20.04.2019. Ķeru pilskalns, Ruņa un Priekule

Sestdienas rītā atkal pamostos pirms modinātāja. Šoreiz saule lec mākoņos, tāpēc izpaliek tik krāšņi skati, kādus baudījām dienu iepriekš. Pabrokastojam un sakravājam savas mantas, jo šodien pametam Bakūzes muižu, lai dotos uz Priekuli un pēc pārgājiena atgrieztos Rīgā. Kad iznesu maisu ar atkritumiem, dzirdu, ka tālumā skaļi sasaucas dzērves. Rīts ir apmācies, bet siltāks, nekā dienu iepriekš. Ilze izpēta prognozes, ka ap 13:00 vajadzētu kļūt saulainākam.

Pa ceļam uz Priekuli izbraucam cauri Embūtei, kurā atkal valda pilnīgs miers, un drīz iebraucam Priekules novadā. Vērojot apkārtnes laukus, šķiet, ka galvenās kultūras, ko audzē Priekules novadā, ir dzērves un gulbji, jo vairāki lauki piedēstīti pilni ar šiem putniem. Jo īpaši populāras ir tieši dzērves. Kamēr fotografēju vienu no šiem dzērvju laukiem, Ilze pamana arī zaķi, kas aizskrien pār ceļu. Lieldienu zaķim šis noteikti ir saspringta darba laiks.

Dzērvju lauks

Pie Priekules novada domes, pie kuras mums jāsagaida Ilzei paredzētā riteņa piegāde, esam labu laiciņu pirms 9:00, kad paredzēta tikšanās, dodot mums iespēju vēlreiz pārlūkot dienas maršrutu. Pirmais, ko meklēsim ir Ķeru pilskalns, kuram vārdu devušas reiz tur atradušās “Ķeru” mājas. Zinām aptuvenu kalna atrašanās vietu, arī Inga no Priekules TIC ir palīdzējusi ar dažādiem materiāliem, kas bijuši viņas rīcībā, ieskaitot pašrocīgi zīmētu maršruta skici.

Priekules novada dome

Parciņā pie domes ēkas pastaigājas baltais stārķis. Ilzes novērojumi liecina, ka tas “visu laiku kaut ko rij”. Galu galā stārķis salasa lielu kumšķi ar sausu zāli un aizlaižas ligzdas virzienā. Pēc kāda brīža no tās puses, kur nozuda stārķis, atskan šiem putniem raksturīgā klabināšana.

Priekules stārķis

Īsi pēc 9:00 ierodas vīrs vārdā Inārs un izkrauj no mašīnas bagāžnieka sarkanu riteni. Kad uzzina, ka aplūkosim apkārtni, Inārs uzreiz min vairākas vietas, tai skaitā robežas Lietuvas pusē, kuras vēl būtu vērts apskatīt. Šai dienai mums jau maršruts ieplānots, tāpēc vienojamies ar riteņa iznomātāju, ka atpakaļceļā uz Priekuli riteni atstāsim “Miežu” mājās, Inārs dodas mājup vēl pagulēt, savukārt mēs sākam sava Leišmalītes piedzīvojuma otro dienu.

Priekules ielās

Saule pavisam paslēpusies aiz mākoņiem. Savu maršrutu izlokām pa Kalēju, Tirgoņu un Brīvības ielām. Uzmanību piesaista ēka Brīvības ielā 41, par kuras vēsturi mums nekas nav zināms, bet liela, divu stāvu ēka, kuras fasāde rotāta pilastriem, visticamāk ir bijusi ar savu nozīmi vietējā dzīvē.

Ēka, kas piesaistīja mūsu uzmanību

Šķērsojam Dobeļupīti, kurā savā nodabā plunčājas viens mežapīļu tēviņš, un sākam lūkot pēc pagrieziena uz Ķeru pilskalna pusi. Krustojumā nogriežamies pa kreisi uz zemes ceļu, kura rises vietām tik dziļas, ka Ilzes velosipēda pedāļi ķeras to malās. Kamēr Ilze meklē velobraukšanai piemērotākās trajektorijas, es izlūkoju apkārtni. Ķeru pilskalns paceļas netālu no vecas auto vai motosporta trases un, spriežot pēc topogrāfiskās kartes, ir augstākais punkts apkārtnē. Kad ieraugām, ka esam nokļuvuši pie trases, manu skatienu piesaista kokiem apaudzis kalns, kas atrodas pa kreisi no tās un vislabāk atbilst aizdomās turētā aprakstam.

Vecā trase

Skatoties uz riepu nospiedumiem, kas izvago trasi, šķiet, ka to visbiežāk izmanto traktoru sacensībām. Tieši pie iebrauktuves trasē kāds gan ir nogāzis veselu kaudzi ar atkritumiem. Iespējams, tā ir bijusi visa kāda iedzīve, jo kaudzē ir gan datora monitors, gan apģērbi un apavi. Cerams, ka kāds negatavojas šo vietu pārvērst par atkritumu poligonu.

Kādam kas izkritis

Aizejam pa trasi līdz punktam, kas ir vistuvāk noskatītajam kalnam, Ilze ar savu riteni paliek trases malā, un es brienu trases malā augošajā krūmājā meklēt piekļuvi kalnam. Pa taisnāko ceļu tas neizdodas, jo atduros pret visai slapju, purvainu vietu. Tad nu eju mazliet tālāk un mēģinu vēlreiz. Šoreiz sekmīgi, un es teciņiem dodos uz kalna virsotni. Tā kā Ķeru pilskalns ir kokiem apaudzis, panorāmas skatus tas nepiedāvā, bet Priekules parka dīķi var manīt mirdzam starp kokiem. Kalna virsotni vietām ir izrakājis kāds zvērs vai vēstures pētnieks.

Ķeru pilskalns

Ķeru pilskalns ir privātīpašums, tāpēc, lai arī tas dēvēts manas dzimtas uzvārdā, īpašumtiesības uz to nepiesaku. Sasaucos ar Ilzi, kas gaida pie trases, ka veiksmīgi esmu sasniedzis mērķi, un dodos atkal lejup.

Kokiem aizsegtais skats no Ķeru pilskalna uz Priekules parka dīķi

Nākamais apskates objekts ir gandrīz deviņu kilometru attālumā, dodot iespēju Ilzei kārtīgi izbraukāties ar velosipēdu, savukārt, man turēt labu vidējo pārgājiena ātrumu, mēģinot tikt līdzi riteņbraucējai. Ejam ārā no Priekules pa Dārza, Bērzu un Smilšu ielām.

Trasē Ilze

Smilšu ielā ieraugām autotrasi “Līgo”, kas, šķiet, joprojām tiek aktīvi izmantota. Trasē ir manāms starta luksofors, tā ir sakoptāka, nekā pie Ķeru pilskalna esošā trase, un bez redzamiem atkritumu kalniem. Tālāk savā ceļā vietām aiz kokiem manām paceļamies visai lielas ēkas, kas šobrīd šķiet pilnībā vai daļēji pamestas, un par to sākotnējo mērķi mums nav informācijas. Bērzu ielā kāds pāris ar motorzāģi gādā sev malku, sasmalcinot koku zarus. Ceļam tuvākā Smilšu ielas daudzdzīvokļu ēka stāv daļēji aizmūrētiem logiem un durvīm. Šķiet, ka šai Priekules pusē iedzīvotāju skaits samazinās. Netālajā pļavā starp ēkām ganās divi zirgi.

Šķērsojuši ceļu, kas ved no Priekules uz Vaiņodi, pa zemes ceļu dodamies tik taisni uz Mazgramzdas pusi. Ceļa malās manāmas gan lielākas, gan mazākas saimniecības, ganās kā vistas, tā govis. Ilze ik pa brīdim aizmin tālāk uz priekšu un tad gaida mani. Piedāvāju, ka viņa var mīt uz priekšu, tad braukt atpakaļ pie manis un tad atkal uz priekšu, lai nav jāstāv un jāsalst, bet šķiet, ka viņa ļoti labi īsina gaidīšanas laiku, skatoties jaunākos video ar māsas dēlu.

Pēc sparīga soļojuma un gana mierīga velobrauciena sasniedzam Mazgramzdu. Ja iepriekš ļoti bieži sastapām dzērves, tad Mazgramzdu var dēvēt par stārķu pilsētu, vai vismaz atbilstoši pārdēvēt tās galveno ielu, kurā ir manāmas trīs vai četras svēteļu ligzdas.

Ar prieku vērojam vietējo radošās izpausmes. Kāda māja ir nokrāsota košos un katrai sienai atšķirīgos toņos, pie citas māju nosaukumu tur divi koka zīļuki, savukārt, ezītim uzticēta pastkastīte. Žogus pie šīm mājām īsti nemana.

Košā Mazgramzdas apbūve

Gar Mazgramzdas stadionu – vietējo futbola laukumu – aizejam līdz informācijas dēlim, kas vēsta, ka te sākas dabas liegums “Ruņupes ieleja”. Apzināmies, ka pašvaldības iecerētās gājēju un velosipēdistu takas te vēl nebūs iekārtotas, bet tas neattur mūs doties lūkoties, ko Ruņa mums var piedāvāt.

Pie ieejas Ruņupes ielejā

Jau pie tilta pār Ruņas upi piestājam, jo tās akmeņainais krasts vilināt vilina mani nokāpt zemāk un to nofotografēt. Tad turpinām ceļu līdz nākamajam pagriezienam upes virzienā. Te jau ir manāms, cik augsts ir upes pretējais krasts, Ruņas krasti iekrāsoti maigā pavasara zaļumā un pretējā krastā redzamas sarkanu ķieģeļu mūra drupas. Mazliet paeju augšup pret straumi un secinu, ka šai posmā upes krasts varētu būt gana labi ejams, pat neskatoties uz taku un citu labiekārtojumu trūkumu. Cita lieta, vai kādā brīdī nebūtu pēkšņi jāraušas augšup visai stāvā krastā.

Ruņa

Kamēr abi ar Ilzi vērojam upi, ar “Rover” markas automašīnu piebrauc divi vecāki kungi. Abi izkāpj no mašīnas un vaicā, vai pētām upi. Atbildam, ka jā, un meklējam ceļu gar to un tad atpakaļ uz Mazgramzdu. Kungi min, ka augstāk pa upi sacentušies kaut kādi velosportisti, bet tie braukuši pretējā virzienā. Esot atrodams arī tilts pār upi.

Ruņa

Atvadāmies no abiem kungiem un izejam atpakaļ uz galvenā ceļa. Nolemjam, ka nākamajā pagriezienā pa kreisi atkal dosimies upes virzienā. Ruņas piekrastes meži zied koši. Redzamas gan baltas un zilas vizbulītes, gan citi pavasara ziedi.

Ruņas ieleja zied

Kādā brīdī mums garām pabrauc “Audi” un iegriežas pa kreisi mežā. Nolemjam, ka tas ir mūsu meklētais pagrieziens, un sekojam. No “Audi” izkāpj ģimene ar bērniem un suņiem, palūkojas uz Ruņu no augšas un, zariem brakšķot, dodas tālāk mežā. Arī mēs uzkavējamies šai vietā, kur no augstā krasta paveras lielisks skats uz Ruņas upi. Saprotu, ka esam sasnieguši vietu, kas arī iecerēto dabas taku plānā bija atzīmēta kā skatu punkts.

Skats uz Ruņu no augšas

Dodamies tālāk pa meža ceļu un atkal ieraugām ģimeni, kas izkāpa no “Audi”. Esam sasnieguši vietu, kur pār Ruņu ved neliels tiltiņš. Sasveicināmies ar ģimeni un piestājam uz tiltiņa, lai mazliet iestiprinātos. Kamēr vērojam upi, šurp pret straumi brien kāds spiningotājs. Pa tilta apakšu izspraukties gan tam grūti, jo to aizsprostojuši krituši vai bebru nograuzti koki, tomēr ar nelielu misēkli spiningotājs ir jau otrpus tiltam un turpina savu soļojumu pret straumi.

Uz tilta pār Ruņu

“Audi” ģimenīte mazliet pakāpjas augšup pretējā krastā un tad dodas atpakaļ uz savu automašīnu. Mēs nolemjam iet pa apli un raušamies augšup pretējā krastā, kur nonākam lauka malā. Iespējams, reiz te būs dabas taka, bet šobrīd taku radām paši. Gar lauka malu ejam uz vietu, kur redzama elektrolīnija un pavērsies skats uz Ruņu no augšas. Pārņemu Ilzes riteņa stumšanu, lai atvieglotu viņas ceļu, bet arī ar to Ilzei ir jāpacenšas, lai tiktu man līdzi.

Dodamies uz priekšu

Nogāzes mala, kur var palūkoties uz Ruņu, ir visai aizaugusi. Ilze izbiedē vietējo Lieldienu zaķi, kas aizsprūk pār lauku. Izejam cauri krūmājam un lejā ieraugām meklēto upi. Šis ir otrs punkts plānotajās dabas takās, kur paredzēts uz upi lūkoties no augšas.

Ruņa

Ceļu turpinām uz Mazgramzdu, kuras ēkas manāmas otrpus laukiem. Te pāri, te gar laukiem pamazām aizlīkumojam līdz jau iepriekš redzētajam Mazgramzdas futbola laukumam. Ilze, uzsākot braukt, tik tikko izvairās no vardes sabraukšanas. Kad pārliecinos, ka varde ir pie dzīvības, tieku pie foto ar abinieku.

Varde, kas izspruka sveikā

Maršruta dažādošanas nolūkos atpakaļ uz Priekuli dodamies pa autoceļu P114 Priekule – Lietuvas robeža. Līdz tam jānokļūst pa ceļu, kas sākas tieši aiz Mazgramzdas robežas un īpaši iepriecina Ilzi, jo piedāvā garu nobraucienu lejup.

Tikuši uz šosejas, nospraužam kursu uz “Miežiem”. Ilze sākotnēji brauc man nedaudz pa priekšu, tad pārvietojas uz ceļa pretējo malu. Satiksme uz šosejas nav īpaši intensīva, tomēr ik pa brīdim gadās pa kādam smagajam auto, kas sparīgi pabrauc garām un mēģina ar gaisa vilni notriekt no kājām.

Kad pieveikti 21,5km, esam “Miežos”, kur vīrs, kurš no rīta piegādāja Ilzei riteni, pavada savu mazo audžudēlu, kas uz neliela skrejriteņa vizinās pa pagalmu. Inārs piedāvā nākamajai reizei dot divus velosipēdus, lai arī es varu sēsties seglos.

Kad izejam atpakaļ uz ceļa, sazvanos ar Ingu no Priekules TIC, lai darītu zināmu, ka pēc dažiem kilometriem būsim Priekulē. Pa ceļam ieejam arī Priekules brāļu kapos, kas ir lielākie brāļu kapi Latvijā un kuros apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru. Brāļu kapu memoriālais ansamblis veidots pēc tēlnieces Pārslas Zaļkalnes, arhitekta Artūra Zoldnera un dendrologa Aivara Laša projekta.

Priekules brāļu kapi

Ieejot Priekulē, redzam autobusa pieturā sēžam kādu sievieti. Manas aizdomas top arvien lielākas, līdz apstiprinās brīdī, kad sieviete pasmaida, paņem savu “Mangaļi” ūdens pudelīti un ceļas mūs sagaidīt. Tā, protams, ir Inga no Priekules TIC, kas pieturā gaida nevis autobusu, bet mūs. Pārgājiena noslēgums kļūst par gida vadītu ekskursiju pa Priekuli.

Priekules Zviedru vārti

Apmeklējumu sākam ar Priekules Zviedru vārtiem. Šis valsts arhitektūras piemineklis tapis 17.gadsimtā. Caurbraucamie vārti veda uz Priekules muižas saimniecības pagalmu. Inga min dažādas versijas par to, kāpēc vārti tapuši. Viena no tām – aizsardzības mērķiem. Nav gan skaidrs, ko vieni paši vārti var aizsargāt. Cita versija – ka vārti kalpojuši muitas vajadzībām, jo Priekulē krustojušies svarīgi tirdzniecības ceļi. Vārtus rotā divu dzimtu ģerboņi – fon Korfu un fon Rēdernu. Nišās abās vārtu pusēs atradušās komiski krāsotas akmens sargu skulptūras, un bijis ticējums, ka tas, kurš nobučos skulptūras nabu, piedzīvos laimi. Skulptūras gan gājušas bojā Otrā pasaules kara laikā, kad Priekules pusē noritēja sīvas kaujas. Mūsdienās pie vārtiem atrodama viena no koka darināta sarga skulptūra, jo otra nav izturējusi laika zoba ciešo kodienu, kokam sadaloties. Inga piedāvā mums nobučot koka sarga nabu, bet no tā atsakāmies, tāpēc nākamā apmeklējuma vieta mums ir vārtos iebūvētā cietuma telpa. Stilizētajā cietuma telpā mūs sagaida kāds cietumnieks, kas, spriežot pēc pavisam kaulainā izskata, te ir aizmirsts.

Nedaudz aizmirsts cietumnieks

Tālāk Inga ved mūs uz pašu vārtu aili, kurā atrodami viņas darba augļi – Priekules baronu Korfu dzimtas koks no 15. līdz 20. gadsimtam. Inga ir ieguldījusi milzu darbu, lai atrastu informāciju par šo dzimtu, kas laika gaitā ir izplatījusies ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un citās valstīs. Kurzemes Korfu dzimtu aizsācis Nikolauss fon Korfs 15.gadsimtā, un turpmāk katrā Korfu paaudzē meklējams kāds Nikolauss, vēlāk Nikolajs. Korfi reiz nolēmuši, ka Priekules muižai jāpaliek dzimtas īpašumā, tāpēc mantot to drīkst tikai dzimtas vīrieši. Tas divas reizes radījis sarežģījumus, jo starp mirušā īpašnieka pēctečiem nav bijuši dēli, bet risinājums agrāk vai vēlāk rasts radu vidū, brālēnam apprecot muižas mantinieci. Ingas favorīts ir četrpadsmitais no Korfiem, kura laikā Priekulē tapa dzelzceļa līnija.

Priekules baronu Korfu dzimtas koks

Inga uzved mūs arī telpās vārtu augšā, kuras gan vēl gaida, kad kāds ķersies pie to remonta darbiem. Telpās reiz rīkotas arī mājamatnieku izstādes, bet to stāvoklis neļauj šādus pasākumus turpināt, un nu telpas atgādina nelielu noliktavu.

Kad Zviedru vārti izrādīti, Inga sazinās ar Priekules luterāņu baznīcas mācītāju par iespējām apmeklēt baznīcas torni un tad ved mūs tālāk uz kādreizējās Priekules muižas ēkas pusi, kurā šobrīd atrodas Priekules vidusskola. Pa ceļam ejam garām muižas skatu tornim, kura galā plīvo Latvijas karogs. Šis tornītis apmeklētājiem nav pieejams, jo, lai cik labi tas izskatās no ārpuses, ar tā iekšējo pasauli vēl jāstrādā.

Priekules muižas skatu tornis

Priekules muižas kungu ēka Otrajā pasaules karā tika gandrīz pilnībā iznīcināta, un pēc kara tā atjaunota jau savādākā izskatā, piemēram, mainot galveno kāpņu formu. Arī iekštelpas visticamāk atšķiras no muižas kādreizējā plānojuma. Uz muižas kāpnēm fotografējoties visi Priekules vidusskolas beidzēji. Arhitektūras pieminekļa statusu ēkai liedz neliela piebūve, kas tapusi vēlāk, lai ietilpinātu tolaik augošo skolēnu skaitu. Inga stāsta arī par uzņēmīgu cilvēku centieniem atjaunot pils dārzu, kas gan pirms vairākiem desmitiem gadu traģiski beigusies vairākiem skolas audzēkņiem, jo, rokot dārzā, tie trāpījuši uz Otrā pasaules kara lādiņa. Vēlāk izsaukti sapieri, lai spriestu, vai dārza teritorijā drīkst saimniekot. Neko sprādzienbīstamu nav atraduši, tomēr ieteikuši dārzu likt mierā. Vēlāk gan ideja par dārza atjaunošanu atkal guvusi jaunu sparu.

Priekules muižas ēka

Inga iesaka nekāpt virsū nekam, kas kustās. Sākumā samulstam par šo komentāru. Īpaši tad, kad zem Ilzes soļa sakustas kāpņu pakāpiena fragments. Izrādās, ka Inga runā par dzīvām būtnēm, jo parkā dzīvojot zalkši.

No parka dodamies uz Priekules slimnīcas pusi, kas reiz apkalpojusi visu Liepājas apkaimi. Tālāk soļojam uz Dambja ielu, kur vēlos uzmeklēt Dzirnavu ūdenskritumu. Pirms sasniedzam dambi, pamanu kādu mākslinieciski noformētu garāžu, kuras sienu rotā lidojošs Priekules Ikars, kā arī lidojoši dzīvnieki un dažādi priekšmeti. Arī garāžas ieejas sienu rotā lidojošu darbarīku tēli.

Priekules Ikars un citi lidojoši objekti

Pirms sasniedzam ūdenskritumu, kura troksni var dzirdēt jau pa gabalu, Inga vērš uzmanību uz plāksni, kas atrodas uz dambja apmales un ar tik tikko saredzamu uzrakstu vēsta, ka “Progress – dzīves likums”. Zem uzraksta gadskaitlis “1927” un iniciāļi “K.O.”. Šo uzrakstu esot atstājis Kārlis Ozols, kas 20.gadsimta 20. un 30.gados pārvaldījis Priekules muižu. 1940. gadā Kārlis Ozols apcietināts, un 1941.gadā Maskavā tam izpildīts nāvessods. Inga ir cītīgi pētījusi Kārļa Ozola dzīvesstāstu un ar siltumu atceras tikšanos ar viņa mazdēlu, kas bija atbraucis no ASV, lai apciemotu Priekuli.

Kāŗļa Ozola plāksne uz Priekules dambja

Tālāk dodamies uz Dzirnavu ūdenskritumu. Pašu dzirnavu te vairs nav, bet Virgas upīte joprojām gāžas lejā pa kādreizējo dzirnavu aizsprostu. Inga ieminas, ka mēs varot arī nokāpt lejā pie ūdenskrituma, un tas nav divreiz jāsaka, jo jau pirms tam ar skatienu meklēju, kur un kā labāk piekļūt upei. Nokāpju lejā nedaudz tālāk no ūdenskrituma, kamēr Ilze iemēģina nogāzi tieši pie tā. Pēkšņi Ilzi izbiedē zalktis, kurš gan, iespējams, nav mazāk izbijies par pēkšņo viesi. Zalktis nozūd dambja mūrī, dodot iespēju gan man, gan Ilzei mierīgi aplūkot krītošos ūdeņus.

Dzirnavu ūdenskritums

No ūdenskrituma soļojam uz Priekules luterāņu baznīcu, kur mācītājs mūs jau gaida. Baznīcas iekštelpas ir salīdzinoši nelielas. Savu tagadējo izskatu baznīca ieguvusi astoņpadsmitā gadsimta beigās, nopostīta Otrā pasaules kara laikā un atjaunota 20.gadsimta beigās. Baznīcēni sākotnēji bijuši atturīgi par baznīcas stikla durvīm, sakot, ka tas nu “kaut kāds lielveikals”, bet tad pieraduši un tagad novērtē iespēju ielūkoties baznīcā arī tad, kad tā slēgta. Mācītājs dod atļauju man un Ilzei uzkāpt baznīcas tornī, vien piesaka, ka logus nav ieteicams vērt vaļā, jo pēc ziemas tie vēl nav virināti, tāpēc nav zināms, cik droši tie turas savās vietās. Piekrītam, ka nebūtu skaisti uzmest kādam uz galvas baznīcas torņa loga rūti, un kāpjam augšup. Inga mums neseko, jo viņai esot bail no augstuma.

Priekules luterāņu baznīcā

Torņa augšā aplūkojam baznīcas zvanu, kā arī pieejam pie logiem, lai palūkotos uz Priekuli. Logi tiešām pēc ziemas vēl nav apkopti, to rūtis izrāda visu, ko ziema tām metusi virsū. Tā kā logus neveram, tad uzmeklēju caurspīdīgāko no rūtīm, lai tiktu pie vismaz vienas fotogrāfijas no torņa augšas. Ignorējam arī  mušu bara izmisīgās lūgšanas, cerot, ka izlaidīsim tās brīvībā. Palūkojamies uz Priekuli no visiem torņa logiem un kāpjam atkal lejup, kur Inga pavada laiku sarunā ar mācītāju.

Skats no Priekules luterāņu baznīcas torņa

Kad iznākam no baznīcas, Inga pastāsta par Priekules Ikaru. Priekules muižas kalējs esot nolēmis lidot pa gaisu, pagatavojis spārnus un meties lejup no baznīcas torņa. Kalējs nolidojis labu gabalu, bet daudzi viņa izdarību uzskatījuši par ķecerību, tāpēc kalējs vēlāk notverts un Grobiņā sadedzināts.

Izstaigājam baznīcas tuvumā esošos kapus, un Inga atzīstas, ka tai joprojām kremt, ka laikos, kad šeit bija atrodama virkne kapu plākšņu ar uzrakstiem, viņu tie nebija interesējuši tik ļoti, lai dokumentētu redzēto, bet nu, kad interese viņai ir, plāksnes ir zudušas. Arī lielākajai daļai čuguna krustu šeit “pieaugušas kājas”, un tie devušies uz netālo “Liepājas Metalurgu”. Inga arī atceras gadījumu, kad bija atrakts pa labi no baznīcas esošais barona Korfa kaps, un viņa ir droša, ka redzējusi barona apakšdelmu.

Inga un Ilze pie Priekules luterāņu baznīcas

Turpinām ceļu uz Priekules kultūras nama pusi, no kuras dzirdamas balsis. Inga min, ka tur notiek svētku pasākums. Kad tuvojamies kultūras namam, pie kura tiešām valda svētku kņada, Inga vērš mūsu uzmanību uz Mālkalnu kapu pusi, kuru tuvējā malā slejas dižkoks – varena, žuburota kļava.

Kļava Priekules Mālkalnu kapos

Dīķī pie kultūras nama peld gulbji, kā arī ir iedarbināta tajā esošā strūklaka. Inga ieminas, ka gulbji te ilgi nepaliks, jo tiem nepatīkot strūklakas radītais troksnis. Pīlēm gan strūklaka itin nemaz netraucējot.

Priekules dīķis

Ekskursiju Inga noslēdz ar stāstījumu par Priekules dzelzceļu, kura stratēģiskā nozīme ir bijis viens no iemesliem, kāpēc par Priekuli tik neganti cīnījušies kara laikā. Vēlāk dzelzceļš kalpojis smago sastāvu transportam no Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas, un Inga atceras, kā vilcieni drebinājuši tās dzīvesvietu.

Pateicamies Ingai par ekskursiju un atvadāmies. Iepriekš neplānoti, pārgājiena noslēgums pa Priekuli izvērties pilnvērtīgā ekskursijā, kurā uzzinājām ļoti daudz par pilsētas vēsturi. Šeit minētais, protams, ir tikai daļa no Ingas stāstījuma, tāpēc, ja vēlaties uzzināt ko vairāk par Priekuli, uzmeklējiet Ingu 😉 Veicam vēl apli ap dīķi un tad dodamies pāri dzelzceļam atpakaļ uz Priekules novada domes pusi, kur mūs jau gaida auto.

Priekules novadā esam nogājuši (viens no mums lielākoties nobraucis) 27,5 kilometrus. Esam atraduši Ķeru pilskalnu, iepazinuši apburošo Ruņas upi un izzinājuši Priekuli un tās vēsturi. Divu dienu piedzīvojums Leišmalītē noslēdzies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s