11.nedēļa – darbs un māju apciemojums

Sveiciens visiem! 🙂

Laiks skrien, un nu jau var sākt skaitīt dienas līdz brīdim, kad atgriezīšos pie Jums. Šajā vēstulē neliels ieskats vienpadsmitajā nedēļā Londonā (un ne tikai).

Pirmdien vakarpusē notika „Vision & Values” seminārs, kura mērķis bija gūt idejas jaunās DnB NOR vīzijas un vērtību noteikšanai. Šādi semināri jau bija notikuši citās pilsētās gan Norvēģijā, gan ārpus tās, kur pārstāvēta DnB NOR banka. Sadalīti sešās grupās ar bildīšu palīdzību mēģinājām ilustrēt un rakstveidā pamatot savu izvēli par to, kāda mūsuprāt ir esošā bankas organizatoriskā struktūra, vadības stils, savstarpējās izturēšanās, telpu iekārtojums, stāsti, varoņi, satikšanās vietas. Tad ar citiem attēliem parādījām, kādus mēs tos vēlētos redzēt. To visu bankas personāla speciālisti apkopos, lai iegūtu priekšstatu par vērtībām, kādas tās saredz darbinieki. Tāpēc jo sevišķi svarīgi bija tieši rakstiskie komentāri.

Otrajā semināra daļā tikām iepazīstināti ar dažām jau esošajām uzņēmumu vīzijām (Nike, IKEA, Nokia), kā arī dažādiem banku vīziju paraugiem, par kuriem varējām nobalsot, pielīmējot izvēlētajiem variantiem mazas sarkanas uzlīmītes. Tas tika darīts, lai saprastu, kāds ir mūsu domu virziens, jo neviens no paraugiem nekļūs par bankas vīziju. Noslēgumā visi tika aicināti iesūtīt savas idejas.

Otrdien abiem ar Padreigu bija jāpieveic kārtējie Oslo kolēģu komentāri par vienu no klientiem. Padreigam bija karsta darbadiena, jo turpmākās trīs dienas viņš plānoja būt Aberdīnā, tāpēc darbā bija jau pirms manis un, kā ienācu telpā, tā sauca mani palīgā.

Pēc pusdienām notika divu stundu seminārs par sadarbību starp tiem, kas strādā ar uzņēmumiem, un „tirgus” cilvēkiem, kas piedāvā dažādus valūtas, procentu likmju un preču cenu risku ierobežošanas instrumentus. Pārstāvis no Oslo gan atzīmēja, ka Londonas filiālē šī sadarbība esot izveidojusies ļoti laba.

Abi ar Gariju bijām atstāti par dežurantiem trešdien. Nekādi ugunsgrēki gan nebija jādzēš, tāpēc varēju mierīgi risināt plānotos darbiņus. Vakarā futbols (diemžēl tikai TV). Anglija skaistā spēlē ar 5:1 sagrāva Horvātiju un kvalificējās Pasaules kausa finālam. Nosūtīju īsziņu Garijam, lai apsveiktu ar panākumu 🙂

Tā kā 10. septembrī mana dzimšanas diena, tad no mājas izgāju ātrāk kā ierasts, jo vispirms jāaiziet pēc kūkām kolēģiem. Divu mēnešu pētījuma laikā, rūpīgi analizējot kolēģu atnesto cienastu, biju secinājis, kas vispiemērotākās būtu Marks & Spencer iegādājamās kūkas. Tad nu arī biju noskatījis M&S, kas atradās vistuvāk darbam un darbu sāka jau 7.30.

Veikalā sakrāvu pilnu grozu ar kūkām un devos pie kases. Pirms manis viena dāma pamanījās sagāzt karšu terminālu, tomēr tam nekas nekaitēja, tāpēc ar visām kūkām tiku atkal ielās. Darbā nogādāju tās personāla virtuvītē un pievienoju divas kastes ar „Laimas” konfektēm. Dienas laikā kūkas pazuda un saņēmu virkni pozitīvu atsauksmju par „Laimas” ražojumu.

Darba frontē diena bez pārmaiņām. Pēcpusdienā abi ar Atli cīnījāmies ar reitinga programmu RAREK, kura nekādi neizrādīja vēlmi ar mums sadarboties.

Piektdiena bija īsā darba diena, jo devos uz Rīgu, lai nedēļas nogali pavadītu ar ģimeni. Darbā bijām tikai abi ar Atli un tad arī draudzīgi virzījām darbus uz priekšu, kā arī atbildējām uz kolēģu telefona zvaniem.

15.00 izgāju no bankas, lai nokļūtu Getvikas lidostā. Ceļš šoreiz aizritēja bez ārkārtējiem notikumiem, tāpēc jau ap 16.00 biju lidostā. Šoreiz tajā cilvēku bija vairāk kā pirms sešām nedēļām, kad iepriekšējo reizi braucu uz mājām. Trāpījos arī lēnākajā rindā uz drošības kontroli, jo tika veikta inventarizācija vairāku pasažieru koferos, šķiet, saskaitot katru pudelīti, kas tajos atradās. Nav ne jausmas, kāpēc viņi to visu mēģināja dabūt cauri rokas bagāžā. Galu galā tomēr tiku garām drošībniekiem un iekārtojos lidostas otrajā stāvā gaidīt savu lidmašīnu.

Atšķirībā no pagājušās reizes, kad lidmašīna kavēja, viss notika ļoti laicīgi. Kontrole uz iekāpšanu diezgan viegli palaida visus cauri, pat nepārbaudot pases. Jau no rīta darbā biju reģistrējies lidojumam, atkal izvēloties sēdvietu pie avārijas izejas salona vidū, lai būtu vairāk vietas kājām, un šoreiz neviens tēvainis nemēģināja ieņemt vietu man blakus, tāpēc visa ceļa laikā par ērtību trūkumu sūdzēties nevarēju. Pa ceļam līdz Rīgai paguvu izlasīt gan „Latvijas Avīzi”, gan „Neatkarīgo”, gan paša Air Baltic žurnālu, sagatavojot sevi vizītei Rīgā.

Kamēr biju Londonā, Naglis + Fliks izveidojuši savu taksometru firmu, tāpēc nolēmu izmēģināt jauno zaļo taksometru. Vadītājs – jauns puisis – pa ceļam paguva pastāstīt gan par saviem piedzīvojumiem, meklējot ielas, kuru nav GPS kartēs, gan par to, ka tie, kas krāpj pasažierus, īstajā vietā skaitītājam izveidojot caurumu un dažus vadiņus savienojot tā, ka, piemēram, braucot ar ātrumu 40 km/h, skaitītājs griežas atbilstoši 110 km/h, attiecīgi pagarinot nobraukto distanci. „Zaļais gurķis” ( taksometrs, nevis vadītājs) atvizināja mani uz mājām par nepilniem sešiem latiem, kas ir mans līdz šim lētākais brauciens no lidostas. Būs pētījums jāatkārto arī oktobrī, kad braukšu mājās, jo no viena brauciena gala secinājumus nevar izdarīt, bet pirmais iespaids gan par servisu, gan tarifiem ļoti pozitīvs.

Tā kā nedēļas laikā bija svinamas vairākas dzimšanas dienas, tad sestdiena tika pavadīta gan Rīgā, gan pie Olaines radiem.

Olainē devāmies uz jauno rotaļu laukumu, kas Tomasam jau ļoti iepaticies. Laukumā viss veidots galvenokārt no metāla ar plastmasas elementiem. Viss ir tik ļoti apaļš, ka par bērna uzskriešanu kādam stūrim noteikti nav jāuztraucas. Tomasu rotaļās mēģināja iesaistīt kāds sešgadīgais, kurš bija sevi iecēlis par šī laukuma „saimnieku”, tomēr diez ko tas viņam neizdevās.

Rīgā laiks tika labs, ka pusdienas tika ieturētas dārzā. Kopā ar Tomasu lidinājām papīra lidmašīnas. Viņam visjautrāk bija tad, kad lidmašīna nonāca uz mājas jumta un kādam bija jārāpjas tai pakaļ. Tomass uz jumta laists vēl netika, kam viņš piekrita un teica, ka kāpšot tad, kad viņam būs pieci gadi.

Svētdien tikai pusi dienas bija iespēja pavadīt ar savējiem, jo vakarā jābūt atpakaļ Londonā. Devāmies nelielā pastaigā līdz veikalam, kas gan izvērtās skrējienā, jo Tomass sparīgi mina sava riteņa pedāļus. Atpakaļceļā kāda kundze nopriecājās, ka tēvs nevarot dēlu panākt 🙂

Ciemos ieradās Matīss un Iveta. Matīss – Draugs ar lielo burtu jau vismaz desmit gadus, ar kuru kopā gan maratoni skrieti, gan malkas grēdas skaldītas, gan daudz kas cits paveikts un piedzīvots. Tomasam iespēja izrādīt jaunās mantas, kā arī nodemonstrēt savu jaunāko vingrojumu programmu 🙂 Noskatījāmies arī Tomasa „īsfilmas” (īsākus un garākus video), kuras tapušas manā prombūtnē. Gandrīz pirmizrāde, jo es tās biju redzējis tika iepriekšējā vakarā.

Lidostā mani nogādāja Matīss, tāpēc pētījumu par „zaļo gurķu” pakalpojumiem šoreiz neturpināju. Pie ieejas lidostā tiku vēl pie āboliem kabatās un tad devos reģistrēties un gaidīt lidmašīnu.

Londonā ielidojām vismaz divdesmit minūtes pirms paredzētā laika, kam, šķiet, nebija gatavs lidostas personāls, jo labu laiku bijām spiesti gaidīt, kad mums būs iespēja izkāpt no lidmašīnas. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm tas beidzot izdevās. Tālāk jau ierastais ceļš ar Getvikas ekspresi uz Victoria staciju Londonā.

No vilciena devos tālāk uz metro, bet šajā nedēļas nogalē tika veikta sliežu maiņa vairākām līnijām, tāpēc daži maršruti bija slēgti un nācās pagaidīt mazliet ilgāk kā ierasts, kamēr tiku metro vagonā ceļā uz dzīvokli.

Kad nonācu savā dzīvesvietā, arī šeit sagaidīja pārsteigums, jo uz lifta durvīm bija paziņojums, ka tas nedarbojas. Atradu trīs durvis, aiz kurām varētu slēpties kāpnes, un, pielietojot izslēgšanas metodi, nemaz nemēģināju lauzties tajās, uz kurām rakstīts „Private”. Aiz atlikušajām durvīm tad arī atradu kāpnes, bet bija skaidri redzams, ka šajā ēkas daļā galvenais pārvietošanās veids bija lifts, jo kāpnes nebija pārlieku reprezentablas. Man gan derēja jebkurš ceļš, kas veda uz dzīvokli, tāpēc drīz biju atpakaļ savā dzīvesvietā un gatavs noslēdzošajam manas Londonas misijas cēlienam.

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR,

Indulis