1.maijs. Sigulda – Līgatne

Brokastīs šorīt pankūkas ar ievārījumu. Viesmīle Svetlana stāsta mums, ka arī reiz gājusi kājām uz Līgatni, bet pusceļā sapratusi, ka tālāk netiks. Jā, šodien mums priekšā garākais pārgājiena posms Sigulda – Līgatne. Dodamies ceļā īsi pirms 10:00. Laiciņš izcils priekš pastaigas – zilas debesis, saulīte un neliels siltums.

Ja jau pirms pārgājiena biju ticis pie iesnām, tad tagad tām pievienojies arī klepus, tāpēc pirmā pietura šodien ir aptieka, kur tieku gan pie klepus sīrupa, gan aerosola degunam. Klienta kartes man nav, bet aptiekāre piešķir man “pirmā maija atlaidi”.

Soļojam ārā no Siguldas Paradīzes kalna un Vējupītes virzienā. Paradīzes kalnā piedzīvojam “Wow!” mirkli, jo no tā paveras lielisks skats uz Gaujas ieleju. Tālāk pa kāpnītēm uz leju, pāri Vējupītei un uz priekšu pa labi marķēto maršrutu. Citu gājēju nav daudz, kādā brīdī manām divas nūjotājas. Riteņbraucēju ir vairāk, bet arī tie ir reta parādība.

Skats uz Turaidas pili no Paradīzes kalna

Mežā ik uz soļa krāsainu ziedu paklājs. Ceļš aizlokās te augšup, te atkal lejup. Šodien sanāk vairāk baudīt dabu. Izmantojam arī iespēju apskatīt Līgatnes dabas takas. Ir daži zvēri, kas cītīgi slēpjas, tomēr manām caunu, pūces un, protams, lāci, alni, mežacūku. Par dienas dziesmu kļūst “Ja pie divām mellenēm pieliek vienu klāt..”, ko kāds mazs meitēns skaļi dzied pastaigā pa dabas takām. Dziesmiņa diezgan lipīga.

Kamēr esam pie dabas takām, sazvanām savu naktsmītni – Rehabilitācijas centru “Līgatne”. Noskaidrojam, ka reģistrēties varam jebkurā laikā, bet vakariņas gan nevarēs mums piedāvāt. Tad nu nolemjam izmest līkumu caur Līgatni.

Līgatnē uzmeklējam Vilhelmīnes dzirnavas un, kamēr top mūsu pasūtītās vakariņas, nekautrējamies turpat ārpusē izstaipīt nogurušās kājas. Šai gadījumā no alus atturos, jo saaukstēšanās pazīmes neliek man mieru. Šoreiz karbonāde franču gaumē, sula un tēja.

Turpinām ceļu saskaņā ar MAPS.ME norādēm. Dodamies cauri papīrfabrikas ciematam pašas fabrikas virzienā. Lai arī MAPS.ME saka, ka varam iziet caur fabriku, zīmes pie aizslēgtajiem vārtiem nerada vēlēšanos mēģināt tos atvērt, tāpēc meklējam apkārtceļu.

Līgatnes papīrfabrika

Lai cik noguruši būtu, pa ceļam ieraugām kārtējo kalnu un nespējam atteikties no iespējas noskaidrot, kā izskatās saulriets no tā virsotnes. Pēc tam gan tādas vaļības vairs neatļaujamies. Rehabilitācijas centrā ierodamies no meža puses. Viesu uzņemšanas darbiniece ir ļoti laipna. Lifts nestrādā, tāpēc pārvietosimies pa kāpnēm. Centra komplekss liels un tajā joprojām jūtama padomju “elpa”. Nakšņosim vienā no palātām, kā šeit dēvēti arī viesu numuriņi. Pirmais darbs gan ir pie dežūrārsta apkopt divas no tulznām cietušas kājas. Kad tas ir paveikts, varam iekārtoties savā divistabu numuriņā uz naktsmieru.