Nedaudz par iedvesmu

Viens no jautājumiem, ko ir gadījies saņemt no cilvēkiem, – kas iedvesmo kājām doties desmitiem kilometru. Īsā atbilde – šī zeme, tās vēsture, daba un kultūra, un cilvēki, kas te mīt.

Tā sirdi sildošā sajūta, kad aiz kārtējā ceļa līkuma ieraugi pakalnu, kurā lepni plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Aizgrābtība, kad stāvi skatu torņa augšā un tev apkārt plešas Latvijas priežu un egļu meži, saulē mirdz upes un ezeri un, iespējams, tālumā manāma arī jūra.

Braucot ar auto vai pat ar divriteni nevar tā saplūst ar apkārtni, kā to paveic kājāmgājēji. Tikai soli pa solim ejot uz priekšu, tu patiesi dzirdi visu, kas notiek tev apkārt – putnu dziesmas, zvēru balsis, koku lapu čaboņu un ūdens čalošanu. Tikai soļojot, tu patiesi redzi visu, kas notiek tev apkārt – kur aiz kokiem paslēpušās košas klintis, kur pāri ceļam savās gaitās aizlokās zalktis, kur, balto dibenu grozīdama, pļavā ganās stirna. Tikai nesteidzoties, tu vari sajust smaržas – ziedošu pļavu, mežu pēc lietus. Tādos brīžos patiesi sajūti, ka esi maza daļiņa no kā liela un skaista.

Tie, kas paši soļojuši, varēs apliecināt, kā atplaukst ceļā sastaptie cilvēki, kad uzzina, ka tu kājām esi pieveicis jau neskaitāmus kilometrus un pat negatavojies apstāties. Tādā brīdī tu lieliski sajūti, ka spēj dot pozitīvu emociju lādiņu vēl kādam.

Mirklis, kad tavs ceļabiedrs saprot, ka ir pārvarējis sevi, kā arī ieraudzījis daudz skaista, ko ikdienas steigā, pārvietojoties maršrutā starp darbu, veikalu un mājām, viennozīmīgi būtu palaidis garām.

Patiesā sirsnība, ko var sajust sastaptajos cilvēkos. Kāds ir gatavs dalīties stāstos, kur pats ir staigājis jaunībā vai, iespējams, vēl pavisam nesen. Kāds iesaka vēl kādu vietu, ko noteikti vajadzētu apmeklēt. Kāds ar smaidu pasniedz atkal uzpildītu ūdens pudeli.

Cilvēki, kas ar sirdi un dvēseli dara to, kas ir viņiem tuvs – iekopj laukus, audzina bērnus, nodarbojas ar amatniecību, vada veikaliņu vietā, kur vietējiem iedzīvotājiem ļoti tāls ceļš būtu jāmēro līdz kādam lielveikalam, rūpējas par to, lai netiktu aizmirsti tie, kas ir veidojuši mūsu valsti un tās kultūru, un ar prieku pastāsta, kā šeit reiz audzis, dzīvojis, strādājis kāds no mūsu priekštečiem.

Prieks, kad tu vari kādai ģimenei Līgatnes dabas takās parādīt, aiz kuriem krūmiem paslēpies alnis. Kad vari ieteikt tālāko ceļu kādam, kas, tāpat kā tu, ir nolēmis tuvāk iepazīt šo apkārtni. Kad vari ļaut kādam sajust, ka tas, ko viņš vai viņa dara ir patiesi svarīgs, vajadzīgs un novērtēts. Kad kāds uz lauku ceļa sastapts vīrs vai sieva pasmaida par tikko saņemto sveicienu no sveša puiša, kas ar mugursomu plecos soļo garām.

Tie ir brīži, kad pārliecinies, ka labā, patiesi sirsnīgā ir krietni vairāk, nekā reizēm var šķist, lasot aktuālākās ziņas interneta portālos. Un nav jābūt Ziemassvētkiem, lai liktu kādam justies labi, liktu smaidam atplaukt kādā sejā, liktu kādam sajust, ka viss nav tik drūmi, kā, iespējams, vēl pirms mirkļa ir licies.

Katrs pārgājiens noslēdzas ar fizisku nogurumu, bet vienlaikus neizsakāmi lielu pozitīvas enerģijas lādiņu, kas sasniegts, dodot kaut nedaudz gaišuma citiem un ar pateicību pieņemot to, ko citi ir gatavi tev dot.

Komentārs par “Nedaudz par iedvesmu”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s