3.nedēļa – pieci kilometri un, iespējams, populārākie akmeņi pasaulē

Sveiciens visiem! 🙂

Pagājusi trešā nedēļa Londonā un otrā – DnB NOR Bankā. Darba jomā gan tā bija pavisam mierīga. Ņemot vērā veicamos darbus un sadarbības modeli ar kolēģiem, sevi varētu dēvēt par „advancētu asistentu”.

Pirmdien bija jāaizmirst par vasaras ģērbšanās stilu, jo ieradās svarīga delegācija no Oslo, lai apspriestu pusgada rezultātus. Jau piektdien visiem tika pieteikts arī sakārtot galdus un plauktus. Vienīgais, ko dienas laikā manījām no šīs delegācijas vizītes, bija bulciņas darbinieku virtuvītē. No atvaļinājumiem atgriezās daži kolēģi, kurus iepriekš nebiju saticis. Viens no viņiem – Kendals – minēja, ka arī labprāt uzzinātu, kā notiek darbs „DnB NOR way”, ko man apņēmies ierādīt Atle, bet Andersam tā bija priekšpēdējā diena DnB NOR Londonas filiālē, un viņš pamanījās piepildīt visu iznīcināmo dokumentu kasti (kas ir Rīgas un ne tikai māju pagalmos redzamo plastmasas atkritumu kastu lielumā) ar saviem papīriem.

Darba frontē viss ritēja bez stresa. Abi ar Gariju pieteicāmies uz Moody’s lekciju par tērauda tirgu Eiropā. Katram no mums ir ticis pa vienam „metālistam”. Ļoti daudzi semināri, lekcijas un apmācības pasākumi notiek Londonā, tāpēc ir labi būt tam visam tuvumā. Arī šī lekcija notiks tikai pāris minūšu gājiena attālumā no bankas.

Tapa zināms, ka futbola turnīrs notiks 7. augustā. Neesot gan nekas briesmīgi nopietns, tāpēc treniņi pirms tam diez vai notiks. Nezinu, kas kolēģiem skaitās nopietns, jo pagājušajā gadā viņi šajā turnīrā bija ieguvuši 1000 mārciņu. Jāsaka gan, ka uz visu komandu.

Mājās devos briesmīgi labā noskaņojumā. Nezinu, vai pie vainas izdevusies darba diena, saulainais laiks vai kas cits. Kāds, kas regulē manu noskaņojumu laikam bija aizmirsis, ka ir pirmdiena, un ieslēdzis piektdienas režīmu.

Nedēļas otrā darba diena atkal pavisam mierīga. Es turpināju iesāktos darbus, Garijs organizēja man tikšanās ar daļu vadītājiem, lai tie pastāstītu par tiem darbiem un darbiņiem, kurus veic.

Pusdienās devāmies uz restorānu, jo tika rīkotas Andersa atvadu pusdienas, un arī es biju lūgto personu skaitā. Pusdienas tādas, ka vakariņas šodien vairs nekārojās. Bijām netālajā franču restorānā (starp citu, bija Bastīlijas ieņemšanas diena). Ēdienkarte galvenokārt franciski, ar komentāriem angļu valodā 🙂 Mēģināju trāpīt uz ko ēdamu, kas beigu beigās arī sekmīgi izdevās. Restorānā bija briesmīgi skaļš. Sarunāties varēja tikai kliedzot, un arī tad tikai ar blakussēdētāju. Tas esot normāli pusdienas laikā. Tā kā pusdienas ieilga līdz pulksten 15.00, darba dienas beigas pienāca ļoti ātri.

Vakarā bija sarunāta tikšanās ar vietējo latvieti Eriku, kurš bija gatavs pastāstīt par vietām, ko viņaprāt vēl būtu vērts apmeklēt. 19.00 jābūt Picadilly. Atgriezos no bankas, ātri pārģērbos un devos uz metro.

Eriks kavēja. Man tikmēr bija iespēja pavērot raibo publiku, kas sastopama Pikadillī. Pārīši, kas mēģināja paši sevi nofotografēt, visdažādākie cilvēki, kas krita McDonald’s reklāmas kārdinājumā, kas piedāvā nofotografēties, turot rokās vardi, pūšot tortes svecītes, kā arī ceļot svaru stieni, kur katrs gals sver vienu tonnu (efekts, protams, panākts, attiecīgos priekšmetus rādot uz ekrāna). Daudzi kaut kur steidzās, tikpat daudzi – kādu gaidīja.

Galu galā ieradās Eriks, un devāmies uz tuvējo ķīniešu kvartālu. Restorānā apkalpošana pavisam pretēja tam, kā būtu iedomājušies 🙂 Ļoti ātri tika pasniegti ēdieni, ļoti ilgi gaidījām, kamēr kāds paņems norēķinu karti, lai varam samaksāt un doties prom. Vispirms tika pasniegts pamatēdiens, tikai tad parādījās uzkodas. Galvenais ēdājs gan bija Eriks, kurš pēc garas darba dienas izbadējies. Es iztiku ar sulu, mazliet rīsu un pāris gabaliņiem gaļas.

Daļu vietu, ko apskatei ieteica Eriks, jau bija minējuši arī mani kolēģi – Kembridžu, Edinburgu. Eriks dzīvo Hammersmith, kur netālu ir Hammersmith Apollo koncertzāle, kā arī Chelsea un Fulham komandu stadioni. Tad nu vienojāmies, ka sezonas sākumā jāaiziet uz kādu futbola spēli.

Trešdien stundu pavadīju DnB NOR Londonas filiāles dīlinga daļā. Laiks pagāja ātri, jautri, daudz paguvām pārrunāt un šis tas, iespējams, dienās vēl noderēs. Montijs pastāstīja par to, ko DnB NOR veic preču cenu risku ierobežošanas jomā, savukārt Evens – par to, kas notiek ar procentu likmēm un ar tām saistītajiem instrumentiem. Šajā dienā arī pieteicos Eda vietā piedalīties 5 km skrējienā.

Ceturtdien bija lielā sporta diena, bet, protams, vispirms dienas kārtībā bija darbi bankā. Eds, kura vietā vakarā jāskrien, prezentēja man Nordic, cash management un kredītu administrācijas daļas. Bija interesanti klausīties, jo sevišķi par cash management, kas ir viena no DnB NOR spēcīgajām pusēm. Ģenerēju Garijam tabulu klientu finanšu rādītāju kontrolei. Arī šeit ir daži klienti, kas pastiprināti jāuzrauga.

Vakarā jādodas uz Standard Chartered Great City Race, kur jāveic 5 km distance Londonas ielās. Ļoti sen nebiju skrējis, tāpēc nebija ne mazākās jausmas, cik ātri to varu paveikt. Pēdējais skrējiens bija 42 kilometri 2002. gada Rīgas maratonā, bet tas bija sen un vairs nav taisnība 🙂

Pēc darba aizgāju līdz dzīvoklim, lai pārģērbtos, piestiprinātu numuru un mazo nieku, kas jāpiestiprina pie apaviem un mērīs distancē pavadīto laiku. Man jau ir iepaticies mainīt savu identitāti, tāpēc startēju kā Edward Jones. Pagājušajā gadā Eds pats šo skrējienu veicis 39 minūtēs, tāpēc bija zināmas cerības, ka izdosies šo laiku uzlabot. Vēl divi kolēģi startēja ar citiem vārdiem – Padreigs startēja DnB NOR Londonas filiāles vadītāja Terjes vietā, savukārt Džerijs finiša protokolā atrodams kā Lucy Rundle 🙂

18.15 tikāmies pie bankas un devāmies uz startu. Bez iepriekš minētajiem vēl komandā bija arī Maiks, Dens, Hanss, Kristians un Mai Ling Ho. Starta vietā cilvēku burzma, startēja vismaz 5000 skrējēju. Bija iespēja izvēlēties savu starta grupu atkarībā no laika, kādu plāno sasniegt, – līdz 21 min, 21 – 27 min un virs 27 min. Izvēlējos vidējo grupu, jo biju pārliecināts, ka ātrākajā man noteikti nav, ko darīt.

19.15 starts un tūkstošu pūlis devās iekarot Londonas ielas. Starts pavisam lēns, jo pūlī nebija, kur ieskrieties. Jo tālāk distancē, jo vairāk skrējēji izretojās. Ātri varēja krist azartā, kādu apdzenot, mēģinot kādam tikt līdzi. Ap 3. kilometru sāku just, ka sen neesmu trenējies, tāpēc samazināju ātrumu un noteicu finišēšanu par dienas prioritāti. Jo tuvāk finišam, jo vairāk un skaļāki kļuva līdzjutēji ielu malās. Ik pa brīdim kāds no skrējējiem pārgāja soļos, bet finišs par laimi pienāca ātrāk nekā es tiku līdz soļošanai. Smagi, ļoti smagi… Esmu vecs, resns un pavisam lēns 🙂 Finiša laiks 24 min un 02 sek. Paša labākais rezultāts ir 18 min un 06 sek., bet tas sasniegts pirms gadiem septiņiem astoņiem, tāpēc, ņemot vērā sportisko formu, iekšējā apspriedē rezultāts tika atzīts par apmierinošu. Vēlāk noskaidroju, ka Edward Jones ieņēmis godpilno 1730. vietu 🙂 Pēc finiša visi skrējēji saņēma maisiņus ar medaļu, T-kreklu un dažādiem niekiem (ūdens pudele, ābols, dezodorants, acu pilieni, končas, dzērveņu mērce u.c. sponsoru sagādāti labumi).

Skrējiena beigas atzīmējām netālajā krodziņā, kur bija pilns ar skrējiena dalībniekiem. Alus tika pasniegts relatīvi ātri, bet pasūtītās uzkodas gaidījām stundu vai pat pusotru. Acīmredzot krodziņa vadītāji nebija plānojuši, ka no tepat blakus notiekošā skrējiena varētu būt tāds cilvēku pieplūdums, tāpēc vista pirms pagatavošanas bija vēl jānoķer un kartupeļi jāsarok. Ārā neganti gāza lietus, tāpēc uz māju pusi vēl neviens nelūkojās. Bijām iztukšojuši pa diviem alus kausiem pirms tikām pie uzkodām. Uzkodas pazuda vienā acumirklī, daži jau sāk lūkoties pēc ēdienkartes, bet lietus pa to laiku bija mitējies, tāpēc es devos uz māju pusi. Neliela vakara pastaiga pa Londonas ielām, un biju atpakaļ dzīvoklī. Duša un gulta, viss… Pamalē plaiksnīja zibens, droši vien atkal līs…

Piektdien biju mazliet stīvāks, tomēr kājas bija kustināmas, un varēju pārvietoties ierastajā tempā. No rīta darbā galvenais apspriežamais pasākums bija vakardienas skrējiens. Padreigs, kurš skrēja Terjes vietā, bijis ātrākais no mums visiem ar 20 min un 31 sek. Terje atzīmēja savu pareizo izvēli, kā arī piebilda, ka visu dzīvi esot vēlējies noskriet maratonu… Pārējie kolēģi bija devušies prom no krodziņa neilgi pēc manis, bet viņiem nebija izdevies tikt mājās sausiem, jo atkal bija sācies lietus.

Paralēli darbam bija atkal divas prezentācijas. Vispirms Pols pastāstīja par saviem pienākumiem, kas ir gan naudas atmazgāšanas novēršana, gan filiāles atbilstības Anglijas un Norvēģijas likumdošanas aktiem nodrošināšana. Pēc tam Garijs iepazīstināja ar savu klientu portfeli, no kuriem ar dažiem jau darba gaitā biju iepazinies. Vēl tuvākās nedēļas laikā ieplānota tikšanās ar kuģu finansēšanas daļu un, iespējams, grāmatvedību.

Plāns sestdienai – apciemot, iespējams, populārākos akmeņus pasaulē – Stounhendžu. Mans pirmais izbraukums ārpus Londonas. Pie reizes varēju iepazīt Anglijas dzelzceļus, jo līdz šim ar vilcienu šeit nekur nebiju braucis. Kājas savu viedokli par skrējienu bija pietaupījušas tieši sestdienai, jo, lai virzītos uz priekšu, jāiekustas pavisam lēnām un mierīgi 🙂

7.20 devos ārā no mājas un uz tuvāko metro staciju. Jau kārtējo reizi Londonā mans ceļš veda uz Vestminsteras stacijas un Lielā Bena pusi. No turienes pāri Vestminsteras tiltam devos uz Waterloo staciju, lai pēc tam ar vilcienu ceļotu uz Salisbury pilsētu.

Ceļš līdz Salisbury ilga apmēram pusotru stundu. Laiciņš sākotnēji pavisam saulains, bet tad jau sāka parādīties pa kādam mākonītim. Ik pa brīdim no vilciena redzamas glītas taisnu ielu abās pusēs sakārtotas rindu mājiņas, šur tur arī līdzīgi satupinātas dvīņu mājas. Pamanīju arī vismaz divus golfa laukumus, kā arī futbola laukumus gan lielajam futbolam, gan mazajam, kas, šķiet, spēlējams bez vārtsarga, jo vārti ļoti maziņi. Golfa laukumos daži jau vicinājās ar nūjām, lai gan bija vēl tikai sestdienas rīts. Vilciens uz priekšu skrēja ātri un pirms Salisbury pieturēja tikai četrās stacijās. Nez, kad mūsu kontrolierus redzēsim ar POS termināliem padusē. Katrā ziņā šeit sieviete, kas bija pamanījusies tikt cauri stacijas barjerai bez biļetes, glīti norēķinājās ar karti.

Pirms 10.00 biju Salisbury. Pilsēta šķita nu ļoti simpātiska, diezgan raiba, daudz cienījama vecuma ēku un ēciņu. Likās, ka esmu nokļuvis kādā no angļu filmām vai seriāliem. No stacijas devos tūrisma informācijas centra virzienā. Tur laipns kungs kā ērtāko ceļu uz Stounhendžu ieteica „Stounhendžas tūri”, kurā dienas laikā ar vienu biļeti var ar autobusu apciemot gan Stounhendžu, gan netālu no Salisbury esošo tās priekšteci – Veco Sarumu. Autobusi kursē ik pēc pusstundas, ir iespēja izkāpt, apskatīt objektu un pēc tam ar citu autobusu doties tālāk. Iegādājos biļeti šim pasākumam un devos uz autoostu, jo pēc 10 minūtēm jāatiet kārtējam busam.

Viss gan nebija tik vienkārši, jo tieši šis konkrētais autobuss bija uzteicis sadarbību. Gaidot nākošo, paguvu izrunāties gan ar kādu japānieti, kas mēģināja noskaidrot, vai no šīs pieturas varēs nokļūt Stounhendžā, pēc tam – vai Vecā Saruma ir skaista, gan ar šoferi, kas brauc ar vienu no šiem autobusiem, gan arī kundzīti, kas gaidīja 8. autobusu.

Galu galā bija klāt arī mans autobuss, un kopā ar vēl bariņu interesentu kāpām iekšā. Otro stāvu jau bija apsēduši (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) dzelzceļa stacijā uzņemtie pasažieri, tāpēc paliku pirmajā stāvā, par ko arī īpaši nesatraucos.

Diemžēl optimistiskā prognoze, ka pēc ~25 min būsim Stounhendžā nepiepildījās, jo arī Anglijā, tāpat kā Latvijā, autobraucēju izklaidei vasarā tiek rīkota spēle, ko dēvē par „ceļa remontu”. Autobuss gan stāvēja, gan pavisam lēni ripoja uz priekšu, kamēr tikām remonta vietai garām un atkal varējām braukt.

Stounhendžas autostāvvieta pārpildīta ar autobusiem un automašīnām. Šoferis autobusa pasažierus novirzīja uz „ātro ieeju” un pa apakšzemes tuneli nonācām ceļa otrā pusē, kur tad arī slejas šī gadu tūkstošiem vecā celtne. Diemžēl pavisam tuvu apskatīt, aptaustīt un sajust tās elpu nebija lemts, jo celtne bija norobežota no skatītājiem. Šeit tapa pirmā bilde ar mani kadrā, kuru neesmu fotografējis es pats, jo kāds japāņu pāris ļoti vēlējas, lai viņus nofotografēju, bet par to piedāvāja nofotografēt arī mani 🙂 Veicu apli ap šo vēstures pieminekli, un tapa tik daudz fotogrāfiju, ka, šķiet, katrs Stounhendžas stūrītis nu būs manā fotoalbumā.

Tālā ceļš veda uz Veco Sarumu, kas līdz 12. gadsimta vidum bija ļoti apdzīvota pilsēta ar pili un katedrāli, bet tad dažādi apstākļi lika celt jaunu pilsētu – Salisbury. Veco Sarumu pameta, un tagad tās vietā ir tikai drupas, kuras tad arī apmeklēju. Uz turieni mūs veda tas pats šoferis, ar kuru jau paguvu aprunāties autoostā. Neliels kāpiens kalnā, pa ceļam šķērsojot aitu ganības, un tur jau arī bija Vecā Saruma. Drupās notika dažādas viduslaikiem veltītas aktivitātes. Trim bērniem bija iespēja ar koka zobeniem iemācīt labu uzvedību vīram, kuram arī bija piešķirts koka zobens un vairogs. Kāds kungs un kundze viduslaiku tērpos sniedza loka šaušanas paraugdemonstrējumus. No Vecās Sarumas tiešām nekas daudz nav palicis, bet arī šodien redzamais ir gana iespaidīgs un kopā ar vietumis izvietotajiem aprakstiem ļauj iztēloties, kāda šī vieta ir bijusi pirms 900 gadiem. Var arī pavērot tepat no kalna lejā redzamo Salisbury, kā arī Anglijas lauku ainavas. Visjautrāk bija bērniem. Daži kūleņoja pa drupām un pakalniņiem tā, ka vecāki netika līdzi.

Old Sarum

Atceļā no Vecās Sarumas sāka līt. Pusdienas ieturēju vienā no Salisbury Pizza Hut. Pēc tam devos uz staciju, pa ceļam mēģinot notvert dažus pilsētas skatus, nepārbaudot sava fotoaparāta ūdens izturību. Visbiežāk palīdzēja kādas ēstuves vai veikala jumtiņš. Īsta dzīvība valdīja Salisbury tirgū, kur vairāki vīri skaļās un jau labi nostādītās balsīs slavēja savu preci – ābolus, rozes u.c.

16.20 bija vilciens atpakaļ uz Londonu. Dažus no cilvēkiem, kas brauca reizē ar mani, biju manījis gan rīta vilcienā, gan atsevišķos apskates objektos. Atpakaļceļā ne tikai golferi vicinājās ar nūjām, bet nu jau bija pamodušies arī kriketa spēlētāji, kurus dažviet varēja manīt aizrāvušos ar šo spēli. 18.00 biju Londonā uz Vestminsteras tilta, un Bens sveica ar apaļās stundas iezvanīšanu. Diena šķita ļoti izdevusies un ar labu seno un viduslaiku piegaršu. Arī pie svaiga gaisa devas nu biju ticis.

Svētdien nolēmu atpūsties no tūrisma programmas. Dienas galvenais mērķis – nokļūt līdz apmēram 3 km attālumā esošajam „Toys R Us” rotaļlietu veikalam. Tuvojas Tomasa dzimšanas diena, kā arī bija saņemts valstiski svarīgs uzdevums no Vitas priekš viņas puikas. Veikals atrodas ārpus pilsētas centra, bet ceļš līdz tam ir salīdzinoši vienkāršs – taisni pa Tauera tilta ceļu un tad pa kreisi tik uz priekšu pa Veco Kentas ceļu. Laiciņš labs, ceļu turp un atpakaļ mēroju kājām. Veco Kentas ceļu no abām pusēm ieskāvušas veikaliņu, bāru un citu iestāžu rindas. Aiz tām dažāda lieluma dzīvojamo ēku kvartāli. Atpakaļceļā devos ar lielu maisu rokās. Gluži kā Ziemassvētku vecītis.

Trešā nedēļa beigusies. Tagad atpakaļ pie darbiem, kā arī jāsāk plānot kārtējo nedēļas nogali. E-pasts atkal padevies garš. Piedodiet 🙂

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR, Indulis