5.jūlijs. Dobele – Jelgava

Pārgājiena ceturtās dienas rīts ataust saulains. Visi aizsargtērpi pret lietu tiek salocīti un ielikti somā ar cerību, ka dienas laikā nebūs nepieciešami.

Brokastis nedaudz atgādina Lieldienas, jo par galveno to sastāvdaļu kļūst vārītas olas. Runā taču, ka tur spēks slēpjas, un spēks šodien būs vajadzīgs.

Plāns ir ceļā no Dobeles uz Jelgavu, galvenokārt, pieturēties pie šosejas P97 un par katru iespējamo novirzīšanos no tās lemt atkarībā no spēku daudzuma attiecīgajā brīdī.

Pa ceļam iegriežoties Rimi papildināt pārtikas krājumus, ap pulksten 10:00 pa Brīvības ielu virzāmies ārā no Dobeles. Kādu posmu varam soļot pa velo un gājēju celiņu, kas izbūvēts, lai atvieglotu iedzīvotāju nokļūšanu Virkus kapos.

Drīz sasniedzam Miltiņus, kur saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju ir vienīgā vieta mūsu maršrutā, neskaitot Jelgavu, kur var tikt pie siltām pusdienām. Pavisam maz laika pagājis kopš brokastīm, tāpēc Miltiņiem soļojam garām.

Pirms Šķibes nolemjam atpūsties no šosejas un griežamies pa kreisi, kur zīmes vēsta par privātīpašumu, kurā braukt aizliegts, tomēr, atšķirībā no pārgājiena laikā citur bieži manītām zīmēm, gājēju kustību neliedz. Arī divi vīri, kas strādā turpat uz lauka, neiebilst mūsu kustībai.

Sākotnēji ceļš ved starp rapšu lauku un blakus esošo māju ar tai blakus esošo ābeļu dārzu. Ceļa malu rotā kāds cienījama vecuma traktors, kas, spriežot pēc tā riteņu iegrimes, jau labu laiku pilda tikai dekoratīvu funkciju.

Pēc aptuveni 400 metriem griežamies pa labi un soļojam pa taisnu ceļu, kas ved caur labības laukiem Šķibes virzienā. Kad pēc pāris kilometriem sasniedzam Šķibi, ceļa malās parādās arī lielākas un mazākas privātmājas.

Saule lielākoties slēpjas aiz plānas mākoņu segas, kas nostiepta šķērsām zilajām debesīm. Ik pa brīdim gan tā parādās, lai palūkotos, kā mums veicas.

Pie Šķibes izejam atpakaļ uz šosejas un nonākam vietā, kur no šosejas atdalās ceļš, kas ved uz Nākotni. Vispirms iemūžinām lielo uzrakstu “NĀKOTNE” ceļa malā un tad dodamies lūkot, kāda tad tā Nākotne izskatās. Ak, cik gan daudz un dažādos veidos var spēlēties ar šīs vietas nosaukumu! 🙂 “Pie jums atbraukuši viesi no Nākotnes”. “Lieliska iespēja iepazīt Nākotnes veikalus un skolas”. “Zini, vakar pabiju Nākotnē”. Un tā var turpināt. Arī tik ambiciozu bērnudārzu, kā Nākotnē, neatceros kur redzējis, jo uzraksts “Taurenītis” izgatavots no pamatīga lieluma burtiem.

Veikals Nākotnes centrā gan tik viens, jo otrs nesen bankrotējis, kas, spriežot pēc nejauši dzirdēta dialoga, vismaz daļai vietējo iedzīvotāju ir jaunums. Netālu pie daudzdzīvokļu mājām garāžu komplekss veidots apļa formā. Citur šādu auto amfiteātri neesmu manījis.

Kad no Nākotnes izejam atpakaļ uz šosejas, mums tuvojas manāmi kūpošs džips ar piekabi. Šķiet motora dzesēšanā gadījies kas nelāgs. Liesmas nemana, un mūsu pusotra litra ūdens pudele tāpat nebūtu glābiņš, tā kā soļojam tālāk.

Turpmāko ceļu līdz Jelgavai veicam mierīgā tempā, reizumis piestājot kādā no autobusu pieturām, lai atpūstos un iestiprinātos. Tiek turpināta arī tradīcija ik pēc diviem kilometriem dzert ūdeni.

Kad šoseja pagriežas pa labi Jelgavas virzienā, nokļūstam uz gājēju un velo celiņa, kurš mūs vedīs līdz pat Jelgavas centram. Vispirms gan jāpiestāj, lai no tilta palūkotos uz Svētes upi, kurai šai vietā pievienojas Tērvete.

Pa ceļam manām kādu reti draudzīgu māju, jo uz tās vārtiem norādīts nevis tradicionālais “Auto nenovietot”, bet gan “Vieta divām automašīnām”. Kad sasniedzam pilsētas centru, četrās dienās noietā kilometrāža ir noapaļota uz 140 kilometriem. Ceļš no pilsētas uz pilsētu noslēdzies, jo pēdējā pārgājiena diena tiks veltīta Jelgavas apskatei.

Veltījums Latvijas simtgadei Jelgavā