos. Patīk igauņiem kā Pērses upe, tā Pērses iela 😊

Pērse pie Daugavpils šosejas tilta

Atstāju šoseju aiz muguras un pa zemes ceļu uzsāku 13 kilometru gājienu līdz Aizkrauklei. Oficiālu apskates objektu te nav, tikai tas, kam izdodas pievērst manu uzmanību, tāpēc soļojums ir visai raits. Ik pa brīdim virs galvas aizlido kāds zosu bars, ceļmalās čivina dažādi mazputniņi. Dažkārt aiz kokiem, ceļa līkumā vai starp ēkām manu arī Daugavu.

Pavisam aizmirsta šī puse nav, jo vietās, kuras ir biezāk apdzīvotas, manu arī autobusa pieturas. Pašu autobusu gan tā arī nesastopu, un arī auto manu tikai retumis.

Pirms “Doliešu” un “Ceriņu” mājām sastopu kādu skrējēju. Puisis košā micē mierīgi “ripina” tieši man pretī. Iespējams, gatavojas “Stirnu bukam”. Iespējams, vienkārši nolēmis izkustēties svētdienas rītā.

Katrs saimnieks savu sētu ierobežo pēc savas gaumes. Dažu māju skatienam aizsedz prāvs egļu dzīvžogs, citur gar sētu iestādīti vītoli, kuru zarus jau rotā pirmie pūpoli.

Pavasara vēstneši

Kad teju jau esmu sasniedzis Aizkraukles novadu, man blakus piestāj kāds apvidus auto. Pie stūres sēž vīrietis, tam blakus smaida viņa dzīvesbiedre. “Kājām iesiet vai brauksiet?” ir jautājums. “Kājām, kājām iešu,” seko mana atbilde. “Baigi! Apsveicu!” abi auto sēdošie vēlreiz pasmaida, un auto dodas tālāk. Arī man smaids pa visu seju. Šādi mirkļi lieliski uzmundrina.

Ar emocionālo dopingu lādēts, galu galā sasniedzu asfaltētu ceļu un pa Baznīcas ielu eju iekšā Aizkrauklē. Mans pirmais mērķis šai pusē ir Kalnaziedu pilskalns, kas meklējams netālu no Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja “Kalna ziedi”.

Baznīcas ielas galā slejas varena, balta ēka – Aizkraukles Sv.Terēzes no bērna Jēzus baznīca. Pirms baznīcas pagriežos pa kreisi un dodos uz “Kalna ziedu” pusi. Muzeju atrodu itin viegli, bet taku, kas vestu uz pilskalnu gan nekur nemanu. Iespējams, tā sākas muzeja teritorijā. Šis objekts nu paliek citam Aizkraukles apmeklējumam, jo neplānoju doties taisni pāri kāda īpašumiem.

Aizkraukles Sv.Terēzes no bērna Jēzus baznīca

Tā kā pilskalns iet secen, turpinu ceļu līdz Daugavas malā esošajai pludmalei, kas aprīkota arī ar dažādiem vingrošanas rīkiem. No pludmales kādu gabaliņu eju gar pašu Daugavas malu. Pavasarī akmeņus, uz kuriem šobrīd lieku soli, visticamāk slēpj Daugavas ūdeņi, bet nu upe šeit ir aizsalusi un nedaudz atkāpusies no krastiem.

Daugava pie Aizkraukles

Akmeņainais pārgājiens gan ir pavisam neliels, kāpju augšā krastā un pār nelielu pakalniņu iepretim muzejam atgriežos Aizkraukles ielās. Netālu no jau minētās baznīcas pamanu aploku, kurā ganās kazas. Mazie kazlēni ar interesi nopēta mani. To pamanījis, arī vecais āzis nāk pie žoga, lai aplūkotu svešinieku. Lai cik burvīgi izskatās mazi kazlēni, jāsaka, ka kazas lieto visai spēcīgas un specifiskas smaržas.

Mazi, balti kazlēni

Lāčplēša ielā vienu aci jau metu uz netālo “Elvīti”, tomēr nolemju vispirms aplūkot tēlnieces Gaidas Grundbergas radīto stēlu “Lāčplēša cīņa”, kas godina gan eposa, gan Latvijas valsts varoņus. Tieši šeit Lāčplēša dienā aizkrauklieši piemin tos, kas krita cīņās par Latvijas brīvību.

“Lāčplēša cīņa”

Kad apetīte pēc kultūras apmierināta, atgriežos pie krietni piezemētākām vēlmēm. Jūtu, ka nepieciešams atjaunot kaut ko no zaudētajām kalorijām. Noieti jau vairāk kā 24 kilometri. Tad nu metu uz “Elvīti” arī otru aci un sekoju savam skatienam. Lai cik izsalcis būtu, veikalā pieejamos banānus novērtēju visai kritiski un izvēlos meklēt kādu bulku. Atrodu tādu, kas klāta gan ar riekstiem, gan šokolādi, un atjaunoju daļu zaudētās enerģijas.

Turpinu ceļu pa Spīdolas, Gaismas un Dārza ielām līdz sasniedzu varenu ceļa rādītāju, kas slejas pie šosejas, kas savieno Aizkraukli ar Bausku un norāda uz Rīgu, Aizkraukli un Pļaviņu HES. Nelielu gabaliņu paeju HES virzienā, bet tad nogriežos pa labi, kur jau norāde vēsta, ka tūlīt sāksies dabas parks “Daugavas ieleja”.

Krustcelēs

Eju pa Samēnu ielu un lūkojos pēc vietas, kur Inese no Aizkraukles TIC ieteica iet pa taku uz “Cepļiem”. Var dzirdēt, kā tepat netālu darbojas Baltijas valstīs jaudīgākā hidroelektrostacija – Pļaviņu HES. Kad atrodu krustojumu, kas atbilst Ineses sniegtajam aprakstam, nogriežos pa mazāku ceļu, kas ved slīpi pa kreisi, tomēr jau pēc mirkļa lēkšoju pāri pļavai atpakaļ uz galveno ceļu, jo esmu atdūries pret norādi par privātīpašumu. Tad nu uz “Cepļiem” dodos pa oficiālo maršrutu, kur arī norādes ceļa malās saka, ka te veicams pagrieziens uz manis nolūkoto vietu. Pirms paša pagrieziena sadzirdu rosību pļavā otrpus ceļam. Prāva izmēra garausis ļeko prom, iespējams, nobijies no lielā, melnā stāva, kas tuvojas pa ceļu.

“Cepļos” viss kluss. Pie mājas stāv daži auto, bet nevienu cilvēku nemana. Eju uz Daugavas pusi, kur meklējams Cepļa dolomīta atsegums, un pa ceļam nonāku pļaviņā, kur virkne slotu gaida, kad to īpašnieces parādīsies un lidos tālāk. Šādu raganu slotu stāvvietu redzu pirmo reizi. Inese savā e-pastā ieteica te iegriezties ap 15:00, bet, tā kā pulkstenis vēl tik īsi pirms 14:30, nekādu rosību te vēl nemana. Šķiet, ka raganas iemigušas pēc ālēšanās naktī uz svētdienu.

Meitenes sabraukušas

Kāpju lejā pie Daugavas un ieraugu arī dolomīta atsegumus. Viens ir tepat pie ceļa, kas ved lejup uz upi, otrs, krietni lielāks ir nelielas pļaviņas malā. Akmenī kalta zīme liecina, ka te ir Dabas koncertzāle.

Cepļa dolomīta atsegums

Kāpju vēl zemāk, kur atrodu gan Kuprainīša avotiņu, gan vairākus apgleznotus betona blokus. Jāatzīst, ka nav ne jausmas, no kā palikuši šie bloki, bet kāds apcenties tos kaut nedaudz mākslinieciski noformēt. Izeju upes krastā, lai palūkotos uz Pļaviņu HES, un tad sāku izvērtēt iespējas pārgājiena turpinājumam. Secinu, ka te Daugavas krasts neizskatās pārlieku staigājams, tāpēc kāpju atpakaļ augšup.

Apgleznotie bloki Daugavas krastā pie “Cepļiem”

Taka caur “Daugavas ieleju” ir gana bagāta ar virziena norādēm. Nelielas oranžas plāksnītes dara zināmu, kādu objektu atradīsi uz vienu, kādu – uz otru pusi. Noskatu nākamo šādu norādi un gar “Cepļu” saimniecības malu eju Skrīveru virzienā.

Pļaviņu HES

Inese bija minējusi, ka nāksies šķērsot uzartu lauku, un, jā, lauks tiešām ir manā priekšā. Varianti divi – lauzties cauri krūmiem vai iet pār lauku. Redzu, ka gar lauka malu riepu nospiedumus atstājis traktors, tad nu izvēlos vienu no traktora iebrauktajām risēm par savu taku un eju uz priekšu. Lauks ir visai prāvs, bet galu galā nonāku pļavā tā otrā pusē.

Ceļa turpinājumā te eju pa samērā platu ceļu caur bērzu birzi, te pa visai nosacītu taku gar nogāzi. Daugava šeit ir attālinājusies, bet var manīt, ka starp nogāzi, gar kuru soļoju, un Daugavu arī ir kādas attekas vai vecupes. Galvenais, ka virziens ir pareizs, un drīz tieku atalgots ar nonākšanu uz iebraukta ceļa, kas gan kādā vietā ir kļuvis par daļu no upītes gultnes, bet šo šķērsli pārvaru bez grūtībām. Netālu mežiņā manu kādu puisi, kas izvedis pastaigā suni, bet nezinu, vai tas te nonācis no Skrīveru vai Aizkraukles puses.

Līdz pat Aizkraukles pilsdrupām varu soļot pa iebraukto ceļu, kas vispirms izved mani atpūtas vietā Daugavas krastā un tad tālāk vijas gar pašu upi. Kad esmu izdzēris krūzīti karstas tējas, par sevi liek manīt viegls lietutiņš. Nobruņoju somu ar lietus plēvi un pats velku lietus jaku. Šādā tērpā, sparīgi soļojot, kļūst visai karsti, bet vismaz lietus netiek cauri.

Tējas pauze pie Daugavas

Daugavas bebri ir visai ambiciozi radījumi. Iespējams, iedvesmojušies no netālā Pļaviņu HES, tāpēc nolēmuši Daugavas gultni aizsprostot. Pamatīgi aizgrauzts ir kāds vītols pašā upes krastā. Iespējams gan, ka bebri vienkārši gatavojas Pūpolsvētdienai, jo zemē mētājas virkne mazāku, jau nograuztu kociņu ar pūpoliem to zaros.

Daugavas bebru nedarbi

Lai arī lietus rada vieglu migliņu, drīz tālumā manu baznīcas torņa smaili un to, kas palicis pāri no Aizkraukles pilsdrupām. Kādam no tiem, kas atpūtušies Daugavas malā, nav pieticis ar mazo ugunskuru, tāpēc pamanījies aizdedzināt pērno zāli starp ceļu un upi. Kad eju garām, var labi manīt gan nomelnējušo zāli, gan sakusušās plastmasas pudeles, kas mētājas tajā. Pāri ceļam uguns gan nav tikusi. Iespējams, to neļāva vietējie iedzīvotāji.

Netālu no Aizkraukles pilsdrupām automašīnām piemērotais ceļš beidzas, un tālāk jāiet pa taku, kas pamazām ved kalnā. Ļoti maz gan palicis no Livonijas ordeņa viduslaiku celtnes. Apskatu drupas no visām pusēm un tad pievēršos Karikstes upītei, kas tepat pie pils ietek Daugavā.

Aizkraukles pilsdrupas

Esmu izpētījis, ka kādreizējā dzirnavu aizsprosta vietā tagad atrodams divpakāpju ūdenskritums. Atliek tik tāds sīkums, kā to uzmeklēt. Nopriecājos, ka vēl ir agrs pavasaris un augi vēl nav īsti atguvušies no ziemas miega, jo tas man dod iespēju gan pārredzēt upīti, gan vietās, kur tā nav saskatāma, samērā brīvi lodāt pa brikšņiem. Ūdenskritumu atrodu netālu no ceļa, kas ved gar “Dzirnavu” mājām. Tāds gluži simpātisks un pavasarī arī gana ņiprs ir šis ūdenskritums.

Karikstes ūdenskritums

Pie “Dzirnavām” sastopu vietējās vistas, kā arī kādu tītaru, un tad ceļš mani pamazām ved augšup. Paeju garām Aizkraukles evaņģēliski luteriskajai baznīcai un pēc brīža nonāku vietā, kur sākas Ašķeres dabas taka – lielo susuru mikroliegums. Šeit ir viena no retajām tā atradnēm Latvijā.

Ašķeres upīte visā tās krāšņumā

Lielais susuris gan ir nakts dzīvnieks, tāpēc neloloju ilūzijas, ka to ieraudzīšu, bet apskates vērta ir arī pati Ašķeres upīte, kuras gultne pārpilna zaļu sūnu klātiem akmeņiem. Taka gan gaidīt gaida, kad to kāds savedīs kārtībā. Daži tiltiņi, šķiet, atjaunoti pavisam nesen, bet es ļoti ceru, ka 2008.gadā atjaunotā Draudzības tilta šobrīd skumjais stāvoklis neatspoguļo draudzību starp Jumpravas un Skrīveru Andreja Upīša vidusskolām, kuru skolnieki to reiz atjaunoja.

Saskumušais Draudzības tilts Ašķeres dabas takā

Taka ved te augšup, te lejup, līdz kādā brīdī strauji uzlec Aizkraukles pilskalna mugurā. Pilskalns paceļas Daugavas krastā, un reiz tā virsotnē slējusies Daugavas līvu koka pils. Šobrīd gan to rotā vien divi koka soliņi, no kuriem var baudīt lielisku skatu uz Daugavu.

Aizkraukles pilskalnā

Kamēr rosos pilskalna virsotnē, tā pakājē parādās trīs puiši, kas mirkli pastāv pie Aizkraukles senbaznīcas vietas un tad dodas atpakaļ uz Skrīveru pusi. Kad esmu beidzis apjūsmot skatus uz Daugavu, arī es kāpju lejup no pilskalna un nonāku teritorijā, kur reiz bijusi Aizkraukles viduslaiku kapsēta. Mirkli pakavējos pie senbaznīcas vietas un tad jau lūkojos pēc ērtākā ceļa uz Skrīveriem.

Aizkraukles senbaznīcas vieta

Kā jau esmu minējis kādā no iepriekšējiem aprakstiem, ik pa brīdim pamanos maršrutā iekļaut ūdens attīrīšanas iekārtas. Tā arī šoreiz mans ceļš ved tieši gar Zemkopības institūta ūdens attīrīšanas iekārtām. Tieši aiz tām pamanu kāpnes, kas ved augšup. Tās, šķiet, tapušas jau labu laiku atpakaļ, bet joprojām pilda savu funkciju, kā arī dod man iespēju nedaudz saīsināt ceļu.

Caur Zemkopības institūta teritoriju izeju uz Daugavpils šosejas un pēc mirkļa jau esmu Skrīveros. Nākas nedaudz palīkumot, lai godīgi šķērsotu metāla barjerām norobežoto šoseju, kuras otrā malā meklējams Kraukļakmens, kas ir sena kulta vieta. Netālu no prāvā akmens plūst Kraukļupīte.

Kraukļakmens

Tā kā nedaudz uz priekšu manu Virši-A degvielas uzpildes staciju, nolemju tieši tur tikt pie kāda atspirdzinoša dzēriena, jo nav ne jausmas, vai svētdienas vakarā Skrīveru stacijas pusē kāds veikals vēl strādā. Turpat veikala telpās uzpildos ar Mangaļu Isotonic dzērienu un tad izeju sava pārgājiena finiša taisnē – uz Skrīveru staciju.

Ziemassvētku noskaņās

Pa ceļam uz staciju ik pa brīdim kāda ēka piesaista manu uzmanību. Jo īpaši Jāņa Purapuķes ielā esošais nams, kas rotāts ar košiem, Ziemassvētku tēmai veltītiem zīmējumiem. No ārpuses palūkojos arī uz Andreja Upīša memoriālmāju un turpat esošo pieminekli. Svētdienās šī vieta apmeklētājiem ir slēgta, bet vārtiņi uz memoriālmāju ir vaļā, tāpēc ēku varu aplūkot gana tuvu.

Andreja Upīša memoriālmāja

Skrīveru staciju sasniedzu pēc 42,6 nosoļotiem kilometriem. Temps šodien bijis labs, vidēji nedaudz virs 5 km/h. Staciju gan sasniedzu ne tikai es, bet arī lietus. Uzgaidāmā telpa šai laikā ir jau slēgta, tāpēc patveros aiz stacijas esošās autobusa pieturas nojumē. Tur arī nomainu piesviedrēto drēbju kārtu pret sausu apģērbu.

Skrīveru stacijā notiek peronu atjaunošana, tāpēc šobrīd lietots tiek tikai viens perons. 18:21 no Aizkraukles pienāk vilciens, un es dodos mājup.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s