10.nedēļa – kruīzi un pilis

Sveiciens visiem! 🙂

Desmitā nedēļa Londonā. Četras darbdienas un trīs brīvdienas. Tā kā pirmdiena Anglijā bija brīva, tad vēl vienu dienu pavadīju Lake District.

Pirmdien ierindā jau 7.00. Savu vizīti Ezeru zemē biju ieplānojis noslēgt ar kruīziem pa Windermere ezeru. Laiciņš no rīta bija apmācies, bet ļoti silts. Paēdām brokastis, un Kriss nogādāja mani Lakeside ciemā, kurš atrodas pašos Windermere dienvidos un no kura sākās mans ceļojums pa ezeru.

Pa ceļam bija vēl iespēja parunāties. Krisa ģimenei reiz ir piederējusi LADA, par kuru viņam ir tikai pozitīvas atminas. Reiz viņa sieva zvanījusi un stāstījusi, ka esot uzpildījusi mašīnu ar dīzeļdegvielu. Viss būtu labi, ja mašīnai nebūtu benzīna dzinējs. Otra lieta, ko sieva minēja bija, ka ar šādu mašīnu viņa jau esot veikusi 30 jūdzes. Kriss sazinājies ar cilvēkiem, kuri vairāk saprot no automašīnām, un tie teikuši, ka LADAS motors esot tik vienkāršs, ka tad, ja tiešām ar dīzeli veiktas jau 30 jūdzes, viss, ko vajagot darīt, ir periodiska bākas papildināšana ar benzīnu. Tā arī Kriss ar sievu darījuši, un viņš atcerējās, ka tieši ar abu degvielu sajaukumu mašīna “gājusi” vislabāk.

Lakeside atvadījos no Krisa un, bruņojies ar mugursomu un trīs maisiem ar mantām, devos iekarot ezeru. Pirmo apmeklēju turpat Lakeside esošo akvāriju „Lakes Aquarium”. Vīrs, kas pārdeva man biļeti, pamanīja manus nesamos un piedāvāja tos nolikt kastē, kas paredzēta dažādiem darbarīkiem, lai varu mierīgi apskatīt ekspozīciju. Ar prieku izmantoju piedāvāto iespēju. Akvārijs ir neliels, tajā ir izvietotas ne tikai zivis un citi ūdens iemītnieki, bet arī mazi pērtiķveidīgie, ūdri, dažādi rāpuļi un abinieki.

Pēc akvārija apmeklējuma soļoju uz kuģīšu piestātni. Ar kuģīti „Tern”, kurš esot pats garākais un pats vecākais kruīzu kuģītis šajā ezerā, devos no Lakeside uz Windermere austrumu krastā esošo Bowness pilsētu, lai no tās tālāk kuģotu uz Ambleside pilsētiņu ezera ziemeļos. Laiks joprojām bija apmācies un reizēm uzsmidzināja sīks lietutiņš. Biju iekārtojies kuģīša priekšgalā, lai labāk pārskatītu apkārtni. Garām slīdēja kalnainie, mežiem un ēkām nosētie Windermere krasti. Ezera ūdeņus reizē ar mums vagoja gan kuģīši, jahtas, burātāju laiviņas, gan pavisam mazas motorlaiviņas.

Netālu no Bowness lietus pieņēmās spēkā un piespieda mani doties lielajā apjumtajā kuģa daļā, kurā jau bija pārējie kruīza dalībnieki. Vējš lietu gan dzenāja tā, ka arī jumts nebija glābiņš, tāpēc kruīzs jau sākumā izvērtās visai slapjš.

Kad bijām ceļā no Bowness uz Ambleside, divas meitenes – burātājas – bija tik aizņemtas ar sevi, ka nepamanīja tuvojošos kuģīti. Kad tās to beidzot ieraudzīja, tad, atskanot skaļiem spiedzieniem, mēģināja laiviņu pagriezt, kas arī izdevās kuģa pašā degungalā. Pavisam nedaudz šķīra meitenes no peldes ezerā.

Ambleside nokāpu no „Tern”, lai tālāk ar „Queen of the Lake” dotos uz Brockhole, kur parku un dārzu ieskauts atrodas „National Park Visitor Centre”. Lietus pa ceļam atkal pierima. Starpfinišs bija pie Wray Castle, kas gan patiesībā neesot pils, bet līdzīgā stilā celta privātmāja. Šajā pieturā visi, izņemot mani, izkāpa, un ceļā uz Brockhole apkalpes locekļu skaits uz kuģa bija lielāks par pasažieru daudzumu. Apmeklētāju centrā uzturējos pavisam neilgi, jo joprojām bija jāstiepj visas mantas. Apvaicājos meitenei informācijā par iespējām tās kaut kur novietot, bet jau viņas samulsusī sejas izteiksme bija gana laba atbilde… Tad nu mirkli paskatījos vienā no zālēm demonstrēto filmu par Lake District, kā arī nelielu izstādi par Lake District attīstību. Veicu arī pastaigu pa iekopto dārzu. Koku daudzveidība parkā ir ļoti plaša, un dažus no tiem, kas tobrīd šķita interesantākie, arī nofotografēju.

No Brockhole ceļš veda atpakaļ uz Ambleside. Lietus nelija, tāpēc bija iespēja atkal sēdēt kuģīša priekšgalā. Ieradāmies Ambleside ar mazu nokavēšanos, tāpēc neizdevās uzreiz pārsēsties kuģītī uz Bowness, kas bija mana Windermere kruīza galapunkts. Ilgi gan nebija jāgaida, un drīz jau biju uz „Teal” klāja, kurš aizveda mani un vēl pulciņu ezera cienītāju uz Bowness.

Bowness pilsētā uzņēmu kursu uz aptuveni pusotras jūdzes attālumā esošo Windermere dzelzceļa staciju. Pa ceļam nofotografēju arī pa kādam interesantam objektam, piemēram, akmens plāksni, kas vēsta, ka netālu atrodas Windermere Hronikas, kas tiks atvērtas 2100. gadā.

Windermere dzelzceļa stacijā sagaidīja „patīkams” pārsteigums. Vispirms par prieku man un pārējiem gaidītājiem mūsu vilciena atiešanas laiks tika atlikts ik pa minūtei. Galu galā parādījās uzraksts, ka ir problēmas ar pārmijām un vilcieni kavē. Ar pusstundas nokavēšanos tomēr sagaidījām vilcienu, kam no Windermere jānogādā mūs Oxenholme, kur katrs pārsēdīsies sev nepieciešamajā vilcienā.

Tā kā kavējām, tad Londonas vilciens, ar kuru biju plānojis atgriezties galvaspilsētā, bija aizgājis. Atlika tikai gaidīt pēdējo vilcienu uz Londonu, kam bija jāpienāk pēc stundas un četrdesmit minūtēm. Gaidītāju bija paliels pulciņš. Lai mūs mazliet izklaidētu, lietus beidzot sāka līt pa īstam, sākās arī pērkona negaiss.

Arī Londonas vilciens kavēja. Vēlāk jau tajā uzzinājām, ka iemesli kavēšanai bijuši govis uz sliedēm, uzskriešana kokam un applūdušas sliedes. Tā kā vilciens bija pēdējais, kā arī Windermere apmeklētājiem iepriekšējais gāja secen, tad vietu, kur apsēsties nebija. Sastājāmies visi, kur nu varējām. Tikai pie Prestonas pilsētas pa kādai vietai sāka atbrīvoties. Vispirms apsēdināju jaunu japāņu pārīti, no kuriem meitene jau bija apsēdusies uz vilciena grīdas. Tad ierādīju kārtējo brīvo vietu vēl vienai japānietei, bet tad, vairāk neredzot potenciālos sēdētājus, kas varētu būt vājāki par mani, vienu no vietām ieņēmu pats. Vienīgo reiz tajā dienā sauli redzēju pa vilciena logu, kad tā jau bija pavisam tuvu rietam. Londonā atgriezos īsi pirms 22.00.

Pēc Bank Holiday nedēļas nogales darba nedēļa atkal sākās pavisam mierīgi. Tikai daži nelieli darbi Garija un Padreiga uzdevumā. Atle, Kendals un Hanss Kristians visu nedēļu nebija darbā, jo atradās Norvēģijā. Trešdienas vakarā viņiem pievienojās arī Padreigs un Florianna, atstājot Gariju un mani par atbildīgajiem par visiem klientiem.

Ceturtdien sāku apkopot informāciju – finanses, reitingu aģentūru ziņojumus, dažādu finanšu institūciju pētījumus – par jaunu klientu, kurš nodarbojas ar gāzes un elektrības piegādi. Vakarā neliela alus dzeršana turpat darbā par godu viena kolēģa plānotajām kāzām un kādas citas kolēģes gaidāmajam mazulim.

Piektdien pirms pusdienām saņēmu e-pastu no Padreiga, ka man būtu jāpiedalās telefonkonferencē, jo viņš tajā laikā lidos atpakaļ no Oslo. Tad nu pirms un pēc pusdienām gatavojos šim pasākumam. Liela runāšana gan nebija jāveic, vairāk klausījos. Pēc darba atvadījāmies no vēl viena norvēģu praktikanta – Hansa, tāpēc tikšanās vieta bija The Walrus & The Carpenter ar neiztrūkstošo alus dzeršanu. Kamēr tukšojām alus glāzes, Saimons pastāstīja par to, kā savulaik divās nedēļās kājām šķērsojis Angliju no rietumiem līdz austrumiem pa Coast-to-Coast Path jeb Wainwrights Way (Alfreds Vainraits bijis aizrautīgs pārgājienu veicējs). Man tagad noteikti āķis lūpā, bet pietrūkst to divu nedēļu, kuras veltīt šādai pastaigai. Labā laikā tas varētu būt sevišķi iespaidīgs piedzīvojums, jo sevišķi tāpēc, ka liela daļa takas vijas caur dabas parkiem. Būs labs iemesls reiz šeit atgriezties, lai pieveiktu šo 200 jūdžu taciņu.

Biju nolēmis nedēļas nogalē nedarīt neko. Modinātājs atslēgts, lai kārtīgi izgulētos. Pamodies 9.30 un jūtoties ļoti labi, nolēmu plānu pavisam nedaudz pamainīt un apciemot netālo Londonas Taueru. Sākoties septembrim, Londona kļuvusi nedaudz brīvāka no tūristiem. Sestdienā dienas vidū pavisam mierīgi varēju paiet garām Taueram no Temzas puses. Parasti šeit bijusi vērojama ļaužu burzma. Arī pie ieejas biļetes tiku pavisam ātri, izstāvot rindu, kuru veidoja vēl divi cilvēki.

Pa galveno ieeju, kas atrodas Vidus tornī (Middle Tower), devos iekšā senajā cietoksnī. Aizsarggrāvī tika slietas dažādas teltis un citas pagaidu celtnes, jo no 10. līdz 20. septembrim notiks Tauera festivāls. Daļa Tauera teritorijas apmeklētājiem nav pieejama, jo tajā dzīvo cilvēki un atrodas nelieli biroji. Nav gan ne jausmas, vai to iemītnieki kaut kādā veidā ir saistīti ar pašu cietoksni, bet visticamāk, ka jā.

Caur Byward torni nokļuvu starp pils aizsargmūriem un gar dienvidu sienu devos uz Viduslaiku Pili, kā nodēvēta celtne dienvidu mūrī. Tajā savulaik mitinājies karalis Edvards I. Viena no telpām ir karaliskā guļamistaba atbilstošā noformējumā, pie tam segas stūri kāds atlocījis tā, ka, šķiet, tikai pirms mirkļa kāds ir izrāpies no šīs gultas.

Tālāk pastaiga turpinājās pa dienvidu mūri, pa ceļam izejot cauri te vienam, te otram no nocietinājuma torņiem. Sāls tornī, kas atrodas cietokšņa dienvidaustrumu stūrī, dažādos laikos mitinājušies vairāki ieslodzītie, starp tiem skotu karalis un katoļu priesteris.

Mūra ziemeļaustrumu stūrī ir Martina tornis, kurā šobrīd izvietota karalisko kroņu izstāde, kurā parādīta šo britu valdnieku galvasrotu vēsture. Tur izvietotie kroņi gan nezaigoja no tajos esošajiem dārgakmeņiem, jo visticamāk apzināti tie visi bija izknibināti ārā, atstājot tikai pašu zelta kroni. Fotografēt diemžēl nebija atļauts.

Lielākie Kroņa dārgumi glabājas citā ēkā – Vaterlo korpusā. Tieši uz to arī devos, jo pie Martina torņa pastaiga pa Tauera mūriem beidzās. Arī Kroņa dārgumu izstādē fotografēt nedrīkstēja, tāpēc visu zelta un dārgakmeņu mirdzumu atlika tikai noglabāt savā atmiņā. Zelts, zelts, zelts – scepteri, zobeni, kroņi, trauki… Un dārgakmeņi, kuri šajā gadījumā kroņos bija saglabāti. Milzums dārgakmeņu… Vēl arī dažādi priekšmeti, kas saistīti ar karaļu un karalieņu kronēšanas ceremonijām. Tiešām Kroņa dārgumi! Vērtīgākie no tiem glabājas telpā, kura laikā, kad Tauers apmeklētājiem slēgts, tiek aizdarīta ar milzīgām metāla durvīm, lai kāds, dārgumu apžilbināts, neiedomātos atgriezties un kaut ko no tā visa paņemt līdzi.

No Vaterlo korpusa mans ceļš veda uz Beauchamp torni, kas tā nodēvēts par godu vienam no tajā savulaik ieslodzītajiem. Šī torņa sienās saglabājusies virkne dažādu uzrakstu, kurus atstājuši reiz šeit ieslodzītie. Turpināju ceļu, apciemojot Wakefield tornī esošos spīdzināšanas kambarus, kuros apskatāmi trīs no savulaik iecienītiem moku rīkiem. Ar vienu cilvēks tika stiepts, ar otru tieši otrādi – saspiests, savukārt trešajā – uz vairākām stundām atstāts, karājoties aiz rokām.

Netālu no Wakefield torņa ārējā mūrī ir Svētā Tomasa tornis un ūdens vārti, kurus dēvē par Nodevēju vārtiem. Pa tiem Tauerā nonākuši daudzi nodevībā apsūdzētie. Kārtējais tornis, kurā paviesojos, bija Asiņainais tornis, kas pie sava vārda ticis, jo tajā reiz bijuši ieslodzīti un visticamāk nogalināti divi mazie prinči – karaļa Edvarda IV dēli. Tornī ir pabijuši arī citi ieslodzītie.

Visbeidzot devos uz pili pašā cietokšņa viducī – Balto torni. Tajā šobrīd izvietota Henrijam VIII veltīta izstāde. Fotoaparāts diemžēl atkal jāpaslēpj… Vairākos stāvos redzamas bruņas, duram, cērtam un šaujamieroči, kā arī citi priekšmeti, kas saistīti ar Henriju VIII. Bruņas Henrijam, kas ar gadiem acīmredzami kļuva arvien platākas, bruņas zirgiem… Ēkā ir iespējams ielūkoties ar pirmo šaujamieroču vēsturē, sākot ar musketēm un beidzot ar lielgabaliem un to lodēm. Daža lode ir vismaz pusmetru diametrā, un tādu noteikti negribētos pārķert lidojumā.

No Baltā torņa pārcēlos uz Strēlnieku (Fusiliers) muzeju, kas arī atrodas Tauera teritorijā. Iespējams, ka šiem kareivjiem ir kāds cēlāks nosaukums latviešu valodā, bet palikšu pie „strēlniekiem”. Šie vīri bijuši iesaistīti daudzās kaujās – ASV Neatkarības cīņās, Napoleona karos, Krimas karā, abos pasaules karos, kā arī Persijas līča karā. Nelielajā ekspozīcijā stāstīts par viņu piedzīvoto šajās kaujās.

Iznākot no muzeja, atrados īstajā vietā un īstajā laikā, jo ļaužu pūlis, kas drūzmējās iepretī Vaterlo blokam pašķīrās, lai dotu ceļu nelielai karalisko gvardu vienībai. Tā kā tie soļoja tieši manā virzienā, tad bez lielas steigas nofotografēju vīrus sarkanajās formās un melnajās micēs.

Noslēgumā apmeklēju vēl dažus nelielus torņus, un tad mana divarpus stundu ekskursija pa Londonas Taueru bija galā. Laiciņš bija nu ļoti labs, ļaujot izbaudīt pastaigas pils mūros un pagalmos.

Tā kā svētdienai tika solīts labs laiks, tad biju nolēmis to pavadīt pie dabas tepat Londonas robežās, apmeklējot jau mazliet rudenīgo Karalisko botānisko dārzu Kew Gardens, kam šogad apaļa jubileja – 250 gadi.

Savu pastaigu pa botānisko dārzu sāku ar palmu māju. Fotoaparātam gan vispirms jāaklimatizējas, jo iekšā bija ļoti silts un mitrs, tāpēc objektīvs momentā aizsvīda. Kādu laiciņu pastaigājos šurpu turpu starp palmām, un tad jau arī fotoaparāts bija gatavs darbam. Gan pirmā, gan otrā stāva (baloniņš pa siltumnīcas perimetru) līmenī izstaigāju visu palmu māju, kā arī nokāpu pagrabstāvā, kurā apskatāmi ūdens augi un dzīvnieki. Palmu mājā sastopami augi, kas bijuši uz Zemes vēl pirms dinozauriem, kā arī banāni, bambusi un citi dažādu kontinentu džungļu pārstāvji.

Netālu no palmu mājas atrodas ūdensrožu māja, kurā nelielā baseinā dažādās krāsās rotājas šie ziedi. Kāda sieviete ūdensrožu apskati veica, šķiet, zinātniski, jo gan fotografēja, gan rakstīja piezīmes palielā blokā. Pēc neliela apļa ap ūdensrožu baseinu soļoju atkal tālāk. Gar dīķi, kas atrodas iepretim palmu mājai, cauri nelielai koku audzei nonācu klajumā, kur starp akmens bluķiem iestādīti dažādi kalnu augi.

No kalniem atgriezos atkal siltākā klimatā, jo ēkā, ko sauc par Princess of Wales Conservatory, atrodami dažādi tropu augi, kaktusi un citi samērā siltu klimatu mīloši augi. Noslēdzu apskati ar orhidejām un devos uz Kew pili, kas atrodama šī parka teritorijā. Sarkanā ēka celta 17. gadsimtā un vēlāk (18. un 19. gs.) kalpojusi gan kā skola, gan rezidence karalim Džordžam Trešajam. Viņa laikiem tad arī veltīta ekspozīcija pils iekštelpās.

Pie ieejas sagaidīja divas sievietes, kuras, atļaušos izteikt minējumu, bija tērptas 18. gs. beigām un 19. gs. sākumam raksturīgos tērpos. Viena no tām piesavinājās manu biļeti un apmaiņai iedeva nelielu bukletiņu ar pils plānu. Izejot cauri pirmajam stāvam, nonācu ēdamistabā, kur mani sagaidīja kāda no pils darbiniecēm, kas pastāstīja par pašu ēdamistabu, kā arī par to, ka ērģeles šajā telpā nav tās pašas, kuras šeit bijušas Džordža Trešā laikā, jo tās tikušas aizvestas uz kādu baznīcu un pazudušas. Telpā savu 80. dzimšanas dienu esot svinējusi Elizabete II un dažas no gleznām, kas apskatāmas ēdamistabā, uz šo pili atvedis princis Čārlzs. Kad norādīju uz āķi telpas griestos, kundze teica, ka tas neesot lustras āķis. Savulaik, kad šeit nomirusi karaliene Šarlote, āķis izmantots, lai regulētu aizkarus, kas aizsedza karalienes zārku.

Pils telpas grima nelielā pustumsā, jo žalūzijas priekšā logiem bija aizvērtas. Kā man paskaidroja gide, kuru sastapu otrajā stāvā, tas tiekot darīts, lai pasargātu pils interjeru un eksponātus. Aizrunājāmies par dažādiem aizsardzības pasākumiem, jo pamanīju vairākus priekšmetus, kuri nebūt neasociējas ar 18. vai 19. gadsimtu. Viens esot gaismas kontrolei, cita ierīce mēra mitrumu, vēl cita nosaka putekļu daudzumu. Bija arī tāda kastīte, kas paredzēta pret kukaiņiem. Te arī tiku pie galvenās atziņas no pils apmeklējuma – kodes ēd tikai mitru audumu, tāpēc drēbes jātur sausumā. Abi ar gidi nosmējāmies, ka vajadzētu arī ko citu paņemt līdzi no šī apmeklējuma, tāpēc viņa vēl pastāstīja, ka telpā, kurā atradāmies, notikušas divas kāzas, ka iepretim šai pilij reiz bijusi vēl viena ēka – The White House, kā arī to, cik ļoti Kew Palace bija iecienījis Džordžs Trešais. Viņš esot bijis pēdējais no karaļiem, kam bijusi reāla vara. Viņš arī ļoti labi sapratis vienkāršo tautu, kas bija būtiski laikā, kad, piemēram, Francijā plosījās revolūcija.

No Kew Palace turpināju pastaigu pa botānisko dārzu, pa ceļam fotografējot gan augus, gan arī dzīvās radības, ko reizēm izdevās sastapt. Rododendru audzē biju dažus mēnešus par vēlu, tāpēc tai ātri izsoļoju cauri. Pamanīju nelielu namiņu, kas izrādījās „minku nams”. Ar kaķiem diemžēl nekāda sakara, jo minka ir namiņš, kādos līdz 20. gadsimta vidum dzīvojusi lielākā daļa vienkāršo Japānas iedzīvotāju.

Šķērsoju tiltiņu, kas uzbūvēts pāri lielākajam no parka dīķiem, kurā sastopami gan gulbji, gan citi ūdensputni. Pa koku ieskautu taciņu nonācu pie atrakcijas bērniem – āpšu migas. Migas priekšā viegli piedauzīgā pozā gulēja no koka izgrebts āpsis. Bērniem bija iespēja lodāt pa alām, kas izveidotas nelielā uzkalniņā. Iespējams, ka tajās tiek iekšā arī pieaugušie, tomēr es atturējos to noskaidrot.

Pa meža takām, izbiedējot kādu no fazāniem, kas klīda tajā apkārtnē, sasniedzu Karalienes Šarlotes kotedžu – nelielu mājiņu meža vidū. Tajā gan no interjera maz kas bija saglabājies, tāpēc ēkas apskate notika ļoti ātri, un es devos tālāk uz ūdensrožu dīķi. Turpat pie dīķa ganījās pāvs, kurš bija gana drosmīgs, lai atļautu man pienākt pavisam tuvu.

Tad kārta pastaigai pa koku galotnēm, jo tieši tādā augstumā izvietots neliels pastaigu celiņš. Visnotaļ stabilā konstrukcija vienā galā viegli šūpojās, radot tādu mazliet dīvainu sajūtu. Ļoti atbilstoši zaļo koku galotņu jūrai, kas atrodas visapkārt. Visvairāk gar celiņa malām bija „matainu” saldo kastaņu.

Pastaigai pa koku galotnēm sekoja divas stiklotas ēkas. Pirmajā no tām – evolūcijas mājā – neliels celiņš ved apmeklētājus cauri galvenokārt augu attīstībai uz Zemes. Blakus ēka ir ievērojami lielāka, un tajā var nozust visdažādāko augu, kas iecienījuši mērenu klimatu, biezoknī. Reiz tā bijusi vislielākā stikla siltumnīca pasaulē.

Savu četru stundu garo Kew Gardens apmeklējumu noslēdzu ar paviesošanos japāņu dārzā. Netālu slejas ķīniešu pagoda, kurā gan apmeklētāji netiek ielaisti. Žēl, jo no tās noteikti paveras lielisks skats gan uz botānisko dārzu, gan uz Londonu. Diena aizvadīta lieliski, un vienīgais, kas traucēja bija fakts, ka tieši virs dārza ir lidmašīnu nolaišanās ceļš. Tad nu šie dzelzs putni gandrīz ik minūti pārlaidās pār Kew Gardens.

Jubilejas nedēļa pagājusi. Nākošo nedēļas nogali pavadīšu Rīgā, tad vēl nepilnas trīs nedēļas Londonā, un šis piedzīvojums (gan darbā, gan atpūtā) būs noslēdzies. Tātad vēl gaidāmi četri e-pasti no Londonas 🙂

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR, Indulis