2.nedēļa – Mr. Riga sāk darbu

Sveiciens visiem! 🙂

Otrā nedēļa Londonā ir aizvadīta, un esmu atpakaļ Jūsu e-pastos ar nedēļas laikā piedzīvoto 🙂

6. jūlijs bija mana pirmā darba diena DnB NOR. Turpmākos trīs mēnešus mācīšos strādāt un domāt „DnB NOR way”. Kas no tā sanāks, tad jau redzēsim…

Piecēlos 6.10, kā esmu radis Rīgā, un 8.20 jau biju darba vietā (oficiāli darbs sākas 9.00). Administratore Kristīne bija pārsteigta, redzot mani tik agri, bet neapmulsa un aši nostādīja mani pie sienas. Jau pirmais foto mēģinājums tika atzīts par labu esam jaunajai caurlaidei, un varēju doties augšup uz savu darba vietu. Protams, ka man priekšā bija tikai daži kolēģi.

Telpa, kurā turpmāk būs mana vieta, ir „atvērtais birojs”, kurā struktūrvienības izvietojušās katra ap savu galdu. Kopumā DnB NOR Londonas filiālē ir 65 – 70 darbinieki.

Ieradās mans darbagalda kaimiņš Garijs, ar kuru, kā tas vēlāk noskaidrojās, strādāšu kopā vismaz turpmākās 3-4 nedēļas. Sākumā domāju, ka Garijs, kā ļoti daudzi cilvēki, izmanto jebkuru tukšu vietu, jo, kad apsēdos savā vietā, uz mana galda stāvēja kaudzīte ar dokumentiem. Izrādījās, ka viņš jau piektdien uz mana galda stūra bija novietojis pirmo projektu, pie kura strādāsim, un, kad ieradās daļas vadītājs Atle, Garijs jau cītīgi stāstīja man par veicamo darbiņu.

Diena gan pagāja lasot dažādus dokumentus, jo nezināmu iemeslu dēļ DnB NOR IT cilvēki bija iedomājušies, ka varēšu sistēmai pieslēgties ar savām DnB NORD parolēm. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, es to nevarēju. Tad nu visa diena pagāja, IT gatavojot manu lietotāja profilu. IT speciālisti laikam vispār ir īpaša nācija, kas izplatījusies pa visu pasauli, lai darītu savus labos darbus.

Pusdienlaikā Kristīne sniedza man jauno caurlaidi, bet pamanīju, ka esmu mainījis uzvārdu un kļuvis par „Kerulis”. Tad nu pagaidām saglabāju apmeklētāju caurlaidi, bet Atle skaidroja, ka DnB NOR ir vairāki grieķu kolēģi, un visticamāk tāpēc mans uzvārds, kas visiem ir tikpat svešs kā grieķu uzvārdi, nejauši kļuvis mazliet grieķiskāks. Sajutos mēreni eksotisks 🙂

Pēc pusdienām notika oficiālā iepazīstināšana. No visiem, ar ko mani iepazīstināja, labākajā gadījumā manu vārdu atcerēsies viena piektdaļa. Labākajā gadījumā es atcerēšos vienu desmito daļu no viņu vārdiem… Bet diezin vai kāds loloja citas ilūzijas.

Dienas beigās Atle brīdināja, ka esmu atbraucis tieši uz īsto britu vasaru, – tātad alus būs daudz 🙂

Otrās dienas beigās paredzētas prezentācijas ar alu un picu to noslēgumā. Darbā šoreiz ierados mazliet vēlāk kā iepriekšējā dienā. IT speciālisti manu sistēmas lietotāja profilu bija izveidojuši, bet atkal topā bija mans uzvārds, jo biju nodēvēts par Induli Rigakerus 🙂 Vakar biju grieķu izcelsmes, tagad ļoti patriotiski noskaņots ar dzimto pilsētu savā uzvārdā. Arī e-pasts sākotnēji bija tāds 🙂 Vēlāk tika labota e-pasta adrese, bet uzvārds joprojām bija Rigakerus. Ar Gariju apspriedām, ka viņš varētu būt Gary Londontwell 🙂 Līdzīgas versijas dienas laikā parādījās arī sarunās ar citiem kolēģiem. Turpmāko nedēļu Atle ik pa brīdim mani uzrunā par Mr. Riga.

Pusdienās izmēģināju centralizēto pusdienu pasūtīšanas sistēmu. Katram darbiniekam ir 3,75 GBP limits pusdienām. Ir pieejamas trīs piegādātāju ēdienkartes, kurās galvenokārt ir sviestmaizes un salāti. Kad esi izvēlējies savu ēdienu, tas jāieraksta failā, kas atrodams uz visiem pieejama diska. Pusdienlaikā visi pasūtījumi ierodas bankā.

Pēcpusdienā notika lielā sapulce, kurā visi daļu vadītāji stāstīja par to, kāda ir situācija viņu struktūrvienībās un kādi izaicinājumi un uzdevumi sagaida gada otrajā pusē. Kā vēlāk atzīmēja kāda no kolēģēm, man bija tikusi reta iespēja to visu dzirdēt.

Vēlāk pie alus glāzes noskaidroju, ka populārākie sporta veidi angļu baņķieru vidū ir alus dzeršana, alus dzeršana, alus dzeršana, golfs, alus dzeršana… 🙂 Nu kaut kā tā. Drīzumā esot gaidāms kāds futbola turnīrs, kurā, iespējams, varētu noderēt arī mani pakalpojumi.

Turpmākās trīs dienas aizritēja mierīgā darbā. Pa vidu Atle noorganizēja dažas prezentācijas, kurās piedalījos es un kolēģe, kas uz divām dienām atbraukusi no Oslo.

Piektdien uz darbu varējām doties džinsos („smart jeans”) un kreklā ar apkaklīti. Kolēģi atzīmēja, ka nu es izskatos pēc īsta Londonas baņķiera piektdienā 🙂 Pusdienojām visi kopā – es, Atle, Garijs, Floriana un Padreigs, t.i., latvietis, norvēģis, anglis, francūziete un īrs 🙂 Atle mēģināja atrunāt no Cooper’s salātu ēšanas un teica, lai neietekmējos no Garija, kurš jau 15 gadus ēdot vienu un to pašu Cooper’s sviestmaizi.

Sestdien varēju atgriezties pie Londonas iepazīšanas. Tā kā DnB NORD sporta spēles man gāja secen, tad nolēmu to kompensēt ar garāku pārgājienu. Tā kā iepriekšējā dienā Benam bija 150. dzimšanas diena, tad devos apsveikt jubilāru, ja iespējams, paraugoties uz to caur Londonas Aci.

9.30 devos ielās, pāri Tauera tiltam uz Temzas dienvidu krastu, tad nospraudu kursu rietumu virzienā. Ielās diezgan daudz tūristu. Kāda japāņu delegācija izskatījās gados krietni jaunāka nekā tās, kas reizumis apciemo Rīgu. Tāpat ik pa brīdim garām paskrēja kārtējais sportiskais brits.

Nonākot aiz London Bridge, biju līdz šim tālākajā punktā Temzas dienvidu krastā, kurā esmu nonācis kājām, bet vēl viss ceļš priekšā. Ceļš ik pa brīdim ved prom no Temzas, bet tad pēc kāda laika nonāku atkal atpakaļ upes krastā. Soļojot tālāk, aiz Southwark Bridge nonācu pie Šekspīra Globe Theatre. Tas tad nu bija pirmais, ko tajā dienā ieraudzīja mana fotoaparāta objektīvs. Skats no vienas puses, skats no otras, dodos tālāk…

Ieraudzīju arī vietējo mākslu – koki Temzas krastā ietīti sarkanā audumā ar baltiem punktiņiem. Tālumā jau manāma arī Londonas Acs. Krastmalā vairāki cilvēki veica kustības, fonā skanot mūzikai. Gluži mūzikas ritmā gan tas nenotika, bet arī tā acīmredzot bija māksla. Vienu vīriņu sudraba krāsā nofotografēju piemiņai.

Pie Londonas Acs bija cilvēku burzma. Nolēmu tomēr veikt izlūkošanu, lai saprastu, kādas ir manas iespējas nosūtīt dzimšanas dienas sveicienu Benam, kas atrodas otrā krastā, no 135 metru augstuma. Galu galā tiku pie „fast track” biļetes, kas ļāva apiet gan to rindu, kas gaidīja iespēju iegādāties parastās biļetes, gan to, kas stāvēja pie pašas Acs. Mazais noslēpums – tā maksāja par 10 naudiņām vairāk kā parastā. Pēc mirkļa ar biļeti rokās jau atrādīju apsargam somas saturu. Viņu ļoti interesēja šķēres, naži utt. Diemžēl neko no tā nevarēju piedāvāt. Nebiju, protams, vienīgais, kuru neaizrauj rindās stāvēšana, tāpēc neliela rinda bija arī uz ātro ieeju, tomēr tiku jau otrajā no kapsulām, kuras lēnām slīdēja augšup. Mazliet pieklājīgas nekaunības un iekārtojos tajā kapsulas galā, no kura paveras skats uz Temzas otru krastu. Kapsulai veicot savu ceļu, reizi pa reizei notvēru kādu skatu uz Londonu savā fotoaparātā. Cilvēku kapsulā nebija pārlieku daudz, viena daļa godīgi sēdēja tās vidū, tāpēc nekāda grūstīšanās un stumdīšanās nenotika. Sveicieni Benam nodoti 🙂

Izkāpu no kapsulas un devos tālāk, lai apmeklētu otru dienas apskates objektu – Londonas akvāriju. Tas bija netālu no Acs, un ātri nokļuvu zemūdens pasaulē. Cerības attaisnojās – akvārijā noteikti bija vairāk un iespaidīgākas zivtiņas nekā pirms nedēļas apmeklētajā Londonas zoodārzā. Uz fotografēšanos tās gan nebija pārlieku noskaņotas, tāpēc noķert kādu kadrā bija viena lieta, bet izdarīt to tā, lai pēc tam būtu, ko apskatīt pašam un parādīt citiem…

Interesantas bija mazās medūzas, kuras lēnām plivinājās ūdenī. Nedaudz tālāk bruņurupucis šķita iesprūdis starp apmeklētāju stiklu un akvārijā izveidotajām klintīm. Turpat dažādu krāsu zivtiņas riņķoja ap kaut ko, kas izskatījās pēc vaļa skeleta. Zivtiņas gan neizskatījās pārlieku plēsīgas, tāpēc visticamāk valis akvārijā jau nonāca šādā izskatā. Lielu publikas interesi, protams, izraisīja akvārijs, kurā starp citām zivīm slīdēja arī vairākas haizivis. Dažas haizivs ēnu fotoaparātā izdevās noķert arī man.

Ļoti labprāt pozēja piranjas, kuras ar peldēšanu šurpu turpu īpaši neaizrāvās. Iespējams, tāpēc, ka taupīja spēkus tam, lai saplosītu pirmo, kas iedomāsies peldēties viņu akvārijā. Pavisam neuzkrītoši apmeklētāji tika novirzīti uz akvārija veikalu, jo izeja bija iespējama tikai caur to. Iegādājos nelielu delfīnu ar „London Aquarium” uz sāniem, lai pievienotu to Londonas ZOO tīģerim. Tā kā delfīnu akvārijā nebija, tad lai krāj naudu un beidzot kādu iegādājas.

Devos pāri Vestminsteras tiltam uz otru krastu. Vēl pēdējais jubilāra foto, tad pa Temzas ziemeļu krastu devos mājup. Ceļš tika veikts raitā solī, un pēc kāda laiciņa tālumā ieraudzīju Tauera tiltu. 13.00 biju atpakaļ pie Svētās Katrīnas. Tā kā bija jāatgūst pārgājienā zaudētās kalorijas, uzreiz uz dzīvokli nedevos, bet vispirms apciemoju jau ierasto Waitrose, lai papildinātu pārtikas krājumus.

Svētdienas galvenais ceļa mērķis bija Griniča. Turp var nokļūt ar kuģīti no piestātnes pie Tauera. Pirmais kuģītis atiet 10.05, biju piestātnē jau pusstundu pirms kuģīša atiešanas. Lielas ļaužu masas nemanīju, arī biļešu kasieri izlēmuši vēl pagulēt. Neilgi pirms 10.00 tomēr parādījās City Cruises pārstāvis un atslēdza kasi. Biju rindā trešais. Kad tiku pie kases, kasieris paziņoja, ka, maksājot ar karti, man būšot jāpiemaksā viena mārciņa. Droši vien paies kāds laiks, kamēr sapratīšu šī pasākuma loģiku… Sameklēju skaidro naudu un par 8,70 tiku pie biļetes turp un atpakaļ ceļam.

Lai arī kuģītis paredzēts vairākiem simtiem pasažieru, uz tā bija labākajā gadījumā daži desmiti. Rīta stundām ir savas priekšrocības 🙂

Brauciena laikā kāds kungs ierakstā stāstīja par abos krastos redzamo. Griničas virziens nav pārpilns dažādām svarīgām vietām un celtnēm, tomēr arī šeit ir, ko pastāstīt. Kad nu pavisam nebija, ko rādīt, balss ierakstā stāstīja par pašu Temzu un tās nozīmi Londonas attīstībā.

Ceļš cauri Griničas parkam pamazām gāja augšup, un pēdējie metri līdz observatorijai jāveic jau pa pieklājīgu kāpumu. Man priekšā jau bija tūristu bariņi. Observatorijas pagalms pilns ar jauniešiem. Šķita, ka savu galveno mērķi – nofotografēties uz nulles meridiāna – tie jau bija sasnieguši un pacietīgi gaidīja, kamēr skolotāji apskatīs visas observatorijā redzamās ekspozīcijas.

Apskati sāku ar laikam un astronomijai veltīto ekspozīciju. Pēc šīs apskates devos uz pašu meridiānu, kuru jau apstājuši fotografēties kāri cilvēki. Atradu arī sev vietu uz meridiāna. Tā arī stāvēju – vienā pusē labā kāja, otrā pusē kreisā kāja un pa vidu tūkstošiem kilometru garš meridiāns, kas sadala šo planētu rietumu un austrumu puslodēs. Mirklis tika fiksēts arī foto 🙂

Tālāk devos apskatīt arī otru ekspozīcijas daļu – astronomijas centru. Pretī ieejai bija kāds akmenim līdzīgs priekšmets un uzraksts, ka tas ir vecākais objekts, kuram būs lemts pieskarties (4,5 miljardi gadu). Protams, biju ļoti oriģināls un pieskāros šim objektam.

Pēc observatorijas apskates devos uz Nacionālo jūrniecības muzeju. Tajā, šķiet, tiešām ir apkopota visa jūrniecības vēsture. Ļoti daudz kuģu modeļu, ekspozīcijas, kas veltītas kuģniecības attīstībai pasaulē, ceļojumiem uz poliem, emigrācijai uz Ameriku, Londonas ostas vēsturei u.c.

Pēc divu stundu ekskursijas pa Griniču devos atpakaļ uz kuģīšu piestātni. Kuģīši atpakaļ uz Londonas centru atiet ik pēc 40 minūtēm, un man bija paveicies, jo viens tieši tobrīd uzņēma pasažierus. Ja no rīta kuģītis bija tukšs, tad šoreiz tas bija pārpildīts. Ļoti daudz skolēnu, un pēc vienādajiem T-krekliem šķita, ka viņiem visiem bija kāds vasaras pasākums. Izdevās tomēr atrast pat vietu, kur piesēst, un varēja sākties ceļš atpakaļ.

Tāda nu bija šī nedēļa Londonā. Dikti daudz sanāca uzrakstīt, bet domāju, ka, stabilizējoties darba ritmam un sarūkot vēl neredzētu apskates objektu skaitam, saīsināsies arī mani e-pasti. Lai gan nekad neko nevar zināt… 🙂

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR, Indulis a.k.a. Mr. Riga 🙂