3.maijs. Kārļi – Cēsis

Ar katru dienu nogurums lielāks un starts mazliet vēlāks. Par to būs jāpadomā turpmākajās dienās.

Laiciņš atkal ideāls. Brokastīs olu kultenis, lieliskā ābolu sula. Pirms 12:00 atvadāmies no Kārļamuižas saimnieces, lai dotos uz Cēsīm. Ļoti aptuvens aprēķins liecina, ka šodien jānoiet 20 kilometri.

Vispirms soļojam pa grantētu ceļu, kas ved no Kārļiem uz Līgatni. Kādā krustojumā pamanām ceļazīmi, kas vēsta, ka līdz Cēsīm tikai 8km. Tik vienkāršs risinājums gan nav mūsu programmā.

Aptuveni 4km no Kārļamuižas nogriežamies pa labi, lai dotos uz Rakšiem. Šeit nu gadās arī pirmā maldīšanās mūsu pārgājienā, jo ceļu sazarojumā aizejam pa kreisi. Kad secinām, ka nonāksim kādās mājās, paejam gabaliņu atpakaļ, kur krustojumā izvēlamies ceļu, kas ved mums vajadzīgajā virzienā, bet.. kā izrādās, atkal uz kādām mājām. Tad nu soļojam visu ceļu atpakaļ līdz vietai, kur sākotnēji nogriezāmies nepareizi. Esam sakrājuši liekus 2,5km pie šīs dienas distances.

Ceļš ved lejup, brīžiem slapjš un dubļains. Pēc īsa brīža jau var manīt, ka tuvojamies Rakšiem. Gan zīmes, gan kāds kvadraciklists liecina, ka netālu ir šī saimniecība. Ceļš arī vietām nobērts ar aizdomīga izskata spirām.

Kad jau redzami Rakši, zīme liecina, ka 150m pa labi ir Sarkanās rakstu klintis. Nolemjam tās apskatīt, jo tie taču ir “tikai 150 metri”. Kādā brīdī ceļa malā ir neliela, sarkana klients josla, kurā ieskrāpēts “Elīna”, kā arī “Janis+Ļuba”. Neticam, ka tās būtu īstās klintis un dodamies tālāk. Nākas gan secināt, ka citu klinšu te nav un jāmeklē ceļš atpakaļ uz Rakšiem.

Sekojam kartes norādēm, kad attopamies pie dabiska šķēršļa – Rakšupītes. Izvērtējam situāciju un nonākam pie secinājuma, ka varētu mēģināt lekt tai pāri, jo tilta nekur nav un iet visu ceļu atpakaļ arī nekārojam. Noskatu sev tīkamāku vietu un ar visu somu plecos lecu. Piezemēšanās, iespējams, nav mākslinieciski un tehniski skaista, bet izdodas šķērsot upi sausām kājām.

Neliels kāpiens augšup un esam pie Rakšu Zoo. Nākamais uzdevums ir sazvanīt Ģirtu, kas mūs pārcels pāri Gaujai uz Kvēpeni. Zvanu Ģirtam, lai precizētu, kā mums nokļūt līdz Gaujai, viņš izstāsta ceļu, un vienojamies tikties krastā. Apskatām alpakas, apskatām arī netālu esošos kamieļus un soļojam uz Gauju. Krastā mierīgi atvelkam elpu un vērojam upes rāmo tecējumu.

Pēc brīža parādās par mani nedaudz īsāks, smaidīgs tumšmatis ar cigareti zobos, kas velk piepūšamo laivu, – Ģirts. Kamēr Ģirts līdz galam piepumpē laivu, viņš ieminas, ka Līga no Ozolkalna esot viņam vaicājusi, vai tas trakais (es) jau iet, vai pārdomāja. Trakais iet 🙂

Ģirts

Kad laiva gatava, ceļam iekšā somas, kāpjam paši un dodamies pāri Gaujai. Kvēpene ir tepat otrā krastā, tā kā brauciens ir pavisam īss. Atvadāmies no Ģirta un sākam meklēt ceļu cauri brikšņiem. Tie, kam iepriekš minējām par plānu apmeklēt Kvēpeni, vieglu pastaigu mums nesolīja. Nu mums bija iespēja noskaidrot, kā ir patiesībā. Galvenie šādas maršruta izvēles iemesli bija vēlme pamukt nedaudz nost no marķētajām tūristu takām, kā arī apskatīt Kvēpenes dižozolu.

Kartes liecina, ka kaut kur aiz brikšņiem ir jābūt ceļam vai vismaz takai, tā kā neatlaidīgi turpinām virzīties uz priekšu. Brikšņi pašķiras un tiešām nonākam uz takas. Tālāk jau soļojam pa to, līdz ieraugām Kvēpenes pilskalnu un kāpnes, kas ved augšup kalnā. Soļojam augšup un jau no kāpņu gala manām netālu esošo dižozolu. Varens tas Kvēpenes dižozols. Šeit stingri jāpieturas pie iezīmētās takas, jo turpat netālu ir mājas – privātīpašums.

Kvēpenes dižozols

Ceļu turpinām, dodoties atkal iekšā mežā. Norādes liecina, ka netālu ir Rūsiņa kalns. Lai arī divas no četrām kājām ir sāpošas, nolemjam kāpt. Kalna virsotnē (šķiet, ap 80m) ir soliņš, kas ļauj baudīt apkārtni. Atpūšamies un secinām, ka skats noteikti bija kāpiena vērts.

Tālāk pa stigu soļojam lejup, te atkal augšup, tad atkal lejup, līdz nonākam pie zemes ceļa, pa kuru tad virzāmies uz Cēsu pusi. Pa ceļam sastopam tikai vienu auto. Netālu no Cēsīm krustojumā ieraugām jau asfaltētu ceļu, kas aizved līdz tiltam pār Gauju.

Esam nolēmuši apmeklēt arī Cīrulīšu dabas takas. Mani īpaši interesē vecā bobsleja trase, kas, kā par spīti, ir izvietota no mums tālākajā punktā. Žagara kempings ir sakopts, bet pavisam kluss. Aiz tā sākas dabas takas. Veco bobsleja trasi atrodam blakus Ozolkalnam un tajā esošajai slēpošanas trasei. Pirmais posms, ko ieraugām, ir pavisam neliels, bet tad nedaudz tālāk pamanām jau krietni iespaidīgāku trases fragmentu. Izstaigājam visu, kas nu ir palicis no Latvijas bobsleja pirmsākumiem. Divi trases posmi tiešām ļauj iztēloties, kā sen atpakaļ pa to trauca bobslejisti un kamaniņu braucēji.

Vecā bobsleja trase

No Ozolkalna dodamies Žagarkalna virzienā, aiz kura jau sākas Cēsu ielas. Kurss uz pilsētas centru, ko iezīmē baznīcas tornis. Izmetam nelielu līkumu, lai veikalā atjaunotu pārtikas un dzērienu krājumus, kā arī uzmestu aci Cēsu pilij. Pēc nepilniem 30km esam sasnieguši viesnīcu. Lai arī viesnīcas restorānā noskaidroju, ka mūs tur ielaistu arī pārgājiena tērpos, izvēlamies vakariņot “Trīs priedēs”. Šoreiz atļaujos nobaudīt arī glāzi alus. Saaukstēšanās pamazām atkāpjas.