30.aprīlis. Sigulda

Rīts Siguldā. Ap 8:00 sākam rosīties. Šodien jāpieveic pirmā distance. Aptuvens aprēķins saka, ka gaidāms 21km. Mūsu galvenie instrumenti būs papīra kartes un Maps.me aplikācija telefonā. Viens atbild par modernajām, otrs – par pārbaudītajām tehnoloģijām.

Recepcijas darbiniece nav sajūsmā par manu jautājumu, vai viesnīcas virtuvē varētu uzpildīt termosu, tomēr viņa sarosās un dodas uz virtuvi. Kad atgriežas, izskan ideja karsto ūdeni paņemt no termosa, kas domāts brokastotājiem. Tas neliekas ļoti atraktīvi. Visbeidzot viņa ar manāmu atvieglojumu paziņo, ka arī mūsu istabiņā ir elektriskā tējkanna, tā kā ūdeni varam uzvārīt paši, bet tēju paņemt turpat kafejnīcā.

Lieku tukšo termosu uz galda, un mēs ķeramies pie brokastīm. Zemnieku brokastis, daži tomāti, jogurts un tēja pazūd manī diezgan ātri. Parādās arī citi viesi. Kopā, šķiet, viesnīcā nakšņojuši ne vairāk kā 10 cilvēki. Domājam, nez, kuri no tiem varētu būt mūsu kaimiņi.

Pēc brokastīm top somas “vieglā versija”, jo iesim pa apli, tāpēc nav nepieciešams nest līdzi visu iedzīvi. Aiz loga pavisam nedaudz līņā, bet tad pierimst. Tējkanna numuriņā gan ir visai briesmīga, arī liet ūdeni no tās prasa zināmu veiklību, jo tas līst pa dažādām vietām, tāpēc viegli applaucēties. Top kumelīšu tēja. Nedaudz pēc 10:00 dodamies Siguldas ielās.

Pirmais apskates objekts ir pavisam netālu – Siguldas spieķa skvērs. Sāku demonstrēt savu kaitīgo ieradumu – fotografēšanu ar divām kamerām. Telefona bildes der tikai ielikšanai Facebook un Instagram, tāpēc esmu bruņojies arī ar nelielu fotoaparātu, kas kopā ar mani gadu gaitā ticis pārbaudīts kalnos un citos pasākumos.

Soļojam tālāk uz Svētku laukumu. Panorāmas rats stāv pavisam kluss, tomēr izmēģinu veiksmi un piezvanu uz numuru, kas redzams uz nelielas mājiņas pie rata. Vīrs, kas paceļ klausuli, ir netālu un sola pēc piecām minūtēm būt klāt. Lēnām pastaigājam pa apkārtni. Svētku laukumu šķērso liela, patiešām liela cilvēku grupa. Vēlāk rata operators teiks, ka tie ir ārzemnieki.

Vīrs, ko sazvanīju, ir tiešām precīzs un ar savu auto piebrauc tieši pie rata. Vispirms rats vienu apli tiek “iesildīts”, tad mums tiek dota iespēja iekāpt. Par 2 EUR no personas varam veikt pat divus apļus. Oficiālā cena ir 2,50 EUR par vienu apli, bet šī jau esot “tikai haltūra”. Šķiet, viņš uz ratu atbraucis tiešām tikai mums par godu.

Skats no panorāmas rata uz Turaidas pili

Pēc tam, kad Sigulda apskatīta no augšas, dodamies pa netālu esošajām kāpnēm lejup uz Gaujas tiltu, kur šobrīd notiek pamatīgi remontdarbi. Uz tilta manāmi arī citi atpūtas baudītāji. Šķiet, lielākā daļa plāno apmeklēt Gūtmaņa alu. Bērni ar divu riteņu braucamajiem ik pa brīdim aiztrauc mums garām. Šķiet, viņiem ir savas sacensības.

Pie Gūtmaņa alas daudz atpūtnieku, dzird arī lietuviešu valodu. Paveicas tikt pie alas foto bez citu nonākšanas kadrā. Drīz varam doties tālāk.

Gūtmaņa ala

Šķērsojam galveno ceļu un dodamies tālāk pa Dainu ceļu Turaidas alas virzienā. Pirms mums uz šo ceļu nogriežas busiņš, kas ved piekabi ar laivām. Netālu esošajā atpūtas vietā notiek kāds pasākums.

Turaidas ala slēpjas nogāzē netālu no ceļa, un ceļu pie tās aizšķērso nelieli brikšņi, tomēr mums izdodas atrast diezgan taisnu ceļu un sasniegt alu. Izpētu alu gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Alas iekšpusē atrodu vietu, kur varu gandrīz pilnībā izslieties.

Turaidas ala

Netālu no Turaidas alas sākas ceļš augšup uz Dainu kalnu. Kalnā sameklējam soliņu, kur piesēst un atjaunot enerģijas krājumus. Saulīte nedaudz silda. Ēdienreizē tiekam pie Rimi pirktajiem pīrādziņiem, banāniem, kā arī pašu vārītās tējas.

Dainu kalnā

Tālāk dodamies uz parka ieeju, lai iegādātos Turaidas pils apmeklējuma biļetes. Tā kā ir 30.aprīlis, liela daļa ekspozīcijas ir slēgta. Rīt gan viss būšot vaļā. Mūs gan primāri interesē pils tornis, kas arī šodien ir apmeklētājiem pieejams. Pa ceļam apskatījuši Turaidas Rozes kapu, dodamies uz pili.

Uzkāpjam pils tornī un novērtējam ainavu pa ikvienu no torņa logiem. Protams, neizpaliek arī foto. Pēc torņa apmeklējuma apejam apkārt visam pils kompleksam un dodamies tālāk meklēt maršruta turpinājumu, kurš, ņemot vērā aprakstos norādīto, dabā nav marķēts.

Skats uz Gauju no Turaidas pils torņa

Ceļu atrodam veiksmīgi. Pārmijam dažus vārdus ar vīru, kas liek bruģi tieši tur, kur ved mūsu ceļš.

Nākamā pietura ir Kārļa kalns, kura virsotni rotā… soliņš. No kalna ir divas norādes uz Gūtmaņa alu, un katra no tām vēsta citu attālumu. Sekojam vienai no norādēm. Vietumis aiz kokiem varam manīt Turaidas pili. Kādā brīdī ceļš sāk strauji vest lejup. “Ripodami” lejā no kokiem apaugušā kalna, pārsteidzam dažus cilvēkus, kas pa oficiālajām takām dodas savās gaitās. Tikko ieraugu kāpnes, kas ved atkal augšup, dodamies uz tām.

Kāpņu galā izmantojam iespēju atvilkt elpu. Iedzeram tēju. Nedaudz tējas tiek mugursomā, bet lielu skādi tā nenodara. Atpūšamies un baudām dabu. Tālumā gan labi dzirdama mūzika, kas skan no tās pašas atpūtas vietas, kam gājām garām pa ceļam uz Turaidas alu.

Ceļš līdz Krimuldai ir gana vienkāršs. Apskatām gan Krimuldas pilsdrupas, gan muižu un soļojam tālāk. Kādā atpūtas vietā apstājamies, lai nobaudītu tēju, banānu un skatu, kas paveras mums priekšā. Ierodas kāda ģimenīte ar velosipēdiem. Kāda sieviete interesējas par iespējām saīsināt maršrutu. Jaunākā ģimenes atvase, šķiet, to uztver burtiski un mēģina doties lejup pa nogāzi, bet tiek notverta. Pajokoju par šo faktu, visi pasmejamies un šķiramies, jo mūsu ceļš ved tālāk. Baudām gan skatus, gan skaņas, jo mūziku vairs nedzird, tagad dzirdams tikai mežs.

Netālu no Velnalas un gājēju tilta pār Gauju nonākam lejā pie upes, top daži foto un ceļš ved tālāk. Atpakaļ dodamies gar Gaujas kreiso krastu, no kura paveras lielisks skats uz pretējā krastā esošo Velnalu. Tālāk taka ved gar Gauju, bet netālu no Ķeizarkrēsla kārtējo reizi šodien jākāpj augšup.

Velnala

Pie Kaķīškalna mums jāizvēlas – doties tālāk pa pilsētu vai gar Gauju. Izvēlamies Gauju, tāpēc soļojam lejup pa Kaķīškalnu. Daži krieviski runājoši puiši virs mūsu galvām pa to laiku izmēģina Kaķīša gaisa trases.

Mūsu ceļš ved gar Siguldas pludmali un tad pie Tarzāna seko mūsu pēdējais garais kāpiens augšup – atpakaļ uz Svētku laukumu. Panorāmas rats tagad saules apspīdēts, bet kluss. “Haltūra” beigusies.

Atlikušo ceļu līdz viesnīcai jau pieveicam pavisam ātri. Pirmais darbs duša, un tad jau var risināt arī vakariņu jautājumu. Zvanu Aparjodam, lai noskaidrotu par galdiņu pieejamību. Tas atbild, ka iespējas ir tikai pēc 21:00, bet mēs negribam gaidīt 2,5 stundas, tāpēc paliekam pie tepat viesnīcā esošā Ritter.

Viesmīle gatava izklāstīt visu ēdienkarti, īpaši uzsverot to, kas ir pašu meistardarbs. Vakariņās atļaujamies arī pa glāzei alus. Soļanka, cūkgaļa ar frī un saldējuma kokteilis labi palīdz atgūt dienas laikā iztērēto enerģiju. Pēc vakariņām īsa saruna par to, kas mūs sagaida rīt, kā arī top šīs piezīmes, bet tad gan laiks doties pie miera.