12.nedēļa – karaliska nedēļas nogale

Sveiciens visiem! 🙂

Vējam dzenājot pirmās rudens lapas, ir paskrējušas vēl septiņas dienas Londonā. Arvien vairāk domas pie atgriešanās, atgriešanās pie Jums…

Nedēļas pirmās dienas pagāja nelielos un vēl mazākos darbiņos… Pabeigta jauna kredītrekomendācija, noteikts klienta reitings, sagatavotas dažādas kopsavilkuma tabulas. Lielākie darbi nodoti Atlem un Kendalam lasīšanai, un abi ar Padreigu gaidījām viņu viedokli, labojumus, ierosinājumus.

Trešdiena sākās ar sapulci par dažādiem jautājumiem. Tās sākumā uz galda stāvēja neliela kartona kaste, par kuras saturu informācija, šķiet, bija tikai Atlem. Ar to tad arī tika sākts. Atle atplēsa noslēpumaino kasti un izdalīja katram pa T-kreklam ar „Aa3 2009” uz muguras. Turpmāk mums būs tas gods „nest pasaulē” bankas kredītreitingu 🙂 Izrunājām, protams, arī darba jautājumus, tāpēc sapulce ilga pusotru stundu.

Pēc sapulces devāmies atzīmēt Floriannas dzimšanas dienu, kas bija pirmdien. Atle, Garijs, Florianna, Padreigs, Kendals un es soļojām uz netālo japāņu restorānu „Mugen”. Pusdienās suši (ar lasi, krabi, tunci u.c.) un citi „nieki”, jo, kā atzīmēja Padreigs, no japāņu restorāna pieēdies nevar iznākt. Bija arī garneles un šis tas no gaļas tiem, kas uz zivīm nav pārlieku kāri 🙂 Vingrinājumi ar kociņiem padevās pietiekoši labi, lai nekas „neaizmuktu”, tomēr pirksti bija mazliet saguruši pēc neierastajām aktivitātēm. Pamēģināju arī tos suši, kuros bija pārbaudītās vērtības – lasis un krabis, un jāsaka, ka tie bija labi. Kolēģi minēja, ka dažos lielveikalos nopērkamos viņi gan nerekomendētu, savukārt viss, ko bijām pasūtījuši „Mugen”, ātri pazuda no šķīvjiem. Labā noskaņojumā pusdienojām divas stundas.

Dienas beigas pienāca pavisam ātri. Ar jauno T-kreklu kabatā, jo zem žaketes to tomēr neriskēju vilkt, devos mājup. Vakarā televīzijā rādīja Čempionu līgas spēli futbolā Liverpool (Anglija) – Debrecen (Ungārija), tā kā vakara plāns bija pavisam skaidrs 🙂

Nedēļas ceturtā diena pagāja dažādā ātrumā – no brīžiem, kad lasīju lietas, līdz tam, ka vienlaikus bija jāpaveic vismaz trīs darbi. Protams, tad, kad ir jāsteidzas, kaut kam ir arī jānotiek… Printēju kredītrekomendācijas, bet nācās pagaidīt, kamēr tās saņēmu, jo printeris mirkšķināja sarkanu aci un negatavojās man neko dot. Spiežot gan uz podziņām, gan skārienjūtīgā ekrāna, izdevās tomēr savus dokumentus atgūt. Vaina galu galā izrādījās mehāniska, jo kādam kolēģim šķiet bija pietrūkušas pildspalvas, tāpēc bija mēģinājis tās pavairot kopējot.

Ceturtdien atvadījos no Padreiga, jo viņš devās atvaļinājumā un atgriezīsies tad, kad es jau būšu Rīgā. Grūti bija, bet vienojāmies, ka neraudāsim…

Nedēļas pēdējās darba dienas sākumā ar Atli un Kendalu apspriedām vienu no rekomendācijām. Diskusijas rezultātu pa visiem pēc tam iestrādājām pašā dokumentā.

Padreiga prombūtnē man būs jāparūpējas par mūsu lietu pabeigšanu un nodošanu apstiprināšanai.

Pēcpusdienā kopā ar Floriannu ķērāmies pie kārtējā klienta reitingošanas, jo, lai iegūtu pareizu reitingu, bija jāveic izmaiņas ļoti daudzos kredīta parametros. Cīnījāmies divās programmās līdz pat 17.00. Tad beidzot bijām salabojuši visu, ko vien varējām, un atzinām reitingu par labu esam.

Pēc darba devāmies uz apvienoto Lūsijas atvadu un Dena dzimšanas dienas pasākumu. Vairākas stundas tika pavadītas sarunās pie alus kausiem un nelielām uzkodām. Ar projektoru uz sienas tiešraidē tika demonstrēts arī Šefīldas derbijs futbolā – Sheffield Wednesday pret Sheffield United. Ar 3:2 uzvarēja United.

Ap 22.00, kad mūsu skaits jau bija sarucis, devāmies prom no bāra, un, kolēģu pierunāts, piekritu apmeklēt arī netālo „Revolution” klubu. Ja neesi bijis „Revolution”, neesi bijis Londonā… Tieši šāda frāze jo bieži tika atkārtota, lai pārliecinātu mani doties līdzi.

Pie kluba cilvēku rinda. Iekšā tie tika laisti pa nelielām grupiņām. Pie ieejas tikai Kristo izraisīja apsarga aizdomas un tika pārmeklēts, bet pārējie tikām iekšā bez problēmām. Uzreiz gan nācās šķirties no piecām mārciņām par ieeju, kā arī tikām pie zīmoga „Free Entry”. Nezinu gan, kā „ieeja par brīvu” saskan ar piecām mārciņām, bet varbūt „Revolution” administrācijai ir padomā cita šī zīmoga interpretācija. Te pat būtu grūti vainot manas angļu valodas zināšanas, jo arī Lūsija nezināja atbildi un minēja, ka tā esot tāda angļu loģika.

Lai nodotu ģērbtuvē virsdrēbes, jāsamaksā viena mārciņa un jāatstāj rādītājpirksta nospiedums. Garderobists izsniedz biļeti, kuru kopā ar attiecīgo pirkstu pēc tam jāuzrāda, lai saņemtu savu apģērba gabalu atpakaļ.

Cilvēku iekšā pilns. Rinda, protams, veidojās pie bāra, un arī mēs iestrēgām netālu no tā. Sākumā bijām pazaudējuši Džeisonu un Lūsiju – vienīgo mūsu bariņa sievieti, bet pēc neilga brīža atradām gan vienu, gan otru. Laiku pavadījām zālē turpat netālu no bāra. Ar nedaudz vairāk kā stundu „Revolution” man gan pietika, un jau pirms pusnakts biju atpakaļ savā dzīvoklī.

Sestdiena sākās bez modinātāja, tomēr pamodos jau neilgi pirms septiņiem. Biju nolēmis apciemot pili, kuru Garijs man ieteica jau kādu laiku atpakaļ, – Hampton Court Palace. Līdz pilij nebija tālu – apmēram pusstundas brauciens ar vilcienu. Arī laiciņš bija skaists, kas, protams, pastiprināja vēlmi pamest dzīvokli.

Jau pārbaudītais ceļš. Ar metro līdz Westminster stacijai, sveiciens Benam, un devos uz Waterloo dzelzceļa staciju. Biļeti nopirku gan turp, gan atpakaļ ceļam, lai gan cerēju, ka mājup došos nevis ar vilcienu, bet ar kuģīti pa Temzu.

Ap 10.00 izkāpu Hampton Court stacijā, no kuras līdz pilij jāveic pavisam neliels pārgājiens, šķērsojot tiltu pār Temzu. Hampton Court Palace rietumu puse ir Henrija VIII Tjūdoru pils. Šķērsoju galveno laukumu, pulksteņa laukumu un nonācu informācijas centrā, kur saņēmu savu audio pavadoni. Tad nu ar ausīm uz ausīm sāku pils apmeklējumu.

Audio gids vispirms vērsa manu uzmanību uz krāšņo astronomisko pulksteni, kas rotā torni. Pulksteņa ciparnīca sadalīta nevis 12, bet 24 iedaļās. Tas rāda arī horoskopa zīmes un kalendāra mēnesi, kā arī virkni citu ciparu, kuru nozīme man vēl būtu jāizpēta, jo šobrīd varu to tikai minēt.

Tālāk nonācu atkal galvenajā laukumā, no kura varēju doties vienā no trim piedāvātajiem virzieniem – jaunā Henrija VIII stāsts, Henrija VIII apartamenti, Henrija VIII virtuves. Nolēmu sākt ar Henrija jaunību, lai pieturētos pie dabiskās lietu secības. Ekspozīcija bija samērā neliela, tās galvenie personāži bija trīs – pats Henrijs, Aragonas Katrīna un Henrija galvenais ministrs Tomass Volsijs. Pēc īsa ievada nonācu telpā, kurā pie sienas redzams viss Henrija ciltskoks, tālāk soļoju pa istabām, kur gan ar gleznām, gan ar nelieliem skārienjūtīgiem ekrāniem stāstīts šo cilvēku stāsts. Pilī vienmēr jāatceras pacelt acis augšup, jo gan šajās telpās, gan vēlāk arī citās redzami visdažādākie griestu rotājumi un gleznojumi. Pēc tam der arī acis nolaist, lai kaut kur neieskrietu, dodoties tālāk.

No Henrija jaunības nejauši biju nokļuvis pils barokālajā daļā – Viljama III apartamentos. Audio gida pavadīts soļoju cauri telpām, kurās reiz Viljams pieņēmis savus apmeklētājus. Apstājos zālē, kuras sienas izrotātas visdažādākajām formām un ornamentiem. Tikai ieskatoties vēlreiz, pamanīju, ka visi šie ornamenti veidoti no ieročiem – „arkas” no nelieliem duncīšiem ar šķēpiem „vārtu vietā”, zvaigzne no zobeniem un pistolēm, aplis, kurš varētu būt gan saule, gan vairogs, gan zieds, viss sastāv no pistolēm. Visi šie ieroči esot uzturēti tā, lai vajadzības gadījumā tos varētu likt lietā. Turpināju ceļu caur pieņemšanas zālēm, guļam un darba telpām. Šeit noteikti nedrīkst palaist garām kokgriezumus, kas bieži apvij sienu virs kamīniem un citviet, ieskaujot kādu no gleznām.

Viljama III apartamentiem sekoja arī telpas, kur reiz mitinājusies Marija II. Tad apmeklēju arī Džordža II privātos apartamentus. Gleznas, mēbeles, skulptūras, sienu un griestu apdare… Tā tiešām bija pils visā tās spožumā.

Atgriezos atkal Henrija VIII pasaulē, vispirms apmeklējot telpas, kuras tiek dēvētas par viņa apartamentiem un mana apmeklējuma laikā bija uzpostas par godu Henrija kāzām. Lielajā zālē, kur jānotiek svētku mielastam augstie griesti veidoti no koka visdažādākajās formās. Sienas rotāja gobelēni. Ar gobelēniem šī pils ir pārpildīta. Reiz tieši ar tiem varēja „zīmēties” smalkajās aprindās.

Noslēdzu savu ekskursiju pilī ar Henrija VIII virtuvju apmeklējumu. Pavisam koši gaļas gabali, zivis un citi labumi izvietoti gan glabātavās, gan jau gatavošanās procesā palikuši uz galdiem, šķīvjiem un iesmiem. Virtuvēs varēja apjukt, kas ir īsts un kas nav, jo arī rekvizīti bija nu ļoti dabiski. Vienu no krāsnīm kurināja kāds vīrs, kurš „par piecām ginejām” ļāva apmeklētājiem sevi arī nofotografēt. Virtuvēs arī šodien tiekot gatavots pēc senajām Tjūdoru tradīcijām.

Ceļā uz pils dārzu gandrīz uzskrēju virsū pašam Henrijam, kurš pastaigājās pa pils pagalmu, gatavojoties savām kāzām. Apkārt fotogrāfu pūlis, jo visi taču ilgojās nofotografēt dzīvu Henriju. Vēlāk, tieši tāpat fotogrāfu ielenktu, manīju arī viņa līgavu.

Pils parks un dārzs iekopts ar lielu rūpību. Dārzā zāle un ziedi veido visdažādākās formas, un parkā pat koki tikuši pie neierastām „frizūrām”. Izstaigāju pils dienvidu puses dārzus, kur pie strūklakas izdevās notvert kādu pāri un apmainīties ar foto pakalpojumiem 🙂

Pirms 14.00 Hampton Court Palace apmeklējums bija noslēdzies, un es devos uz kuģu piestātni, lai noskaidrotu par iespējām Londonā atgriezties pa ūdens ceļiem. Izlūkgājiens noslēdzās veiksmīgi un tiku pie biļetes līdz Vestminsteras piestātnei. Kuģītis gan atgāja tikai 15.00, tāpēc kādu laiku pavadīju vēl nedaudz izstaigājot pils apkārtni, kā arī sēžot saulītē uz piestātnes malas un vērojot kuģu un laivu satiksmi Temzā.

Bez divdesmit minūtēm trijos kuģis bija klāt. Vispirms izkāpa atbraukušie pasažieri, tad vēl neliela kuģa uzpucēšana, un varējām iekāpt. Kuģa stūrmanis grieza kuģi upē, lai uzņemtu kursu uz Londonu. Vai nu šis stūrmanis nesen bija apguvis savu arodu, vai arī šī diena nebija tā veiksmīgākā, bet vairākas reizes no sava komandas biedra viņš saņēma samērā pieklājīgu, bet tomēr ļoti konkrētu viedokli par demonstrēto stūrētprasmi. Kuģi Temzā viņš iegrieza tik veiksmīgi, ka gandrīz atdūrās pretējā krastā, jau vēlāk radās arī problēmas ar kuģa apturēšanu pie Kew Gardens piestātnes un galapunktā Vestminsterā, kur nācās atpakaļgaitā stumties gar piestātni, lai nonāktu pie īstās izkāpšanas vietas.

Laiciņš bija silts, un, lai arī saule pēcpusdienā vairāk slēpās aiz nelieliem mākoņiem, tomēr vējš nebija spēcīgs un ļāva izbaudīt vasarīgo dienu. Kuģīša ātrumu Temzā nosaka arī paisumi un bēgumi, bet tie šoreiz bija mums labvēlīgi, jo galā – piestātnē pie parlamenta un Lielā Bena – nokļuvām divarpus stundās.

Vakarā Londonā sāka līt, bet biju jau dzīvoklī iekārtojies pie TV, lai skatītos vienu no Džeimsa Bonda filmām.

Arī svētdienu biju nolēmis veltīt pilīm. Katru gadu augustā un septembrī karaliene atrodas Skotijā, un Bakingemas pils pieņemšanas telpas šajā laikā ir pieejamas apmeklētājiem. Tāpat vēlējos papildināt savu vēsturisko karalisko piļu kolekciju ar Kensingtonas pili. Vēsturiskās karaliskās pilis (Historic Royal Palaces) pavisam ir piecas – Londonas Tauers, Hampton Court, Kew, Kensington, kā arī Banketu nams (Banqueting House). Savas Londonas misijas laikā jau biju pabijis pirmajās trīs manis minētajās celtnēs.

Pusdeviņos devos ielās un soļoju uz metro. Nebiju nogājis pat 50 metrus, kad kuģu piestātnē pamanīju zivju gārni. Tā kā viņa radinieki iepriekšējā dienā, kad braucu pa Temzu, man rokā nedevās, tad uzmanīgi piegāju tuvāk un nofotografēju šo eksemplāru.

Pie Bakingemas pils biju jau pirms 9.00. kad ne pati pils, ne biļešu kases vēl nebija atvērtas. Notvēru dažus kadrus no pils ārpuses. Lai ko mēģinātu iestāstīt ķīnieši un indieši, pasaulē visvairāk ir japāņu. Čum un mudž visās malās 🙂 Arī pie Bakingemas pils to bija, ka biezs. Nepretendēju gan uz spēju 100% atšķirt japāņus no ķīniešiem, tos abus, savukārt, no korejiešiem un visus iepriekš minētos kopā no vjetnamiešiem, bet ir zināmas aizdomas.

9.15 tika atvērtas kases, un es devos iegādāties biļetes. Bakingemas pils piedāvā trīs apskates objektus – pieņemšanas telpas, karalienes galeriju un karaliskos staļļus. Izvēlējos apmeklēt visus trīs. Noteiktā laikā – 9.30 – man bija jābūt galerijā, bet pieņemšanas telpu un staļļu apmeklējuma sākums bija elastīgs, ņemot vērā, protams, to slēgšanas laikus.

Pie ieejas galerijā jāiziet drošības kontrole. Vienīgā atšķirība no lidostas bija tā, ka jostu drīkstēju paturēt. Aiz drošības kontroles meitene laipni palūdza nodot somu mantu glabātavā. Fotoaparāts arī diemžēl bija jāpaslēpj.

Audio gida pavadīts soļoju iekšā galerijās. Visvairāk bija dažnedažādu porcelāna izstrādājumu, lielākā daļa no kuriem karaliskās ģimenes īpašumā nonākusi astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā. Tad, protams, arī gleznas, mēbeles, bruņas… Šādā ēkā, šķiet, nav neviena priekšmeta, kam nebūtu būtiska mākslinieciska un/vai vēsturiska vērtība. Interesants bija apaļais Lielo vadoņu galds, kura centrā redzams Aleksandrs Lielais, tam apkārt citi senatnes diženie – Jūlijs Cēzars, Pompejs un citi. Zāles dežurants paņēma baltu lakatiņu, lai neaiztiktu galdu ar rokām, un nodemonstrēja, ka tā virsma ir pagriežama.

No galerijām pārcēlos uz pieņemšanas telpām, kurās arī varēju nokļūt tikai atrādot drošībniekiem visu, kas paņemts līdzi. Vispirms bija iespēja apskatīt Lielo zāli, kas greznota baltā, sarkanā un zeltā. Izmetot nelielu līkumu gar pils iekšpagalmu, kopā ar citiem apmeklētājiem kāpu uz otro stāvu. Telpas, protams, greznas jo greznas. Daudziem mutes vaļā un skatieni tvēra visu – no grīdas līdz griestiem un atpakaļ. Pat stikls, kas vietām izmantots jumta daļā un ļauj telpās iekļūt dienas gaismai, nav vienkārši stikls, jo uz tā var saskatīt dažnedažādus ornamentus. Bieži var manīt Apvienotās Karalistes valstu simbolus – te griestos redzami Anglijas, Skotijas un Velsas ģerboņi, te atkal Skotijas dadzis, Anglijas roze un Īrijas āboliņa lapa.

Cauri sardzes telpai un Zaļajai viesistabai nokļuvu Troņa zālē, kuras galā iekārtots tronis gan karalienei Elizabetei II, gan viņas vīram – princim Filipam, Edinburgas hercogam. Tālāk ceļš veda caur gleznu galeriju, kur gar sienām Rembranta, Rubensa un daudzu citu mākslinieku darbi. Audio gids stāstīja, cik dabiska ir Rembranta glezna ar kuģu būvētāju un tā sievu, kurā attēlots „mazliet īdzīgs, bet mīlošs vecāks pāris”. Audio gida komentārus iespējams uzklausīt vēl pie vairākām gleznām.

Karalienes ikgadējā prombūtnē pilī tiek organizētas tematiskas izstādes, un šogad tā ir veltīta Elizabetes II ceļojumiem pa Nāciju Sadraudzības (tā šogad atzīmē sešdesmito jubileju) valstīm. Karalienes tērpi un saņemtās dāvanas sakārtoti pa ģeogrāfiskiem reģioniem. Šķiet, vairāk tās bija tieši dāmas, kas mēdza ilgāk „aizķerties” pie karalienes tērpiem, bet manu uzmanību vairāk saistīja dažādie dāvinātie priekšmeti, kuros pārstāvētas tik daudz un dažādas pasaules kultūras. Austrālijas aborigēnu bumerangi, zulu šaha galdiņš, Kanādas indiāņu totēms, dažādas rotaslietas, kokgriezumi, nelielas skulptūras, gobelēni, gleznas…

Izstaigājot šo izstādi, divas reizes jāiet cauri lielajai Balles zālei, kura pieredzējusi neskaitāmus saviesīgus pasākumus. Sarkanā un zeltā laistās pils ēdamzāle. Uz tās galda novietotie apzeltīta sudraba trauki nav tikai krāšņi eksponāti, bet tiek lietoti arī praksē. Cauri Zilajai viesistabai, Mūzikas istabai un Baltajai viesistabai devos uz Ministru kāpnēm, pa kurām nokāpu Marmora hallē, kurā marmora skulptūras mijas ar gleznām gar sienām.

Kad biju nonācis pils dārzā, beidzot bija iespēja atkal sameklēt fotoaparātu. Uzzināju, ka meitenēm un puišiem, kas strādā pilī, nav atļauts fotografēt apmeklētājus, jo to ir tik daudz, ka, izpildot visus lūgumus, neatliktu laika tiešajiem pienākumiem. Manu sarunu ar vienu no meitenēm par šo tēmu sadzirdēja kāds vecāks pāris, un es tiku pie viena no retajiem foto, kur visu neaizsedz mana seja 🙂 Tvēru vēl dažus kadrus ar dārzu un soļoju tālāk uz staļļiem.

Staļļos arī drošības kontrole, bet trešajā reizē tā jau likās pavisam ikdienišķa padarīšana. Audio gids ievērojami atpalika no manis, tāpēc izstaigāju staļļus un pēc tam, sēžot uz viena no pieejamajiem soliņiem, noklausījos līdz galam visu, kas tam stāstāms. Staļļos mitinās vairākas krāšņas karietes, daži zirgi un karaliskais Rollsroiss, tomēr visgreznākā, protams, ir zelta kariete, kuru velkot astoņi zirgi, bet arī tad tās ātrums esot ļoti neliels, jo tā sver vairākas tonnas. Karietei ir gandrīz 250 gadu, un tā tiek izmantota kronēšanas ceremonijās. Un šī nu ir tā vieta pilī, kur nav ierobežojumu fotografēšanai…

Nedaudz vairāk kā divās stundās biju apguvis Bakingemas pils publiski pieejamo daļu un devos atkal uz Victoria metro staciju, lai nonāktu Kensingtonas pilī. Tā ir dažu staciju un neliela pārgājiena attālumā no Bakingemas pils, tieši tāpēc tik ērti apvienojami abu piļu apmeklējumi.

Pa Kensingtonas dārzu dienvidrietumu stūra vārtiem nokļuvu uz ceļa, kas ved uz Kensingtonas pili. Ceļa malā aug kastanis, no kura ik pa brīdim, jautri nopakšķēdami pret zemi, krita un šķēlās kastaņi. Zem koka jau rosījās daži bērneļi, kuri noteikti zināja, kā šos kastaņus vislabāk likt lietā.

Kensingtonas pils, salīdzinot ar Bakingemas pili, ir neliela, tomēr arī tajā ir gana daudz, ko redzēt. Šajā pilī reiz dzimusi un dzīvojusi karaliene Viktorija, bet tā saistās arī ar vairāku citu britu monarhu vārdiem, sākot ar Viljamu III un Mēriju II. No savām kāzām līdz pat traģiskajai avārijai šeit mitinājusies arī Velsas princese Diāna.

Liela daļa pirmā stāva ekspozīcijas gan bija ļoti rozā vistiešākajā nozīmē, jo veltīta pēdējām debitantēm – septiņpadsmit gadus vecām aristokrātiskas vai augstāko kārtu izcelsmes meitenēm, kas tika „ievestas” sabiedrībā. 1958. bija pēdējo debitanšu gads. Tērpi, etiķete, valša dejas soļi uz grīdas…

Daudz arī apģērbu tematikas. No tā, kā savulaik tapa greznie tērpi, līdz iespējai ielūkoties princeses Diānas drēbju skapī. Ēkas otrajā stāvā atkal nokļuvu karaliskajā greznībā, jo šeit reiz mitinājušies gan karaļi, gan karalienes. Kāpņu sienas un griesti apgleznoti, arī telpās izsmalcinātas mēbeles un gleznas. Apskatāma arī guļamistaba, kurā pirms vairāk kā 170 gadiem aizmiga princese Viktorija, lai pamostos jau kā karaliene.

Apmetu loku pils dārzam, kura vidū esošo dīķīti ieskauj visdažādāko krāsu ziedi un nelieli koki. Ik pa brīdim manāmas pelēkās vāveres, kuras daži pamanījās barot no rokas.

Karaliskā nedēļas nogale noslēdzās ap pulksten 14.00, kad devos mājup, lai gatavotos jaunai darba nedēļai. Par to pēc nedēļas…

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR, Indulis