3.jūlijs. Pilsrundāle – Pūteļi

Pārgājiena otrās dienas rīts ataust mākoņains. Ir gan manāmi arī zilu debesu laukumi, un saule pamanās apspīdēt Rundāles pils apkaimi. Kamēr brokastojam, pelēko mākoņu kļūst arvien vairāk.

Šodien paredzēts garākais pārgājiena posms, kura laikā jānokļūst no Pilsrundāles līdz Pūteļiem, kas ir netālu no Tērvetes.

Skats uz Rundāles pili

Līdz Elejai plānots lielākoties soļot gar šoseju P103, pēc tam meklējot ceļus nostāk no dzīvās satiksmes.

Soļojam caur Pilsrundāli šosejas virzienā. Pie skolas kāds puisis nodarbojas ar labiekārtošanas darbiem. Šur un tur manāma rosība. Autobusa pieturā bariņš jaunāku un vecāku cilvēku gaida sabiedrisko transportu. Parādās arī pirmie labības lauki, aiz kuriem tālumā biedējoši tumst padebeši. Palūkojos, kurp vējš dzen mākoņus, un saprotu, ka briest nepatikšanas.

Izejam uz šosejas un dodamies Elejas virzienā. Auto plūsma šeit nav īpaši intensīva, bet atslābt arī nevar. Ik pa brīdim garām aiztrauc kāds lielāks vai mazāks transporta līdzeklis.

Netālu no Bencēniem uzmeklējam ceļu, kas kādu laiku vedīs paralēli šosejai. Tas ir visai dubļains, toties uz tā nav paredzami auto. Redzam, ka pa šo ceļu jāspēj šķērsot Svitenes upi, tomēr, kad nonākam līdz tai, secinām, ka arī šodien esam konstatējuši zudušu tiltu. Redzamas tikai tilta paliekas. Iespējams, lodājot pa krūmāju, varētu atrast arī kādu vietu, kur šķērsot upi, tomēr griežamies atpakaļ šosejas virzienā, kur tilts pār Sviteni pilnīgi noteikti nav pazudis.

Pie Bērstelēm piestājam autobusa pieturā, lai uz mirkli atvilktu elpu. Pēc brīža mums pievienojas arī kāda kundze no tuvējām mājām, kas visticamāk gaida autobusu.

Soļojam tālāk. Autovadītāji uz gājējiem reaģē ļoti dažādi. Kāds, ja iespējams, apbrauc pa ceļa vidu vai pat pretējo joslu, kāds samazina ātrumu, bet, protams, ir arī tādi, kas par mums neliekas ne zinis. Cik iespējams, pamāju katram, kas pacenšas samazināt apdraudējumu mums.

Sauli vairs nemana, toties bālā pamale liecina, ka tur jau līst. Pie Sesavas lietus notver arī mūs. Ķeram lietus mēteļus un sedzam somas ar lietus pārsegiem.

Lietus pavada līdz pat Elejai. Vairs neapbrīnojam labības laukus un to malās ziedošos ziedus. Paslēpušies zem kapucēm, asfaltā iedurtiem deguniem soļojam tik uz priekšu. Apavi līksmi žļurkst. Kad lietus sāk rimt, kāds tumši zila atkritumu vedēja šoferis sarūpē mums pamatīgu dušu.

Elejā bija plānots aplūkot tējas namiņu, tomēr nolemjam to izlaist un doties pusdienās uz kafejnīcu “Piramīda”. Svarīgāk tagad sasildīties un izplānot tālāko rīcību. Pie blakus galdiņa pusdieno puisis un meitene, kas, skaļi smejoties, apspriež arī aktuālākos ierakstus sociālajos tīklos.

Izpētām, ka uz Tērveti varam doties arī ar autobusu, tomēr nolemjam turpināt pārgājienu. Kamēr pusdienojam, lietus ir pierimis, tomēr tas atkal pieņemas spēkā, kad izejam no kafejnīcas.

Aiz Elejas griežamies nost no šosejas un dodamies pa zemes ceļu, kas paralēli Sidrabes upei ved uz Lielplatoni. Uz ceļa notiek remontdarbi. Kad tuvojas smagais auto un šķiet, ka būs jābēg ceļmalas krūmos, pamanām, ka šoferis aptur auto un pagaida, kamēr sasniedzam vietu, kur piedienīgi varam palaist garām viņa vadīto transportu. Paldies viņam!

Nedaudz tālāk sastopam arī strādnieku brigādi, kas apstiprina, ka varēsim kājām iziet pa šo ceļu. Netālu no darbu vietas atstāts arī nepieskatīts auto, kuram atslēga palikusi aizdedzē un salonā skan mūzika. Pēc mirkļa ar šo auto mums pabrauc garām tieši tas pats puisis, kas apstiprināja, ka varam soļot droši.

Vīrietis un sieviete ceļa malā esošā laukā ievāc kāpostus un krauj busiņā, kur manāmas arī kastes ar burkāniem. Busiņam gan trūkst aizmugurējo sānu durvju. Visticamāk tas ikdienā nebrauc tālāk par saimniecību. Pēc brīža vīrietis ar šo busiņu dodas uz netālo zemnieku saimniecību, bet pēc sievietes ierodas kāda kundze sarkanā džipā ar Storent logo un nogādā viņu nedaudz tālāk esošā laukā, kur aug sīpoli un citi dārzeņi.

Lielplatonē pa gājēju tiltiņu šķērsojam Sidrabi un uzmetam īsu skatienu kādreizējai Lielplatones muižas ēkai. Tad pāri Platones upei dodamies ārā no Lielplatones un nozūdam Zemgales labības laukos.

Turpmākajā ceļā lielākoties redzam labības laukus – kviešus, miežus, rudzus, tāpat zemgalieši audzē cūku pupas, rapsi, zaļos zirnīšu, auzas un citus kultūraugus. Lauku malas izdaiļo sarkanās magones, baltās kumelītes un citi ziedi. Debesis gan joprojām klāj pelēku mākoņu sega, kas reizi pa reizei mūs atvēsina ar lietu.

Ūziņos piesēžam autobusu pieturā, kuras nosaukums – Ūziņu veikals – ir tik simpātisks, ka nekavējoties nokļūst sociālajos tīklos.

Kādas mājas netālu no Bramberģes strauta ir visai mākslinieciski noformētas. Uz ēkas sienas enkurs un eņģeļi, netālu koša telts, dārzā putnu figūras un lieli krāsainu tauriņu atveidi. Pat netālais koks ticis izrotāts ar krāsainām plāksnītēm. Var tikai minēt, kādi pasākumi tur tiek rīkoti. Pie mājas otrā stāva loga sēž kāds vīrs, kas pamāj mums. Atbildam sveicienam.

Pēdējos piecarpus kilometrus veicam te caur laukiem, te mežu. Ceļš ved garām Abgunstes muižas ēkai, kurā, šķiet, notiek arī kādi darbi, pasākumi. Meža posmā sastopam vienu no retajiem auto, ko esam redzējuši, kopš aiz muguras atstājām šoseju. Nedaudz pēc 21:00 finišējam Pūteļos. Nedaudz vairāk kā 12 stundās pieveikti 50 kilometri. Nu tik jāatgūst spēki, lai rīt varētu doties tālāk.

Abgunstes muiža