26.05.2019. No Salacgrīvas uz Ainažiem ar skrējienu pa vidu

Pelēkā svētdienas rītā pamostos vēl pirms modinātāja, kuram bija paredzēts mani modināt 7:00. “Family House Room” saimnieki, šķiet, vēl guļ. Katrā ziņā rosību nemana. Sakravāju savas mantas un dodos pelēcīgās rītausmas izgaismotajās Salacgrīvas ielās.

Pa Smiltenes ielu aizeju līdz Krasta ielai, kas ved gar Salacas kreiso krastu. Pret šo upi man joprojām daudz siltu jūtu kopš pagājušā gada pārgājiena visā tās garumā. Manā sirdī gan tā iekrita vēl senāk. Šķiet, pirms gadiem 18, kad piedalījos savas dzīves pirmajā laivu braucienā.

Rīts ir pavēss. Smiltenes ielas galā upes krastā apsēdusies kāda sieviete, kas arī, iespējams, iecienījusi agras pastaigas. Ejot pa Krasta ielu, šur un tur manu sarkanbaltās lentas, kas iezīmē šīs dienas Amber Race sacensību trasi. Es gan šeit neskriešu, jo mans 9 kilometru skrējiens atpakaļ uz Kuivižiem pagriezīsies vēl pirms tilta pār Salacu.

Upes krastos un tai blakus esošo māju dārzos zied ceriņi. Šur un tur starp jau sirmām pūkām klātām pieneņu galvām var manīt arī jaunās – dzeltenās. Salaca mierīgi veļ savus ūdeņus uz netālo jūru.

Salaca Salacgrīvā

Pārgājis pāri tiltam, nesteidzos vis uz Kuivižiem, bet izmetu nelielu līkumu, jo līdz manam startam sacensībās vēl vairākas stundas. Vispirms aplūkoju Lielsalacas Evaņģēliski luterisko baznīcu, kas celta kā koka baznīca 1777.gadā, astoņdesmit gadus vēlāk apmūrēta, bet vēl pēc kāda laika pārbūvēta.

Lielsalacas Evaņģēliski luteriskā baznīca

Turpat netālu no baznīcas Salacas labajā krastā slejas arī Salacas pilskalns, kurā vispirms atradusies seno līvu pils, bet vēlāk tās vietā tapusi Rīgas arhibīskapijas mūra pils, kas nopostīta 18.gadsimta sākumā un vairs nav atjaunota. Kamēr pa kāpnītēm, kuras arī rotātas trases marķējumiem, kāpju pilskalnā, tuvējo māju sargs sirsnīgi rej uz mani. No pilskalna palūkojos uz tiltu pār Salacu un tad ar nelielu līkumu dodos atpakaļ lejā.

Skats no Salacas pilskalna

Savu agrā rīta ekskursiju pa Salacgrīvu turpinu Salacas promenādē. Pie kāpnītēm, kas ved lejup uz promenādi, slejas veca koka ēka, kuras sētu klāj zvejas tīkli. Sētas spilgtākais akcents ir koši sarkana plāksnīte ar uzrakstu “Privātīpašums”.

Koka nams Salacas krastā

Promenādes sākumu uzreiz aiz tilta rotā “Slavas aleja” – bronzā lieti Positivus festivāla mākslinieku plaukstu nospiedumi. Aleja atklāta pirms trim gadiem, un nu te var apskatīt, šķiet, vismaz 14 bronzas atlējumus.

“Slavas aleja”

Salacgrīvas bāka, kas paceļas Salacas labajā krastā, nu pilda vairs tikai satikšanās vietas funkciju. Arī soliņos, uz kuriem var apsēsties tie, kas satikušies pie bākas, iestrādāts Salacgrīvas vārds. Vakar te notikušās ballītes vietā nu valda klusums, un tiek novāktas vēl pēdējās liecības par pasākumu.

Salacgrīvas bāka

No promenādes aizsoļoju līdz Pērnavas ielai, pa kuru tad dodos tālāk Kuivižu virzienā. Pa ceļam pamanu un pasveicinu kādu puisi, kas brauc uz divriteņa un marķē skrējiena trasi ar sarkanbalto lentu. Šie marķējumi būs jāņem vērā arī man, jo nu jau esmu vietā, kur skries arī 9 kilometru taku skrējiena dalībnieki.

Starp Pērnavas un Viļņu ielām atrodas 1986.gadā atklātā piemiņas vieta, kas veltīta Otrajā pasaules karā bojā gājušajiem padomju karavīriem. Memoriālu rotā mātes tēls ar bērniņu uz pleca. Jau otrā šāda piemiņas vieta, ko redzu salīdzinoši īsā laikā, kuru rotā tieši šāda tēlu kombinācija. Pirmā bija Priekules brāļu kapos, kur paviesojos pirms mēneša.

Salacgrīvas memoriāls Otrajā pasaules karā bojā gājušajiem padomju karavīriem

Netālu no Salacgrīvas robežas pagriežos pa kreisi uz Sporta ielu un dodos uz Zvejnieku parku. Vietu, kas dažas dienas gadā ir Positivus festivāla mājvieta, bet pārējā laikā izmantojama kā izklaidei, tā sportiskām aktivitātēm. Šķiet trasi marķējošais puisis te jau paviesojies pirms manis. Pat zilā mobilās tualetes mājiņa tikusi pie sarkanbaltās lentas.

Aiz Zvejnieku parka nozūdu ar mežu klātajās kāpās. Šeit drīz uzduros jau pazīstamajiem marķējumiem un tālāk uz Kuivižos esošo “Kapteiņu ostu” sekoju tiem. Laba iespēja iepazīt arī daļu no trases. Vietām taka ir gluži plata, bet atsevišķās vietās ir arī būtiski sašaurinājumi, kur divatā blakus neiziet, kur nu vēl izskriet.

No meža iznāku pļavā, kuras otrā malā jau manāma “Kapteiņu osta”. Kad ierodos sacensību norises vietā, Amber Race Swimrun sporta klases dalībnieki jau devušies trasē, bet citi pamazām ierodas starta vietā un gatavojas sacensībām. Šeit noslēdzu savu vien sešus kilometrus garo iesildīšanās pārgājienu. Līdz manam startam taku skrējienā vēl trīs stundas.

“Kapteiņu osta” -Amber Race Swimrun un Trail Run sacensību centrs

Uzreiz pēc ierašanās reģistrējos startam, saņemu savu Džeimsa Bonda cienīgo numuru “3007” un iekārtojos turpat “Kapteiņu ostā” gaidīt sacensību startu. Apkārt rosās citi sacensību dalībnieki, starp kuriem manu arī dažus, kuru zaļie numuri liecina, ka ar tiem pēc brīža skriešos trasē.

Dažādu swimrun disciplīnu dalībnieki steidz vilkt hidrotērpus, cepurītes, pārbauda, vai līdzi ir svilpes, kas nepieciešamas gadījumiem, kad vajadzīga palīdzība uz ūdens. Kāds puisis lūdz manu palīdzību hidrotērpa aizvēršanā, un es neatsaku, jo viņam varētu būt visai izaicinoši aizvilkt uz muguras esošo rāvējslēdzēju. Tie sportisti, kas jau ierausušies savos tērpos, uzjautrinās par to, ko gan darīt, ja sakārojas apmeklēt tualeti.

Trasē pamazām dodas gan tautas klases, gan sprinta swimrun sacensību dalībnieki, kā arī 3, 18 un 29 kilometru taku skrējēji. Deviņu kilometru taku skrējiena starts ir pats pēdējais šīs dienas sacensību programmā. Kamēr gaidu savu startu, ārpusē pagūst gan pamatīgi nolīt, gan uz mirkli apkaimi ar savu gaismu aplaimo saule.

Taku skriešana Amber Race Swimrun šogad papildinājusi pirmo reizi. Iespējams, tieši tāpēc vai arī iepriekšējā dienā notikušo “Inov 8” taku skriešanas sacensību dēļ dalībnieku nav daudz. Sajūta tāda, it kā būtu nokļuvis kādā ģimenes un draugu pasākumā. Manā skrējienā ir tēvs, māte un dēls, kā arī vairāki dalībnieki, kas neslēpj savu saikni ar Salacgrīvu. Daudzi viens otru pazīst, sveicinās. Tik viens rīdzinieks pa kluso ielavījies starp skrējējiem 😊

11:20 pienāk arī mans starts. Dalībnieku nedaudz vairāk kā desmit (vēlāk finiša protokolā manu 13 ierakstus), vecāki un jaunāki, puiši un meitenes. Nav ne jausmas, vai tie pārstāv sporta vai tautas klasi. Drošs esmu vien par to, ka pats esmu “biroja klases” skrējējs.

Atskanot starta signālam, viss bariņš draudzīgi kopā skrien uz jūru. To atzīmē arī kāds no dalībniekiem, norādot, cik draudzīgi esam. Pludmalē gan draudzīgums beidzas. Māris S. uzņemas skrējiena vadību, un es mēģinu turēt viņam līdzi. Pa pludmales smiltīm jāskrien trīs kilometri, un pretvējš rūpējas par to, lai mums itin nemaz nebūtu garlaicīgi. Labi, ka skrējiena laikā nelīst.

Māris S. turas kādu gabaliņu priekšā man. Kādu brīdi pēc starta dzirdu, ka man kāds seko, tad brīdi ir miers, līdz atkal sadzirdu sekotāju. Vadošajai kompānijai pievienojies otrs Māris – Māris E., kura sieva un dēls arī piedalās skrējienā.

Atpakaļ neskatos un tik turpinu skriet. Māris S. nodod vadību Mārim E., un es sekoju jaunajam līderim. Kad trase beidzot pagriežas nost no pludmales, Māris E. Izvēlas īsāko ceļu, nosakot, ka garākajā būs daudz smilšu. Abi ar Māri S. izskrienam pilnu trases pagriezienu, un, jā, nākas pacīnīties ar smiltīm. Kāpās Māris E. ieskrien kādu gabaliņu priekšā mums.

Nu jau segums kļūst patīkamāks. Meža celiņi, ko netālu no “Brīvā viļņa” rūpnīcas nomaina asfalts un Salacgrīvas ielas. Mārim E. ir savs atbalstītāju pulciņš, kas to sagaida uzreiz pēc izskriešanas no kāpām.

Noskrienam lejā uz Salacas promenādi, tad pirms tilta atkal augšup pa kāpnītēm un tālāk pa Pērnavas ielu. Māris S. ir tepat man aiz muguras, Māris E. priekšā, citus skrējējus nemana. Pa ceļam apspriežam trasi, jo Mārim S. liekas, ka nu jau mums atkal vajadzēja būt kāpās.

Neilgi pirms Salacgrīvas stadiona jūtu, ka elpošana nav tikusi līdzi tempam, tāpēc nedaudz samazinu ātrumu, ļauju abiem Māriem atrauties, un tieku galā ar diafragmas protestiem. Piedomājot pie elpošanas, situāciju stabilizēju un atkal panāku abus Mārus.

Līkumojot pa Zvejnieku parku atkal sastopam vietējo atbalstītāju bariņus. Šeit jāizmet neliels līkums, un tad seko noslēdzošie divi kilometri pa kāpām. Nu jau manī ir modusies sajūta, ka kaut ko varu šai skrējienā sasniegt, jo abi Māri nekur tālu prom netiek. Kad ieminos, ka paskubināšu abus, Māris E. nosaka, ka viņu vairs nepaskubināt, kā arī piemetina, ka cīņa par vietām jāsāk savlaicīgi, jo tālāk šaurajos posmos apdzīšana nebūs iespējama.

Vadību pārņem Māris S., es sekoju, Māris E. arī vēl ir tepat aiz muguras. Izskrienot pļaviņā netālu no “Kapteiņu ostas” Māris S. aizmūk. Secinu, ka savu spēju robežu esmu sasniedzis, tāpēc tempu pielieku vien tik daudz, lai, ja iespējams, noturētu aiz sevis Māri E. Priekšpēdējā pagriezienā ar acs kaktiņu manu, ka distance ir gana liela, un otrā vieta skrējienā gandrīz jau rokā.

Māris S. finišē 16 sekundes pirms manis. Kad izskrienu finiša taisnē, kāda maza balstiņa no atbalstītāju puses nosaka, ka “viņš gan lēni skrien” 😊 Pēc 9,35 noskrietiem kilometriem arī es šķērsoju finiša līniju.

Iespējams, priekš sporta klases skrienu lēni, bet priekš sevis  un “biroja klases” šodien esmu sasniedzis gana labu laiku. Pulsometrs rāda 46:03, savukārt, finiša protokolā no čipa nolasīts 45:53. Ar Māri S. abi apsveicam viens otru. Māris E. arī finišē, bet ilgi neuzkavējas un aizskrien atpakaļ trasē pretī dēlam, kas vēl cīnās ar deviņiem kilometriem. Pirmais trijnieks ir būtiski atrāvies no sekotājiem, jo ceturtā vieta no trešās atpaliek par vairāk nekā četrām minūtēm.

Finišā pamazām parādās arī garāko distanču taku skrējēji un swimrun sacensību dalībnieki. Debesis atkal atgādina par sevi, un apkārtnē sāk līņāt. Daudzi patveras iekštelpās, kur ir gan siltāks, gan sausāks.

Visiem dalībniekiem tiek pusdienas, un es gados īstajā vietā un laikā, jo tieši mani viens no darbiniekiem pirmo uzaicina ķerties pie pusdienām, sakot, ka vēlāk būs gara rinda. Viens trauciņš ar karstu zupu, otrs ar plovu, un es varu iekārtoties pie viena no galdiņiem. Apetīte pēc skrējiena ir lieliska. Pamazām arī citi sacensību dalībnieki pārvietojas uz restorāna telpām.

Tā kā lietus tā īsti nenorimst, apbalvošana tiek organizēta iekštelpās. Pie balvām tiek visa Māra E. ģimene (sacīju taču, ka šis ir ģimenes pasākums 😊 ), jo viņa sieva tikusi pie otrās vietas dāmu konkurencē, savukārt, dēls saņem balvu kā otrais no jauniešiem.

Arī es tieku izsaukts uz apbalvošanu. Šķiet, pagājuši kādi 20 gadi kopš pēdējās reizes, kad stāvēju uz goda pjedestāla oficiālās skriešanas sacensībās. Balvā tiek gan sacensību suvenīrs, gan dzēriena pudele, gan virkne bundžu, jo sacensību atbalstītāji ir gan “Brīvais vilnis”, gan “Red Bull”. Ja šprotēm pielietojumu noteikti atradīšu, tad par enerģijas dzērienu gan neesmu drošs, jo tādi neietilpst manā ēdienkartē.

Kad apbalvošana noslēgusies un sacensību dalībnieki sāk pamest pasākuma norises vietu, es nomainu skriešanas apavus pret pārgājienam piemērotākiem, sakārtoju ekipējumu tā, lai iespējami pasargātu no lietus gan sevi, gan mugursomu un dodos savu šīs dienas aktivitāšu trešajā posmā – īsā pārgājienā līdz Ainažiem.

Sākotnējais plāns ir turēties pie Jūrtakas – pārgājienu maršruta gar jūras malu Latvijas un Igaunijas teritorijā, bet jāatzīst, ka Jūrtakas marķējumus tā arī neizdodas ieraudzīt, tāpēc soļoju orientējoties pēc tā, kas redzams pa ceļam. Ja vien jūra ir pa kreisi no manis, apmaldīties ir sarežģīti.

Kuivižos ceļa malā ir neliels skatu tornis, kurā, protams, uzkāpju, lai palūkotos kā uz tepat līdzās esošo Krišupi, tā tālumā bangojošo jūru. Ilgi tornī neuzkavējos, jo lietus un vējš gādā par to, lai pasākums nebūtu īpaši omulīgs.

Skats no Kuivižu skatu torņa

Lielākoties soļoju pa meža taku, kas ved paralēli šosejai A1. Ik pa brīdim mans ceļš sakrīt ar Dzelzs priekškara maršrutu EuroVelo13. Kad man šķiet, ka taka aizvirzās pārāk tālu no A1, koriģēju maršrutu tuvāk A1. Domas nākas mainīt, kad attopos vietā, kur sastopas divi visai dziļi grāvji, kas piespiež mani uzmeklēt jau zināmo velo maršrutu.

Soļojot pa mežu, aizdomājos par to, ka tieši mežā jūtos vislabāk. Jā, tepat netālu ir jūra, gar kuru varētu mērot šo pašu ceļu, bet sirdij tuvāks ir mežs, kas smaržo pēc lietus, slapjas zemes un skujām, un kurā priedes lielajā vējā neatlaidīgi mēģina trāpīt man pa galvu ar kādu čiekuru. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc līdz šim neesmu radis sevī motivāciju mērot pārgājienu no Kolkas uz Dubultiem, daudzi no kura dalībniekiem tieši šobrīd otrpus līcim cīnās ar pēdējiem pārgājiena kilometriem. Bet motivācija, protams, ir tāda lieta, pie kuras varu piestrādāt pats, kā arī dažkārt to veicina grūdiens no ārpuses, tāpēc neteikšu “nekad”.

Mežā

Pēc nedaudz vairāk kā sešiem kilometriem no “Kapteiņu ostas” iznāku uz šosejas, gar kuru jāmēro vien salīdzinoši neliels posms, un drīz jau esmu Ainažu ielās un sāku lūkot pēc iepriekš noskatītajiem apskates objektiem.

Kad šķērsota Blusupīte, kuru auto braucēji varētu pat nepamanīt, jo upīte zem ceļa iztek pa caurteku, te nav ne tilta, ne zīmes, kas vēstītu par upes klātbūtni, sasniedzu Sporta ielu, pa kuru dodos jūras virzienā.

Ja nu nepieciešama norāde

Iznāku randu pļavās, kur vējš nekavējoties mēģina mani aizpūst prom no pludmales. Jūras malā augošie kociņi un krūmi tiek pieliekti gandrīz līdz ar zemi. Vien kaijas pavisam mierīgi stāv uz akmeņiem jūrā, kā arī reizēm šķietami bez piepūles planē vēja brāzmās.

Ainažos nedaudz vējains

Uzmeklēju tēlnieka Viļņa Titāna veidoto skulptūru “Baltā saule”, kas veltīta Krišjānim Valdemāram. Dzelteni krāsoto “saules” staru gali rotāti latvju zīmēm. Tuvāk centrā esošajam akmenim starp stariem piestiprinātas tādas kā soliņu virsmas. Iespējams, tāda arī bijusi tēlnieka iecere – ļaut apmeklētājiem piesēst pie “Baltās saules” un pakavēties domās, vērojot jūrā rietošās saules starus.

“Baltā saule”

No “Baltās saules” pa taku atgriežos Ainažu ielās. Lēmumus par to, kā pavadīt laiku līdz pēdējam autobusam, kas no Ainažiem uz Rīgu atiet 18:20, atvieglo Ainažu Ugunsdzēsības muzejs, kas svētdienās nestrādā.

Ainažu Ugunsdzēsības muzejs

Turpinu ceļu pa Valdemāra ielu un izmantoju iespēju aplūkot arī vienu no augstākajām Ainažu celtnēm – Ainažu Svētā Arsēnija Lielā pareizticīgo baznīcu, kas celta 19.gadsimta beigās.

Ainažu Svētā Arsēnija Lielā pareizticīgo baznīca

Nedaudz tālāk Valdemāra ielas labajā pusē paceļas trīs stāvus augsta koka ēka – Veides pils. Ēku 20.gadsimta sākumā cēlis viens no Ainažu pilsētas un jūrskolas dibinātājiem Mārtiņš Veide. Ēka Valdemāra ielā 45 ir pieredzējusi labākus laikus, šobrīd to jūtami skāris laika zobs. Varenais, kokgriezumiem rotātais nams ir atzīts par Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu.

Veides pils

Pie Ainažu Jūrskolas muzeja secinu, ka muzejs būs atvērts vien 15 minūtes, tomēr dodos iekšā sētā. Muzeja durvis ir ciet. Kad piezvanu pie durvīm, no ēkas otras puses parādās muzeja darbiniece, kas nosaka, ka 15 minūšu laikā neko īsti apskatīt nebūs iespējams, bet muzeja dārzu un tajā esošo eksponātus ļauj skatīt. Izmetu līkumu gar skulptūrām, bojām, enkuriem un citiem ar kuģniecību saistītiem eksponātiem un soļoju tālāk.

Ainažu Jūrskolas muzejs

Tepat netālu slejas 1930.gadā celtā Ainažu bāka, kas paceļas kalnā netālu no kādreizējā šaursliežu dzelzceļa. Tā joprojām rāda ceļu jūrniekiem.

Ainažu bāka

Rēķinu, ka laika man vēl daudz un sparīgi soļoju uz nākamo apskates objektu – Ainažu ziemeļu molu. Vispirms gan sasniedzu Latvijas un Igaunijas robežu, kur mazliet ielūkojos arī robežas otrā pusē.

Uz robežas ar Igauniju

No ziemeļu puses uz Ainažu molu ved, šķiet, nesen izbūvēta koka laipa, kuras galā pie paša mola iekārtoti arī soliņi un kāpnītes, kas ved augšā uz molu. No laukakmeņiem būvētais mols tapis 20.gadsimta sākumā. Uz tā bija paredzēts izbūvēt šaursliežu dzelzceļa atzaru, lai atvieglotu kuģu izkraušanu, tomēr šis projekts netika realizēts.

Pie Ainažu ziemeļu mola

Protams, turpinu ceļu pa pašu molu, lēkšojot no akmens uz akmeni. Vēja brāzmas regulāri pārbauda manu koordināciju un līdzsvara izjūtu. Būtu pavisam lieliski, ja manām acīm nepiemistu tendence asarot vējā. Tad nu lēcienus veicu ar viegli aizmiglotu skatienu, cerot, ka precīzi trāpīšu uz katra nākamā akmens. Par laimi mola galu sasniedzu bez incidentiem.

Ainažu ziemeļu mols

Mola galā vējš izjūtams īpaši spēcīgi, arī jūras viļņu šļakatas līst pāri akmeņiem un manām kājām. Apstājos, lai palūkotos uz apkārtni. Pamalē mākoņos pavērusies gaišāka švīka. Kaut kur šai brīdī spoži spīd saule.

Ainažos bango jūra

Arī atpakaļ pa molu dodos asarām acīs, un arī šai virzienā aizmiglotais acumērs attaisno uz to liktās cerības. Uz Valdemāra ielu atgriežos nevis pa jauno laipu, bet pa taisnāko ceļu pāri pļavai un daļēji satrunējušajai vecajai laipai.

Kad jau esmu ceļā uz autoostu, apkaimi spoži apspīd saules stari. Viens no retajiem un visai īsajiem brīžiem šodien, kad saulīte izspraucas cauri mākoņiem. Viegli pieveicu vēl pēdējos metrus un pēc 15 noietiem kilometriem finišēju Ainažu autoostā. Kopā ar rīta pārgājienu un taku skrējienu šodien pieveikti 30 kilometri.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s