14.maijs. Burtnieki – Mazsalaca

Lai pirmā diena jautrāka, t.i., distance garāka, nolēmu pārgājienu sākt Burtniekos un virzīties gar Burtnieka austrumu krastu uz augšu līdz Salacas iztekai un tālāk līdz Mazsalacai, kas nozīmē vairāk kā 30km vēl pirms Salacas iztekas. Lai mazāk pārsteigumu, līdz Vecatei gāju pa velo maršrutu nr.112.

Starts no Burtniekiem jau ap 7:30, vispirms gan nododot viesu nama istabiņas atslēgas un padaloties ar tuvējā veikala darbinieci Daci piedzīvojumos un pārdzīvojumos par ērču daudzumu Burtniekos. Vakar īsā laikā nācās nobeigt vismaz 15 līdz 20 šo radījumu. Dace brīnās un saka, ka neko tādu neesot manījusi. Iespējams, laikā, kad viesojos Burtniekos, tur notika kāda ērču konference.

Rīta saule patīkami silda, putniņi čivina, lielisks laiks pastaigai. Sveicinu katru riteņbraucēju, ko sastopu. Lauku vīri un sievas gan mazliet samulst, kad tos sveicina puisis ar mugursomu, bet visi atbild sveicienam. Netālu no Burtniekiem mani ar savu “dziesmu” priecē liels, melns krauklis.
Pirmo lieko kilometru “salasu”, lai aizietu līdz Dambju ozolam, kas varens slejas netālu no Dambju mājām. Noteikti ir tā vērts.

Dambju ozols

Nākamo līkumu metu, lai apskatītu smilšakmens atsegumus blakus Burtnieku vecajiem kapiem. Te nu seko vilšanās, jo, ejot gar kapiem no kreisās puses, nonāku pie sagruvušām un aizaugušām kāpnītēm un aizauguša krasta. Šķiet, par atsegumiem sen neviens nav interesējies.

Burtnieku Luterāņu baznīca

Nākamā pietura Burtnieku Luterāņu baznīca, tad dodos tālāk gar Burtnieka austrumu krastu.
Burtnieks noteikti ir ornitologu paradīze. Visās malās čivina, dzied, klabina, ķērc, kūko visdažādākie putni. Ar ūdeni un snikeru uzpildos Silzemnieku putnu vērošanas tornī. Bez binokļa gan varu tikai minēt, kas, piemēram, ir baltie putni ar garajiem kakliem, kas stāv ezera malā, bet, ņemot vērā manas trūcīgās zināšanas par putniem, arī ar binokli es varētu tikai minēt 🙂

Ceļš tālāk ved uz Silzemnieku pludmali un tad pagriežas pa labi, prom no ezera. 112.maršruts pagaidām labi marķēts – gan ar zīmēm, gan sarkanbaltsarkanām lentām. Netālu no pludmales uz ceļa rosās zaķis, bet tuvāk par 30 metriem tas nav gatavs mani laist.

Soļoju uz priekšu un pamanu, ka pa kreisi aizvijas jauns grants ceļš, kuru apmeklēt vedina arī marķējums. Kad pa ceļu noiets jau labs gabals, seko pārsteigums – meža vidū ceļš beidzas. No tā tālāk aizvijas divi visai mežonīgi ceļi, ja tā tos var dēvēt, kā arī, visticamāk, plānotais ceļa turpinājums, kas gan pat gājējam neliekas pievilcīgs – izgāzti koku celmi, dziļas vagas utt.

Zvans Madarai no Burtnieku TIC, lai lūgtu padomu. Palīdzēt viņa nevar, iesaka griezties atpakaļ. Tik lielu līkumu tā uzreiz mest negribu, tāpēc sāku apkārtni pētīt sīkāk. Izšķiros par labu dubļainam “ceļam”, kas ved pa labi, jo tur manu velo riepu nospiedumus, kā arī pamanu, ka nedaudz virs zemes ir plāksnīte ar bultiņu, kas gan vērsta pret tiem, kas ierodas pa dubļaino taku. Acīmredzot 112.maršrutu (ap Burtnieka ezeru) paredzēts veikt pulksteņa rādītāja virzienā.

Nedaudz pakuļos pa dubļiem, bet tad jau arī ceļš pamazām kļūst labāks, redzamas arī sarkanbaltsarkanās lentas. Kad ieraugu arī zīmes ar maršruta apzīmējumu, saprotu, ka soļoju pareizā virzienā. Iztraucēju kādu stirnu buku, kas, pēcpusi saulē zibinādams, aizlēkšo pār lauku.
Saule šai brīdī jau karsē no visas sirds, bet es turpinu ceļu, ik pa brīdim patukšodams līdzpaņemtos ūdens krājumus (3 litri).

Mežā pamanu būdiņu un tai blakus esošu sauso tualeti. Abas gan ir ar “odziņu”. Būdiņas jumtu rotā Igaunijas un Latvijas karogu atveidi. Viens no Igaunijas karogiem nez kāpēc piestiprināts otrādi. Lai Baltijas tautu draudzība būtu pilnīga, kāds būdiņā atstājis Lietuvā ražota minerālūdens pudeli. Arī tualete ir īpaša, jo tai nav ne durvju, ne dibensienas. Tā laikam īpaši orientēta uz procesu caurspīdību.

Maršruts pamazām izved uz jau lielākiem ceļiem, un posmu no Košķeles līdz Vecates tiltam (Salacas iztekai no Burtnieka) jau veicu pa kārtīgu asfaltu.

Vecatē kādu mirkli atpūšos nojumē pie Salacas iztekas, tad dodos tālāk. Līdz Mazsalacai vēl aptuveni 10 km. Vecates veikalā palutinu sevi ar saldējumu. Pēc 37 noietiem kilometriem jūtos to pelnījis.

Salacas izteka no Burtnieka

Ceļš līdz Mazsalacai tālāk ved gar šoseju. Sazvanu savu viesnīcu un noskaidroju, ka tur man vēlams ierasties līdz 17:00. Ir divas stundas, lai to paveiktu.

Reizēm mani iepriecina mākonīši, uz mirkli aizsedzot sauli un tā padarot pēdējo mana soļojuma posmu patīkamāku. Šoseja nav īpaši “dzīva”, tā kā soļoju mierīgi un apdraudēts nejūtos.
Pēc nedaudz vairāk kā 9h soļojuma esmu pie viesnīcas. Nolieku somu istabiņā. Lai cik atraktīva būtu doma par dušu, vispirms aizeju līdz veikalam. Pa to laiku tiek uzmeklēta aukstā zupa un salāti, kurus nogādā manā istabiņā. Divi kafejnīcas darbinieki nes katrs pa traukam. Pēc tik garas un karstas pastaigas aukstā zupa šķiet ideāls piedāvājums, un garšo tā arī lieliski.
Vēl tik stiepšanās un auksta duša kājām, jo rīt man jāspēj izkāpt no gultas, lai dotos tālāk. Kā tas izdosies, to redzēsim 🙂