30.03.2019. Garausis, Gauja un Garezeri

Saulainā sestdienas rītā soļoju uz dzelzceļa staciju. Šodien ar posmu Carnikavā sākas taku skrējienu seriāla “Stirnu buks” jaunā sezona. Vilciens izrādās izvēlēts ļoti sekmīgi, jo Rīgas Centrālajā stacijā man nav pat jāpārsēžas, tas brauks tālāk uz Skulti.

Rīgā var vērot un minēt, kuri no pasažieriem dodas uz “Stirnu buku”. Dažas rindas man priekšā sēž kāda ģimene ar diviem puikām, kur, šķiet, tikai tēvs šodien būs līdzjutējos, jo gan mamma, gan puikas saģērbušies skriešanai. Otrpus ejai no vietas, kur sēžu, iekārtojas kāds vecāks vīrs, bet arī tam sporta apavi kājās un sportiska soma uz muguras. Droši vien arī viņu redzēšu Carnikavā.

Carnikavas dzelzceļa stacijā no vilciena izbirst lielāki un mazāki skrējēji, pagaida, kad aizbrauks vilciens, un dodas Carnikavas parka virzienā. Tieši man priekšā mazs puika sparīgi stūrē skrejriteni. Tēvam tik jāpalīdz nobraukt no un sliežu otrā pusē atkal uz braukt uz perona. Skrējēji pamazām nozūd Carnikavas ielās, es mierīgā solī sekoju.

Carnikavas dzelzceļa stacija

Pa ceļam lūkoju pēc vērā ņemamiem apskates objektiem un uzduros tēlnieka Helmuta Āķa darinātajam saules pulkstenim, kas rāda gan ziemas, gan vasaras laiku. Pulkstenis atklāts pirms gandrīz 12 gadiem un ir veltīts Carnikavas novada 15 gadu jubilejai.

Saules pulkstenis

Tieši uz 9:00 esmu pasākuma norises vietā. Līdz manam “Zaķu” distances startam trīs stundas. Ir savs prieciņš no agras ierašanās, jo tautas te vēl maz, burzmu nemana un rinda uz numuru saņemšanu ir ļoti simboliska. Šodien man trāpījies interesants numurs – 6006.

Viss vēl mierīgi

Pie “Sportland” telts, kurā jāsaņem abonementu krekli, gan nākas uzgaidīt, jo kreklu dalīšanu sola sākt tik pēc pusstundas. Uzmeklēju “Fizio AZ” telti, lai apsveicinātos ar Agitu, kas pagājušajā gadā katrā posmā teipoja manu ceļgalu. Agita sveicina ar vārdiem: “Sveiks, staigātāj!”, atsaucoties uz maniem pārgājieniem. Vaicā arī, vai šodien iešu, vai skriešu. Atbildu, ka skriešu un esmu nolēmis šodien skriet bez teipa. Interesentu, kas grib tikt pie krāsainajiem teipiem, netrūkst, un palīgu par maz, lai Agita varētu arī pati šodien ieskriet mežā, bet cer kādā posmā to paveikt.

“Stirnu buka” pirmais posms ir arī mans pirmais skrējiens šogad, jo kopš pagājušā gada oktobra “Skrien Latvija” sezonas noslēguma skrējiena Siguldā esmu tikai gājis pārgājienos. Lai arī ir noietas krietni garākas distances par šodien “zaķiem” paredzētajiem 13 km, esmu piesardzīgs, jo skriešana tomēr atšķiras no iešanas. Agita ir optimistiskāka, norādot, ka es noteikti varētu noskriet arī ko vairāk par “zaķi”.

Kad sāk dalīt abonementu kreklus, arī tur rinda vēl salīdzinoši neliela. Atrodi uz pakaramajiem sevis pieteiktā izmēra kreklu, paraksties par tā saņemšanu un velc tik mugurā. Jā, svarīgi ir, kādu krekla izmēru norādīji pieteikumā. Meitene, kas atbild par kreklu izdali, kādai skrējējai pieklājīgi aizrāda, ka XS kreklu tā nevarēs ņemt, jo tie sagādāti tieši tik, cik bija pieteikti.

Kāds puisis ierauga rindu un apvaicājas, vai te numurus dala. Atbildu, ka numurus jāmeklē otrpus laukumam, kur uzslieta skatuve, un norādu vēlamo virzienu. Tā kā neatceros, vai pieteicu L, vai M izmēra kreklu, vispirms noskaidroju to no meitenes rīcībā esošā saraksta. Tad vēl atliek izvēle starp gaišāk un tumšāk zilu kreklu, kā arī jācenšas trāpīt uz vīriešiem paredzēto modeli.

Ticis pie sava šīs sezonas krekla, turpat uz parka soliņiem pārģērbjos. Somu mantu glabātuvē nodot un sākt iesildīties plānoju aptuveni stundu pirms starta, tāpēc nolemju mazliet pastaigāt pa Carnikavu. Sev neraksturīgi esmu piemirsis somā iemest vadu, kas savieno telefonu ar tā uzlādei paredzēto akumulatoru. Lai arī telefonu distancē neplānoju lietot, nolemju palūkoties dažos vietējos veikalos, vai nevaru tikt pie vada.

Startam gatavs

Izlūkošanu sāku ar “Mego”, kas ir tuvāk dzelzceļam, bet neko prātīgu neatrodu. Vienīgais labums, ka varu kādai meitenei palīdzēt ar virzienu uz “Stirnu buka” starta vietu. Vietējie iedzīvotāji, kas šur un tur sastopami ielās, spriež par to, nez, kāds pasākums tad tur parkā notiek. Daži ir informēti, ka gaidāms skrējiens, kā arī zina, ka šodien taču arī florbola mačs, kurā Kārlim bija jāspēlē. “Ātri, ātri pāri ielai!”, Kārlis tiek paskubināts.

“Mego”, kas ir tuvāk Carnikavas parkam, saimniecība dalīta divos stāvos – lejā pārtika, augšā rūpniecības preces. Lai ekonomētu laiku, uzreiz vaicāju sievietei pie kases, vai te atrodami kādi telefona lādēšanai noderīgi vadi. Tieku aizvests pie plauktiņa, kur meklējami gan vadi, gan austiņas, baterijas un citas lietas. Kamēr meklēju, sieviete piesaka kādam vīrietim, lai nevienu no veikala nevienu ārā nelaiž, un pati aiziet, šķiet, uz kādu privātāku telpu. Saprotu, ka man ir gana daudz laika pārlūkot plaukta saturu. Meklēto gan neatrodu, un pārdevēja, kad atgriezusies, iesaka tepat stāvā esošo datoru servisu un veikalu, kurš gan sākšot strādāt tik no 11:00.

Tā kā steigas nav, nolemju pagaidīt. Turpat blakus nelielā sporta zālē trenere vada vingrošanas nodarbību pulciņam interesentu. Ar vērošanu nenodarbojos, bet iespēju paklausīties mūziku gan izmantoju. Datoru servisu atver kādu brīdi pēc 11:00. “Stirnu buka” dalībniekiem par godu Carnikavā ir ierobežota satiksme, tāpēc veikala darbinieces ceļš līdz tam ceļš līdz tam ir ilgāks, nekā ierasts. Tieku pie meklētā vada un jau mierīgāku sirdi atgriežos Carnikavas parkā.

Parkā nu valda daudz lielāka kņada, nekā pirms pāris stundām. Rindas pēc krekliem un uz, šķiet, vienīgo WC tipa tualeti garas. Daži krekla gaidītāji spriež, ka var jau paņemt to arī citā reizē, jo tāpat neplāno šodien tajā skriet.

Informatori sākotnēji mēģina radīt intrigu par to, kas šodien gaidāms “Kalnu karaļa” sprinta posmā, bet paši pamazām aizrunājas tik tālu, ka nu jau visiem skaidrs, ka kalnā jāskrien nebūs, bet gaidāms gludāka sprinta posms. Jāsaka, ka jau pirms posma sākuma biju kartē izpētījis, ka “Kalnu karaļa” sprints šoreiz būs Carnikavas stadiona aplī, tāpēc ar interesi sekoju, cik tad daudz informatori galu galā izpļāpāsies.

Nododu somu mantu glabātuvē un vieglā riksī sāku iesildīties. Neliels skrējiens, tad stiepšanās, un jūtos gatavs sezonas pirmajām sacensībām. Izmantoju iespēju pavērot kanikrosa (sportists skrien sasaitē ar suni) sacensību startu. Suņi, kad beidzot tiek dots starts, jož kā traki. Starta burzmā gandrīz tiek notriekts fotogrāfs, kas dokumentē sacensības, kā arī viena no dalībniecēm mēģina paķert līdzi trasi norobežojošo barjeru.

Kad suņi aizskrējuši, pamazām virzos starta zonas virzienā, kur jau manāmi vairāki “zaķi”. Ieņemu vietu zonā un tur arī palieku līdz pat startam. Arvien vairāk “zaķu” plūst uz startu, līdz starta zonā vairs nav, kur soli paspert. Dažiem gan vēl izdodas izspraukties caur rindām, lai ieņemtu vietu tuvāk starta līnijai, bet tad staigāšana beidzas. Kopumā šodien startē pusotrs tūkstotis “zaķa” distances skrējēju. Kurš šūpojas no kājas uz kāju, kurš vēl izloka potītes, bet viegls nemiers pirms starta ir jūtams.

Atskan starta signāls, un lielā “zaķu” masa pamazām izkustās no vietas. Pašā sākumā gan skriet nav nekādu izredžu, bet jau ar pirmo līkumu kļūst brīvāk, un nu skrējiens tiešām var sākties. Distances sākumā ir “Stirnu bukam” neraksturīgi daudz asfalta, jo tas virzās pa Carnikavas ielām. Pirmajos kilometros solis liekas viegls, bet apzinos, ka jānoskrien ir 13 kilometri, nevis īss sprints.

Gar Carnikavas Novadpētniecības centru izskrienam Gaujas krastā, un, kad nogriežamies pa takām kāpu zonā, tā jau ir klasiska “Stirnu buka” distance” – ar meža takām, kāpumiem, kritumiem, zariem, kuriem neuzskriet un ar kuriem netrāpīt citiem, koku saknēm, kam šad un tad izdodas paklupināt kādu skrējēju, un citiem labumiem. Ir lieliski ieskriet mežā!

Divi nelieli posmi šodien jāskrien arī gar pašu jūru. Daudzi steidz meklēt iespējami cietāku pamatu zem kājām, bet tas nozīmē risku saslapināt kājas, jo jūras viļņi nekautrējas uzglūnēt un uzbrukt skrējēju papēžiem. Īpaši otrais posms pa smiltīm man ir smags. Aiz muguras jau septiņi kilometri, un jūtu, ka skrējienu esmu sācis par strauju. Lai vai kā, padošanās netiek izskatīta, un es tik ripinu uz priekšu.

Jožam pa smiltiņām. Foto: Agnese Vēze

Lai arī kopumā šis ir samērā lēzens posms, kāpas, protams, dara savu, un īpaši tad, kad nogurums jau piezadzies, daža kāpa liekas ne mazāk izaicinoša, kā Gaiziņa nogāzes pērn. Reizēm nākas no skrējiena pāriet soļos, lai uzraustos kārtējai kāpai mugurā.

Trasē. Foto: Roberts Ivanāns

Kad atgriežamies Carnikavas ielās, zinu, ka nu jau pavisam maz vairs palicis līdz finišam. Ja pagājušā gada “Stirnu bukā” sanāca pietaupīt spēkus “Kalnu karaļa” sprintam, tad šodien esmu skrējis ar pilnu jaudu, tāpēc, ieskrienot stadionā, pa tā melnām gumijām klāto skrejceļu turpinu skriet savā tempā, un pat nemēģinu izpildīt ko sprintam līdzīgu.

Ārā no stadiona, un vairs tikai pēdējie metri, pēdējie soļi līdz finišam. Trases malā vietām mazi bērneļi pastiepuši plaukstas, lai sveicinātu skrējējus. Piesitu visām plaukstām, ko pamanu, protams, paturot prātā, ka to īpašnieki ir mazi, tāpēc šeit galvenais ir pieskāriens, nevis spēks. Mazie šķiet gluži priecīgi par tādu atrakciju.

Pēc stundas un divpadsmit minūtēm finišs. Kaklā tiek kārta tiešām skaistā Carnikavas posma piemiņas medaļa, rokās tiek iespiesta ūdens pudele, jogurts un vitamīni. Saskaņā ar oficiālo protokolu esmu finišējis 317. vietā starp 1536 finišējušajiem dalībniekiem.

Pamazām soļoju putras telts virzienā. Putras porcija gan šogad sarāvusies. Iespējams, putrai nebija ļauts gana ilgi uzbriest. Papildus arī neliels iepakojums ar “Pūres” ievārījumu un iespēja izvēlēties starp dabīga materiāla un plastmasas karoti. Finišā piešķirtais jogurts ar musli izrādās pat ļoti gards. Notiesāju kā putru, tā jogurtu. Spēki atgriežas, un esmu drošs, ka pārgājiens šodien būs. Jautājums tik, cik garš.

Malkojot ūdeni no mazās “Venden” pudelītes, soļoju uz mantu glabātuves pusi. Gaidīšanas laiks te ļoti dažāds, jo somu ir trakoti daudz. Kāds jau smejas, ka darbinieki, kas rosās teltī, varētu vienkārši nest visas somas ārā, rādīt un prasīt, vai tā īstā. Daži dalībnieki tiek aicināti teltī, lai paši atpazītu savu īpašumu. Kādam bonusā tiek piedāvāta jaka, bet uz svešu mantu te neviens nepretendē. Puisis, kas stāv man blakus, ļoti precīzi noraksturo savu somu – melna.. un liela.. un mugursoma. Arī es tieku pie iespējas darbinieces acu priekšā uzburt savas somas tēlu, un, par laimi, man nenākas ilgi gaidīt, kad tā tiek atrasta.

Daļēji pārģērbjos pirms sava pārgājiena. Šortu vietā garākas bikses, bet skrējiena krekls gan paliek mugurā, jo zem mugursomas esošais apģērbs jebkurā gadījumā ātri vien kļūs slapjš. Labāk pietaupu ko tīru un sausu dienas noslēgumam. Netālu no manis kāda laimīgā finišētāja ar medaļu kaklā pozē “pašiņam”.

Jau otro reizi šodien iedarbinu pulsometru un aizsoļoju Carnikavas ielās. Mans pirmais mērķis ir Gaujas ieteka jūrā. Pa Jūras ielu šķērsoju Vecgauju un dodos tālāk uz jūras pusi. Jāsaka, ka Carnikavā dzīvo daudz lielu ģimeņu, jo ik pa brīdim manāmas pat trīsstāvīgas privātmājas. Izsoļoju caur kādu auto stāvvietu, kurā var manīt arī “Stirnu buka” dalībniekus, un nonāku dabas parkā “Piejūra”. Nu jau pa meža ceļu turpinu ceļu uz jūras pusi.

Man pa priekšu soļo puisis un meitene, vedot pavadā piesietu suni. Jāsaka, ka suns nav no kautrīgajiem, jo brīdī, kad sajūt dabas aicinājumu, visu izdara turpat takas vidū, tā pārsteidzot arī savus saimniekus.

Uz jūru

Izvēlos uz Gauju doties pa taku, kas ved paralēli pludmalei, nevis pa jūras smiltīm. Tieši man pretī skrien garāko – “Lūša” un “Stirnu buka” – distanču dalībnieki, kas joprojām ir distancē. Ceļu gan sadalām veiksmīgi, un incidenti izpaliek. Pie dzirdināšanas punkta kāds vīrs spriež par to, kāda gan jēga distancē apdzīt, ja pie dzirdināšanas tāpat visi satiekas.

Jau aiz dzirdināšanas punkta mežā manu vairākus motociklistus ar krosa motocikliem, bet tad manu uzmanību piesaista kāds dzeltens tauriņš, kas labu laiku lidinās cieši man apkārt un pat izmēģina iespēju nolaisties uz manis.

Saule, jūra, mežs un miers

Mežā ir ne tikai daudz skrējēju, bet netrūkst arī atpūtnieku, kas gan kājām, gan ar automašīnām ieradušies baudīt šo silto un saulaino dienu pie dabas. Drīz taka mani izved kāpās pie pašas jūras, bet te man nākas bēgt no motociklistiem, kurus redzēju kādu mirkli iepriekš, jo četri braucēji pēkšņi parādās man tieši aiz muguras. Nolemju, ka gluži kokam cauri jau tie nebrauks, un nostājos aiz kādas priedes.

Moto entuziasts

Kad līdz Gaujas ietekai jūrā vairs nav tālu, izeju pludmales smiltīs un turpinu ceļu pa tām. Šur un tur var manīt pa kādai kompānijai, kas pastaigā bauda saulīti. Augstāk kāpā tēvs ved pie rokas savu atvasi, kamēr mamma saplūc pušķīti ar kāpās augošajiem pūpoliem. Arī pie Gaujas ietekas cilvēki sasēduši uz izskalotajiem koku stumbriem.

Gar jūru uz Gauju

Iemūžinu “Stirnu buka” medaļu ar Gaujas ieteku fonā, un sāku vērtēt turpmāko maršrutu. Ir skaidrs, ka pāri Gaujai nepeldēšu, lai gan otrā krastā manāma visai interesanta rosība. Cik nu manas acis ļauj saskatīt, tur sapulcējies bars ļaužu tautastērpos.

“Stirnu buka” medaļa pie Gaujas ietekas jūrā

Ceļu atpakaļ uz Carnikavu uzsāku ar kāpienu nelielajā kāpā, kur pirms brīža manīju ģimeni lasām pūpolus. Jāsaka, ka pūpoli ar saules pielietu jūru fonā man šķiet gana fotogēniska kombinācija, tāpēc atkal un atkal iespraucos starp sarkanajiem zariem, ko rotā pūkainie kamoliņi.

Piejūras pūpoli

Vēl pēc brīža gan atvados no jūras un nozūdu mežā, lai atgrieztos Carnikavā. Esmu noskatījis taku, kas ved tieši gar teritorijām, kas pavasarī var būt visai slapjas, bet vēl pirms tam uzduros vienam no PSRS pilsoņu aizsardzībai izbūvētajiem bunkuriem. Aiz bunkura pavīd kas zils, kas, izrādās, ir jaka, kurā pie tam ir ietilpināts kāds vīrietis, kurš kopā ar ģimeni aplūko bunkuru.

Padomju bunkurs kāpās

Kad turpinu ceļu pa noskatīto taku, secinu, ka tā šobrīd ir visai slapja. Tā kā man kājās ir sporta, nevis pārgājienu apavi, griežos atpakaļ un meklēju sausākus ceļus. Ilgi nenākas meklēt, un drīz atkal esmu uz takas, kas pamazām izved mani uz visnotaļ plata un automašīnu iebraukta zemes ceļa. Pa šo ceļu gar Gauju tad arī atgriežos Carnikavā.

Šur un tur Gaujas krastā var manīt makšķerniekus. Paņēmuši saliekamos krēslus, dažādus ēdienus un dzērienus, tie ir iekārtojušies upes malā, ik pa brīdim novicina makšķerkātus vai arī cītīgi ķimerējas ap tiem.

Gaujas makšķernieks

Gar Carnikavas Novadpētniecības centru nokļūstu asfaltētajās ielās. Pie tilta pār Vecgauju vēl var manīt sacensību dalībniekus, kā arī kārtējo rindu ar makšķerniekiem. Turpinu ceļu gar upi un manu arī kādu pāri, kur puisis rosās ap makšķerkātu, bet vienīgo krēslu ir atvēlējis savai meitenei.

Carnikavas Novadpētniecības centrs

Pāri Vecgaujai, domājot par iedzīvotāju ērtībām, top gājēju tiltiņš, kas savienos Kuģu un Jomas ielas. Daļa konstrukciju jau ir tapušas un gaidīt gaida, kad darbi tiks turpināti. Šodien objektā valda klusums.

Kad esmu jau pie Svētku laukuma, pamanu, ka pašā upes malā kāds puisis un meitene steidz tvert pavasara iedegumu. Abi peldkostīmos tērptie cilvēki manāmi izceļas uz apkārtējo fona.

Carnikavas Svētku laukuma rotā tēlnieka Viļņa Titāna veidotā skulptūra “Atceroties”, kas simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk. Netālu no skulptūras akmenī kalti no Carnikavas novada cēlušos Lāčplēša kara ordeņa kavalieru vārdi.

Vilnis Titāns “Atceroties”

Par maršruta turpinājumu vēlos lemt Gaujas otrā krastā, tāpēc dodos pāri gājēju tiltam. Jau otrpus upei konsultējos ar kartēm, kas pieejamas telefonā, un saprotu, ka līdz Lilastes stacijai nav īpaši tālu arī tad, ja soļo gar Garezeriem. Tie ir tikai kādi astoņi kilometri, kas jāpieveic. Un līdz vilcienam, kas no Lilastes aties 18:16, ir vairāk nekā divas stundas. Laiciņš joprojām ir lielisks, saulīte spīd, tāpēc būtu grēks laist garām iespēju vēl vairāk iepazīt dabas parku “Piejūra”.

Gājēju un velobraucēju tilts pār Gauju

Līdz Gaujas dzelzceļa stacijai ceļu turpinu pa gājēju un velo celiņu, bet tad nogriežos uz Jūraskrastu ielu. Pie kādas no mājām uzziedējuši krokusi, un to ir ļoti daudz kā mājas dārzā, tā arī ielas malā. Šķiet gan, ka kādam tīk tos plūkāt, jo krokusu ziedlapiņas manu arī uz ceļa. Izbiedēju sīli, kas tepat ielas malā rušinās pa zariem.

Pavasara vēstneši

Jūraskrastu iela kļūst arvien šaurāka, un mans mēģinājums atkal piekļūt tuvāk Gaujai beidzas ar atduršanos pie zīmes “Privātīpašums. Ieeja aizliegta”. Tad nu meklēju apkārtceļus. Par laimi Balto ceriņu ielas galā nav privātīpašuma. Kad esmu palaidis garām man pretim braucošos riteņbraucējus, taka aizved mani augstāk, un manā priekšā aiz kokiem saulē mirdz Gauja.

Gauja pie Gaujas

Gar Gauju gan ejams pavisam īss gabaliņš, jo starp divu māju nožogojumiem atrodu šauru eju, kas pārtop baltvāciešu ķīmiķa Vilhelma Ostvalda vārdā nodēvētajā ielā. Skatoties uz ielu nosaukumiem, šķiet, ka esmu nokļuvis kādā ķīmiķu rajonā. Fosfora, Nātrija, Kālija un citas ielas seko viena aiz otras. Paeju garām Kriptona ielai un nogriežos uz Skābekļa ielu, uz kuras stūra ar latviešu ķīmiķa Alfrēda Ieviņa vārdu nesošo ielu pamanu satiksmes drošībai paredzētu spoguli, un top spoguļpašiņš 😊

Spoguļpašiņš 🙂

Labu gabalu eju pa Metāna ielu. Dārzā, kas atrodas uz Metāna un Mintālu ielu stūra, melns, neliels spalvu vīkšķis metas čabināt pērnās lapas. Kad jau esmu pagājis garām un šķiet, ka vairāk nekas nesekos, spalvainais kamols tomēr izdveš dažus “vau, vau”.

Metāna ielas galā, kur atkal nonāku dabas parkā “Piejūra” sastopu vairākus pretimnācējus, kas parādās no kāpu puses. Pamanot vienam no puikām “Stirnu buka” dalībnieka numuru, pavaicāju sievietei, kas aiz tā seko, vai arī tiem ar skrējienu vien nepietiek, uz ko saņemu atbildi, ka ir taču jāpaskatās, kur skriets.

Pie takas, kas ved uz Garezeriem samulstu, jo tā ir norobežota ar sarkanbaltsarkanu lentu, neliela zīme vēsta, ka te aizliegts kā iet, tā braukt, un apkārtnē ir vēl virkne koši iezīmētu objektu. Tveru telefonu un sāku lūkot, vai Garezeriem ierobežota piekļuve, bet nekas nevēsta, ka marta beigās tos nedrīkstētu apmeklēt. Lūkojos rūpīgāk un secinu, ka ieraudzītais šķērslis tikai norobežo kādu nelielu caurteku, kas, iespējams, kļuvusi bīstama. Pārvaru šo šķērsli un dodos Garezerus lūkoties.

Iet un braukt aizliegts

Sākotnēji taka ir visai plata. Ir manāmi arī daži cilvēku bariņi, kas lielākā vai mazākā skaitā bauda apkārtni. Pirmo sasniedzu Dienvidu Garezeru. Eju pa taku gar ezeru, bet ik pa brīdim metos uz ezera krastu, jo mani atkal un atkal piesaista skati ar kokiem apaugušajiem ezera krastiem, ūdeni, kurā rotaļājas saule, un viegliem mākoņiem klātām, tomēr zilām debesīm.

Dienvidu Garezers

Turpinot ceļu mani pārsteidz kādas sievietes parādīšanās ezera malā. Viņa izvēlējusies biksītes vilkt vienlaikus ar celšanos kājās, tāpēc neko nepiedienīgu nemanu, ja vien par to neuzskata situāciju, kurā cilvēks izvēlējies pašu ezera krastu savu dabisko vajadzību kārtošanai. Sieviete sakārto apģērbu un dodas uz mežu otrpus takai, kur to jau gaida puisis. Interesanti, kāpēc puisis negaidīja pie ezera, ļaujot dāmai paciemoties mežā?

Nezinu, kāpēc tā nodēvēts visnotaļ skaists ezera krasts, bet kādu gabaliņu aiz vietas, kur piekrastē parādījās dāma, uz kokiem krievu valodā rakstīti seši burti – P-R-I-T-O-N. Rakstītājs pielietojis trīs dažādas krāsas, kā arī ievērojis, lai krāsu secība nemainītos.

Kādam ir skarbs viedoklis par šo vietu

Drīz aiz Dienvidu Garezera seko Vidējais Garezers, kas saviem ūdeņiem ieskāvis arī nelielu salu. Arī šeit ik pa brīdim kājas pašas ieaug zemē, lai tikai es mazliet pakavētos un papriecātos par skatiem. Visu ezera krastu gan neizdodas noiet, jo uzduros vietai, kas ir pārāk slapja maniem apaviem.

Vidējais Garezers

Apkārtceļa meklējumi mani aizved gandrīz līdz pašam dzelzceļam, tur atrodu lielāku ceļu un aizsoļoju Lilastes virzienā. Nepārtraukti gan vēroju, vai neparādīsies kāda taka, kas ved atpakaļ uz ezeriem, un beidzot man paveicas, jo ieraugu ceļu, kas, pēc visa spriežot, retumis tiek izmantots arī braukšanai ar auto.

Pa atrasto ceļu nonāku krustcelēs netālu no Ziemeļu Garezera. Kartē esmu izpētījis, ka iešanai piemērotāks ir ezera ziemeļu krasts, bet, kā jau iepriekš esmu pārliecinājies, taka kartē nenozīmē, ka dabā šis ceļš nebūs applūdis. Redzu gan, ka laika līdz vilcienam man vēl atliku likām un Lilastes stacija vairs nav tālu, tāpēc dodos vien tālāk pa noskatīto taku.

Arī trešais Garezers burvīgi izskatās pēcpusdienas saulē. Ezeru pa vidu šķeļ šaura zemes strēmele, uz kuras gan nemēģinu spert savu kāju. Šķiet, ka te mājo arī bebri. Katrā ziņā kāds zobains radījums ir pamanījies ezerā iegāzt koku.

Ziemeļu Garezers

Taka lielākoties ved gar pašu ezeru, un pa kreisi no manis ir visai lielas kāpas, kurās gan tā arī nenākas rāpties. Kad pamanu dzīvojamās mājas un ceļu, kas ved uz Lilastes ielu, kādu brīdi apstājos, lai padomātu, vai vēlos vēl reizi šodien skatīt jūru. Padomāju un nolemju, ka šai dienai būs gana, un dodos stacijas virzienā.

Lilastes staciju sasniedzu, kad līdz manam vilcienam ir vairāk kā 40 minūtes. Jāsaka, ka neesmu pats agrākais “putns”, jo uz viena no stacijas soliņiem jau sēž kāds pāris. Apturu pulsometru, kas vēsta, ka papildus “Stirnu buka” 13 kilometriem esmu nogājis vēl divdesmit, apsēžos uz soliņa un izvelku no somas “snikeru”.

Lilastes dzelzceļa stacija

Kad rietošā saule jau sāk slēpties aiz koku galotnēm, pienāk vilciens, kurā kāpju ne tikai es un pāris, kurš stacijā ieradās vēl pirms manis, bet vēl daži pasažieri, tai skaitā jauniete, kas savā kompānijā skaļi dzied Roda Stjuarta “Sailing”. Nu, vismaz dziesmas piedziedājumu 😊

Carnikavā vilcienu piepilda “Stirnu buka” dalībnieki. Šķiet, ka gana daudzi izvēlējušies šodien pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Kad tuvojamies Rīgai, saule jau riet. Saulriets spēj padarīt skaistus pat industriālus objektus. Katrā ziņā Rīgas ostas celtņi saulrietā izskatās lieliski.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s