27.04.2019. Tērvetes mežos un pakalnos

Automašīnu stāvvietā pie Tērvetes dabas parka novietoju vien dažas minūtes pēc astoņiem no rīta. Šodien Tērvetē “Stirnu buka” 2019.gada sezonas otrais posms. Pirms manis ieradušies vēl daži taku skrējēji. Līdz numuru izsniegšanai stunda, līdz startam četras, bet apzināti esmu ieradies tik agri, lai auto paspētu novietot stāvvietā. Vēlāk ar automašīnām pilnas būs gan stāvvietas, gan ceļmalas.

Stirnu buka reģistrācijas teltīs sākas rosība

Diena gaidāma visai silta un saulaina. Kā vēlāk kolēģu čatā ieminas Zane, “šodien ārā būs 100 grādi”. 100 grādi tik pēc Zanes skalas, bet arī pēc Celsija ies karsti.

Īsi pirms 9:00 tieku pie sava numura, kas šoreiz ne ar ko īpašu neizceļas, – 5968. Turpat pie reģistrācijas teltīm piestiprinu to kreklam, aplieku ap roku aproci, kas skrējiena dalībniekiem ļauj bez maksas ieiet Tērvetes dabas parkā, un dodos uz starta vietu, kas šoreiz ir pie atrakciju laukuma, netālu no Lutauša midzeņa. Aproce vēsta, ka Tērvetes dabas parkam šogad aprit apaļi 60.

Startam gatavs

Sacensību centrā daļa telšu jau uzceltas, bet citas vēl tik top. Izmantoju iespēju mazliet izstaigāt apkārtni, pirmos apciemojot Sprīdīti un Lutausi, kas atrodas pakalnā aiz atrakciju laukuma. Ar šo vietu saistās atmiņas no bērnības, jo tieši uz Tērveti devāmies ekskursijā pirmajā klasē.

Ciemos pie Lutauša pirms 29 gadiem

Aizeju arī līdz Pasaku mežam – Meža ķēniņam, Vellam un Raganas migai. Vietām var manīt trases marķējumus, tātad skrējieni dalībnieki kādā no distancēm jozīs arī caur Pasaku mežu.

Meža ķēniņš

Atgriežos sacensību centrā un uzmeklēju “Fizio AZ” telti, lai Agita liktu lietā savas prasmes un palīdzētu kājai, kura “sastresojās” tieši divas dienas pirms skrējiena. Mazliet jāpagaida, kamēr Agita ar teipu nolīmē kādu no sacensību dalībniecēm, un tad pienāk mana kārta kāpt uz kušetes. Kreisās kājas ikrs tiek izrotāts ar trim zila teipa sloksnēm, un esmu sagatavots startam. Laikam vecums liek sevi manīt, ja kopā turos tikai ar “skoču” 😊

Īsinot laiku, apstaigāju laukumā izvietotās teltis un “Jāņa sētas” stendā pamanu pazīstamu seju – Beatu, ar ko reiz strādājām kopā DNB bankā. Beatas vīrs arī šodien skries “zaķa” distanci. Tieku pie piedāvājuma somu atstāt “Jāņa sētas” teltī, ko nedaudz vēlāk arī izmantoju. Lielā “Sportland” telts nedaudz pieplakusi pie zemes. Iespējams, motoram, kas uztur gaisa spiedienu tajā, aptrūcies spēka. Pārdevējas lodā iekšā un ārā zem pārseguma, kas nu pārklājis preces.

Pazīstamu seju ieraugu arī laukumā netālu no skatuves, kur sacensību dalībnieki nodod Cūkmena diktēto zvērestu, solot nemēslot mežā. Kolēģis Gatis ir ieradies uz sacensībām ar sievu un bērniem, lai vispirms ar mazajiem izskrietu “susura” distanci, bet tad kopā ar sievu pievarētu arī “zaķi”.

Kad uz starta līnijas stājas paši mazākie sacensību dalībnieki – “susuri”, dodos nedaudz iesildīties. Saule jau silda visai jūtami, tā kā ir skaidrs, ka distancē ies karsti. Izskrienu nelielu līkumu un ķeros pie stiepšanas vingrinājumiem.

Trasē kopā ar vecākiem aizcilpo “susuri”, seko suņi un to saimnieki kanikrosa distancē, un tad pienāk laiks arī “zaķiem” – dalībnieku skaita ziņā daudzskaitlīgākajai dalībnieku grupai. Kamēr gaidām starta signālu, fotogrāfs, uzrāpies starta arkā, mēģina noturēt līdzsvaru, balansējot ar diviem fotoaparātiem, lai uzņemtu bildes no starta laukuma.

“Zaķi” pirms starta. Foto: Andris Jermuts

12:00 starts. Atceroties to, kā pirmajā posmā pārāk strauji uzsāku skrējienu, šoreiz izvēlos skriet pavisam mierīgi. Arī karstums neveicina vēlmi jozt no visa spēka. Distance daudzviet ir visai putekļaina. Nelielu gabalu skrienam pa zemes ceļu, tad trase ielokās mežā.

Rūķu sētā Rūķu mamma sirsnīgi sveic skrējējus. Kāda vecmāmiņa pacietīgi gaida, kad paskries garām skrējēju bari, lai ar savu mazbērnu dotos tālāk uz Rūķu sētu un Rūķu ciemu. Izskrienam cauri Rūķu ciemam, vēl neliels līkums, un gar skatu torni dodamies atpakaļ parka galvenās ieejas virzienā.

Šoseju P103 šķērsojam pa tiltu, kas sākas netālu no parka ieejas. Izskrienam cauri Tērvetes koka pilij. Pie ieejas atrodas galdiņš, aiz kura sēž sieviete, kas tirgo ieejas biļetes. Skrienot garām, izmetu, ka biļete taču jānopērk, par ko sieviete pasmaida. Iekšpagalmā dalībniekus sveic divi vīri, viens no kuriem tur pamatīgu vāli. Aha, tātad skubinātājs! 😊

Augšup uz Tērvetes koka pili. Foto: Agnese Vēze

Kamēr domāju, kā gan nokļūsim atpakaļ otrpus šosejas P103, kur mūs sagaida skrējiens Tērvetes pilskalnā, atbilde uzrodas pati. Vispirms paskrienam garām Māla kraujai, ko mēdz dēvēt arī par Tērvetes Staburagu, lai gan no Staburaga tur nav ne ziņas, ne miņas. Noskrienam lejā pie Tērvetes upes un šoseju šķērsojam pa apakšu – zem tilta pār Tērvetes upi. Takas malās jau zied koši dzeltenas pienenes.

Zem tilta pār Tērvetes upi

Kalnu karaļa sprinta posms šoreiz ir visai izstiepts. Jāskrien te augšup, te lejup. Netālu no manis kāds puisis sparīgi pieveic pirmo kāpumu, bet tad pāriet soļos. Es skrienu mierīgi, kāpumos maziem solīšiem. Paskrienam garām Livonijas ordeņa pils drupām, tad lejup aizsarggrāvī, kam seko skrējiens augšup uz sprinta finišu Tērvetes pilskalnā. Pilskalna pakājē kāds puisis aicina jau manāmi sagurušos “zaķus” kārtīgi ieskrieties, lai tie veiksmīgāk tiktu augšā kalnā. Pēdējo posmu noskrienu sprinta tempā, tik pašā kalna augšā spēji jānobremzē, lai nenoripinātu lejā citus skrējējus, kas sadrūzmējušies finiša zonā.

Sprinta etapa finišs

Ar to gan kalnu pārbaudījumi nebeidzas, jo pilskalnam seko Svētais jeb Zviedru kalns,. Tad lejā uz Tērvetes upi, pāri Lielmātes tiltam un atkal mežā iekšā. Kādā kāpumā, kas dalībniekiem par prieku aprīkots ar pakāpieniem, sēž puisis, kas uzmundrina un nosaka, ka nu jau vairs tikai uz leju. Kamēr kāpju pa pakāpieniem, jūtu, ka karstums ir ticis arī man klāt. Sajūta mazliet dīvaina, bet nekas tik nopietns, lai pat apsvērtu domu par izstāšanos.

Pēc Kalnu karaļa sprinta Tērvetes pilskalna virsotnē. Foto: Ģirts Freijs

Par kāpuma augšā sēdošo puisi atceros brīdī, kad pavisam netālu no finiša, kad jau šķiet, ka tūlīt, tūlīt noslēgums, “zaķa” distance aizlokās pretējā virzienā – prom Pasaku mežā, un drīz seko kāpiens Meža ķēniņa kalnā. Te nu bija “tikai uz leju”! Skrienam atkal caur Pasaku mežu. Pat Sīkstulis šodien ir neierasti dāsns un vēl veiksmes visiem dalībniekiem, tai skaitā novēl duku meitenei, kas skrien man pa priekšu. Drīz gan distance atkal pagriežas uz finiša pusi , un, pa ceļam piesitot daudzām pastieptajām plaukstiņām un plaukstām, beidzot šķērsoju šī karstā un putekļainā skrējiena finiša līniju. Lai arī organizatori draudēja ar 13 kilometriem, pulsometrs rāda tik vienpadsmit ar pusi. Arī vēlāk, kad vēl dažiem cilvēkiem pajautāju, kādu distanci rāda to lietotās ierīces, saņemu komentāru, ka nedaudz virs 11 kilometriem. Šur un tur, protams, “zaķi” bariem vien metās kādu distances stūri griezt nost, bet tie bija tik nelieli stūrīši, ka diezin vai kopā tika savākts pusotrs kilometrs.

Finišā Foto: Aija Valtmane

Stirnu buka ēdinātājas šai posmā ļoti principiālas un nav gatavas dot auksto zupu, ja neiedodu tām katram dalībniekam piešķirto aukstās zupas krāsas talonu. Tad nu cauri burzmai spraucos uz “Jāņa sētas” telts pusi, lai somā uzmeklētu savu talonu. Pa to laiku iztukšoju finišā piešķirto mazītiņo “Venden” pudelīti, kā arī notiesāju biezpiena sieriņu.

Beatas vīrs Aivars jau priekšā teltī. Beata nopēta vīru, tad mani un secina, ka es laikam daudz esmu gājis, jo neesmu ne tuvu tik slapjš, kā viņas vīrs. Aivars gan atzīst, ka lējis sev virsū ūdeni, tāpēc arī tik slapjš.

Ar rozā talonu rokās atgriežos rindā pēc aukstās zupas. Turpat netālu arī notiesāju šo Tukuma piena preču zīmes “Baltais” produktu, vērojot, kā finišē tie “zaķi”, kas vēl distancē. Pēc skrējiena zupa tieši laikā, lai gan garšo mazliet savādāk, nekā mājās vai ēdināšanas iestādēs sastopamā versija.

Iestiprinājies pēc skrējiena, ņemu savu mugursomu, atvados no Beatas un Aivara līdz nākamajam “Stirnu buka” posmam un pāreju pārgājiena režīmā. Jau iepriekš biju nolēmis, ka pārgājiena sadaļu improvizēšu atkarībā no tā, kā jutīšos pēc skrējiena. Uzreiz ir skaidrs, ka gluži 30 kilometrus nesoļošu, tāpēc vienu potenciālu apskates objektu svītroju no plāna.

Pārgājiena etapu sāku ar atkārtotu vizīti pie Sprīdīša un Lutauša, kas šai brīdī burtiski aplipuši bērniem un to vecākiem. Gar skulptūrām skrien “stirnu buka” distances skrējēji, tāpēc jāuzmanās, lai nenotiktu kāda sadursme ar tiem.

Sezonas otrā “Sitrnu buka” medaļa nopelnīta

Tālāk dodos uz Tērvetes pilskalna pusi, bet ceļu izvēlos tā, lai iespējami mazāk maršruts krustotos ar “bukiem”. Kad ieraugu, cik daudzi “buki” un “lūši” ripo lejā no Svētā kalna, top doma šo kalnu apskatīt tik pa gabalu. Kamēr domāju par plānu, atskan: “Čau, Induli!”. Kādreizējā kolēģe Karina pamet dzirdināšanas punktu un dodas tālāk savā “buka” distancē.

“Lūši” un “buki” iestiprinās pie Svētā kalna

Ejot garām Svētajam kalnam, saprotu, ka ir puses, no kurām netraucēti varu uzkāpt kalnā, un tieši to arī izdaru. Kalns atrodas uz diviem 10-12 metrus augstiem pauguriem, ko atdala dziļa grava, pār kuru uzbūvēts koka tilts. Skrējiena dalībnieki te izskrien caur gravu, tad skrien augšā kalnā un pāri tiltam. Kalna nosaukums varētu būt saistīts ar seno zemgaļu kulta vietu. Otrs nosaukums kalnam ir Zviedru kalns, jo tieši no šejienes Lielā Ziemeļu kara laikā Zviedrijas karaļa Kārļa XII karaspēks apšaudīja Kalnamuižas pili.

Kad kāpju lejā no Svētā kalna, man pretī nāk kāds jauns pāris, kas arī, šķiet, ir bijuši skrējiena dalībnieku vidū. Šobrīd gan tos vairāk nodarbina foto sesija pie dažādiem parka objektiem.

Skats no Svētā kalna

Tērvetes pilskalna virsotnē vēl redzama sarkanā sprinta posma finiša arka, tomēr citādi viss diezgan mierīgi. Kad eju gar kalna pakāji, man pretī nāk bundzinieks, kas uzmundrina sprinta etapa dalībniekus, un kāda meitene. Bundzinieks nosaka, ka nav varējuši vairs nevienu sagaidīt, tāpēc dodas prom.

Otro reizi šīs dienas laikā dodos augšup Tērvetes pilskalnā, bet nu man ir krietni vairāk laika pavērot apkārtni, sajust, cik ļoti Tērvete smaržo pēc pavasara. Pavisam tukša nav arī skrējiena trase, vēl dažas nūjotājas noslēdz kalnu karaļa sprinta etapu. Tērvetes pils reiz atradusies uz 19 metrus augsta paugura Tērvetes upes krastā un bijusi viena no diženākajām seno baltu zemēs. 13.gadsimta beigās, kad zemgaļi vairs nespēja pretoties krustnešu pārspēkam, tie paši nodedzināja savu pili un apkārtni pameta.

Skats no Tērvetes pilskalna

Zemgaļu 13.gadsimta brīvības cīņām veltīto piemiņas zīmi ir vistiešākajā nozīmē apsēdušas divas meitenes, kas to izvēlējušās par lielisku vietu piknikam, tāpēc to šoreiz dokumentēt neizdodas.

Ceļu turpinu caur Livonijas ordeņa pilsdrupām, kur sastopu gan dažus puišus, kas jau pamazām novāc trasi, gan arī pēdējo “zaķa” distances dalībnieci, ko pavada riteņbraucējs. Livonijas ordenis savu mūra pili te uzcēla 14.gadsimtā, bet zemgaļi kopā ar lietuviešiem to nopostīja. Vēlāk pils pārbūvēta Kurzemes un Zemgales hercogu vajadzībām, bet drupās pārvērsta Ziemeļu kara laikā.

Livonijas ordeņa pilsdrupas

Savu pārgājienu šai posmā lielā mērā veicu pa “zaķa” distances trasi. Izeju pa patilti, kur kādu laiku atpakaļ skrēju pretējā virzienā, un dodos uzmeklēt Māla krauju. Krauju, kuras pakājē loku met Tērvetes upe, man veiksmīgi izdodas atrast. Tērvetes ūdeņi spoži ņirb saules staros, un visa apkārtne ietērpta maigā pavasara zaļumā.

Māla krauja jeb Tērvetes Staburags

Netālu ir vēl kāds dabas brīnums – purviņš, kas īpašs ar to, ka izvietojies kalna galā. Purviņu caurvij tā apmeklētāju ērtībām iekārtota taka, kas aprīkota dažādām informatīvām plāksnītēm. Šķiet, ka iztraucēju kādu čūsku, kas strauji aizvijas zem laipiņas. Purviņš ir visai sauss, kā arī lielākā daļa plāksnītēs minēto augu vēl nav pilnā plaukumā. Kamēr pētu tālāko maršrutu, krūmos netālu no manis atskan skaļa brīkšķēšana. Izrādās, ka mana klātbūtne izbiedējusi kādu stirnu buku, kas nu jož prom, tik diezin vai pieturoties “stirnu buka” trases marķējumiem.

Purviņš

Nākamo vēlos vēlreiz apmeklēt Tērvetes koka pili, bet pa ceļam izeju arī caur kapiem, kur aplūkoju Kalnamuižas evaņģēliski luterisko baznīcu, pie kuras tieši šai brīdī rosās divi vīri, šķiet, ko labojot vai būvējot.

Kalnamuižas baznīca

Iznācis uz lielāka ceļa, saprotu, ka pavisam netālu ir veikali, tāpēc nolemju, ka šai karstumā esmu pelnījis saldējumu, un tieku pie pavisam klasiska “Pola”. Kad, iznācis no veikala, uz pieturas soliņa kārtoju somu, no veikala iznāk vēl kāds vīrs, kuru sveic netālu pie mašīnas stāvošs pāris. Vīram, šķiet, ir daudz sakrājies, jo tas meklējot “vienu idiotu ar “Stirnu buka” busiņu”, kas piebraucis zirgam aizmugurē un sācis taurēt tā, ka jātnieks gandrīz nokritis. Čalis ar galvu vispār nedraudzējoties un esot jāatrod. To visu izteicis, vīrs iekāpj savā auto un aizbrauc.

Pamazām notiesādams saldējumu, soļoju uz Tērvetes koka pili. Ceļa malas ir pārpildītas “Stirnu buka” dalībnieku automašīnām. Nopriecājos, ka ierados gana agri, lai varētu auto ērti atstāt autostāvvietā pie dabas parka.

Koka pilī šoreiz viss mierīgi. Nu gan no biļešu iegādes izsprukt neizdodas, tāpēc pie ieejas šķiros no 3 eiro un arī tukšā saldējuma iepakojuma. Sieviete, kas pārdod man biļeti, apsola parūpēties par saldējuma iepakojumu un piesaka, lai, aplūkojot pils telpas, čakli liecos gan ieejot tajās, gan izejot no tām. Vārds vietā, jo senie zemgaļi, acīmredzot, ir bijuši krietni īsāki par mani. Mazliet neuzmanības, un mana piere būs rotāta ar košu punu.

Tērvetes koka pils

12.gadsimta Tērvetes koka pils rekonstrukcija top, balstoties uz arheoloģisko pētījumu rezultātiem Tērvetes pilskalnā. Pagaidām uzcelta tikai pils austrumu daļa, bet ir plānots ilgākā laikā pabeigt visu pili. Pils telpās iekārtota izstāde par Tērvetes pili un senajiem zemgaļiem.

Zemgaļu valdnieks

Pamazām izstaigāju izstādi, aplūkojot gan tērpus un rotaslietas, gan ieročus. Vienā no telpām gultā sēž vien kreklā tērpta zemgaļu meitene, šķiet, gaidot, ka tai pievienosies tās dzīvesbiedrs. Cītīgi vēroju griestu augstumus, lai izpaliktu sasitumi, un tas man arī veiksmīgi izdodas.

Gaidošā zemgaļu meitene

Kad iznāku no pils iekštelpām, sieviete, kas pārdeva man biļeti, ir nozudusi, bet pils pagalmā šūpuļtīklā šūpojas mazs meitēns. Kamēr fotografēju pils ārieni, izdzirdu mazu balstiņu. “Man tev ir viens jautājums,” meitēns saka. “Vai tu arī skrēji “Stirnu bukā”?” seko jautājums. Kad atbildu apstiprinoši, meitēns turpina, ka arī skrējusi, tikai “susuriņu” distanci, un viņai ļoti patīk ātri skriet. Turpinājumā uzzinu daudz. Noteikti daudz vairāk, nekā svešiem onkuļiem vajadzētu zināt par citu bērniem. Uzzinu gan to, kā meitēnu sauc, gan kāds ir viņas horoskops un kāda zvēra gadā tā dzimusi, tāpat to, ka vasarā ar loka šaušanu tā nopelna naudiņu saldējumam, un citas lietas. Es nebilstu ne vārda, neuzdodu nevienu jautājumu, bet meitēns tik runā un runā. Kādā brīdī, kad runātāja ievelk elpu, nolemju, ka laiks doties tālāk, palūdzu meitēnam, lai pasveicina savu mammu, un dodos laukā no pils. Ļoti droša meitene, kas šoreiz sastapa pavisam nekaitīgu onkuli, bet ceru, ka gluži visiem viņa tik daudz nestāsta.

Pils pakājē izvērtēju savus spēkus un nolemju, ka vēl jāapskata Tērvetes ūdenskrātuve. Ceļš gar to līdz vietai, kur novietota mašīna, būs aptuveni 8 kilometrus garš. Lai sasniegtu ūdenskrātuvi, šķērsoju lielo ceļu un atkal dodos Tērvetes pilskalna virzienā. Pienāku pie Tērvetes upes un ieraugu, ka tās vidū pie akmeņiem zied koši dzeltenas purenes. Akmeņi ir ļoti ērti izvietoti, tāpēc nolemju upi šķērsot tepat, pa ceļam dokumentējot atrastos ziedus.

Tērvetes purenes

Šoreiz paeju garām Tērvetes pilskalnam, šķērsoju pļavu un nonāku vietā, kur sākas Valda Grēviņa vārdā nosauktā taka. Aizeju līdz Tērvetes sanatorijai un tad kādu brīdi sekoju distances marķējumiem, kas aizved mani pie neliela dīķa un dzīvojamajām mājām. Pie mājām izvēlos sev ērtāko ceļu, bet kāda no kundzēm, kas sarunājas pie mājas, iesaucas: “Dēliņ, nepareizi tu ej!”. Cita kundze tai piebalso: “Pa turieni jāiet.” Atbildu, ka neskrienu, bet vienkārši eju, kas kundzes uzreiz nomierina. Pagājis gabaliņu pa, šķiet, pavisam nesen izbūvētu ceļa posmu, nogriežos uz zemes ceļa un dodos ūdenskrātuves virzienā.

Arī šeit ik pa brīdim secinu, ka atrodos marķētā trasē, tai pašā laikā brīžos, kad man nepatīk trases attīstība, es ātri no tās atsakos un izvēlos savu ceļu. Izstaigājies pa Tērvetes mežiem, nonāku pie ūdenskrātuves dienvidaustrumu stūra. Šo vietu iecienījuši atpūtnieki, ūdenī redzami vairāki peldētāji. Iespējams, arī kāds skrējiena dalībnieks tieši te atgūst spēkus. Vietu iecienījuši ne tikai cilvēki, tieši blakus peldētājiem ūdeni kulsta arī paugurknābja gulbis.

Ceļā gar ūdenskrātuvi uzduros arī sacensību dalībnieku dzirdināšanas punktam. Mirkli pirms punkta apstājos, lai uzņemtu foto, kad sadzirdu saucienu, ka te ir dzirdināšanas punkts. Paiet kāds laiciņš, kamēr izskaidroju trases darbiniekiem, ka nu jau vairs neesmu skrējiena dalībnieks, numurs nu ir somā, nevis pie krūtīm, neesmu “trakais lūsis”, kā ieminas kāda sieviete, bet esmu pārgājis tūrista režīmā un esmu pavisam parasts trakais 😊 Par numuru kāds vīrs norāda, ka tāds esot arī uz maniem šortiem, ko rotā skaitlis “82”. No iespējas iemalkot nedaudz ūdens gan neatsakos, bet uzkožamos atstāju distancē vēl esošajiem “lūšiem”.

Putnu novērošanas tornis pie Tērvetes ūdenskrātuves

Gar ūdenskrātuves malu izvietotas nelielas koka mājiņas. Dažas no tām, šķiet, piemērotas dzīvošanai, citas visticamāk ir nojumes, kur paēst. Ūdenskrātuves malā arī uzsliets putnu novērošanas tornis, kas izceļas ar stiklotām logu rūtīm tā augšējā stāvā. Logi gan nav verami, kas rada vieglas neērtības man, jo grūti atrast vietu, kur uztaisīt bildi bez atspulga, un izmisumu mušām un lapsenēm, kas sitas torņa logu rūtīs.

Skats uz ūdenskrātuvi no putnu novērošanas torņa

Netālu no torņa arī pamanu, kāpēc šo ūdenskrātuvi dēvē arī par Gulbju dīķi vai Gulbju ezeru, jo ūdens ir pārpilns ar šiem baltajiem putniem. Kāds “lūša” distances nūjotājs redz, ka fotografēju, un arī steidz vilkt laukā telefonu, nosakot, ka to jau nevar laist garām. Kamēr jūsmoju par ūdenskrātuvē redzamajiem skatiem, mani apsteidz ne tikai nūjotājs, bet arī vēl divi citi “lūši”.

Gulbju ezers

Ūdenskrātuves otrā krastā ceļš atkal pagriežas Pasaku meža virzienā. Arī te brīžiem sekoju marķētajai distancei, brīžiem izvēlos savu ceļu. Mežmalā pamanu kādu sešu žuburu koku, kurš pat aprīkots ar dēļu laipiņu, kas ļauj apmeklētājiem pieiet pie koka un nostāties starp tā žuburiem.

Seši žuburi

Arvien skaļāk dzirdamas mūzika un balsis no sacensību centra, kur šai brīdī notiek apbalvošana. Vēlreiz gan tur neatgriežos, bet soļoju garām parka izejas virzienā. Uz to pusi dodas arī citi dalībnieki, kas kāpj augšup no atrakciju laukuma. Kāds mazs meitēns saldi čuč uz tēva pleca. Gājēji apspriež to, cik smags ir bijis šis posms un ka daudziem palicis slikti. To apstiprina arī neierasti daudzie “DNF” (“did not finish” jeb, īsāk sakot, “izstājies”) sacensību rezultātu tabulās.

Manīts arī “strinu buks”

Pie automašīnas atgriežos pēc noietiem 14,5 kilometriem, kas šai karstajā dienā ir tieši laikā. Vēl tikai stiepšanās un apavu maiņa, un tad jau var sākties mājupceļš uz Rīgu. Karsta un putekļaina bija šī diena Tērvetē, bet esmu gluži apmierināts ar to, kā izdevās to piepildīt.

Gata Šļūkas zīmētās karikatūras redzamas katrā posmā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s