Rīts atausis saulains, un, man sēžot vilcienā, kādā brīdī mazliet sarosās kreņķis, ka pirmās dienas gaišās stundas pavadu, lūkojoties uz apkārtni pa vagona logu. Viela pārdomām turpmākajiem pārgājieniem. Iespējams atsevišķos gadījumos var atrast autobusus, kas galamērķi sasniedz agrāk par vilcienu. Apļveida maršrutos arī auto var derēt. Paturu prātā pārdomu praktisko pusi, bet kreņķim lieku nomierināties. Ir taču skaidrs, ka pārgājiena sākums būs lielisks.
Vilciens uz Daugavpili šorīt pavisam pilns. Pagājušajā svētdienā bija padots dubulta garuma sastāvs, un tie, kas to vēlējās, varēja netraucēti sēdēt pa vienam. Šai sestdienas rītā sastāvs ir viens, un dažiem pasažieriem nākas pastāvēt kājās. Kamēr vēl gaidām Rīgā, konduktors ik pa brīdim izstaigā vilcienu un paziņo, cik brīvas vietas vēl saskaitījis. Daži ieminas par vēlmi sēdēt kopā, citi norāda uz to, ka virkni sēdvietu aizņēmušas somas. Pēdējās jau nu gan ir visai viegli kustināmas. Arī mana soma sākotnēji “sēž” man blakus, bet aši pārvietojas, kad kāds kungs izrāda vēlmi man pievienoties.
Vīrietis, kas sēž tieši aiz manis klepo tik sparīgi un bieži, ka pie sevis vēlos, kaut būtu aprīkots ar sejas masku, ar kādām var manīt dažus tūristus no Āzijas. Eju nu sazini, ar ko šis džentlmenis brokastīs cienā pārējos pasažierus.
Mans blakussēdētājs izkāpj Aizkrauklē, un es Koknesē varu iepriecināt kādu pāri, kas ir pacietīgi gaidījuši iespēju apsēsties un turpmāko ceļu var sēdēt blakus.
Kamēr stāvu pie vagona durvīm, gaidot vilciena apstāšanos un durvju atvēršanos, varu uzmanību pievērst konduktoram, kas stāv man aiz muguras, vai stop krānam. Izvēlos pēdējo. Šis ir vēl no vecās vilcienu paaudzes, un no kloķa uz leju stiepjas kas līdzīgs trubai. Hmm, nez, tā paraušana dod kādu signālu mašīnistam, vai uzreiz iedarbina bremzes? Pārdomas izkliedē durvju atvēršanās, un esmu nokļuvis rīta saules apspīdētā Koknesē.
Sākotnējais virziens sakrīt ar to, kā gāju pirms sešām dienām. Pa 1905.gada ielu soļoju Kokneses parka virzienā. Iegriežos arī “Elvītī”, lai uzpildītos ar puslitru ūdens. Pie kādas mājas mazas meitenes vizinās uz skrituļslidām, un šis skats liek smaidīt sievietei, kas tai brīdī nāk man pretī.
Kad sasniedzu 1905.gada ielas un Blaumaņa ielas krustojumu, griežos pa kreisi un soļoju Kokneses Evaņģēliski luteriskās baznīcas virzienā. Baznīca slejas pašā Daugavas krastā, un pie tās ir atrodama arī norāde uz Kokneses dabas taku. Baznīca šai vietā atrodas kopš 17.gadsimta, bet savu tagadējo izskatu ieguvusi 19.gadsimta beigās. Pirms dodos takā, izeju Daugavas krastā, lai palūkotos uz saulē mirdzošajiem upes ūdeņiem.
Posmā no baznīcas līdz Likteņdārzam takā ir tik viens īpaši izcelts apskates objekts – Helēnas upīte un tās ieteka Daugavā. Šobrīd Daugavas ūdeņi ir zemāki, tāpēc netālu Daugavas ūdenī un tā malā var manīt celmu rindu, kas palikusi no kokiem pēc Pļaviņu HES uzbūvēšanas un ūdenskrātuves izveidošanas 20.gadsimta sešdesmitajos gados.
Izejot uz garākas koka laipiņas, tās vidū sastopu divus puišus, kas bauda pavasara saulīti un kādu stiprāku dzērienu. Pasveicinu abus, tie atbild sveicienam un novēl jauku dienu. Jautājumu, vai konkrētie dzērieni ir piektdienas vakara noslēgums, vai sestdienas sākums, paturu pie sevis.
Tuvojoties Likteņdārzam, Daugavā var manīt gulbju baru. Kad sasniedzu Likteņdārza informācijas centru, kas nesezonas laikā ir slēgts, manu, ka vēl dažiem džentlmeņiem šai rītā ir interese par tautas dāvanu Latvijai tās simtgadē. Ieslidinu tam paredzētajā spraugā informācijas centra durvīs arī savu ziedojumu Likteņdārzam un dodos nelielā aplī pa to. Dārzs vēl joprojām ir tapšanas fāzē. Virkne objektu, piemēram, kalns, vēl gaida, kad iegūs to autoru paredzēto izskatu. Arī dārzā sastādītie koki, protams, ir salīdzinoši mazi, un atliek tikai iztēloties, kā Likteņdārzs izskatīsies pēc 50 un 100 gadiem, kad visi tajā stādītie koki būs sasnieguši briedumu.
Apli uzsāku Kokneses pilsdrupu virzienā, jo vēlos uz tām palūkoties no Likteņdārza terases. Kungi, ko manīju pie ieejas, ir devušies uz kādu citu pusi, tāpēc varu vienatnē izbaudīt rītu un apkārtni. Arī šeit var manīt ūdens putnus, kas plunčājas Daugavas ūdeņos. Aizsoļoju līdz terasei un mirkli pakavējos, lūkojoties uz pilsdrupām, kuras tuvāk iepazinu pagājušajā nedēļā, tad gar Daugavu soļoju uz amfiteātri.
Arī šeit var manīt, ka vēl nav tūrisma sezona. Daugavas ūdeņi pie amfiteātra pārpilni niedru un citu augu stiebriem. Iespējams, ka tos kāds izzvejos no ūdens vai vismaz iebikstīs atpakaļ straumē, bet pagaidām stiebri šūpojas viļņos. Amfiteātri aplūkoju kā no iekšpuses, tā ārpuses, bet tad dodos atpakaļ uz izeju, tā noslēdzot savu vairāk kā divus kilometrus garo pastaigu Likteņdārzā.
Tā kā tālāk nav atrodamas takas, kas vestu gar pašu Daugavu, eju ārā uz Daugavpils šoseju, gar kuru man jānosoļo nedaudz vairāk kā kilometrs līdz pagriezienam uz nākamo manis noskatīto objektu – Pastmuižas Velnakmeni. Jau no šosejas manu, kur lauka malā Daugavas krastā guļ šis akmens.
Vispirms gan pa koku aleju jāaiziet līdz “Kalnakroga Senču” mājām, tad jāpagriežas pa labi uz ko tādu, kas reiz, acīmredzot, bijis asfaltēts ceļš, bet nu jau daba pamazām gūst virsroku pār asfaltu. Kad sasniedzu Velnakmeni, netālajā aplokā esošais zirgs ļoti uzmanīgi pēta, kas ieradies pie tā saimniecības un ko tam te vajag.
Pastmuižas Velnakmens sastāv no divām daļām. Teika vēsta, ka Velns nesis akmeni, bet tad iedziedājies gailis, un akmens saplīsis divās daļās. Tā runā, ka šis Velnakmens ir viens no plašāk pazīstamajiem mitoloģiskajiem akmeņiem Latvijā.
No Velnakmens dodos atpakaļ uz “Kalnakroga Senčiem” pa jau minēto veco ceļu, bet tad tā vietā, lai atgrieztos uz šosejas pa ceļu, pa kuru atnācu, izvēlos tā turpinājumu, kas uz šoseju ved slīpi gar “Kalnakrogu” – ēku, kurā, spriežot pēc tās uzbūves, visticamāk tiešām reiz atradies krogs, bet nu tā sadalīta dzīvokļos – un lielākām un mazākām saimniecībām. Pie “Senčiem” mani sveic mans pirmais tauriņš šogad. Dzeltenos spārnus vicinot, tas lidinās man pa priekšu. Savukārt, pie “Kalnakroga” mani pārsteidz kundze uz divriteņa, kas klusi un nemanāmi ir mani panākusi. Nedaudz satrūkstos, bet tad dodu kundzei labu rītu. “Kalnavotu” saimnieki vareni attīstījuši savu saimniecību. Manāma jauna lauksaimniecības tehnika un graudu glabātuves, kā arī Daugavas krastā top kas kempinga mājiņām līdzīgs.
Kad esmu atgriezies pie šosejas, pa to man garām aiztrauc vēl viens pavasara vēstnesis – laiva. Protams, laivas nemēdz pašas pārvietoties pa šosejām. Šai gadījumā tā ir piestiprināta uz kāda džipa jumta. Ļaudis atklāj arī laivošanas sezonu.
Gar šoseju man jānoiet aptuveni divarpus kilometri līdz pagriezienam uz Rīteru ciemu. Pa kreisi no manis aiz kokiem vīd Rīteru karjers. Ik pa brīdim kāda lielāka kravas mašīna pamanās ar pamatīgu gaisa vilni aizsist manu elpu. Paldies tiem šoferiem, kas brīžos, kad tas ir iespējams, izvēlas braukt pa šosejas vidu, tā pasaudzējot vientuļo gājēju. Toties, kad garām aiztrauc motocikls, rodas sajūta, ka pārējie autobraucēji nav pamanījuši, ka apdzīvota vieta jau aiz muguras. Tik liela ir ātruma starpība. Kad kopumā esmu nogājis jau divpadsmit kilometrus, šķērsoju novadu robežu un esmu nokļuvis Pļaviņu novadā. Vēl aptuveni kilometrs, un es dodos iekšā Rīteros.
Rīteros ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu ir veikti ūdenssaimniecības uzlabošanas darbi, un, protams, kā tas itin bieži gadās manos pārgājienos, man ir lieliska iespēja soļot garām jaunajām ūdens attīrīšanas iekārtām. Drīz jau nevarēšu vairs saskaitīt, cik pilsētu, pilsētiņu un ciemu ūdens attīrīšanas iekārtas būšu manījis savās gaitās. Tāpat kā mani, arī ūdens attīrīšanas iekārtas saista lielāki un mazāki ūdeņi – upes, jūra, kur nonāk jau attīrītais ūdens.
Sākotnēji soļoju pa zemes ceļu. Kādā brīdī man pretī brauc auto ar diviem kungiem tajā, bet abi neizrāda interesi par to, kurp es dodos. Netālu no “Plieniem” pa ko takai līdzīgu eju nost no ceļa un tuvāk Rīterupītes ūdeņiem, jo tepat tuvumā meklējams Rīteru dolomīta atsegums. Ja žogs beidzas tieši tik tālu no upes, lai radītu sajūtu, ka man te atvēlēta tauvas josla, tad “Plienu” ēka gan ir pašā ūdens malā, un man nākas iet tai garām pa pagalmu. Izskatās gan, ka “Plieni” drīzāk ir vasaras atpūtas mītne, nevis visu gadu lietojama dzīvojamā ēka. Netālu manu arī kādas lielākas, no akmens celtas ēkas drupas.
Esmu sasniedzis vietu, kur, spriežot pēc manā rīcībā esošajām kartēm, meklējams atsegums, un sāku lūkoties pēc iespējām nokāpt zemāk. Atrodu vietu, kur krastā augošie koki ir gana uzticami, lai paļautos, ka tie noturēs manu svaru, un es raušos lejup uz Daugavas malu. Gan uz vienu, gan otru pusi ieraugu dolomīta atsegumus. Tie šeit ir salīdzinoši zemi – plus mīnus metrs, bet prieku tas nemazina. Daugavas krasts šeit arī nosēts lielākām un mazākām dolomīta atlūzām. Dokumentēju atradumu un sāku lūkot pēc ceļa turpinājuma.
Kā saziņā ar Klintaines pagasta pārvaldes vadītājas aizvietotāju ir noskaidrojusi Zaiga no Pļaviņu novada TIC, no Rīteru atseguma līdz Klintaines dabas liegumam “gar Daugavas malu pa mežiņiem varot iziet (kaut gan neviens nav gājis), nekādiem strupceļiem nevajadzētu būt”. Ja neviens nav gājis, man ir lieliska iespēja izpētīt šo ceļu, jo uz šoseju atgriezties nu itin nemaz nekāroju.
Uzrāpjos atpakaļ krastā. Arī otrā pusē “Plienu” žogā ir atstāts robs, kas ļauj mierīgi paiet garām šim īpašumam. Virzos uz priekšu gar Daugavas krastu līdz atduros pret zaļu žogu, kas iejož, šķiet, “Asarīšu” mājas un ir novilkts līdz pat pēdējam kokam, kas vēl vairāk vai mazāk taisni aug Daugavas krastā. Tad nu atkal meklēju ceļu lejup pie upes. Man veicas, ka ūdens līmenis Daugavā ir salīdzinoši zems, jo viss liecina, ka mēdz būt periodi, kad krastmala, pa kuru dodos tālāk, ir paslēpta zem ūdens. Tādos brīžos šis posms kājāmgājējiem visticamāk nav pieejams.
Mans ceļš te rotāts visai prāviem ledus gabaliem, kas vēl piekrastē paslēpušies no saules, kā arī vietām to aizšķērso pa kādam kritušam kokam, kam jāpārkāpj pāri, bet kopumā visai raiti virzos uz priekšu. Vairs nemeklēju takas augstāk krastā, bet virknei saimniecību paeju garām gar Daugavas ūdens līniju.
Vēlāk krasts kļūst lēzenāks, parādās niedru lauki un pļavas. Viena no pļavām norobežota ar stiepli. To, vai pa to plūst elektriskā strāva nenoskaidroju, jo ir atstāts gana daudz vietas, kur šim nožogojumam droši paiet garām. Seko gājiens gar vēl vienu, šoreiz nenorobežotu pļavu, kā arī pa Daugavas gultnes akmeņiem līdz vietai, kur Daugavas pretējā krastā reiz slējās Staburags, ko nu paslēpuši Daugavas ūdeņi. Daugavas labajā krastā šo vietu dēvē par “Staburaga ceļu”, un te ir arī atpūtas vieta pie upes. Par vietas popularitāti liecina arī atkritumu kaudze, kas piepilda un arī no ārpuses ieskauj tiem paredzēto konteineru. Nevienu cilvēku šai rītā gan nemana.
Daugavā redzu tikai gulbjus, no Staburaga, protams, ne miņas. Kad ceļa turpinājumam izvēlos Staburaga ceļu, drīz atduros pret barjeru, kas norobežo to, kā arī norādi, ka šai privātīpašumā tiek veikta video novērošana. Man, protams, skola jau rokā. Atrodu celiņu, kas izved pie Daugavas, un atkal eju pa smiltīm un akmeņiem. Krastā esošajās mājās ne suņi, ne saimnieki neizrāda, ka būtu mani pamanījuši un tiem būtu kādi iebildumi pret manu pastaigu.
Kad aiz muguras jau astoņpadsmit pārgājiena kilometri, nonāku vietā, kur māju upes krastā nav, bet nav arī iespēju iet gar pašu upi, tā kā atliek vien doties augšup upes krastā. Šeit pat vietumis var manīt ko takai līdzīgu. Ik pa brīdim jāpaiet nostāk no Daugavas, jo krastu pāršķel mazas graviņas. Šķērsoju arī nelielas kailcirtes vietu, kas gan nav skārusi pašā Daugavas krastā esošo kokus. Šķiet, ka saimnieki te izvēlējušies sakopt savu īpašumu.
Daugava dāsni atlīdzina par manu uzticēšanos tās krastam. Skati uz saulē mirdzošajiem ūdeņiem, stāvajiem krastiem un kokiem tajos ir lieliski. Vietumis gan krasti ir manāmi nogruvuši. Tādās vietās pārvietojos piesardzīgāk, lai nenokūleņoju lejā kopā ar vēl kādu krasta fragmentu. Daba sagādā arī dažādus mazos prieciņus, piemēram, kadiķogas un ko pamatīgai piepei līdzīgu.
Atrodu vietu, kur krastu rotā atsegumi. Tiem gan nav īpaša vārda, vai vismaz man tāds nav zināms, bet tas nemazina to skaistumu. Lēciens ar somu uz muguras uz akmeņiem Daugavas malā gan sanāk tāds smagnējs, bet ir to vērts. Atpakaļ augšup nokļūstu, pieturoties un pievelkoties pie kokiem, ar ko apaudzis krasts.
Kad sasniedzu vietu, kur varētu būt meklējams Avotiņkalns, kas ir sens pilskalns, kāpju augstāk krastā un dodos meklēt. Jāsaka gan, ka nav manā rīcībā precīzas kalna atrašanās vietas, tāpēc netieku gudrs, vai tas ir kalns, kuru nupat šķērsoju, kāpjot augšup no Daugavas, vai kalns, kas slejas manā priekšā esošā izcirtuma otrā malā. Pakalnu šai apkārtnē daudz, un man vēl tāls ceļš ejams, tāpēc nolemju vairāk laika Avotiņkalna meklējumiem neveltīt un turpināt ceļu uz Klintaini.
Kādu gabalu gar Daugavas krastu augšup no Avotiņkalna ir vairākas atpūtas vietas. Vienā no tām diviem kokiem šķērsām novilkts tik garš trešais, ka, šķiet, tur var veselas futbola komandas formas izžāvēt. Diemžēl jāsaka, ka ne visiem atpūtas cienītājiem pieticis spēka aiznest līdzi atkritumus, ko tie radījuši atpūtas vietās.
Kā nojaušot, ko es vēl neesmu izbaudījis, drīz Daugavas krasts man piedāvā kārtīgus brikšņus. Virziens gan man ir zināms, tā kā laužos vien brikšņos iekšā. Neesmu arī pirmais, kas te iegriežas, jo daudzi koki iezīmēti, iespējams, ciršanas vajadzībām.
Te pēkšņi manu ceļa laušanu aptur ūdens. Nezinu, vai to var dēvēt par upīti, bet tek tā no “Rīteru dolomīta” karjera puses. Vispirms novērtēju iespējas šķērsot šo šķērsli sausām kājām, bet krasti ir pārāk tālu viens no otra un ieslīpi, savukārt manas tāllēcēja prasmes, jo īpaši ar somu uz muguras, vēl tikai tiecas uz olimpiskām kvalitātēm, tāpēc domu par lēcienu metu pie malas. Nav redzami arī ūdenim šķērsām krituši koki. Palūkojos, ko man var piedāvāt mežs, bet tuvumā neatrodu neko, kas varētu kalpot par laipiņu. Kamēr pētu apkārtni kāds īpaši nelāgi noskaņots krūms man pamatīgi iešauj pa roku, kas drīz top rotāta sarkanām asins lāsēm.
Noslauku no rokas asinis un gatavojos brist. Ūdens te nav īpaši dziļš, redzu arī vietu, kur cilvēki un/vai dzīvnieki ir gājuši pāri. Noauju zābakus, novelku zeķes, uzrotu bikšu staras un kāpju tik iekšā. Gultne ir mīksta, tāpēc kājas nedaudz iegrimst, bet aukstais ūdens patīkami veldzē no soļojuma nogurušās kājas. Šāda procedūra būtu lieliska pārgājiena noslēgumā.
Dvieli līdzi neesmu paķēris, tāpēc kāju apslaucīšanai izlīdzos ar papīra kabatlakatiņiem, ko pēc tam iestūķēju kabatā nešanai līdz tuvākajai atkritumu tvertnei. Dodos atkal iekšā mežā, un kājas vēl labu brīdi izbauda sajūtas, ko sniedza aukstais ūdens.
Laužot ceļu uz priekšu pēkšņi aiz kokiem pamanu ēkas aprises. Lai neieskrietu kāda dzīvojamajā istabā, mainu kursu pa labi uz Daugavas krastu. Pie mājas sastopu saimniekus – vīrieti un sievieti, ko sveicinu un ieminos, ka es tik garām paiešu. Vīrs jautā, vai es zivis meklēju, uz ko viņa dzīvesbiedre uzreiz reaģē ar: “Viņš jau nemakšķerē.” Apstiprinu, ka esmu soļotājs, nevis makšķernieks. Tad vīrs jautā, no kurienes es nākdams. Kad saku, ka no Kokneses, vīrs tik nosaka: “Oi!”.
Tā kā redzu, ka arī tālāk uz priekšu krastā redzama ēka, pavaicāju sastaptajiem ļaudīm, kā tie ieteiktu nokļūt Klintainē. Vīrs rekomendē doties uz ceļu, kas ir nedaudz nostāk no upes, jo uz priekšu gar krastu es neiziešot.
Palūkojos norādītajā virzienā, ieskatos arī, ko navigācija saka, un, kad ieraugu ko ceļam līdzīgu kartē, kā arī pazīmes, kas liecina par ceļu dabā, eju pa taisno pāri laukam, lai ātrāk sasniegtu to. Ja sākotnēji ceļš ir klāts ar zāli, tad aiz privātīpašuma, kuru iepriekš manīju upes krastā, tas jau pārvēršas par labi iebrauktu zemes ceļu. Virzos pa to, šķērsoju nelielu upīti un tad griežos pa labi uz ceļu, kas ved iekšā Klintaines dabas liegumā.
Mežs patīkami atvēsina. Var manīt, ka pa šo ceļu mēdz pārvietoties arī pa kādam auto. Riepu nospiedumi šķiet visai svaigi. Uzmeklēju bildi, kuru man sagatavoja Alda no Dabas aizsardzības pārvaldes, lai nepalaistu garām kādu no apskates objektiem.
Sākotnēji virzos uz Klintaines rietumu stūri, kur meklējami klinšu atsegumi. Sastopu Aldas pieminēto norādi par privātīpašumu. Tā kā biju iedrošināts, ka šķērslis paredzēts autobraucējiem, nevis kājāmgājējiem, dodos uz priekšu, neskatoties uz to, ka zīmē nosvītrots arī melns cilvēciņa siluets.
Kad pamanu robu krastā, dodos turp un raušos lejup. Saules gaismā, ar zilajām debesīm un Daugavas ūdeņiem fonā Klintaines klintis izskatās satriecoši. Iemūžinu skatu uz vienu pusi, tad uz otru, tad paeju nedaudz uz priekšu, lai pārliecinātos, ka viss labākais tiek apskatīts. Kad atgriežos krastā, pamanu arī privātīpašuma celtnes, kur gan nemana nevienu dzīvu radību. Pašā Klintaines dabas lieguma rietumu smailē uzbūvēta neliela platforma, kur uz mirkli apstājos, lai nobaudītu pāris krūzītes karstas tējas.
Pēc tējas dzeršanas nolemju, ka ceļu turpināšu gar pašu upes krastu. Alda ceļu ir zīmējusi tālāk no upes, bet arī šeit var manīt ko takai līdzīgu. Regulāri gan nākas izvairīties no koku zariem, kas ir noliekušies pār taku. Vietumis krastmala ir tā iegrimusi, it kā dolomīts būtu izvietots tikai gar upes krastu, gluži kā nocietinājuma mūris. Šur un tur jau var manīt pa kādam zilās vizbulītes ziedam. Arī tauriņi steidz sevi parādīt.
Klintaines dabas liegumā var atrast arī atpūtas vietas. Vienā no tādām pat galds ir saklāts, gaidot atpūtniekus. Sastopu kādu puisi, kas nāk pretī. Somas uz muguras gan tam nav. Iespējams, vienkārši vēlas atpūsties. Vietumis aug kociņi ar sarkanām ogām un dzelkšņainiem zariem, tāpēc bieži nākas koncentrēties uz to, kuru zaru atkal jāpavelk nostāk, tā vietā, lai priecātos par apkārtni, jo ir jau gana asiņu šodien izliets.
Lai arī Alda ir atzīmējusi Klintaines dižozola atrašanās vietu pie neliela līcīša, man tomēr izdodas paskriet tam garām. Pamanu kādu citu prāvu koku, bet tas neatbilst Aldas minētajam, ka ozols ir “ieaudzis”, kā arī gluži nelīdzinās kokam, ko var apskatīt Aldas sūtītajā bildē. Labs iemesls Klintaines dabas liegumā iegriezties vēl kādu reizi. Aldas ieteikums ir maijs, kad vizbuļu un citu puķu ziedēšana notiek pilnā sparā.
Kad sasniedzu Maltupītes ieteku Daugavā, esmu izgājis cauri visam Klintaines dabas liegumam. Vai no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas liegumam var aiziet kājām gar Daugavu? Jā, var. Vismaz tad, kad Daugavā ūdens līmenis zemāks. Vai tas ir “plaša patēriņa” maršruts? Noteikti nē. Vai bija vērts iet? O, jā, viennozīmīgi!
Vēl gan šai pusei ir, ko man piedāvāt. Uzmeklēju pie “Gravmalu” mājām, netālu no Klintaines ciema esošo karsta piltuvi, kur Maltupīte nozūd pazemē. Tad gan atvados no Klintaines un pa 2011.gadā SIA “A. A. Mežmalas” radīto velotūrisma, nūjošanas un slēpošanas maršrutu dodos uz zemes strēli, kas atdala Klintaines karjeru no Daugavas. Kā jau ierasts, kur tas iespējams, turos pa gabalu no Daugavpils šosejas.
Ceļš starp Daugavu un karjeru ir visai slapjš un vietām izteikti dubļains. Velobraucēji šeit var pamatīgi nošķiesties ar dubļiem. Arī manas zābakos tērptās kājas ik pa brīdim sper platāku soli, nekā es esmu vēlējies, tomēr veiksmīgi izvairos no apsēšanās dubļos. Saule ir paslēpusies aiz mākoņiem, un tā arī līdz dienas beigām vairs neparādās. Kad esmu jau sasniedzis karjera viņu galu, pamanu vairākas automašīnas. Kāds vīrietis satiek mani un vaicā: “Nu kā?”. Tā kā neticu, ka viņš zina par manu pārgājienu, lūdzu precizēt uzdoto jautājumu ar: “Kā nu kā?”. “Nespiningoji?” vīrietis precizē. “Nē, soļoju,” es atbildu. Vīrietis iesēžas baltā Dodge džipā un pamet makšķerēšanas vietu, savukārt, es dodos apskatīt Oliņkalna salu.
Lai sasniegtu vietu, kur skatāms Oliņkalns, jāiet caur kempinga “Labais krasts” teritoriju. Arī šeit vēl viss kluss, bet gan drīz sāksies rosība arī šādās atpūtas vietās. Oliņkalns, ir ne tikai sens pilskalns, bet ar 20 m augstu dolomītu sienu (Andreja klints) bija pirmā treniņu un sacensību vieta latviešu alpīnistiem. Šobrīd gan lielāko tā daļu slēpj Daugavas ūdeņi, un virs ūdens redzama tikai neliela sala.
No Oliņkalna mans ceļš ved uz Daugavpils šosejas otrā pusē esošajiem Stukmaņiem, kur atrodas arī Klintaines pagasta pārvalde, kuras ēka gan šķiet visai klusa, kā jau tas pienākas sestdienā.
Stukmaņos vēlos apskatīt 17.-18.gs. celto muižu, bet tā ir privātīpašums, tāpēc apskatāma tikai no ārpuses. Muižas apkārtnē manāmas vairāku vecu ēku drupas, kas, iespējams, arī reiz piederējušas pie muižas kompleksa. Netālu no muižas bariņš vīru cītīgi zāģē malku.
Maršruts izved ārā uz Daugavpils šoseju pie “Liepkalnu” maiznīcas un veikala, kur nolemju parūpēties par šķidruma daudzumu organismā. Rindā gan trāpu aiz kāda pāra, kas iepērk gardās “Liepkalnu” bulciņas un citus našķus, tomēr pienāk arī mana rinda, un tieku pie “Mangaļu” dzēriena pudeles, ko uzreiz pēc iegādes arī iztukšoju.
Vairs atlicis pārgājiena noslēdzošais posms – Pļaviņu pilsēta. Uz to gan sākotnēji dodos nevis pa lielo ceļu, bet pa netālu esošo mazāko – Pēterakmens ielu, jo tur meklējams Stukmaņu Pētera akmens – senākais datētais robežakmens Latvijā. Prāvais akmens atrodas ceļa malā, uz tā virsmas redzami vairāki iekalumi.
Pēterakmens iela izved atpakaļ uz lielceļa, un pēc 37,5 noietiem kilometriem es iesoļoju Pļaviņās. Tepat blakus Rīgas ielai atrodas visai industriāls komplekss, no kura, neskatoties uz paziņojumiem, ka iepērk malku un pārdod granulas, vēdī nevis kokam, bet drīzāk naftas produktiem raksturīgs aromāts. Šķiet, ka teritorija tiek izmantota visdažādākajiem mērķiem.
Rīgas ielas asfalta segums ir atjaunots, bet trotuāri vēl ir tapšanas stadijā, tāpēc brīžiem eju nevis pa trotuāram sagatavoto joslu, bet takām, kuras paralēli tam pirms manis ieminuši un ar velosipēdiem iebraukuši vietējie iedzīvotāji. Pie kādas ēkas bariņš bērnu cītīgi sauc Reini, kas kāda iemesla dēļ ir pārskrējis uz ielas otru pusi.
Sasniedzu vietu, kur sākas Pļaviņu aizsargdambis un soļoju pa šķietami nesen izveidoto gājēju un velosipēdistu celiņu gar to. Ik pa brīdim gan izmetu kādu līkumu, jo blakus celiņam izvietots plosta modelis un apraksti par Pļaviņu novada plostnieku mantojumu, kā arī netālu manāmas divas baznīcas. Pļaviņu Svētā Pētera baznīca ir celta 20.gadsimta sākumā, bet man īpaši neparasta liekas Pļaviņu katoļu baznīca, kas tapusi 2007.gadā, jo ēka gluži neatgādina baznīcām raksturīgās celtnes. Ja noņemtu torni, es drīzāk minētu, ka tas ir krogs vai kāda saimniecības ēka. Rodas interese rast atbildi par baznīcas izskatu, un noskaidroju, ka tā tapusi, pārbūvējot vecu noliktavu. Turpinot ceļu, pie veikala “Oāze” pamanu jau pazīstamo, balto Dodge. Īpašnieku gan nekur tuvumā nemana.
Nākamais manā apskates objektu sarakstā ir Skanstupītes ūdenskritums, bet redzu, ka dienas gaisma pamazām sāk zust (Ak, tās pāris stundas, ko zaudēju no rīta!), kā arī līdz ūdenskritumam un atpakaļ līdz dzelzceļa stacijai ir attālums, kas neļauj viennozīmīgi spriest, ka paspēšu uz priekšpēdējo vilcienu uz Rīgu. Kopā jāpieveic vairāk kā pieci kilometri, līdz noskatītajam vilcienam atlikusi stunda.
Nolemju, ka pēc priekšpēdējā vilciena vēl ir arī pēdējais, tā kā risks nakšņot Pļaviņās nav liels, un ieslēdzu maksimālo ātrumu. Nu jau vairs nav jātaupa spēki. Lai arī galvenie pieturas punkti ir ūdenskritums un stacija, pa ceļam brīžiem apstājos, lai piefiksētu dažādus interesantus objektus – pavasarīgus rotājumus ar putniņu tēliem, gleznas vai foto rāmi ar uzrakstu “Pļaviņas” un citus. Aprakstu par Lorelejas klinti gan tikai nofotografēju, jo, pieejot pie paša Daugavas krasta, secinu, ka pati klints te nav manāma. Daudz skaistu dabas pieminekļu ir aprijuši Pļaviņu HES ūdenskrātuves ūdeņi.
Kad sadzirdu ūdenskrituma troksni, ir jau iestājusies krēsla, tomēr nokāpju pie Skanstupītes, lai aplūkotu un nofotografētu augstāko neappludināto ūdenskritumu Daugavas svītas iežos.
Pēc ūdenskrituma apskates izeju uz Daugavas ielas un sāku finiša spurtu. Līdz vilcienam aptuveni pusstunda, un man jānoiet 2,7 kilometri. Pat šo lidojumu uz mirkli aptur kāda maza upīte ar ūdenskritumiņu, kas manāma starp mājām, bet tad gan ar pilnu jaudu uz finišu.
Stacijā ierodos divpadsmit minūtes pirms vilciena pienākšanas. Mugura gan ir pavisam slapja. Nedaudz vairāk kā deviņās stundās noieti 45,8 kilometri. Prieks, ka lielāko daļu maršruta esmu veicis gar pašu Daugavas krastu.
Pie stacijas ar vēl dažiem pasažieriem uzspēlējam spēli “A no kura perona atiet vilciens?”. Vispirms kāds vīrietis ar šo jautājumu vēršas pie manis, uz ko norādu, ka pats te esmu pirmoreiz, bet loģika teiktu, ka no otrā. Vīrietis turpina šo pašu spēli arī ar citiem pasažieriem. Kāds puisis nodemonstrē savas zināšanas par zaļo, sarkano un zilo signālu. Arī tie liecina, ka mums jāiet uz otro peronu. Ejam un pa ceļam smejam, ka tagad citi skatās uz mums, kā uz lielajiem zinātājiem, un pat nenojauš, ka tas ir tikai loģiski pamatots minējums.
Mūsu domu gājiens gan izrādās pareizs, un īsi pēc 18:30 visi kāpjam vilcienā, lai dotos uz Rīgas pusi. Šoreiz vilciens visai tukšs, tāpēc izmantoju iespēju pie sausas drēbju kārtas tikt turpat vagonā. Tuvumā nav neviena, kam tas varētu traucēt. Arī konduktore uz biļešu pārbaudi ierodas pēc laba brīža, kad jau jūtos pavisam omulīgi un gatavojos iedzert vēl kādu krūzīti tējas.
Kādā no stacijām iekāpj jauniešu pārītis. Puisim velosipēds, bet meitenei sarkans dāvanu maisiņš. Ir lieliski, ka iepakojuma materiāli tiek izmantoti atkārtoti, un uzraksts uz maisiņa “Priecīgus Ziemassvētkus!” liek pasmaidīt pat ļoti nogurušam cilvēkam.
“Pasažieru vilciena” informatore, kas ierakstā paziņo stacijas, ir apguvusi uzstāšanos kanonā. Vairākas stacijas tiek pieteiktas dubulti, pie tam atkārtojumam sākoties, kad pirmais teksts vēl nav pabeigts. Interesanti, kas rada šādu efektu?
Rīgā izkāpju 18:16 un pārsēžos tā paša perona otrā pusē esošajā vilcienā, kas pēc mirkļa dosies Jelgavas virzienā. Piedzīvojums noslēdzies.
30.martā sākas “Stirnu buka” sezona, tā kā šoreiz nedēļas nogales pārgājiena vietā būs skrējiens. Iespējams, taps kāds rakstiņš arī par to. Redzēsim. Bet nākamo pārgājienu plānoju uz aprīļa pirmo nedēļas nogali.
Indulis raksta 