13.nedēļa – īsts angļu futbols un Vindzoras pils

Sveiciens visiem! 🙂

Ir pagājusi priekšpēdējā nedēļa Londonā. Nedēļa ļoti vasarīga, bet darba frontē mierīgākā no visām, jo nu jau lielie darbi ir padarīti un nodoti tālāk, bet jaunus man vairs nedos tāpēc, ka pārāk maz laika atlicis līdz manai prombraukšanai. Tad nu atliek mazāki darbiņi un galda sakārtošana.

Pirmdien uz darbu devos apkrāvies ar mugursomu un maisu, kā arī padusē bija iežmiegta neliela kaste, jo bija jānogādā pastā tās mantas, kurām noteikti nebūs vietas manā bagāžā. Braucot uz Londonu čemodānā brīvas vietas nebija, un arī tagad tā noteikti nebūs parādījusies. Jau Londonā bija iegādāti, piemēram, zābaki, kuros kāpu Ben Nevis un Scafell Pike. Tāpat bija izveidojusies neliela DVD kolekcija, un uzkrājušās dažas citas mantas.

Pasta nodaļa īsi pēc deviņiem rītā bija diezgan tukša, tāpēc bija visas iespējas nepieciešamības gadījumā tikt pie palīdzības. Kad sāku visu pakot kastēs, izrādījās, ka vidēja izmēra kastīte visā nodaļā ir tikai viena. Kamēr noformēju divas kastes (zābaki, protams, bija savā), pasta darbiniece meklēja trešo un galu galā piešķīra man tādu, uz kuras kāds bija uzrakstījis adresi Beļģijā, bet tālāk par to nebija ticis, jo kaste nebija lietota. Pa abiem ar pasta darbinieci aizlīmējām Beļģijas adresi ar uzlīmēm, un varēju kastes svērt un nodot ceļam uz Latviju. Kopējais saimniecības svars gandrīz septiņi kilogrami. Cerams, ka sasniegs galamērķi.

Darbā pabeidzu viena klienta kredītuzraudzību un nosūtīju tālāk izskatīšanai uz Oslo. Tāpat uz Norvēģiju aizceļoja arī viens jau no Londonas puses parakstīts darbs. Tāda nu ir Londonas filiāles darba specifika, ka gala lēmuma pieņēmēji atrodas citā valstī, tāpēc dokumenti skanēti un pa pastu tiek sūtīti šurpu un turpu. Tāpat, protams, ik pa brīdim pārvietojas arī bankas darbinieki.

Otrdiena un trešdiena pagāja rāmi lēnām. Kendals bija izlasījis manis gatavoto rekomendāciju jaunajam klientam, un viņam bija tikai daži komentāri, kurus tūlīt ielaboju dokumentā. Trešdienas vakarā atvadījāmies no Lūsijas, kura pēc septiņu gadu darba bankā bija nolēmusi mainīt savu karjeru un kļūt par osteopātu. Vispirms gan dažus mēnešus padzīvos pa Austrāliju, tad dosies mācīties. Kā teica viens no kolēģiem, viņa varētu kļūt par bankas štata osteopātu, jo visi mēs kļūstam vecāki…

Arī ceturtdiena un piektdiena aizritēja bez stresa ar nelielu restrukturizāciju piedevu. Vispirms pabiju klāt Atles, Garija un Hansa-Kristiana sarunā par klientu, kuram būs nepieciešama termiņu pagarināšana un nosacījumu atvieglošana. Piektdien ar Hansu-Kristianu izrunājām vienu jau restrukturizētu lietu. Viņam tā bijusi vienīgā tāda lieta, kopš viņš strādā bankā, tāpēc nebija, ar ko salīdzināt, bet, neskatoties uz to, es tiku pie vairākām vērtīgām atziņām.

Tā kā nākošnedēļ visi tuvākie kolēģi būs jaunās bankas sistēmas apmācībās, tad palikšu par atbildīgo. Lai es nejauši neaizmigtu, Garijs palūdza sagatavot papildus pārdošanas iespēju analīzi par sešiem klientiem, apkopojot, kādus bankas produktus vēl viņiem varētu piedāvāt. Nekā zinātniska gan šajā procesā nebūs, jo informācija atrodama klientu gada pārskatos.

Sestdiena bija lielā futbola diena, bet vispirms bija plāns apmeklēt piekto no vēsturiskajām karaliskajām pilīm – Banketu namu. Jau pirms deviņiem pametu dzīvokli un devos ceļā. Vispirms brauciens ar metro līdz Vestminsteras stacijai un tad ar kājām līdz Banketu namam. Tā kā nama darba laiks sākās tikai 10.00, devos nelielā pastaigā līdz Trafalgara laukumam. Fotoaparāta objektīvs tika vērsts gan pret Nelsona statuju, gan Nacionālo galeriju, gan citām, manuprāt, interesantām ēkām, kuras pamanīju, soļojot apkārt laukumam. Pats laukums ap Nelsona statuju gan mazliet atgādināja norobežotu būvlaukumu, jo ar plēvi pārklāts nožogojums ietvēra nelielu skatuvi, kas bija izveidota statujas pakājē.

Uzmanību piesaistīja arī Admiralitātes arka – liela celtne, kuras vidū pa divām no trim arkām pārvietojās gan transports, gan gājēji. Aiz arkas taisns ceļš veda tieši uz Bakingemas pili. Netālu no arkas atradu arī kapteinim Džeimsam Kukam veltītu statuju.

Pamazām virzījos atpakaļ no Trafalgara laukuma uz Banketu namu. Pie nama ieejas gan gaidīja „patīkams” pārsteigums – nams publikai bija slēgts sakarā ar kādu tajā notiekošu pasākumu. Tā kā nu biju ticis pie papildus brīva laika.

Ielas otrā pusē biju pamanījis kādu muzeju, kurš izrādījās veltīts galma kavalērijai. Tas tad arī noteica manu brīvā laika pavadīšanas vietas izvēli. Muzejā kasiere apjautājās, vai iepriekš esmu zinājis par šo muzeju, un, protams, saņēma godīgu atbildi. Viņas kolēģe padzirdējusi, ka netiku iekšā Banketu namā, ieminējās, ka tas bieži esot slēgts sakarā ar dažādiem pasākumiem.

Galma kavalērijas muzeja ekspozīcija izrādījās salīdzinoši neliela. Šie kavalēristi spožās bruņu vestēs un ķiverēs, kuras rotā lielāki un mazāki pušķi, jau vairākus gadsimtus ir rūpējušies par karaļu un karalieņu drošību. Šodien pastāv divas grupas – karalienes apsardze zirgos un kareivji, kas bruņu kaujas transporta vienībās cīnās, piemēram, Irākā un Afganistānā. Iepazinos ar eksponātiem, starp kuriem bija gan dažādas priekšmeti, kas saistīti ar kauju pie Vaterlo, gan mūsdienu kavalēristu formas un citas liecības par kavalēristu gaitām gadsimtu garumā. Ēkas ārpusē gan zirgos, gan stāvot kājās bija redzami daži no šiem kavalēristiem, kuru pret plecu atbalstītie zobeni šķietami atpūtās, bet tajā pašā laikā bija gatavi zibenīgam cirtienam.

Pēc muzeja apmeklējuma sekoja zvans Erikam, ar kuru kopā plānoju apmeklēt Fulham un Arsenal spēli Anglijas premjerlīgā futbolā. Tā kā viņa sieva ar draudzenēm bija devusies iepirkties un uzticējusi viņam jaunāko meitu, tad plāns bija nokļūt līdz viņa mājai, tad kopā doties pusdienās un vakaru noslēgt ar futbolu.

Vispirms ar metro nokļuvu Hammersmith stacijā, kas, ņemot vērā jau iegūto pieredzi metro izmantošanā, protams, neradīja nekādas problēmas. No stacijas atkal zvanīju Erikam, un viņš nosauca vairākus autobusus, no kuriem bija jāizvēlas viens un jābrauc līdz Barnes Red Lion pieturai.

Tā kā pirmo pamanīju 72 .autobusu, kas bija starp Erika minētajiem, tad izvēlējos to, kāpu iekšā un devos ceļā. Sākumā pieturas autobusā nekur netika ne rādītas, ne nosauktas, tāpēc centos tās saskatīt no autobusa, lai laikus pagūtu izlekt ārā. Uz mirkli gan uzdevumu atviegloja pieturu nosaukumu parādīšanās uz neliela tablo, bet tad jau atkal tās pazuda. Tā braucot attapos, ka šoferis kādu uzrunā. Tas kāds biju es, jo autobusā biju palicis vienīgais. Kad šoferim minēju pieturu, uz kuru devos, viņš pasmaidīja un teica, ka tālu būšot jāiet, jo tā esot uz otru pusi. Tā kā nebiju informēts, ka stacija atrodas maršruta vidū nevis tā galā, biju trāpījis autobusā, kas mani aizveda pretējā virzienā.

Laika gan bija pietiekoši, tāpēc nekādu stresu tas neradīja. Sazvanīju atkal Eriku, informēju, ka ceļš prasīs mazliet ilgāku laiku, un gaidīju, kad pienāks kāds no šofera ieteiktajiem autobusiem – 72. vai 283. Pirmais bija 283., un ar to tad atkal devos ceļā – šoreiz pareizajā virzienā. Ceļš bija garš un laika daudz, lai pavērotu raibo autobusa publiku – lakatos ietinušās tumšādainas sievietes un mazas meitenes; pasta darbinieku ar matiem sapītiem dredos, kas sniedzās līdz viņa jostasvietai; kungu, kurš pie cepures bija piespraudis putna spalvu un ar pirkstiem bungoja kādu ritmu uz stieņa, pie kura turējās; māti un meitu – divas tūristes no Spānijas. Lai viss neliktos tik vienkārši, šajā maršrutā Erika minētā pieturas nosaukuma nebija, tāpēc sanāca pabraukt divas pieturas tālāk un tad soļot atpakaļ.

Eriks ar meitu gaidīja mani netālajā krustojumā, jo bija ceļā uz mājām no iepirkšanās. Vispirms atbrīvojāmies no pirkumiem un tad visi trīs devāmies pastaigā pa Londonas ielām un gar Temzu. Gar futbola un regbija treniņlaukumiem nonācām pie Temzas, gar kuru vēl kāds gabals bija jāsoļo līdz Putney tiltam. Pa ceļam otrā krastā manījām arī Fulham stadionu, kas bija dienas centrālā pasākuma norises vieta.

Pirmais starpfinišs bija Fulham veikalā. Kad dodies uz kādu pasākumu, ir svarīgi ievērot atbilstošu ģērbšanās stilu, tāpēc tiku pie Fulham formas krekla ar savu vārdu un numuru 82 uz muguras. Turpat veikalā tas arī tika vilkts mugurā. Tagad tik bija jāuzmanās no Arsenal faniem ielās… 🙂

Otrais starpfinišs bija Pizza Express, kur trijatā ieturējām pusdienas. Kamēr abi ar Eriku pieveicām pa nelielai picai (izmēru varianti piedāvāti netika), viņa meita iztukšoja šķīvi ar makaroniem. Picērijas telpas bija pārpildītas ar spiedzošiem, skrejošiem un visādi citādi ļoti aktīviem bērniem. Brīžiem, lai sarunātos, bija mazliet jāpiepūlē balss saites.

Pēc pusdienām gājām sagaidīt Erika sievu, kurai bija jāpārņem meitas uzraudzīšanas stafeti, lai mēs varētu doties uz stadionu. Ielās jau arvien vairāk bija redzami cilvēki Fulham un Arsenal formas kreklos. No kāda bāra skanēja skaļi fanu kliedzieni, jo pirms galvenās spēles tie televīzijā sekoja citu komandu sniegumam. Erika meita sazvanīja savu mammu un cita starpā raksturoja vietu, kur bijām apstājušies gaidīt, – starp bāru ielas vienā pusē un totalizatoru otrā. Sagaidījuši Erika sievu, kādu laiku gājām visi kopā, bet tad nācās šķirties, jo ceļš uz stadionu neveda gar Erika mājām un otrādi.

Iedami gar Temzas krastu, pamanījām kādu kuģīti, kuru bija pārpildījuši skaļi dziedoši Arsenal līdzjutēji. Kuģītis braukāja šurpu turpu pa Temzu netālu no stadiona, šķiet, nevarēdams atrast, kur izlaist savus pasažierus.

Pie stadiona pamazām jau pulcējās līdzjutēji, lai gan līdz spēles sākumam vēl bija divas stundas. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas ieņēma savas vietas tribīnēs. Mūsu sēdvietas bija tieši aiz vieniem no vārtiem, tāpēc bijām ļoti ieinteresēti, lai tieši pie šiem vārtiem risinātos galvenie spēles notikumi.

Stadionā skanošā mūzika un futbolistu iesildīšanās laukumā palīdzēja laikam līdz spēles sākumam paskriet nemanot. Arī tribīnes pamazām piepildījās, un beigu beigās stadionā, šķiet, bija ļoti maz brīvu vietu. Fulham stadions Craven Cottage gan ir mazs premjerlīgas mērogiem, jo tajā ietilpst tikai nedaudz vairāk kā 25 000 līdzjutēju, tomēr tā pluss noteikti ir mājīguma sajūta un skrejceļa trūkums, kas nozīmē tribīņu atrašanos tieši pie laukuma. Bija skaidrs, ka vietās aiz vārtiem aizmigt nebūtu ieteicams, jo pamodināt itin viegli varēja kāda vārtiem garām lidojoša bumba.

17.30 mana pirmā klātienē vērotā premjerlīgas spēle sākās. Pirmajā puslaikā vārti, aiz kuriem sēdējām, bija Fulham pārziņā. Fulham fani visiem spēkiem atbalstīja savu komandu, bet reizumis arī Arsenal faniem stadiona otrā galā izdevās atgādināt par sevi. Visus Fulham līdzjutēju saukļus diemžēl „neuzķēru”. Vienkāršākais, protams, bija „Come on Fulham!”. Arsenal spēlētāju kritieni pēc sadursmēm ar Fulham futbolistiem un savainojumi tika pavadīti ar Fulham fanu kora izpildītu „Same old Arsenal – always cheating”. Pirmais puslaiks noslēdzās bez gūtiem vārtiem.

Pārtraukumā vispirms notika izlozes tiem līdzjutējiem, kas bija iegādājušies loterijas biļetes, kuras pirms spēles tika piedāvātas līdzjutējiem tribīnēs. Pēc tam sekoja pavisam mazu bērneļu sitieni pa vārtiem. Sadalīti divās komandās, viņi sacentās par to, kuri biežāk pārspēs pretinieku vārtsargu izgājienos viens pret vienu. Piedalījās gan puikas, gan meitenes. Gala rezultāts 4:3 par labu vienai no komandām. Līdzjutējus uzmundrināt centās arī Fulham talismans – āpsis Billijs.

Otrajā puslaikā mūsu vārtos saimniekoja Arsenal vārtsargs, kuru Fulham līdzjutēji sveica ar ūjināšanu. 52. minūtē tika gūti vienīgie vārti spēlē, kad Fulham vārtsargu Švarceru pārspēja van Persijs. Fulham izveidoja virkni vārtu gūšanas momentu pie Arsenal vārtiem, bet Arsenal katru reizi glāba vai nu vārtsargs Mannone, vai veiksme. Šoreiz laukuma saimniekiem zaudējums, bet, neskatoties uz to, vismaz es stadionu pametu labā noskaņojumā, jo spēle man patika. Fulham nebija iespiesti savā aizsardzības zonā, cīnījās, un viņiem bija visas iespējas vismaz izlīdzināt rezultātu. Mans piedzīvojums – premjerlīgas spēle futbolā – veiksmīgi noslēdzies.

Abi ar Eriku atstājām stadionu kopā ar visu pārējo līdzjutēju masu, kas aiz stadiona sadalījās divās straumēs, un uzsākām virzību mājup. Netālu no Hammersmith stacijas atvadījos no Erika un devos uz metro. Nedaudz pirms 21.00 bija atpakaļ dzīvoklī un sāku bilžu pārlādi datorā un dienas piedzīvojumu aprakstu.

Secināju, ka Londonā esmu nokļuvis dažādu jubileju gadā – Big Ben 150 gadi, Kew Gardens – 250, 500 gadu kopš Henrija VIII kāpšanas tronī un visbeidzot Fulham futbola kluba 130 gadu jubileja.

Svētdienu – savu pēdējo brīvdienu Londonā – biju nolēmis pavadīt vecākajā un lielākajā joprojām apdzīvotajā pilī pasaulē – Vindzoras pilī.

Laiciņš arī svētdienai bija solīts silts un saulains. Septiņos no rīta pametu dzīvokli un devos uz metro. Kā jau iepriekš biju pārliecinājies, agrā svētdienas rītā Londona ir gluži lietojama bez ierastās cilvēku un transporta drūzmas. No metro izkāpu Vestminsteras stacijā un pāri tiltam soļoju pretī uzlecošajai saulei. Starts uz Vindzoru bija paredzēts no Vaterlo dzelzceļa stacijas. Tā kā pēc biļetēm rinda bija pavisam neliela, paspēju uz vilcienu 7.44 un pēc stundas izkāpu Windsor & Eton Riverside dzelzceļa stacijā.

Biju pagājis tikai nelielu gabaliņu no stacijas, kad jau manam skatienam pavērās Vindzoras pils mūri un torņi. Lūk, to es saprotu ar vārdu „pils”. Augstu virs pilsētas saules apspīdēts slējās masīvu akmens celtņu komplekss. Pili vienpadsmitajā gadsimtā cēlis Viljams I Iekarotājs, bet pēc tam gadsimtu gaitā pils tagadējā izskata tapšanā savu roku pielikuši (drīzāk, savu vārdu teikuši) vēl vairāki karaļi.

Pie vieniem no pils vārtiem dežurēja divi džentlmeņi ar automātiem, kuriem apjautājos par pils atvēršanas laiku. Man bija vēl stunda laika, jo pils apmeklētājiem tika atvērta tikai 9.45, tāpēc devos nelielā pastaigā pa tuvākajām ieliņām. Kā jau tas populāram tūristu apmeklējumu mērķim pienākas, liela daļa pils tuvumā esošo veikaliņu bija pārpildīti dažādiem suvenīriem. Pagājos arī gar pils ārējo mūri, lai noskaidrotu, cik tālu tā varu tikt un ko redzēt. Tā nonācu Lielajā parkā garas gatves pašā galā. Tā taisnā līnijā savieno Vindzoras pili ar gandrīz 3 jūdžu attālumā esošo vara jātnieka statuju. Koki gatves malās jau ieguvuši sarkandzeltenu nokrāsu. Agri no rīta parkā redzami tikai daži suņu īpašnieki ar saviem mīluļiem, kā arī tādi paši agrie „putni” kā es, kas gaidīja pils atvēršanu.

Devos atpakaļ pie apmeklētāju ieejas, kur jau pamazām pulcējās visdažādāko tautību tūristu grupas. Individuālajiem apmeklētājiem un grupām līdz 15 cilvēkiem ir viena kase un lielajām grupām – otra, tāpēc pirmais tiku pie biļetes un cauri drošības kontrolei devos pēc audio gida un iekšā pilī.

Gar dienvidu mūri soļoju uz Svētā Džordža vārtiem, caur kuriem varēju ieraudzīt gan pils iekšpagalmu, gan tā otrā pusē esošo pieņemšanas telpu logus. Tālāk ceļš ved starp mūriem, audio gidam stāstot par šaujamlūku uzbūves īpatnībām un to nozīmi pils aizsardzībā. Nonācu laukumā, no kura pavērās skats gan uz lielo Apaļo torni, kura galā plīvoja Apvienotās Karalistes karogs, kas nozīmēja, ka karaliene Elizabete II tobrīd neatradās pilī (ja karaliene būtu pilī, tad Apaļā torņa mastā būtu uzvilkts Karaliskais karogs), gan Svētā Džordža kapelu, gan izeju uz Ziemeļu terasi.

Izvēlējos ceļu uz Ziemeļu terasi, no kuras var nokļūt pieņemšanas telpās. Pirms ieejas pilī fotoaparāts bija jāpaslēpj, un neko no iekšā redzētā fotogrāfijās iemūžināt neizdevās. Pirmā, kas pustumsā kļuva pamanāma, bija karalienes Mērijas leļļu māja, kas gan nav leļļu māja, bet rūpīgi nostrādāts aristokrātiska Londonas nama modelis ar visu iedzīvi. Mākslinieki speciāli tam bija radījuši miniatūras savu gleznu kopijas, grāmatas utt. Visi priekšmeti ēkā bija maksimāli tuvi to lielajiem oriģināliem.

Gar vitrīnām, kurās redzamas lelles un leļļu tērpi, nokļuvu galerijā, kurā izvietotas divas ekspozīcijas – dažādu mākslinieku skices uz papīra, starp kurām bija daudz Leonardo da Vinči darbu, un Henrijam VIII veltīta neliela gleznu, grāmatu, dokumentu un citu priekšmetu izstāde.

Tālāk ceļš veda uz porcelāna muzeju – telpu, kurā gar sienām izvietotas neskaitāmas krāšņas servīzes. Lai gan neesmu kaislīgs porcelāna trauku cienītājs, tomēr pat manu uzmanību piesaistīja audio gida ieteiktā Rokingema servīze, kas tikusi pasūtīta uz karaļa Viljama IV kronēšanu, bet pabeigta tikai septiņus gadus vēlāk – Viljama IV nāves gadā, un pirmā to izmantojusi karaliene Viktorija. Servīzes priekšmetos redzamas dažādu augļu, piemēram, ananāsu formas, kā arī citi eksotiski augi, koraļļi un gliemežvāki.

No porcelāna izstādes nonācu pie Lielajām kāpnēm, kuras ved uz pieņemšanas telpām. Kāpņu katrā pusē slejas pa zirga statujai ar bruņās tērptu jātnieku tās mugurā. Pie sienām redzami dažādi no ieročiem veidoti ornamenti. Pa kāpnēm uzkāpu līdz Lielajam vestibilam, kurā izstādītas dažādas dāvanas un trofejas, starp kurām arī tīģera galva no zelta, kura reiz rotājusi kāda sultāna troni.

Tālāk nokļuvu Vaterlo zālē, kas veidota par godu uzvarai kaujā pret Napoleonu. Greznās zāles sienas rotā to valdnieku un karavadoņu portreti, kas kaldināja šo uzvaru. Turpināju pārgājienu caur virkni krāšņu zāļu – karaļa viesistabu, guļamistabu, kura gan netika izmantots gulēšanai, bet tikai oficiālajām karaļa gulētiešanas un pamošanās ceremonijām galma pavadībā. Tām sekoja karaļa ģērbistaba un karalienes viesistaba.

Bagātīgi rotāta bija karaļa ēdamzāle, kurā gan griestu, gan sienu rotājumos attēlota ēdiena tēma. Griestu centrālais gleznojums ir dievu dzīres, gar griestu malām var ieraudzīt gan gleznotus putnus, gan zivis. Arī kokgriezumos gar zāles sienām attēloti augļi, zivis un citi gardumi.

Ar bagātīgi greznotām lustrām rotāta karalienes balles zāle, kuru gan viena no apmeklētājām man blakus uzreiz atzina par pārāk mazu karaliskām ballēm. Karalienes sardzes telpā pie sienām atkal rotājumi no ieročiem, kas līdzīgi tiem, kādus pirms nedēļas redzēju Hampton Court pilī. Telpā dominējošais bija admirāļa Nelsona marmora krūšutēls.

Aiz sardzes telpas atradās milzīga Svētā Džordža zāle. Gar tās sienām un pie griestiem izvietoti Bikšu lentes ordeņa bruņinieku ģerboņi. Gar zāles sienām vairāku metru augstumā nostādīti arī bruņutērpi ar bruņinieku turnīriem raksturīgajiem šķēpiem rokās. Austrumu galā redzama karaļa čempiona statuja – bruņinieks zirgā. Čempions kronēšanas svinību laikā mēdzis izaicināt uz cīņu tos, kas apšauba jaunā valdnieka varu. Šī zāle (un arī vairākas turpmākās) bija atjaunota pēc lielā ugunsgrēka, kas 1992. gadā nopostīja daļu Vindzoras pils.

Laternas vestibilā audio gids pievērsa uzmanību bruņutērpam, kas slējās pie sienas. Tas bija viens no Henrija VIII bruņutērpiem. No priekšas tas vēl izskatījās pēc cienījama, mazliet drukna bruņinieka tērpa, bet, paskatoties uz to no sāniem, tapa labi redzams izvirzījums, kurā ietilpināt karaļa apaļo vēderu.

Vēl šķērsoju virkni viesistabu un ēdamistabu un biju atkal pils pagalmā, no kura bija redzams tas pats iekšpagalms, kuru redzēju jau caur Svētā Džordža vārtiem. Tālāk soļoju cauri Normaņu vārtiem un iznācu netālu no Apaļā torņa. Torņa pakājē esošais aizsarggrāvis vienmēr esot bijis sauss, un tajā ir izveidots skaists dārzs.

Svētā Džordža kapela svētdienās apmeklētājiem ir slēgta, tāpēc noklausījos vēl audio gida stāstīto par kapelu un sarga posteni pie pils rietumu mūra un devos ārā no pils Vindzoras ielās. Izejas vārti izrādās tie paši, pie kuriem no rīta sastapu bruņotos džentlmeņus.

Arī Vindzorā bija pieejami sarkanie pilsētas apskates autobusi, tāpēc nolēmu izmantot iespēju ātri apskatīt visu pilsētu. Autobusa maršruts veda caur Vindzoru, Dačetas ciemu un Ītonu. Ītonā pabraucām garām arī prestižajai Ītonas koledžai, kur futbola laukumā puikas tobrīd dzenāja bumbu. Autobusa tūre deva arī iespēju no visdažādākajiem skatu punktiem paraudzīties uz Vindzoras pili, kas slējās virs koku galotnēm.

Pēc 13.00 savu ekspedīciju pa Vindzoru biju beidzis un devos atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Vilcienā daudz riteņbraucēju, jo svētdien Vindzorā notika riteņbraukšanas sacensības. Kāds tumsnējs braucējs bija saņēmis tādu adrenalīna devu, ka visu ceļu nevarēja nomierināties un skaļā balsī ar saviem komandas biedriem un biedrenēm sprieda par visdažādākajām tēmām. Viens no galvenajiem viņa uzskatiem bija, ka visiem jābūt patiesiem, un ar to tika attaisnots gan jautājums meitenei, kāpēc viņa ir tik resna, gan citi izteikumi. Viņš arī stāstīja, ka Karību salās skolā ko teica tikai vienreiz un tad, ja neklausīji, tad varēji saņemt pērienu. Tāpēc viņš arī šodien uzskatot, ka tad, ja kāds pasaka ko aizvainojošu, uzreiz ir jāsit pirmajam un „jānogalina” oponents pirms tas „nogalina” tevi. Pie visa vainīga esot viņa audzināšana. Sekoja vēl virkne gudrību par trenažieriem, veselīgu dzīvesveidu utt. Kad beidzot pienāca šī jaunieša stacija un viņš izkāpa, vagona aizmugurē kāds ieminējās: „Vai dzirdat klusumu?”. Kāds cits uz to atbildēja ar frāzi, ka klusums ir zelts.

Vaterlo stacijā atgriezos neilgi pirms trijiem pēcpusdienā. Ielas jau bija pilnas ar tūristiem, tomēr ātri nokļuvu Vestminsteras metro stacijā un no tās savā stacijā Tower Hill. Pa ceļam vēl izmetu līkumu, lai veikalā iepirktu augļus tuvākajām dienām, un pirms 16.00 mana pēdējā nedēļas nogale Londonā bija noslēgusies.

Vēl godīgi jānostrādā četras darba dienas, un tad jau došos uz mājām. Gaidāms vēl pēdējais e-pasts, kurš gan visticamāk būs pats īsākais, kādu esmu Jums sūtījis, bet to jau drīz uzzināsim…

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR, Indulis