14.nedēļa – atgriešanās mājās

Sveiciens visiem! 🙂

Jūsu e-pastkastītēs iekritis pēdējais vēstījums par maniem piedzīvojumiem Londonā. Rakstu to jau no Rīgas.

Pēdējo darba nedēļu sāku ar Garija doto uzdevumu un pētīju sešu klientu gada pārskatus, lai atrastu papildus bankas produktu pārdošanas iespējas. Līdz pusdienām biju apkopojis galveno informāciju, un dienas otrajā pusē atlika tikai to pieslīpēt.

Pusdienās biju no Cooper’s pasūtījis „Atle Special” – karsto sviestmaizi ar šķiņķi, sieru, majonēzi, salātiem un tomātiem. Komplektā ietilpa arī minerālūdens pudele. Hanss-Kristians gan teica, ka pietrūkstot vēl viena svarīga sastāvdaļa – vaniļas jogurts. Atle ieminējās, ka tas esot jāpieraksta klāt pasūtījumam. Neizdevās gan noskaidrot, kāpēc šī sviestmaize nodēvēta par godu viņam.

Tā kā angliski pilis dēvē gan par „palace”, gan par „castle”, tad mēģināju noskaidrot Garija viedokli par to, kāda tad īsti ir atšķirība starp abām. Hanss-Kristians pievienojās mūsu sarunai, sakot, ka viņa dzīvoklis Čelsijā ir „palace”, bet Garija māja Londonas pievārtē – „castle”. Garija versija apstiprināja manas aizdomas, ka tās pilis, ko dēvē par „castle”, ir galvenokārt paredzētas militāriem mērķiem, savukārt „palace” ir pils, kura jau ir vairāk domāta mierīgai ikdienas dzīvei. Hanss-Kristians papildināja šo domu ar piebildi, ka tad, ja no pils tiek nogalināts kāds, kas atrodas tās ārpusē, tad tā no „palace” kļūst par „castle”.

Otrdien turpināju dažādu darbiņu apdarīšanu. Sakārtoju arī atsevišķu lietu failus uz kopējā diska, jo savulaik, kad ķēros pie šīm lietām, bija pagrūti atrast vajadzīgo. Pēcpusdienā telpā atskanēja skaļi Atles smiekli, un viņš vēl ilgi nevarēja nomierināties. Atle organizēja Induļa atvadu pusdienas un bija nosūtījis lūgumu rezervēt galdiņu jaunajam bankas senior credit officer, kura vārds ir ļoti līdzīgs administratores vārdam. Atle saņēma laipnu atteikumu sniegt šo pakalpojumu 🙂

Trešdiena jau aizritēja prombraukšanas noskaņās. Pusdienlaikā devāmies Induļa atvadu pusdienās uz restorānu. Atle uzreiz minēja, ka Indulis un Hanss-Kristians pasūtīs steiku, un mēs nelikām viņam vilties. Pusdienojām divas stundas, un noslēgumā Garijs izvilka paslēpto atvadu dāvanu – grāmatu ar Londonas fotogrāfijām un kolēģu pašrocīgi ierakstītiem sveicieniem. Grāmata skaista un noteikti ieņems svarīgu vietu manā grāmatu plauktiņā. Pēcpusdienā palūdzu tuvākos kolēģus piedalīties nelielā komandas foto, kas tika uzņemts ārā pie bankas ieejas. Pirms tam tapa arī divas „jautrās bildes”, lai viss nebūtu tik oficiāli.

Oktobra pirmā diena bija mana pēdējā darba diena Londonā. Pēcpusdienā abi ar Atli pārrunājām pēdējos trīs mēnešu notikumus un iespaidus. Sarunas vidū pārrunu telpā parādījās arī filiāles vadītājs Terje, lai atvadītos. Kopējais noskaņojums bija ļoti pozitīvs. Cita starpā Atle arī minēja, ka turpinām uzturēt kontaktus un es droši varot zvanīt, ja kas pārrunājams.

Vakarā arī īsas atvadas no pārējiem kolēģiem. Daži jau pieteicās braukt ciemos uz Rīgu. Tāpat, protams, aicināja apciemot viņus, kad atkal būšu Londonā. Domāju, ka vienādi, otrādi vai abējādi, bet vismaz daļu no šiem cilvēkiem noteikti vēl satikšu.

Piektdienas rītā cēlos jau 6.10, lai pagūtu gan pabrokastot, gan apskatīt manas dzīvesvietas apkārtni, jo, lai arī pavadīju Svētās Katrīnas dokos trīs mēnešus, ne reizi nebiju devies „tūrista” pastaigā ar fotoaparātu rokās. Bija paredzēts, ka 8.30 ieradīsies šoferis, kas nogādās mani Getvikas lidostā.

Neilgi pēc 7.00 atstāju dzīvokli un devos uz izeju, kur atstāju savas mantas pie ēkas administratores. Rīts nedaudz apmācies. Izgāju no Ivory House un gar kuģu piestātni uzsāku apli pa dokiem. Atgriezos pēc 45 minūtēm. Fotogrāfijās gan kuģi un ēkas, gan daži interesantākie objekti, ko pamanīju pa ceļam.

Ar administratori daudz parunāt gan nesanāca, jo pie ēkas jau ap 8.00 piebrauca sudrabots Mercedes. Tā kā manā ierašanās reizē no lidostas tiku vests ar busiņu, tad uz mersedesu vēl neskrēju, jo pieļāvu, ka tas varētu būt ieradies pakaļ kādam citam. Kad šoferis logā ielīmēja lapu ar uzrakstu „Mr. Kerus”, tad gan ņēmu savu bagāžu, atvadījos no administratores un devos uz mašīnu.

Tā kā braucām ārā no Londonas, tad uz priekšu tikām diezgan ātri. Pretējā virzienā braucošie, kā jau tas darba dienas rītam pienākas, sēdēja sastrēgumā. Lai nemaksātu 250 mārciņas nedēļā firmai par tās mašīnas izmantošanu, šoferis šo mersedesu bija iegādājies pats, tā iegūdams arī lielāku neatkarību, jo varēja brīvāk organizēt savus braucienus, kā arī reizi pa reizei paņemt kādu savu klientu. Viņš kopā ar vēl dažiem šoferiem cer uzsākt savu biznesu, kad ekonomiskā situācija sāks uzlaboties.

Getvikas lidostā ieradāmies jau 9.00, tāpēc vēl stundiņu nācās pagaidīt reģistrāciju uz lidojumu. Piereģistrējos, izgāju drošības kontroli un devos gaidīt lidmašīnu, kam bija beidzot jānogādā mani mājās. Tā nedaudz kavēja, tāpēc iekāpšanas sākās tad, kad tai jau bija jāpaceļas gaisā. Nekāda stresa gaidīšanas laikā gan nebija, lai gan daži pasažieri, šķiet, steidzās, jo, neskatoties uz to, ka visi pārēji sēdēja, sparīgi devās pie meitenēm, kas atbildēja par iekāpšanu, lai no tām saņemtu pieklājīgu atteikumu.

Pēc apmēram divu stundu lidojuma lejā kļuva redzama Kurzemes piekraste, meži, Venta… Koki jau tērpušies savā sarkani dzeltenajā rudens tērpā. Tik labi atkal ieraudzīt tik pazīstamās vietas, ieraudzīt Latviju un apzināties, ka atgriežos mājās.

Tagad šķiet, ka šie trīs mēneši paskrēja nemanot. Londonas piedzīvojums noslēdzies.

Veiksmi Jums un uz saredzēšanos! 🙂

BR, Indulis