16.maijs. Staicele – “Zaļkalni”

Arī trešās dienas rītā mazliet apsteidzu modinātāju. Aiz viesnīcas loga rāmi plūst Salaca. Šai dienai paredzēts salīdzinoši īss un apskates objektiem ne pārāk bagāts posms.

Ap 7:30 dodos Staiceles ielās un tālāk pa šoseju Ainažu virzienā. Ceļš samērā kluss. Kravas vilcējus ar piekabēm mana biežāk kā vieglos auto. Pirmās pārdomas rodas netālu no Staiceles, kur ieraugu norādi uz 5,3km attālumā esošo Planču purva dabas taku, tomēr nolemju, ka 10km līkumu šodien nevēlos.

Pirmais apskates objekts ir Staiceles pagastā atrodamās Vīksnu alas. Uz tām jāiet pa ceļu, kas aizvijas pa kreisi no šosejas, paejot garām kādām mājām, kļūst par aizaugušu ceļu un tad jau vairs tikai par taku slapjajā zālē. Uz takas ik pa brīdim manāmi vīngliemeži.

Vīksnu alas

Uz alām norādes nav. Pateicoties Google, atrodu aptuvenu to atrašanās vietu un ienirstu brikšņos, izbiedējot kādu vāveri. Kāpiens lejup uz upi ir diezgan stāvs. Kad pa labi no sevis ieraugu aizbirušu alas ieeju, nopriecājos, ka būšu nācis pareizi. Dodos vēl zemāk un pamanu vēl vienu alu, no kuras vairākām ejām iztek strautiņi. Krasta smiltis izrādās visai slidenas, tomēr tieku līdz alai, pārlecu strautiņam un esmu alā. Seko ceļš atpakaļ augšup. Priecājos, ka kājās ir kalnu skrējieniem paredzēti apavi, jo tie nodrošina labu saķeri samērā stāvajā kāpumā. Iespējams, grūtās pieejamības dēļ no ceļa nav norādes. Un Vīksnu alas vairāk piemērotas laivotājiem, nevis gājējiem.

Dodos tālāk pa šoseju. Ceļa malā esošajā pļavā brokasto kāda stirna. Mana klātbūtne to itin nemaz netraucē. Kādu brīdi pavēroju to, tad soļoju tālāk.

Rozēnos plānoju pāriet no Salacas labā uz kreiso krastu, lai nav jāiet tikai pa šoseju. Nogriežos pa zemes ceļu, kas ved uz dzīvojamām mājām, un drīz iznāku pie tilta, kur nolemju iestiprināties pirms tālākā ceļa.

Rozēnu tilts

Aiz Rozēnu tilta nogriežos pa labi un eju pa viegli grantētu zemes ceļu. Tā turpmākie 10 kilometri jāiet tik pa šo ceļu, kuru bieži ieskauj meži, bet ik pa brīdim ir arī viensētas, pļavas, lauki. Priecājos par koku sniegto ēnu, jo arī šodien saulīte silda no visas sirds.

Netālu no Mērniekiem griežos pa labi vietā, kur vienkopus vairākas norādes uz mājām. Vēlos pāri gājēju tiltam tikt atpakaļ uz Salacas labo krastu un veikalu.

Pie kādām mājām vīrs ar lielu, krāsainu tetovējumu uz labā pleca pļauj zāli. Kad zāles pļāvējs noslāpēts, pēdējais motora paukšķis liek salekties, bet viss ir normāli, “tā tas vienmēr dara”. Noprecizēju, ka tilts tepat netālu, un dodos tālāk.

Salaca pie Mērniekiem

Šim gājēju tiltam priekšā vārtiņi, bet tie nav aizslēgti. Nokļūstu otrā krastā pie zīmes “Privātīpašums”. Īsti gan nav, kur sprukt, tā kā dodos vien privātīpašumam cauri. Teritorijā redzamas divas garenas, ne pārāk labā stāvoklī esošas būves. Nez, kāda ražošana šeit reiz notikusi.
Otrpus ceļam vienā no ēkām ir Mērnieku veikals. Par laimi tas ir atvērts. Izvēle nav ļoti liela, tomēr tieku pie ūdens, maizes, siera un, protams, saldējuma.

Vairs tikai daži kilometri, un esmu pie “Zaļkalnu” mājām. Saimnieki te nav sastopami, sola vēlāk piegādāt atslēgu un aicina atpūsties upmalā.

Netālu no “Zaļkalniem” sākas Sarkanās klintis. Upes krasts lielākoties mitrs, tomēr izdodas tikt līdz upei. Iepretim Sarkano klinšu ragam pirmo reizi šo dienu laikā atvēsinos Salacas ūdeņos. Sajūta lieliska.

Sarkanās klintis

Sēžot upes krastā un vērojot, kā Salaca, vilnīšiem saulē spīguļojot, met loku gar Sarkanajām klintīm, priecājos, ka nebiju plānojis šodien tikt līdz Salagrīvai, jo skats un sajūtas ir tā vērti, lai baudītu ilgi un nesteidzoties. Rīt plānots pēdējais posms līdz Salacgrīvai.