11.jūnijs. Renda – Kuldīga

Saule šai rītā nolēmusi paslēpties aiz pelēku mākoņu segas. Arī brokastīs tiekam pie zāļu tējas. Kad esam gatavi ceļam, Jānis piesakās mūs kādu gabalu pavadīt. Pa ceļam tiekam iepazīstināti ar topošo pirts ēku. Atpūtas vieta tiek paplašināta un varēs uzņemt krietni vairāk viesu.

Netālu no smilšu karjeriem sakām paldies Jānim par lielisko uzņemšanu un dodamies uz Kuldīgas pusi. Lai izvairītos no šosejas, maršrutu esmu izliecis caur Maņģenes mežiem un gar Riežupes alām. Lielākoties soļojam pa zemes ceļiem.

Pie Rendas smilšu karjeriem

Pļavās manām ziedošas magones. Pie kādām mājām arī zied daudz magonēm līdzīgu ziedu, bet tās jau izskatās pēc “pieradinātām”, nevis savvaļas magonēm. Vietējās govis manāmi interesējas par diviem gājējiem ar mugursomām. Vairāk par draudzīgu sveicienu gan nevaram tām piedāvāt.

Kad jau esam Manģenes mežos, saule nolemj palūkoties, kā mums klājas, un izspraucas no mākoņu aizsega. Varam nomest daļu no drēbēm, kuras lika uzvilkt pelēkais rīts. Mežmalas un grāvmalas rotātas ziediem. Manām arī pa kādam zvēram, te ceļu šķērso stirna, te visai prāvs briedis. Pēdējais gan to izdara tik strauji, ka nepagūstu tikt pie foto ar cēlo dzīvnieku.

Soļojam mierīgi, kilometru veicot 12 līdz 15 minūtēs. Kad veiksmīgi esam nogājuši vairāk kā divdesmit kilometrus un sasnieguši Ķūķciemu, Ilzes spēki beidzas. Mans “mierīgi” viņai tomēr izrādījies par daudz. Apstājamies ceļmalā un lemjam par turpmāko. Redzu, ka netālo māju iedzīvotāji pārvietojas šurpu un turpu ar auto, bet vispirms nolemju zvanīt pazīstamam un uzticamam cilvēkam – kolēģim Mārim, kas ir no Kuldīgas puses. Mums paveicas, Māris tieši šodien ir Kuldīgā. Paiet gan kāds laiciņš, kamēr izskaidroju mūsu atrašanās vietu, jo Ķūķciema nosaukums Mārim neko neizsaka, tāpēc nosūtu mūsu koordinātas arī telefonā.

Pacietīgi sagaidām Māri, un, kad Ilze nodota drošās rokās, pārgājienu turpinu jau vienatnē. Spēkus vairs netaupu, kilometru nosoļoju 9 līdz 10 minūtēs un drīz savā priekšā ieraugu Riežupes ieteku Ventā. Vēl nedaudz pielieku soli, lai drīzāk sasniegtu plānoto apskates objektu – Riežupes smilšu alas.

Riežupes ieteka Ventā

Iegādājos biļeti alu apskatei un mugursomu atstāju turpat pie meitenēm, kas tirgo biļetes, lai nav to jāstiepj līdzi alās. Kādu brīdi gan vēl jāuzgaida, jo kāda apmeklētāju grupa tieši šobrīd ir alās. Kad tie iznāk un nopūš līdzi ņemtās sveces, alās var doties nākamā grupa, kurā iekļaujos arī es.

Riežupes smilšu alas ir mākslīgi veidotas, izcirstas baltajā smilšakmenī un šobrīd ir garākā alu sistēma Latvijā. Alas tapušas 18.-19. gadsimtā, kad sākotnēji dabiski veidojušās alas tika padziļinātās, rokot baltās smiltis stikla rūpniecībai. Pirms Otrā pasaules kara to rūpnieciskā izmantošana tika izbeigta.

Ieeja Riežupes smilšu alās

Svecītēm rokās sekojam gidei. Alās ir samērā vēss (saka, ka visu gadu tur esot +8 grādu temperatūra), kas ir patīkama pārmaiņa pēc soļojuma saules staros, bet ļauj arī labi sajust zem mugursomas izmirkušo muguru. Ejam no zāles uz zāli. Vietām alus sienas rotātas ziediem. Vēsumā te grieztie ziedi labi saglabājas pat bez ūdens. Kad esam izlodājuši eju ejas, gide aicina nopūst svecītes, smiltīs iezīmēt apļus un iezīmētajos apļos meklēt mazus akmentiņus, kurus tad varam paņemt sev līdzi. Kopumā ekskursija ir diezgan īsa, bet ir interesanti uz mirkli pabūt pazemē.

Riežupes smilšu alās

Kad iznāku no alām un ar somu plecos turpinu ceļu, sastopu alu saimnieci, kas skaļi nosaka: “Re, cik braši soļo!” Līdz Kuldīgai atlikuši vairs tikai daži kilometri, kurus strauji pieveicu.

Netālu no Kuldīgas ķieģeļu tilta mani sagaida Ilze, kas nu jau ir atguvusies un atkal var smaidīt. Nokāpjam pie Ventas rumbas. Platākais ūdenskritums Eiropā ir pārpilns ļaudīm, kas bradā vai peldas Ventas ūdeņos. Sākotnēji kautrīgi piestāju ūdenskrituma malā, bet tad arī es metu apavus nost un iebrienu upē. “Tour de Rumba” gandrīz noslēgusies, vēl tikai jānokļūst līdz mūsu naktsmītnei – viesnīcai “2 baloži”.

Ventas rumba

Ventas rumba gan nav noslēdzošais ūdenskritums mūsu pārgājienā, jo būtu grēks paskriet garām Alekšupītes ūdenskritumam – augstākajam ūdenskritumam Latvijā. Aptuveni četrus metrus augstais ūdenskritums ir dabīgs, bet 17.gadsimtā apbūvēts un nostiprināts, lai to varētu izmantot Kurzemē pirmo papīra dzirnavu darbināšanai. Oficiālais pārgājiena finišs viesnīcā “2 baloži”. No Rendas līdz Kuldīgai pieveikti 34,4 kilometri. Kopumā “Tour de Rumba” ietvaros pabūts pie pieciem ūdenskritumiem, vairāki no kuriem ir ievērojami arī visas Latvijas mērogā.

Alekšupītes ūdenskritums