10.jūnijs. Sabile – Renda

Rīts ataust silts un saulains. Ieturam brokastis uz viesu nama otrā stāva terases un baudām saules starus. Šīs dienas mērķis ir nokļūt Rendā, tātad vairāk nekā 30 km soļojums.

Sabiles ielās

Pēc pulksten 9:00 ar somām plecos esam Sabiles ielās. Saulīte joprojām mūs lutina, kad pa Ventspils ielu soļojam ārā no pilsētas. Pie Jaunsabiles veco laiku muzeja zālājā izlikti dažādi riteņi, enkurs, arkls un citi mehānismi. Muzejs gan ir slēgts, bet jebkurā gadījumā mēs to aplūkotu tikai no ārpuses, jo vēl tāls ceļš priekšā.

Jaunsabiles veco laiku muzejs

Pēc nedaudz vairāk kā četru kilometru soļojuma sasniedzam automašīnu stāvlaukumu pie Abavas rumbas. Kasē iegādājamies ne tikai ieejas biļetes, bet arī saulainai dienai atbilstošu našķi – saldējumu. Jā, par piekļuvi Abavas rumbai ir jāmaksā, bet var arī redzēt, kur samaksātā nauda tiek ieguldīta, jo pļaviņā pie rumbas ir piknika vietas, nojumes, dažādas izklaides ierīces (šūpoles u.tml.), apkārtnē ierīkotas pastaigu takas un arī pati teritorija kopumā ir kopta.

Kad tuvojamies rumbai redzam divus vīrus darbā – jaunāku un vecāku. Vecākais, šķiet, ir šīs teritorijas īpašnieks vai vismaz pārvaldnieks. MAPS.ME esmu ieraudzījis, ka no Abavas rumbas gar tās kreiso krastu ir taka, bet, izmantojot iespēju, apvaicājos arī abiem vīriem par iespējām tālāk soļot gar pretējo krastu. “Tur jau ceļa nav”, vecākais nosaka.

Abavas rumba ir otrs platākais Latvijas ūdenskritums, un mūsu “Tour de Rumba” plānojam noslēgt pie platākā ūdenskrituma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, tomēr līdz tam vēl labs gabals ejams.

Abavas rumba

Izmantojam iespēju atveldzēt kājas Abavas ūdeņos. Par Ilzes favorītiem kļūst mazas, zilas spārītes, kas upes krastā lidinās apkārt. Lai arī vietējiem šķiet, ka ceļa upes kreisajā krastā nav, atstāju Ilzi un mantas atpūtas laukumā pie rumbas un dodos izlūkos. Ejot gar pašu rumbu, ūdens nav īpaši dziļš, tā kā viegli tieku pāri un uzraušos otrā krastā. Nu, jā, labiekārtotas takas te noteikti nav, bet kaut kas takai līdzīgs ir manāms zem pērno lapu segas. Tepat arī paliekas no vecas sētas, kas norobežo kāda īpašumus. Paeju nedaudz uz priekšu gar upi un secinu, ka takas pazīmes te joprojām ir manāmas, tā kā ne mirkli nešaubos, ka ceļu turpināsim šeit.

Atgriežos pie rumbas, un nu jau abi ar Ilzi dodamies pāri. Nez, ko abi vīri nodomāja par cilvēkiem, kas neklausās viņu prātīgajos ieteikumos?

Šķērsojam Abavu

Turpmākos četrus kilometrus soļojam tieši gar upi. Taka gan drīz pazūd, bet upe palīdz neapmaldīties. Brīžiem soļojam pa mežu, brīžiem pa aizaugušu pļavu. Te upes krasti lēzenāki, te stāvāki. Laiciņš pastaigai lielisks. Saule spīd, blakus čalo upe, dzirdamas putnu balsis un vietumis zied dažādas puķes.

Abavas krastā

Uzduramies kādai atpūtas vietai, kur par namiņu izmantots “Morflot” divdesmit pēdu jūras konteiners. Tā sānā pat iekārtota duša. Mūsu apmeklējuma brīdī gan atpūtas vieta ir tukša un klusa, konteiners aizslēgts.

Vēl pēc brīža mežā pamanām zemu, no baļķēniem celtu mājiņu ar manāmi cauru jumtu. Tā noteikti nav bijusi dzīvojamā māja, bet, iespējams, kādam kalpojusi par atpūtas vietu pie upes.

Kas namiņā mīt?

Kad priekšā gadās visai dubļaina šķēršļu josla, dodos izlūkos un gandrīz atstāju dubļos vienu no apaviem, bet par laimi esmu sasējis to gana stingri, un no dubļiem izdabūju kā kāju, tā apavu. Kad izlūkošana veikta, Ilze jau seko ar krietni labākām sekmēm.

Kopš pārgājiena sākuma esam soļojuši jau nedaudz vairāk kā trīs stundas, kad atkal atgriežamies uz kaut kā, kas ļoti atgādina ceļu. Izejam uz ceļa, kas savieno Abavciemu ar Veģiem un dodamies Talsu – Kuldīgas šosejas virzienā. Līdz pat Rendai tālāk soļosim gar šoseju. Var meklēt iespējas arī Abavas krastos, tomēr šis ir Ilzes pirmais pārgājiens tādā attālumā, tā kā pārbaudījumu jau ir gana.

Pie Veģiem piestājam autobusa pieturā, lai nedaudz atvilktu elpu un iestiprinātos. Kamēr mielojos ar baltās šokolādes “snikeru”, Ilze pamana, ka esmu ticis pie pasažiera. Uz manas muguras iekārtojies gliemezis, un, spriežot pēc gļotu joslas, tas ir iekāpis jau vismaz pāris pieturas iepriekš. Šeit gan gliemezim nāksies meklēt pārsēšanās iespējas, jo tālāk to nest neplānoju.

Pasažieris

Turpinām ceļu un drīz esam pie neliela, bet skaista ūdenskrituma – Veģupītes ūdenskrituma, kas paslēpies tepat pa kreisi no ceļa. Pa dolomīta pakāpieniem Veģupītes ūdeņi trauc lejup, lai jau pēc mirkļa ietecētu Abavā.

Veģupītes ūdenskritums

Pārdomas un maza apspriešanās seko vietā, kur norādes aicina doties uz Māras kambariem, jo tas var būt 4-5 km papildinājums mūsu maršrutam. Nolemjam, ka iesim, un griežamies nost no šosejas. Māras kambari ir dabiski veidojusies alu sistēma Abavas ielejas labā krasta smilšakmens atsegumā. Pie alām var nokļūt pa labiekārtotu taku un kāpnītēm. Arī šeit mirkli atvelkam elpu ar skatu uz zaļu lapu ieskautajām alām.

Māras kambari

Kad esam atpakaļ uz šosejas, sākas vairāk nekā astoņus kilometrus garš posms līdz Rendai. Soļoju mazliet pa priekšu un ik pa brīdim pārliecinos, ka arī Ilze vēl tepat. Saule sirsnīgi karsē mūs, un nogurums jau ir pielavījies. Ilzei vismaz tiek prieks par iespēju nosauļot kājas 😊 Ar Abavu atkal tiekamies jau Rendā, kad šķērsojam tiltu pār to. Pēdējie kilometri Ilzei bijuši pavisam grūti, bet nu jau šīs dienas posma finišs teju ar roku aizsniedzams.

No tilta līdz “Abavas laivu” naktsmītnei, kur atgūsim spēkus, vairs palicis pavisam nedaudz, bet mūsu domas ir pie vakariņām, kā arī vēlamies aplūkot Ivandes jeb Rendas rumbu. Kafejnīcas “Abavas pagrabiņš” durvis ir slēgtas. Netālu satiekam dažus vietējos iedzīvotājus, kas paskaidro, ka šobrīd kafejnīcas saimniece klāj bēru mielastu. Tad nu lūkojamies netālu esošā veikala “Top!” virzienā, bet vispirms rumba.

Paejam garām “Top!” un kāpjam lejup uz ūdenskritumu. Pa ceļam sastopam pāris vietējos, kas, šķiet, ir pabijuši mēru mielastā vai ko atzīmējuši, bet katrā ziņā manāmi “iesiluši”. Par mums gan tie lielu interesi neizrāda.

Īvandes rumba ir aptuveni divus metrus augsts ūdenskritums, un izmantojam iespēju ne tikai papriecāties par ūdenskrituma skaistumu, bet arī iebrist Īvandes ūdeņos, tā dodot veldzi pēc garā ceļa nogurušajām kājām.

Īvandes rumba

“Top!” iepērkam sev krājumus vakariņām un brokastīm, ņemu pirkumu maisus, un soļojam uz “Abavas laivām”.

Sieviete, kas mūs sagaida pie naktsmītnes, ierauga Ilzi un nosaka, ka es esmu viņu galīgi nomocījis. Noliekam mugursomas un pirkumu maisus un atgriežamies pie vakariņu tēmas. Jānis no “Abavas laivām” ir apsolījis mums kārtīgu pirti, bet ēšana šobrīd noteikti ir prioritāte numur viens. Endomondo saka, ka nepilnās deviņās stundās noieti vairāk kā 34 kilometri. Nākamajā dienā mūs sagaida visai līdzīga distance.

Atelpa pēc pirmās pārgājiena dienas

Ierodas Jānis, noskaidro, ka “Abavas pagrabiņa” saimniece nu jau var pabarot divus ceļiniekus, un aizved mūs līdz kafejnīcai ar auto, kā arī apsola atbraukt pakaļ, kad dosim ziņu, ka esam paēduši. Nebūdami zinoši klasiskas pirts jautājumos spriežam, nez cik daudz pirms tādas drīkst ēst, bet tiekam nomierināti, ka vēl jau līdz pirtij kāds laiks, tā kā varam mierīgi iestiprināties.

“Abavas pagrabiņa” saimnieces gatavo īpaši gardi. Liela porcija ar karbonādi un kartupeļiem pazūd nemanot. Gluži laba sajūta, kad esi atkal paēdis un lielā soma vairs nav jātur uz pleciem 😊

Jānis nogādā mūs atpakaļ naktsmītnē. Kamēr pirts top, kavējam laiku sarunās. Jānis ieminas, ka tos, kas atnāk ar kājām vai atbrauc ar velo vai mocīti, te īpaši ciena. Jā, mocītis ir motorizēts pārvietošanās līdzeklis, bet tā ir Jāņa sirdslieta, tāpēc pievienota īpaši cienītiem pārvietošanās veidiem.

Sarunājamies un dzeram zāļu tēju, ko Jānis iegādājies no sievām Valdemārpils pusē. Tējas sastāvā auzas, agastahe, mežrozīte, ābeļziedi, raudene un gaiļbiksīte. Jānis iesaka iegriezties pie šīm sievām, ja gadās būt Valdemārpilī, un min, ka reizēm tās savas tējas tirgo arī Rīgā.

Kad tēja izdzerta, pienāk laiks doties pirtī. Jānis, skaitīdams maģiskos vārdus, kārtīgi izper gan Ilzi, gan mani. Lāvas šeit ierīkotas, īpaši piedomājot par puišiem, jo starp lāvas dēļiem atstāta laba atstarpe, kas lieti noder, guļot uz vēdera 😊 Iegremdēšanās Abavas ūdeņos raisa pavisam sirreālas sajūtas. Šī bija mūsu pirmā pēršanās “kā nākas”, un pilnīgi noteikti neaizmirstama pieredze. Pēc pirts sēžam, satīti segās, un atkal malkojam zāļu tēju. Gultasvieta iekārtota mājiņas otrajā stāvā, uz kuru nokļūst pa diezgan stāvām kāpnēm “lāča kāja”. Ja vakars pavadīts ne tikai ar zāļu tējiņām, pārvietošanās augšup un lejup pa šīm kāpnēm var būt interesants izaicinājums.