18.05.2019. 36 kilometri pa Pārdaugavas muižām un muižiņām

Savu pārgājienu īsi pēc pulksten 12:00 sāku pie Ziepniekkalnā esošās Ēbeļmuižas. 18.gadsimtā tapusī divu stāvu ēka šobrīd iejozta ar pagaidu žogu, kura augšējo malu rotā dzeloņdrātu pinumi. Pati ēka daļēji “iesaiņota” plēvēs, pie tās slejas stalažas, kas liek domāt, ka muiža piedzīvos atdzimšanu. No parka puses to jau astoņus gadus ielenkušas nelielas daudzdzīvokļu ēkas – “YIT Celtniecība” projekts “Ēbeļmuiža”. Muižas parku savām pastaigām un aktīvai atpūtai iecienījuši Ziepniekkalna iedzīvotāji. Muižā padomju laikos atradās jauno tehniķu stacija, un joprojām atceros, kā bērnībā pāri pļavām līdz manai dzīvesvietai nāca motoru troksnis no muižas.

Ēbeļmuiža

Pēc Ēbeļmuižas apskates iedarbinu pulsometru un ienirstu ceriņu un kastaņu ziediem rotātajā Pārdaugavā. Pa Tumes ielu soļoju Daugavas virzienā, paeju garām Ziepniekkalna kapiem, kur manāmi gan jaunāki, gan vecāki, kas izvēlējušies sestdienā apkopt tuvinieku kapavietas. Aiz Mālu ielas ceļš kļūst krietni smilšaināks. Kāds vecāks kungs nāk man pretī, stumdams bērnu ratiņus, kuros gan nav ne miņas no bērna, jo ratiņi izvēlēti ērtākai dažādu mantu pārvietošanai. Ceļa malā slejas deviņus stāvus augsta padomju laiku specprojekta daudzdzīvokļu ēka. Vietējie iedzīvotāji izvēlas taciņas tālāk no smilšainās ielas, bet es turpinu ceļu pa to.

Neliela mājiņa

Pie Ziepniekkalna ielas (pazīstama arī kā Bauskas šoseja vai vienkārši “A7”) uz mirkli apstājos un saminstinos. Luksofors ir kādu gabalu tālāk, tāpēc sākotnēji novēroju satiksmes plūsmu, vai tajā neparādīsies kāds robs, bet sestdienas vidū satiksme ir gana intensīva, tāpēc galu galā izvēlos apturēt to pie luksofora.

Otrpus šosejai esošā Ceraukstes iela ar asfalta segumu nevar lepoties. Man pa priekšu, stumjot bērnu ratiņus (šai gadījumā – ar bērnu iekšā), soļo kāda māmiņa, un konvoja apsardzi nodrošina puika uz divriteņa. Iespējams, puika kalpo arī par tempa turētāju, jo ģimenīte soļo raiti un distance līdz tiem dilst ļoti lēni.

Pienāk brīdis, kad navigācija iesaka nogriezties no Ceraukstes ielas. Vieta ir tāda, kurā es neieteiktu iegriezties vienatnē, jo īpaši tumšos vakaros. Ceļa gals nobloķēts ar sakrautām riepām, lai atturētu autobraucējus no iegriešanās šeit. Tālāk manāmi lielāki un mazāki atkritumi, dažādi lūžņi. Šķiet, šeit reiz bijuši mazdārziņi, no kuriem reti kurš vēl tiek izmantots. Aiz dārziņu teritorijas taka ievijas nelielā mežiņā, kura otrā pusē iznirstu netālu no prāva ozola.

Bišumuižas dižozols

Vēl neliels gājiens, un esmu sasniedzis otro muižu savā maršrutā – Bišumuižu. Tepat pie iebrauktuves muižā strādā vairāki vīri, arī tālāk manu kādu vīru pie automašīnas. Bišumuiža celta klasicisma stilā 19.gadsimta pirmajā pusē, to rotā prāvs, uz četrām kolonnām balstīts portiks. Kopumā ēka izskatās apmierinošā stāvoklī. Kad apciemoju muižu, pirmā stāva logi ir pavērti, vaļā arī durvis uz pagrabu, netālu mētājas būvgružu čupiņa, tomēr šķiet, ka liela aktivitāte muižā nav vērojama. Par manu klātbūtni neviens neizrāda interesi, tomēr nolemju daudz laika te nepavadīt, nofotografēju muižu un dodos tālāk.

Bišumuiža

Pa Gulbju ielu soļoju uz Bauskas ielas pusi, paeju garām kaķim, kas laiski staipās tepat uz ielas, kad netālu no 10.tramvaja galapunkta pamanu uzrakstu, kas piesaista manu uzmanību: “Peldēties nav ieteicams drošības apsvērumu dēļ”. Labā ziņa, ka turpat norādīts, kurā virzienā meklējams doktorāts. Tuvumā gan nevienu ūdenstilpni nemanu, tomēr vēlāk aiz tramvaja galapunkta pamanu ko grāvim līdzīgu. Šķiet, tā ir kāda no Bieķengrāvja attekām.

Ja nu tomēr nopeldējies

Ceļu turpinu gar Bauskas ielu, pāri koku galotnēm slejas netālajā Zaķusalā esošais televīzijas tornis. Eju pa taciņu gar tramvaja sliedēm, jo nākamais pieturas punkts meklējams pa kreisi no Bauskas ielas – Helēnes muižiņa. Muižiņa lieliski atbilst aprakstos minētajam “necila koka ēka”, “atgādina tipisku, vienkāršu Rīgas savrupmāju”. Sākotnēji paskrienu tai garām, bet tad secinu, ka jāpalūkojas uzmanīgāk. Koka ēka slejas alejas malā, arī netālu no tās izslējušās jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Koka ēka ir vienkārša, tai pašā laikā tās iemītnieki šķiet visai radoši, par ko liecina pagalma iekārtojums un puķu podiem rotātā ķieģeļu konstrukcija sētas malā. Muižiņas saimnieks velta man dažus aizsmakušus “Vau!”.

Helēnes muižiņa

Kad atgriežos uz Bauskas ielas, saule cītīgi karsē. Par laimi esmu nodrošinājies ar vairākām ūdens pudelēm. Bauskas un Ziepniekkalna ielu krustojumā sastopu kādreizējo “Sabiedrības par atklātību – Delna” vadītāju Kristapu, kas devies ārpus mājas kopā ar savām atvasēm. Kad pamāju pa gabalu, Kristaps atbild sveicienam ar skatienu, kas vēsta “vai šo puisi kaut kur esmu saticis?”. Kamēr gaidu pie luksofora sarkanās gaismas, Kristaps panāk mani un pa šo laiku jau ir atsaucis atmiņā arī manu vārdu. Otrpus krustojumam gan mūsu ceļi šķiras.

Pie Bauskas ielā 48 esošās Belvijas (no franču “bellevue”) muižiņas manāma rosība. Cilvēki nes pāri Bauskas ielai nolūzušus koku zarus. Līdzīgi kā Bišumuižā, arī šeit ilgi nekavējos, pāri sētai dokumentēju 18.gadsimtā baroka formās celto koka būvi un soļoju tālāk.

Belvijas muižiņa

Uz apkārtējo ēku fona ļoti izceļas grezna celtne Bauskas ielā 16a, kas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēka gan paslēpta aiz žoga un koku lapotnes, tāpēc tās fotografēšana ir gana izaicinošs uzdevums. Notveru tik to, kas nav paslēpies aiz ziedoša kastaņa. Eklektisma stilā celtā ēka tapusi 1900.gadā un nesen atjaunota.

Greznais nams Bauskas ielā 16a

Karstums pamudina mani iegriezties veikalā uz Jelgavas un Bauskas ielu stūra, kur tieku pie vēsa garduma, vispirms gan izstāvot rindu aiz kundzes, kas vēlas tikt pie trīs paciņām cigarešu.

Klasicisma stilā būvētā vienstāva Bloka muižiņa Vienības gatvē celta 19.gadsimta četrdesmitajos gados. No trim pusēm muižas ēku ieskauj galerijas tipa kolonāde. Reiz šeit atradusies bibliotēka, un arī manās bērnības atmiņās šī ēka saistās ar bibliotēkas vārdu. Tāpat atceros ar pūķu galvām rotātās muižiņas notekcaurules, bet nu jau to vietā ir cinkotas “DEPO”, “Kuršos” un tamlīdzīgās vietās nopērkamas notekas.

Bloka muižiņa

Pa Torņakalna ielu dodos garām Torņakalna baznīcai, kurā, šķiet, tikko noslēdzies kāds pasākums, jo cilvēku bariņš fotografējas pie baznīcas ieejas. Iespējams, kāzas, tik bez kuplās, baltās kleitas, bet, iespējams, arī kas cits. Pāri tiltiņam šķērsoju Rīgas – Jelgavas dzelzceļu un paeju garām īsai ieliņai ar ielas garumam neproporcionāli garu nosaukumu – vien 100 metrus garajai Bīskapa Boļeslava Sloskāna ielai.

Altonas muižiņa

Mana nākamā pietura ir Māras dīķa krastā esošā, 18.gadsimta otrajā pusē baroka stilā celtā Altonas muižiņa. Šodien namu Ojāra Vācieša ielā 19 zinām kā Ojāra Vācieša memoriālo muzeju, jo tieši šeit izcilais dzejnieks dzīvojis un strādājis pēdējos 23 sava mūža gadus. Muzeja dārzā rosās cilvēki, un pa pavērtajiem vārtiņiem uz mani raugās akmenī kalts Ojāra Vācieša portrets.

Ojārs Vācietis sagaida apmeklētājus

Nolemju aiziet līdz Māras dīķim, kura krasts šodien ļaužu pārpilns. Apkārtnē notiek Pārdaugavas svētki, un Māras dīķa malā iekārtojušies “Street food” stendi. Var tikt gan pie alus, gan pie tikko ceptas picas. Dīķa ūdeni vago laivas, kuras tepat krastā var iznomāt, kā arī var manīt ar gaisu pildītās bumbas, kurās interesenti var ripot pa ūdens virsmu.

Netālu no Māras dīķa sastopu vecmāmiņu ar mazdēliņu, kurš ļoti pārdzīvo par bites kodienu un bēdājas, ka nu viņam ir caurums kājā. Vecmāmiņa gan mierīgi skaidro, ka caurumiņš pavisam niecīgs un trakās sāpes ir vien tādēļ, ka bitīte tur ielaidusi nedaudz savas indes.

Svētku pasākumi notiek arī blakus esošajā Arkādijas parkā, kur lielāki un mazāki bauda visai vasarīgo dienu. Daudzi nodevušies gleznošanai. Molberti manāmi kā vienā, tā otrā Mārupītes krastā. Tik parka pīlēm, šķiet, šī jezga neraisa nekādu interesi, izņemot gadījumus, kad kāds pamet tām barības kumosu.

Pārdaugavas svētki Arkādijas parkā

Ceļu turpinu gar Rīgas Futbola skolas bāzi, ko laikos, kad to vēl dēvēja par “Lokomotīvi”, varēju saukt par savām futbola mājām. Ēkas ap galveno laukumu gan tagad atjaunotas, jauna arī tribīne, savukārt, kādreizējais “melnais” laukums nu ticis pie mākslīgā seguma, tik sēta, lai arī pārklāta ar jaunu krāsu, tā pati vecā, kas manos futbola gados. Deviņdesmitajos gados “melnajā” laukumā līnijas bērām paši savām rociņām, lai varētu aizvadīt kārtējo spēli. Tieši apkārt šim sporta kompleksam arī sasniegts mans visu laiku labākais rezultāts 5 kilometru skrējienā – 18:06, uz kuru jau labu laiku varu nolūkoties vien no krietna attāluma.

Garām nokaltušai, simtgadīgai gobai dodos iekšā Uzvaras parkā. Goba kļuvusi par vides mākslas objektu un rotāta latviešu spēka zīmēm un sakuras ziediem, jo pašvaldība lūgusi tēlniekiem darbā akcentēt Latvijas un Japānas sadarbību.

Nokaltis koks var kļūt par mākslu

Sakuras, protams, jau noziedējušas, bet parks zied. Mārupītes krastos saulei pretī sliecas dzeltenas pienenes, un zied arī dobēs stādītie ziedi. Tāda zaļa, ziedoša saliņa, par kuras atrašanos pilsētā atgādina tālumā manāmās Rīgas debesskrāpju virsotnes.

Mārupītes krastos

Pāri Slokas ielas tramvaja sliedēm un garām Raņķa dambim sasniedzu Daugavgrīvas ielas sākumu. Tepat slejas nu jau bēdīgi slavenā un daļēji nojauktā jūgendstila ēka, bet mani interesē kāda cita ēka, kas atrodama “Z Towers” pakājē, – Šrēdera nams Daugavgrīvas ielā 11.

Šrēdera nams tapis 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā un gadsimtu vēlāk pārbūvēts. Vienlaikus ar “Z torņu” tapšanu atjaunots gan nams, gan tam blakus esošās ēkas.

Šrēdera nams

Jau otro reizi šodien sastopos ar ielu, kuru pa taisno neizdosies šķērsot, tāpēc pāri Krišjāņa Valdemāra ielai dodos pie Slokas ielas luksofora un tad pagriežos atpakaļ Rīgas centra virzienā. Pie Latvijas Bankas Rīgas filiāles fotoaparātu īpaši nevicinu. Ej nu sazini, ko daudzo video kameru “acis” padomās, ja sākšu fotografēt līdzās tādam objektam.

Mani interesējošā ēka – Švarcmuiža – atrodas otrpus Daugavgrīvas ielas. Atjaunotais, neorenesanses stilā celtais nams tapis ap 1850.gadu vietā, kur pirms tam atradusies Hāgena muižiņa, no kuras savu nosaukumu ieguvis Āgenskalns. 1812.gadā, kad Rīgai tuvojās Napoleona armija, Āgenskalna koka apbūve, tai skaitā Hāgena muiža, tika nodedzināta.

Švarcmuiža

Pie Švarcmuižas apsveru, kādā secībā sarindot turpmākos apskates objektus, kas meklējami Iļģuciema virzienā. Nolemju nākamo apskatīt Hāmaņa muižu, kas atrodas uz Slokas un Kuldīgas ielu stūra. Soļoju pa Slokas ielu gar Rīgas Mārtiņa evaņģēliski luterisko baznīcu. Šķiet, ka šodien baznīcā kāds pasākums, kas prasa ierasties sarkanā, jo vienai no sievietēm, kas baznīcas stāvlaukumā rosās pa auto bagāžnieku, ir koši sarkanas bikses, bet otrai ne mazāk koši svārki.

Rīgas Mārtiņa evaņģēliski luteriskā baznīca

Hāmaņa muižas ēka ir pamesta un no Slokas ielas puses iepakota gluži kā konservu kārbā. Ko vairāk no ēkas var saskatīt no Kuldīgas ielas puses. Iespējams, konservu bundžai līdzīgais pārklājums slēpj 2007.gadā notikušā ugunsgrēka pēdas. 19.gadsimta beigās celtā ēka gaidīt gaida, kad to kāds atgriezīs dzīvē.

Hāmaņa muiža

Savu ceļu turpinu pa Kuldīgas ielu, kur krustojumā ar Daugavgrīvas ielu ceru ieraudzīt Drēzena muižiņu. Te nu pārliecinos, ka Dzintarzīmju lapā atrodamie apraksti kādu laiku nav atjaunoti. Izstaigāju apkārtni šurpu un turpu, bet muižiņu neatrodu. Ielūkojoties citos avotos, atrodu, ka tās šeit nav jau kopš 2010.gada, kad muižas ēka cietusi ugunsgrēkā un īsi pēc tam nojaukta.

Maršrutā esmu iekļāvis arī vietu, kur nekad neesmu pabijis, bet kas noteikti ir pelnījusi apmeklējumu, – augstāko Rīgas dabisko pauguru Dzegužkalnu. Kalnā kāpju pa betona kāpnēm no Buļļu ielas puses un tad pa takām pamazām virzos uz tā augstāko punktu, kas atrodas 28 metrus virs jūras līmeņa. Zemāk manu estrādei līdzīgu amfiteātri, kurā redzami arī daži atpūtnieki. Dzegužkalns ir visai noaudzis kokiem, tomēr atrodu vietu, no kuras var redzēt gan Vecrīgas torņus, gan lielo MSC prāmi, kas pietauvojies Rīgas ostā.

Skats uz Rīgu no Dzegužkalna virsotnes

Oficiālas takas lejup no Dzegužkalna uz Daugavgrīvas ielu nav, tomēr atrodu vietu, kur redzams kas takai līdzīgs starp divām mājām, un pa to dodos lejup. Lai tiktu uz Daugavgrīvas ielas ietves jāveic neliels lēciens no mūrētās malas, kas notur Dzegužkalna nogāzi, bet esmu atpakaļ uz lielajiem ceļiem.

Nākamais mērķis ir “Fabrikanta muiža”. Divstāvu koka namu Daugavgrīvas ielā 67 Iļģuciema fabrikas īpašnieks līdzās savai rūpnīcai uzbūvējis 18. un 19.gadsimta mijā. Cieši blakus tai piespiedies fabrikas korpuss.

“Fabrikanta muiža”

Pēc “Fabrikanta muižas” apskates dodos uz Liliju ielu un ceļu turpinu rietumu virzienā. Pirms apskatu Nordeķu muižu, nolemju izmest līkumu pa muižas parku. Pie ieejas parkā manāma kāda pavecāka būve – Nordeķu muižas dārznieka ēka. No parka puses muižai īsti piekļūt nevar, jo to iejož grāvis. Parkā saules starus bauda apkārtnes iedzīvotāji, lielākoties sievietes. Trīs puiši, savukārt, iekārtojušies ēnā otrpus ceļam un vēro pļavā notiekošo. Šķiet tie ir mazliet iereibuši, bet esmu drošs, ka pie vainas nav parkā redzamo sieviešu skaistums.

Baroka stilā celtās Nordeķu muižas ēka šķiet daļēji rekonstruēta. Atsevišķas fasādes ir labākā, citas – ne tik labā stāvoklī. No ielas puses piekļuvi ēkai liedz koka sēta. Netālu no ieejas muižā atrodas liels akmens, kurš gan, šķiet, nav daļa no muižas vēsturiskā parka.

Nordeķu muiža

No Nordeķu muižas turpinu savu ceļu Imantas virzienā, kur pie Slokas ielas un Kurzemes prospekta krustojuma slejas neliels kāpu paugurs – Sudrabkalniņš, savukārt, to rotā tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga veidotais piemineklis 6. Rīgas pulka karavīriem, kas 1919.gada novembrī padzina bermontiešus no Anniņmuižas.

Sudrabkalniņš

Pa mazākām ieliņām, ieelpojot ielu malās ziedošo ceriņu smaržu, cauri daudzdzīvokļu ēku pagalmiem un pāri lielajam Bebru ielas un Anniņmuižas bulvāra krustojumam dodos dziļāk iekšā Imantā. Mans mērķis ir viena no retajām no mūra celtajām Rīgas muižiņām – Anniņmuiža, kas saukta arī par Anniņmuižas “meža pili”. Muižas ēkai pietuvojos pa taku, kas ved cauri briksnājam. Attopos pie dīķa Latvijas Universitātes ēku sētas pusē un turpat manu arī Anniņmuižas ēku.

Anniņmuiža

Mūra celtnē valda klusums, bet tikpat klusas sestdienā ir Latvijas Universitātes ēkas. Muiža celta neorenesanses stilā 19.gadsimta beigās. Virs ēkas ieejas redzami divi rūķi, kas tur diviem sakrustotiem āmuriem rotātu ģerboni. Saule parūpējas par to, lai Anniņmuižas iemūžināšana būtu īpaši izaicinoša, jo krīt tieši tā, lai liegtu labākos skatus.

Anniņmuiža

Pēc Anniņmuižas apskates sākas garāks soļojums gar Jūrmalas gatvi, lai sasniegtu vēl dažas apskates vērtas vietas uz ziemeļiem no Jūrmalas gatves. Pie kādas gājēju pārejas man ceļu dod kāzām dekorēts auto. Pareizi, ir taču sestdiena – ierasts kāzu laiks.

Zem Jūrmalas gatves pārvada pie sliedēm iestrēgst kāds kvadriciklists. Gan pats braucamrīks, gan tā pilots ir salīdzinoši mazi. Tēvam, kas seko aiz kvadriciklista, nu jānāk palīgā izstumt dēlu no strupceļa.

Pariņķojot starp Dzirciema ielas sabiedriskajām ēkām, tai skaitā dzimtsarakstu nodaļas, izeju uz Eiženijas ielu, kas šobrīd piedzīvo pārvērtības un ar auto ir visai grūti izbraucama. Mani interesējošais objekts ir Gerstenmeiera muiža. Ar kolonādi rotātā ēka ir sadalīta divās daļās, viena no kurām ir piedzīvojusi rekonstrukciju, kamēr otra vēl gaida, kad gādīgas rokas ķersies tai klāt. Vārti uz vēl neatjaunoto muižas daļu ir atvērti, tāpēc izmantoju iespēju notvert kadru.

Gerstenmeiera muiža

Vien nedaudz tālāk par vietu, kur Eiženijas iela sastopas ar Slokas ielu, apskatāms 1939.gadā atklātais Autotanku pulka piemineklis. Uz augšup vērsta, slīpa postamenta attēlota bruņumašīna. Piemineklis tapis par godu 1. Bruņotā diviziona Autotanku pulka 20. gadadienai un veltīts Brīvības cīņu Cēsu kaujās bojāgājušo pulka karavīru piemiņai.

Autotanku pulka piemineklis

Patīkams pārsteigums ir Dārza ielā 3 esošā Zengbuša muiža. 19.gadsimta vidū tapusī koka ēka ir daļēji atjaunota, labi saglabājušies dažādi dekoratīvie elementi. Vien no metāla mietiem būvētā sēta pie muižas izskatās visai savdabīgi.

Zengbuša muiža

Atpakaļ uz Dzirciema ielu un Jūrmalas gatvi atgriežos cauri Rīgas Stradiņa universitātes teritorijai. Vietām manāmi dažādu tautību studenti, kas tik saulainā dienā nav spējuši noturēties iekštelpās. “Circle K”, kas atrodas uz Dzirciema ielas un Jūrmalas gatves stūra, palutinu sevi ar vēl vienu saldējumu.

Vairākas koka muižiņu ēkas atrodamas Latvijas Universitātes botāniskā dārza teritorijā un pazīstamas ar Volfšmita vārdu. Lai cik kārdinošs būtu Botāniskais dārzs pavasarī un jo īpaši tagad, kad zied rododendri, nolemju apskatīt tikai tās divas muižiņas, kas atrodamas ielas pusē tuvāk Dzirciema un Vīlipa ielām.

Pirmā no muižiņām ir klasicisma stilā celta vienstāvu ēka ar divstāvu vidusdaļu. Otrā stāva līmenī redzama akmens mūra imitācija. Atsevišķi logi veidoti pusloka formā.

Volfšmita muižiņa (Dzirciema iela)

Arī Vīlipa ielai tuvākā Volfšmita muižiņa celta klasicisma stilā un ir vienstāvu ēka ar divstāvīgu centrālo daļu. Atšķirībā no Dzirciema ielas korpusa, šo ēku rotā kolonnas.

Volfšmita muižiņa (Vīlipa iela)

Kad nospraužu kursu uz Āgenskalna tirgu un uzsāku sparīgu soļojumu, attopos, ka vēl taču jāapskata Hartmaņa muižiņu komplekss Kalnciema ielā, kur šodien saimnieko veikals “Viss atpūtai dabā”. Pirmo caur aizslēgtajiem vārtiem apskatu 18.gadsimta beigās tapušo, divus stāvus augsto “jauno” muižiņas ēku. Tās fasāde pirmā stāva līmenī rotāta pilastriem, ēka izskatās labi aprūpēta.

Hartmaņa muižiņas jaunā ēka

Turpat blakus atrodama “vecā” Hartmaņa muižiņas ēka, kas gan ir tikpat vai, iespējams, vien nedaudz vecāka par tās jaunāko māsu. Kolonnām rotātā ieeja izdekorēta ar diviem zaļi krāsotiem divriteņiem, kas atbilst ēkas esošajam pielietojumam.

Hartmaņa muižiņas vecā ēka

Pēc Hartmaņa muižiņas kompleksa ēku apskates varu atkal likt ātrāku soli, jo nākamais apskates objekts meklējams vien Bieriņu pusē. Kad pagriežos no Lapu ielas uz Nometņu ielu, ieraugu savā priekšā slejamies veco televīzijas torni, kas televīzijas signālu skatītājiem pārraidīja no 1954. līdz 1986.gadam, kad darbu sāka Zaķusalas televīzijas tornis.

Vecais televīzijas tornis no Nometņu ielas

Āgenskalna tirgus ēka šobrīd visai klusa, un liels uzraksts uz tās vēsta, ka tirgus darbojas ārpus ēkas. Pie tirgus pamanu “Kafiju ar pienu” – 1988.gada izlaiduma LADA – 2106, kas nesen atgriezusies no rallija Rīga – Karpati 2019. Tuvojoties Māras dīķim, var dzirdēt, ka Pārdaugavas svētki turpinās. Tālumā dzirdama kāda vietējā repera uzstāšanās. Arī dīķa Mārupes ielas pusē cilvēku daudz.

“Kafija ar pienu”

Apciemoju savu skolu – Rīgas Angļu ģimnāziju, lai palūkotos, kā šodien klājas Borherta muižiņai. Pie vārtiņiem paziņojums vēsta, ka nepiederošiem ieeja aizliegta, tomēr atļaujos skolas 2001.gada absolventu uzskatīt par “piederošu” 😊 Arī vīrs, kas skolas priekšā ar šļūteni skalo karoga mastu, atbildot manam sveicienam, apvaicājas, uz kurieni es dodos. Norādu uz muižiņas ēku un atbildu, ka uz to. Vīrs nosaka, ka īsti jau tur šobrīd nav, ko redzēt, bet ļauj man uzkavēties.

Borherta muižiņas ēka šobrīd norobežota, un, šķiet, tiek gatavota restaurācijai. Ēkas fasādi rotā ne pārāk daiļš caurums. Arī sastaptais vīrs apstiprina, ka rekonstrukcija plānota, bet tālāk par šobrīd redzamo skatu kā netiek, tā netiek. Toties kādas krāsnis esot ēkā!

Borherta muižiņa

No Angļu ģimnāzijas gar Mārupīti dodos iekšā Bieriņos. Kantora ielā 10 reiz bijušās Jaunās Bieriņu muižas vietā nu slejas no baltiem betona blokiem celtas ēkas sienas divu stāvu augstumā. Muiža nebija aizsargājama, un ir redzams, ka nu tās vietā top kas cits.

Nākamā pietura ir Induļa Rankas akmens skulptūru dārzs. Pirms nedēļas I.Rankas darinātās skulptūras skatīju Turaidā, tagad kārta Bieriņiem. Tieši šeit – Bieriņos – tapa daudzi tēlnieka darbi. Arī ar šo vietu saistītas atmiņas, jo šeit reiz tapa video versija fragmentam no Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”, ko pēc tam nosūtījām uz Šekspīra dzimto vietu. Diemžēl, kad 2009.gadā viesojos Stretfordā, darbinieks, kas varētu ko atbildēt par mūsu video, nedēļas nogalēs nebija pieejams.

Induļa Rankas akmens skulptūru dārzs

No skulptūru dārza pāri Mārupītei dodos Codes ielas virzienā. Kad uzraušos pakalnā  otrpus Mārupītei, mazliet iztraucēju divus jauniešus, kas atlaidušies zālītē. Viņi gan, šķiet, mani pamana tikai tad, kad zālē nočab mani soļi. Situācija gan citādi visnotaļ piedienīga.

Sekojot takai, ienirstu krūmājā Mārupītes krastā un drīz aiz kokiem manu Šenberģu muižiņas aprises. No upītes puses gan muižiņa īsti nav pieejama. Citkārt neliels krūmājs un mitrs pamats zem kājām nebūtu nekāds šķērslis, bet nevēlos pēkšņi ievelties kāda dzīvesvietā, tāpēc sekoju takai līdz ielai un tad 20.gadsimta sākumā tapušo koka celtni iemūžinu no Codes ielas puses.

Šenberģu muižiņa

Netālu meklējama arī noslēdzošā muižiņa manā maršrutā – Pampāļu ielā 1 esošā Budas muižiņa, kuras nosaukumam ar budismu gan nav sakara. Austrumu vēsmas gan te ir ienesusi jogas skola “Dipika”, kas tai skaitā izrotājusi iebrauktuvi ar visnotaļ prāvu, no koka grieztu drakonu.

Sagaidītājs pie Budas muižiņas

Pati muižiņa atrodas patālāk no ielas, un uzraksts pie vārtiem aizliedz ienākt šai privātīpašumā. Sākotnēji pasperu dažus soļus prom no muižiņas, bet tad nolemju, ka nenācu vairāk kā 30 kilometrus, lai šo pēdējo objektu laistu garām. Iedarbinu radošo domāšanu. Vispirms pamanu, ka iebraukt var ar SIA “Buddas” atļaujām, bet nekur neizdodas atrast šī uzņēmuma tālruņa numuru. Tad nu meklēju jogas skolas tālruņa numuru, un man paveicas, jo uz manu zvanu atbild kāda sieviete. Izskaidroju, ka kājām apstaigāju Pārdaugavas muižiņas, esmu nogājis jau 33 kilometrus un labprāt īsu mirkli no ārpuses uzmestu aci arī Budas muižiņai. “Īsu brīdi” un “no ārpuses”, šķiet, ir īstie atslēgas vārdi, un sieviete ļauj man ienākt teritorijā. Kā solīts, uzmetu īsu skatienu šķietami pavisam nesen rekonstruētajai muižiņai un dodos tālāk.

Budas muižiņa

Izsoļoju uz Cēres ielas un izeju garākā finiša taisnē. Pēc nedaudz vairāk kā septiņām stundām un 36,5 noietiem kilometriem finišēju vietā, no kuras sāku savu pārgājienu, – pie Ēbeļmuižas. Apciemotas nedaudz vairāk kā 20 Pārdaugavas muižas un muižiņas, kā arī citi apskates vērti objekti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s