15.maijs. Mazsalaca – Staicele

Pārgājiena otrās dienas rītā pamostos vēl pirms modinātāja. Tā kā izdodas piedienīgi izkļūt no gultas, saprotu, ka kājas atguvušās gana, lai varētu turpināt ceļu. Šai dienai paredzēts daudz dabas objektu, arī šoseju skatīšu tikai nedaudz.

Ap 7:00 dodos Mazsalacas ielās. Šur tur mana kādu rosību, piemēram, pie bibliotēkas. Sveicinu arī kādu sievieti, kas sakopj ceļa malu.

Kā pirmo objektu izvēlos Salacas otrā (kreisajā) krastā esošo Lībiešu pilskalnu, kura tuvumā vajadzētu atrasties arī Dambjupītes alām. Pa gājēju tiltiņu šķērsoju Salacu. Tālumā manāmas Bezdelīgu klintis. Kāpju kalnā, kura virsotnē atrodu Lībiešu estrādi, tik nemana nekādas norādes par alām. Mazliet pastaigāju gar estrādi, bet joprojām nemanu taciņu vai ko citu. Par sevi liek manīt vēlme mest mieru. Tomēr saku tai, lai atpūšas, padomāju, kurā pusē varētu būt alas, un ienirstu brikšņos kalna nogāzē. Patiešām izdodas uziet dažas aliņas, no kurām vienā ietilpstu pat es.
No Lībiešu pilskalna dodos atpakaļ uz Salacas labo krastu.

Bezdelīgu klintis

Pēc kāda mirkļa manu norādi uz Bezdelīgu klintīm. Praktiskā puse saka, ka tā būs lieka kilometrāža, bet uzvar dabas baudītājs, un dodos klinšu virzienā. Noteikti bija tā vērts. Rīta saules apspīdētas klintis krāšņi slejas Salacas pretējā krastā. Un netrūkst arī putnu, kas tajās ligzdo. Pieļauju, ka tās ir bezdelīgas 🙂

Kad nonāku atpakaļ maršrutā, secinu, ka nekur tālu neesmu ticis, toties noieti jau pieci kilometri.
Ceļš ved mežā. Soļošu pa Skaņākalna un Dauģēnu dabas takām līdz pat Ramatas upei. Odi, šķiet, ir uzzinājuši, ka Skaņākalna takā dos brokastis, un pavada mani visu ceļu.

Skaņākalna taka, šķiet, iekārtota jau kādu laiciņu atpakaļ, tomēr ir pieņemamā stāvoklī. Takā izpaudies kāds putnumīlis, jo to ik pēc kāda gabaliņa rotā no koka gatavotas dažādu putnu frizūras. Apskatu gan Eņģeļu alu, gan Neļķu klintis, kuras lieliski var apskatīt no Velna kanceles. Tāpat paviesojos Velna alā. Pie Skaņākalna šī taka beidzas, turpinājums ir Dauģēnu dabas taka.

Eņģeļu ala

Dauģēnu taka ir labi marķēta, tāpat priecē uzstādītie kilometru stabiņi, kas pasaka, cik esi nogājis no takas sākuma, lai no kuras puses tu nāktu. Takas segums gan vietām liek vilties, laipiņas daļēji vai pat pilnībā salūzušas. Ik pa brīdim pārbaudu savu spēju noturēt līdzsvaru. Kad ieraugu kāpnes lejup uz Dauģēnu klintīm, izsveru visus “par” un “pret” un kāpju. Nenožēloju.

Dauģēnu klintis

Vietām taku “mīnējis” kāds no meža zvēriem. Viens tāds nozūd mežā, kad tuvojos. Diemžēl, ja vien četrkājainie nav apguvuši salvešu lietošanas māku, jāsecina, ka dažs divkājainais nespēj tikt nost no takas, lai nokārtotu savas vajadzības 😦

Aiz tilta pār Ramatas upi izsoļoju atkal saulītē. Nosoļoti jau 20 kilometri. Tālāk sekos 16 kilometri līdz Vīķiem pa saules sakarsētu ceļu. Pirmie astoņi kilometri pavisam vienmuļi. Ceļš viegli grantēts, auto mana ļoti reti. Piestāju tik pie Līču skolas. No kāda lauka paceļas dzērvju pāris un skaļi pauž viedokli par manu parādīšanos. Vējš ik pa brīdim pažēlo mani un sniedz glābiņu no saules karstuma.

Kad pēc aptuveni astoņiem kilometriem ceļš pārvēršas meža ceļā, jau nopriecājos, ka varēšu baudīt ēnu, bet prieki nav ilgi, jo nonāku starp vairākiem laukiem un ceļš, pa kuru eju, nu ir pieveicams tikai traktoriem. Daži tādi tieši apstrādā blakus esošos laukus. Esmu drošs, ka lietainā laikā šis ceļa posms sagādā daudz labsajūtas tiem braucējiem, kam gadās uz tā nokļūt. Kad esmu ticis līdz lauku otrai malai, ceļš pamazām uzlabojas. Novēlu veiksmi darbā traktoristam, kas netālu piestājis.

Jūtu, ka aiz manis ātrumu samazina kāds auto. Vīrs pie Land Rover stūres piedāvā aizvest līdz Staicelei. Pateicos, bet atsakos, sakot, ka mērķis ir ceļu pieveikt kājām. Land Rover dodas tālāk, un es arī, tā sacelto putekļu ieskauts.

Pamazām tuvojos “Tiltsargu” mājām, kur šķērsošu Salacu. Otrā krastā ir Vīķi, kuru veikalā ceru atjaunot ūdens krājumus. Karstumā esmu izdzēris gandrīz visus 3 līdzi paņemtos litrus.

“Tiltsargu” saimniece saka, lai droši eju pār tiltu. Tam priekšā esot striķis, bet lai tik kāpju pāri. Veicot šo darbību, saprotu, ka kājas labi pastrādājušas un nav sajūsmā par kāpšanu pāri striķim.

Vīķos seko vilšanās. Veikals nestrādā otrdienās, ceturtdienās un svētdienās. Tā kā ir otrdiena, palieku bez ūdens. Apņemos iegriezties kādās mājās.

Turpmākais maršruts ir Staiceles TIC Ineses ieteikts, lai es “arī kaut ko redzētu”. Tad vēl nezinu, ka sāksies smagākais pārgājiena posms.

“Jaunzemju” mājās tieku pie ūdens no dziļurbuma, ar “Ķenču” saimnieci telefoniski vienojos, ka viņas suns ļaus man paiet garām mājām, un nozūdu mežā.

“Ķenču” suns man neko nenodara, toties secinu, ka ceļš pamazām ved prom no Salacas. Zvanu Inesei, kura turpmāk kļūst par manu audio gidu.

Gar “Ķenču” saimniecību izeju Salacas krastā un dodos tālāk gar to. Takas gan īsti nav. To visbiežāk nākas veidot pašam. Vismaz zinu, ka turoties blakus Salacai agrāk vai vēlāk nokļūšu galamērķī.

Ceļš ved te augšup, te lejup. Daudz kritušu koku, reizēm kāda upīte. Esmu tik ļoti klāts zirnekļu tīkliem, ka droši vien nebūtu grūti tajos salasīt pusdienas. Aizdomājos, vai tiešām ko tādu vajadzēja pēc 40 noietiem kilometriem.

Inese atbild uz zvaniem ik reizi. Izdodas atrast gan seno akmens tiltiņu Kūliņkrasta gravā, gan sausām kājām šķērsot Karogupīti, gan atrast ceļu līdz pamestajām “Dzelzāmura” mājām.
Turpmāk atkal lasu “liekos” kilometrus, bet tas ir tā vērts. Netālu no Karogu karjera ir Dzelzāmura dižakmens. Tāpat netālajā priežu jaunaudzē slēpjas izdemolēta kādreizējās stādaudzētavas ēka, bet aiz tās, nokāpjot pa betona kāpnēm, pa tiltiņu šķērsojot Karogupīti un nedaudz pasoļojot augšā un lejā, var atrast vairākas alas.

Alas gan ir pēdējais “liekais” kilometrs, jo tālāk dodos pa maršrutu. Inese gan pavaicā, vai nevēlos uzmeklēt netālu avotiņu, bet izvēli atstāj manā ziņā.

Pa veco Staiceles ceļu soļoju iekšā pilsētā. Aiz gājēju tilta pār Salacu redzamas vecās Staiceles papīrfabrikas ēkas.

Vairs tikai vizīte veikalā, kur atkal palutinu sevi ar saldējumu, un tad pēdējie metri līdz futbola internāta viesnīcai, kurā atgūšu spēkus, lai jau rīt turpinātu ceļu Salacgrīvas virzienā.