2.maijs. Līgatne – Kārļi

Pēc garā posma bija neslēpta vēlme izgulēties, tāpēc brokastis esam pieteikuši uz 9:00. Ja istabiņa (palāta) vēl ir samērā mūsdienīga, tad ēdnīca visticamāk nav būtiski mainījusies pēdējo gadu desmitu laikā, kas dod tai savu šarmu. Pieļauju, ka savulaik mūzikas centra vietā būs atradusies kāda cita mūziku atskaņojoša ierīce, visticamāk, radio.

Ēdnīcas darbiniece pasniedz katram no mums putras porciju un tad aiziet uzpildīt mūsu termosu ar karstu ūdeni. Lūk, Siguldas viesnīcai ir, ko mācīties!

Kamēr brokastojam, fonā Latvijas Radio 2 diktors sola, ka visu nedēļu nokrišņu nebūs. Ļoti ceram, ka viņam taisnība. Arī šodien laiciņš ideāli piemērots pastaigai.

Ceļš no rehabilitācijas centra ved pār tiltu, kas, šķiet, jau labu laiku slēgts satiksmei. Priekšā nobērta kaudze zemes, aiz tilta ceļu aizšķērso koks. Toties horizontālie apzīmējumi lieliski saglabājušies. Arī šis skats tiek iemūžināts foto.

Pa ceļam uz Amatu izmetam līkumu (1km vienā virzienā) līdz Ķūķu klintīm, kas iespaidīgi slejas Gaujas krastā. Feisbukam gan nez kāpēc nepatīk to nosaukums, tāpēc šo vietu atzīmēt neizdodas. Gaujas krastā atvelkam elpu, pastaigāju gar upi, tverot labākus kadrus.

Ķūķu klintis

Sasniedzam Veclauču tiltu, no kura tālāk iesim gar amatu. Amatas taka ir marķēta, tāpēc orientēties viegli. Takas sākumā mums pretī soļo bariņš bērnu pieaugušo pavadībā. Bērni skaļi sveicina mūs. Ir skaidrs, ka neesam Rīgā.

Amata

Līdz pat Zvārtes iezim būtisku kāpumu nav. Apkārt čivina, svilpo un citādi pavasari sveic visdažādākie putni. Netālu no Zvārtes ieža nolemju sazvanīt mūsu naktsmītni, lai apstiprinātu, ka būsim. Vienojamies, ka vakariņās mums tiks forelīte.

Pie Zvārtes ieža klusums, tūristus nemana. Arī tur esošā informācijas centra mājiņa ir tukša un klusa. Dodamies pāri tiltiņam un pa kāpnēm augšup uz skatu laukumu. Pēc pamatīga kāpiena varam no augšas noraudzīties gan uz iezi, gan Amatu.

Zvārtes iezis

Atpakaļceļā manām divus auto, kas ir stāvvietā netālu no ieža. Vienu apmeklētāju pārīti ieraugām uzreiz – pie pašas upes blonda meitene kārto apģērbu, frizūru utt., lai puisis varētu to nofotografēt. Vēlāk manām, ka šis pats pārītis foto meklējumos ir uzkāpis uz paša Zvārtes ieža, kas nav atļauts. Otrs apmeklētāju pāris stāv tepat Amatas krastā un bauda saulīti.

Turpinot ceļu gar Amatu, pamazām piesakās arī kāpumi un kritumi. Temps nav ļoti augsts. Pa ceļam izbiedējam gan divas stirnas, gan divus zivju dzenīšus, kā arī vēl kādu putnu. Kādā no atpūtas vietām veicam arī kāda putna balss ierakstu, lai varu nosūtīt to savam brālim-ornitologam identificēšanai. Atbilde gan nepriecē, jo ierakstītā skaņa nav tik unikāla, lai sniegtu viennozīmīgu atbildi. Vietām taka ir diezgan dubļaina. Nez, kāda tā ir agrā pavasarī.

Lielākais kāpums sagaida netālu no Kārļiem, tieši pirms Ainavu kraujas. Tālāk taka ved pa kraujas malu, un tad jau seko kāpiens lejup līdz ceļam. Paralēli koka pakāpieniem vietām redzami arī vecie betona pakāpieni.

Lai nokļūtu viesnīcā, jāveic vēl viens kāpiens augšup, tad no viesnīcas sētas puses, gar pirti sasniedzam pašu viesnīcu.

Mums priekšā ir 8 apmeklētāji – visi ārzemnieki. Vēlāk parādās arī pāris vietējo. Vakariņu piedāvājums ir fiksēts, ēdienkartes netiek piedāvātas. Tiekam pie buljona ar ravioli, solītās forelītes un saldā. Pasniedz arī izcilu ābolu sulu, ko patērējam lielos daudzumos. Norēķināmies gan par vakariņām un brokastīm, gan viesnīcu, lai no rīta par to vairs nebūtu jādomā.