5.maijs. Liepa – Valmiera

Arī brokastis jāgatavo pašiem. Biezpiens, žāvēta vistas kāja, lakto, augļi. Uzņemam spēkus pēdējam garajam mūsu pārgājiena posmam. Šovakar jāsasniedz mūsu galamērķis – Valmiera.

Pavadot uz izeju, Guntis stāsta par kādu latvieti, kura mērķis ir skriešus šķērsot Gobi tuksnesi. Mūsu mērķi noteikti ir pieticīgāki, bet priekš mums, iespējams, ne mazāk izaicinoši.

Atkal ejam cauri Liepai. Aiz dzelzceļa pagriežamies pa kreisi, un tad jau redzamas norādes uz Līču-Laņģu klintīm. Taka vijas gar māla karjeru. Daudzviet mētājas ķieģeļu lauskas, starp kurām zied puķes. Neesam vienīgie, kurus interesē klintis, jo manām vēl vairākas grupas.

Netālu no klintīm pakāpieniem nodrošināta taciņa sāk strauji vest lejup. Klintis ir iespaidīgas. Pa tām var arī kāpelēt, ko pirms manis dara vairāki bērni, un tad arī es nekautrējos.

Līču-Laņģu klintis

Tālāk mums jātiek līdz Gaujai. Pa ceļam manījām divus puišus, kas ar makšķerēm rokās dodas Gaujas virzienā. Tā bija laba zīme. No Gaujas krasta mums jādod ziņa Ģirtam, kas otro reizi pārgājiena laikā pārcels mūs uz upes labo krastu.

Taciņa ved gar kādu ezeriņu, pie kura manām abus puikas. Tātad gluži līdz Gaujai viņi negāja. Virziens gan mums ir skaidrs, tā kā turpinām ceļu līdz atduramies pie kādas Gaujas attekas. Taka tur beidzas. Nekādu tiltiņu nav. Paeju gar krastu, lai saprastu, vai nav kādu šķērsošanas iespēju, bet neko neatrodu. Arī lekšana te nelīdzēs, jo ūdens josla ir pārāk plata. Izšķiramies par kādu egli, kas nokritusi šķērsām pāri ūdenim. Ar somu plecos un trekinga zābakos pārlieku pārliecināts nejūtos, par ko samaksāju visai ātri, nedaudz samērcējot vienu no zābakiem. Pamazām mēģinu tikt uz priekšu, koks mazliet līgojas. Citu incidentu gan nav, un galu galā esam otrā krastā.

Tiltiņš

Tur ceļa īsti vairs nav. Vispirms laužamies cauri krūmājam, dažādiem kokiem un kociņiem, nokritušiem zariem. Caur brikšņiem izlaužamies līdz glītam mežam – mežs samērā pārskatāms, izklāts ar zaļu sūnu. Visticamāk izcila sēņu vieta. Taku nav, tā kā veidojam paši savu. Pirms pašas Gaujas atkal mums priekšā krūmājs. Lai izlūkotu, ienirstu krūmos. Drīz esam saules pielietā Gaujas krastā. Šis bezceļa posms ir bijis lielisks piedzīvojums.

Nosūtu mūsu atrašanās vietas koordinātes Ģirtam, un iekārtojamies Gaujas krastā gaidīt. Saulīte labi silda.

Ierodas Ģirts ar laivu, un drīz jau esam otrā krastā. Tālākais mūsu ceļš ved uz Sietiņiezi. Taka Gaujas labajā krastā ir labi marķēta un nav sarežģīta. Pa ceļam kāds ar sējmašīnu aprīkots traktors labi noputina mūs.

Sietiņiezis ir iespaidīgs. Gar to kāpnītes ved te augšup, te lejup. Arī šeit ir daudz interesentu – gan vecu, gan jaunu. Pieļauju gan, ka kājām nākuši varētu būt tik mēs. Apskatām iezi un iekārtojamies uz launagu. Sazvanu viesnīcu un noskaidroju, ka nepieciešamības gadījumā vakariņas mums var atlikt, tā kā saprotam, ka steigas nav pilnīgi nekādas.

Sietiņiezis

Ik pa brīdim dzirdam dzegužu kūkošanu. Uz ceļa pamanām zalkti, kas gan nav ļoti noskaņots uz fotografēšanos. Ceļam vedot ieplakā, mežs kļūst tumšāks un eglēm pilnāks, augstāk ir gaišāks priežu mežs.

Mežā pamanām interesantas kastītes ar jumtiņu, kas izrādās informācijas stendi. Atverot aizkrampētās durtiņas, var lasīt gan par augiem, gan dzīvniekiem. Valmierā ieejam pa salīdzinoši nelielu ceļu netālu no pilsētas slimnīcas. Mūsu mērķis ir viesnīca Wolmar. Sava izaicinājuma pieveikšanu atzīmējam ar vakariņām viesnīcas restorānā. Ieejot restorānā, mūs ar skaļu “Čau!” sveic papagailis Čārlijs. Steiks ir godam nopelnīts. Un, protams, kauss Valmiermuižas alus.