4.jūlijs. Pūteļi – Dobele

Pārgājiena trešās dienas rītā aiz loga sveicina pavisam pelēkas debesis. Laika prognoze liecina, ka brīžiem var uzlīt.

Saimniece atnes mums pamatīgas brokastis – omleti ar desiņām un ceptas siermaizītes. Jāēd dūšīgi, jo spēkus vajadzēs. Šīs dienas posms ievērojami īsāks, kā vakardien paveiktais, bet sastapsim Tērvetes apkārtnes paugurus.

Atvadāmies no saimnieces, kas vēl steidz piedāvāt plāksterus tulznām (pirms divām dienām bijis te viens ar pavisam jaunām kurpēm) un ūdeni, un ap 10:00 dodamies ceļā.

Vispirms gabaliņš pa šoseju, tad dodamies nost no tās un iekšā mežā – Tērvetes sanatorijas virzienā. Sanatorijas lielā, šķiet, vēl padomju laikos celtā ēka paslēpusies starp dažādiem kokiem. Pa taku virzāmies tai garām un pa Valda Grēviņa vārdā nosaukto taku soļojam Tērvetes pilskalna virzienā.

Ar zaļu zāli apaugušais pilskalns slejas pret pelēkajām debesīm. Protams, ka nelaižam garām iespēju uzkāpt kalna virsotnē. Kalna malas ir stāvas, tomēr pieveicamas.

Pilskalna virsotnē mēģinām saprast, kur būtu meklējamas Livonijas ordeņa pils drupas, kurām vajadzētu atrasties tepat netālu. Kad virziens noteikts, dodos lejup pa nogāzi. Ātri vien saprotu, ka kāpšana pa zālāju ir labāka par taku, jo taka ir slidena, un pēkšņi attopos, balstoties uz rokām, kājām un nedaudz arī mugursomas.

Livonijas ordeņa pils drupas Tērvetē

Nokāpjot zemāk, netālu aiz kokiem manu arī meklētās drupas. Dodamies turp. Nekas daudz no senās pils gan nav palicis, ir redzami tikai daži, bet visai augsti mūra sienu fragmenti. Uz viena no tiem zaļo neliels kociņš.

Kad drupas apskatītas, virzāmies atkal lejup. Jau lejā sastopam divus mazus (drīzāk – miniatūrus) zirdziņus. Drīz ierodas arī to saimniece, pie pavadas vedot krietni lielāku zirgu. Saimniece palīdz noprecizēt virzienu uz tuvāko Elvi veikalu.

Veikalā atjaunojam pārtikas krājumus – ūdens un banāni. Snikeri ir saglabājušies no iepriekšējām dienām. Tiekam arī pie persika, kuru veikala kasiere laipni piekrīt nomazgāt. Kā našķi iegādājamies saldējumu, kuru turpat pie veikala arī notiesājam. Iepretim kāds vecāks kungs pamazām tukšo savu alus pudeli.

Turpinām iepriekšējā dienā sākto tradīciju ik pēc diviem noietiem kilometriem padzerties ūdeni. Nodrošina to, ka regulāri uzņemam šķidrumu, kā arī ļauj nosvinēt mazās uzvaras – katru noieto kilometru.

Nākamā pietura – Tērvetes koka pils, kas paslēpusies tepat netālu no “Sprīdīšiem”. Tā slejas uz neliela pakalna, tomēr tas itin nemaz neattur mūs no došanās augšup. Kad iesoļojam pils pagalmā, nesastopam tur nevienu cilvēku. Kamēr neziņā dīdāmies pa pagalmu, no krūmiem iznirst meitene, kas piedāvā pārdot mums ieejas biļetes. Tiekam gan pie biļetēm, gan instrukcijas atsevišķu telpu apmeklējumam.

Tērvetes koka pils

Pils ir ar ļoti zemiem griestiem un durvju ailēm, lielākoties pārvietojos saliecies. Kamēr apskatām pilī redzamos ieročus, rotas un citus eksponātus, sadzirdam dūkoņu. Blakus telpā nozib irša jeb sirseņa ēna. Īsti mums nav, kur mukt, jo ieeja šai izstādes sadaļai ir tikai viena. Par laimi irsis nolemj atpūsties, un mēs šo mirkli izmantojam, lai izspruktu svaigā gaisā. Irša dūkšanu ik pa brīdim dzirdam, arī turpinot apskatīt citas izstādes telpas. Pārsteidzu meiteni, kas tirgo biļetes, ar vienkāršu jautājumu – vai kādu no eksponātiem drīkst lietot pašaizsardzībai 🙂 Domājot, protams, par iršiem. Kādā telpā pils otrajā stāvā manījām koka karotes, kas lieliski noderētu cīņai.

Liela daļa ieroču ir paslēpti stikla vitrīnās, tomēr viens statīvs ar dažādiem zobeniem nav aiz stikla. Lai būtu drošs, ka nepalaižu garām kādu iespēju, atkal vēršos ar jautājumu pie pils darbinieces. Atbilde gan ir nepārprotama – arī šos eksponātus aiztikt nedrīkst. Tie sarūsēšot un būšot atkal jātīra.

Kad koka pils iepazīta, seko Tērvetes dabas parks. Te nu izvēlamies minimālo programmu un apskatām tikai rūķu ciematu, kas ir pa ceļam uz lielo skatu torni. Var manīt, ka parks tiek uzturēts kārtībā, piemēram, dažām rūķu mājām ir pavisam svaigs jumta segums

Skatu torņa biļešu pārdevēja ir ļoti atsaucīga un ļauj lielās mugursomas pirms kāpiena atstāt pie viņas. Soļot augšup ir krietni vieglāk. No torņa augšas gan priecājamies par Zemgales skaistumu, gan plānojam, kā doties tālāk, lai sasniegtu netālo šoseju.

Kad nokāpjam no torņa, Tērveti ir sasniedzis lietus. Velkam lietus mēteļus un slēpjam mugursomas no slapjuma.

Uz šoseju izejam, soļojot gar blakus skatu tornim esošo labības lauku. Tuvējo māju sargs tik tad attopas, ka jārej uz mums, kad esam jau atpakaļ uz lielā ceļa.

Ejam garām agrofirmas “Tērvete” govju kūtīm, kas nosauktas Annas Brigaderes literāro tēlu vārdos – Sprīdītis, Annele, Lutausis un Zeltīte. Turpat blakus ganās arī zirgu ganāmpulks.

Nākamā apdzīvotā vieta ir Kroņauce, kur esam nolēmuši papusdienot. Netālu no ceļa ir agrofirmas “Tērvete” ēdnīca “Saime”. Esam tur gan krietni pēc pusdienas laika, tā kā padzisis ir gan ēdiens, gan ēdnīcas darbinieces smaids. Makaroni ar aknu plācenīšiem ļauj paēst, bet gastronomiskai baudai blakus veikalā iegādājamies “Haribo” želejas lācīšus.

Ķirpēnos mūs beidzot iepriecina saule, kā arī kāds kravas auto šoferis, kas brauc uz Tukumu un varot pa ceļam mūs aizvest. Uzzinājis, ka ejam kājām, viņš pavaicā, vai esam traki, uz ko atbildam, ka tikai nedaudz 🙂 Saule, reizēm paslēpdamās aiz mākoņa, mūs pavada visu atlikušo ceļu.

Auros apsēžamies autobusa pieturā. Kad pienāk kāda kundze, piedāvājam vietu arī viņai, tomēr saņemam atteikumu, jo viņa jau visu dienu darbā sēžot.

Netālu no Auriem nogriežamies no šosejas, lai pēdējos kilometrus veiktu mierīgākos apstākļos. Satiksme uz šosejas ir gana intensīva, tāpēc gribam gan būt tuvāk dabai, gan nesatraukties par tiem, kas brauc pretī vai apdzen kādu mums aiz muguras.

Sākotnēji apkārt daudz labības lauku. Rapsis ļoti draudzējas ar magonēm. Ir lauks, kurā grūti izšķirt, kas bija pirmais – rapsis vai magones. Tāpat šur un tur var manīt, ka sēšanas laikā nelielos laukumos sajukušas kopā dažādas labības šķirnes. Iespējams, tas ir apzināti veikts, lai vieglāk iegūtu trīs, četru vai piecu graudu pārslas 🙂

Laukiem seko dārziņu kooperatīvs. Daža dārza mājiņa gan drīzāk ir dzīvojamā māja. Mazdārziņos manāma liela rosība. Acīmredzot, siltā saulīte veicina vēlmi iziet ārā un pastrādāt svaigā gaisā. Tik kāda kundze jau darbus, šķiet, beigusi un sēž autobusa pieturā “Pokaiņi 1”. Kad kundzi sveicinām, viņa atbild sveicienam, smaida un piedāvā mums braukt ar autobusu. Sakām, ka soļosim, par ko kundze nosaka, ka, kamēr jauni, tā varot.

Aiz dārziņiem ceļš ved iekšā mežā un tuvāk Bērzes upei. Soļojam pa maziem džungļiem, kur apkārt čivina un dūc dažādas radības.
Dobelē iesoļojam ne gluži pa parādes durvīm. Meža taka ir pārvērtusies pilsētas ielā.

Papildinām šī pārgājiena pilsdrupu kolekciju, apciemojot Dobeles pili. Daļa kompleksa gan nav pieejama, jo tur notiek uzlabošanas darbi. Dobeles vecajā tirgus laukumā noslēdzam šo pārgājiena dienu. Rīt jānokļūst Jelgavā

Dobeles pilsdrupas