4.nedēļa – THE BEN

Sveiciens visiem! 🙂

Ceturtā nedēļa ir aizvadīta. Ja darba nedēļa atkal pagāja mierīgi, tad labāko biju sev pietaupījis nedēļas nogalei 🙂

Pirmdien darbā beidzot tiku pie pieejas DnB NOR klientu vērtēšanas sistēmai RAREK. Vismaz nedēļu Londona un Oslo mēģināja man to piešķirt. Tad kāds bija atvaļinājumā, tad bija problēmas sakaros starp abām pilsētām. IT… 🙂

Pusdienlaikā notika lielā darbinieku sapulce stāva virtuvē, jo risinājās izšķirošie notikumi kriketa spēlē starp Angliju un Austrāliju. Angļi uzvarēja, un mums nekas cits neatlika, kā sapulci beigt un doties atpakaļ pie darba.

Garijs plāno uzticēt man savu lietu administrēšanu, kamēr būs atvaļinājumā. Būs jātiek galā ar klientu un/vai sindikātu aģentu pieprasījumiem, kā arī līgumu nosacīju izpildes kontroli. Tā kā Garijam nepieciešamos darbus biju apdarījis, tad vienu no saviem klientiem – lielu Krievijas kompāniju – man uzticēja Padreigs, jo jāgatavo Annual Review. Darbiņš turpmākajai nedēļai.

Vakarā jautrību man sarūpēja Lilly Allen, kas uz jautājumu „What is your favourite breakfast cereal?” atbildēja, ka tas ir „Credit crunch”. Droši vien joks Anglijā tikpat vecs kā pats Credit Crunch, bet es vēl nebiju to dzirdējis.

Otrdien tikšanās ar Deividu, kurš ir kuģu un loģistikas (ostu infrastruktūra u.tml.) finansēšanas daļas vadītājs. Līdz šim visas tikšanās bijušas interesantas, un arī šī nebija izņēmums. Deivids pastāstīja par to, no kādām valstīm nāk viņa klienti, zem kādiem karogiem peldošus kuģus var finansēt, kādus nevar, un citas viņa daļai aktuālas lietas.

Mēģināju tikt pie vilciena biļetēm uz Skotiju (tieši tur atradās mans nedēļas nogales gala mērķis). Tas gan prasīja daudz laika un nervu, jo ScotRail lapa meta ārā dīvainu paziņojumu tieši tad, kad biju apstiprinājis maksājumu. Failed to retrieve the tapps mapping information. Līdzīgu paziņojumu neviens no kolēģiem nebija redzējis. Arī „Google”, kur parasti var atrast visādus brīnumus, šo te neatrada. Labi, ka Garijs zināja vēl vienu biļešu iegādes pakalpojumu sniedzēju – thetrainline.com. Šajā lapā nekādi brīnumi nenotika, un tiku pie kārotajām biļetēm. Vakarā pēc darba iegādājos arī apavus, kas daudz piemērotāki dejām ar dabu kā manā rīcībā esošās kurpes.

Nedēļas atlikušo daļu galvenokārt pavadīju, gatavojot Padreiga iedoto projektu. Lai man neliktos, ka esmu ticis garā un mierīgā atvaļinājumā, dažus darbiņus saņēmu arī no Rīgas. Ceturtdien abi ar Gariju apmeklējām Moody’s brīfingu par Eiropas tērauda tirgu. Apmēram 45 minūšu laikā Moody’s pārstāvis no Vācijas pastāstīja gan par vispārējām tendencēm tirgū, gan sniedza īsu pamatojumu Moody’s reitingiem atsevišķiem tērauda ražotājiem.

Piektdienas rīts sākās ar lielo somu kravāšanu, jo jau 15.00 bija mans vilciens uz Skotiju. Darbā ierados pats pirmais, pabeidzu savu darbiņu un jau īsi pēc 14.00 biju King’s Cross dzelzceļa stacijā. Ar Glāzgovas vilcienu man bija jānokļūst līdz Edinburgai, kur jāpārsēžas vilcienā uz Invernesu.

Līdz vilcienam gan bija vēl labs laiciņš, tāpēc man radās iespēja izlūkot apkārtni. Lielākā drūzma bija iepretī tablo, uz kura rādīja tuvākās vilcienu atiešanas. Tikko kādam vilcienam tika norādīts platformas numurs, tā liela daļa no gaidošā pūļa grāba savas somas un metās uz vilcienu.

Galu galā sagaidīju arī paziņojumu par vilcienu uz Glāzgovu un kopā ar bariņu citu interesentu devos uz norādīto platformu. King’s Cross nebija tādu automātisko barjeru, kādas redzēju Vaterlo stacijā, bet gan bariņš vīru, kas visiem pēc kārtas pārbaudīja biļetes. Mans B vagons bija sastāva pašās beigās, jo stacijā bija „iebīdīts” vilciena astes gals. Atradu savu rezervēto vietu un iekārtojos.

Londonā lija, bet, izbraucot ārpus Londonas, laiciņš noskaidrojās. Arī turpmākajā ceļā pārmaiņus te lija, te spīdēja saule.

Ceļš līdz Edinburgai, kur man jāpārsēžas vilcienā, kas aizvedīs uz Invernesu, ilga nedaudz vairāk kā 4 stundas.

Pieturējām Jorkā, Ņūkāslā… Brauciens deva iespēju 4 stundas pavērot Anglijas un Skotijas laukus. Ja Anglijā vairāk izdevās pamanīt govis, tad Skotijā pakalni un pļavas nosēti ar baltām aitām. Dažas sabijās no vilciena un metās tikai tām vien zināmā virzienā. Arī Skotijā bija govis, pie tam dažas ar ļoti lieliem ragiem un tik spalvainas, ka diezin vai ko redzēja cauri savām frizūrām. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo nelīdzenāka kļuva ainava. Labu laiku braucām arī gar jūras krastu.

Edinburgā izkāpu un pēc nelielas līkumošanas pa staciju nonācu pie 19. platformas, pie kuras jau gaidīja mans vilciens uz Invernesu. Invernesā ierados pēc vienpadsmitiem vakarā. Sandijs, kurš man organizēja šo pasākumu, sagaidīja mani stacijā un nogādāja viesu mājā. Vienīgā doma bija likties gulēt. Astoņu stundu brauciens vilcienā bija nogurdinājis, un vajadzēja sakrāt spēkus sestdienai.

Sestdienas rītā cēlos 6.10. Vispirms rīta duša, tad jāsakārto soma un jāapģērbjas kāpienam. Dienas, nedēļas un, iespējams, visa brauciena galvenais brīvā laika pasākums – uzkāpt Lielbritānijas augstākajā virsotnē Ben Nevis.

Sandijs bija sagādājis lielu daļu apģērba, somu, cepuri, cimdus un ūdens pudeles. Braucot uz Londonu, nez kāpēc čemodānā biju salicis uzvalkus un kreklus, nevis ekipējumu kalnos kāpšanai. Ideja radās diezgan spontāni jau Londonā, domājot, ko vēl tādu varētu paveikt nedēļas nogalēs. No džinsiem jāatturas, jo tie, ja samirks, tik ātri neizžūs. Kalnos laiks varot mainīties ļoti strauji. Sandijs bija man sagādājis kāpšanai piemērotas bikses. Arī cepure un cimdi noderēšot, jo virsotnē esot vēsāks nekā lejā un pat tagad jūlijā varot atrast sniegu.

Saģērbos un devos brokastīs. Viesu mājas saimniece bija ļoti runīga sieviete, kura runāja, jautāja, runāja, tad pati sevi apklusināja un teica, ka ļaus man paēst. Uz viņas jautājumu, cik augstu plānoju nokļūt, atbildēju, ka diezin vai ir pieejami atbilžu varianti. Brokastīs tika vēršacs, cepta žāvētā gaļa, daži cīsiņi, kā arī daži vietējās virtuves brīnumi. Papildus vēl iespējas tikt pie pārslām, jogurta un augļiem. Enerģiju dienai biju uzņēmis. Saimniece izsniedza man Sandija sagatavoto „packed lunch”, kas apēdams uz kalna. Ap 7.40 bija klāt mans kalnā kāpšanas pavadonis Alekss.

Laiciņš no rīta ļoti labs, nedaudz mākoņu, spīdēja saule un lietu nekur nemanīja. Līdz kalnam jābrauc aptuveni pusotru stundu. Pa ceļam pabraucām garām virknei ezeru, tajā skaitā arī Lohnesam. Aleksam ir paveicies, jo viņa darbs ir arī viņa hobijs. Varot piedāvāt ne tikai kalnos kāpšanu, bet arī kalnu riteņbraukšanu, laivošanu, klinšu kāpšanu, slēpošanu. Pa ceļam Alekss, kurš pats ir no Velsas, pastāstīja par vienu no skotu sporta veidiem, ko dēvē par šinti (shinty). Tas ir lauka hokeja paveids, kuru spēlē ar nūjām un bumbiņu, bet šis sporta veids noteikti ir viens no skarbākajiem pasaulē, jo ir ļoti maz noteikumu. Ir atļauts arī sist pretiniekam ar nūju. Galvenais, lai nūja tiek turēta ar abām rokām. Nekādu ķermeņa aizsargu spēlētājiem nav, tāpēc sporta veidam raksturīgs liels traumatisms. Kad skotu vīriem apnicis vālēt vienam otru, tad viņi uzspēlē ar īriem, kam ir līdzīgs sporta veids, ko spēlē ar īsākām nūjām. Savstarpējās spēlēs parasti uzvarot skoti 🙂

Pēc deviņiem bijām pie kalna. Apkārt diezgan daudz cilvēku. Alekss teica, ka Ben Nevis esot ļoti populārs, jo ir augstākais Lielbritānijā. Uz blakus esošajiem kalniem, kas ir tikai nedaudz zemāki, mēs būtu ļoti vientuļi savā kāpienā. Likām uz pleciem somas un ap 9.30 sākām kāpienu. Alekss zināja cilvēkus, kas kolekcionē virsotnes, kādu šeit ir gandrīz 300. Viņam pašam gan lielākoties nākas pavadīt cilvēkus vienās un tajās pašās virsotnēs, tajā skaitā Ben Nevis. Sandijs iepriekšējā dienā minēja, ka kāpiens 1344 (ir arī versijas par 1343 m) metrus augstajā virsotnē pa tūristu iecienīto taku esot septiņus astoņus kilometrus garš. Svarīgs ir arī tas apstāklis, ka jākāpj ir visi 1344 m, jo sākums ir vienā līmenī ar jūru. Vēl, protams, vēlams arī atgriezties atpakaļ. Alekss teica, ka esot bijis ar grupām, kas virsotnē nokļūst 3 stundās, bet esot arī bijušas tādas, kas to paveic sešās. Mums būtu labi iekļauties šajā intervālā. 3 līdz 4 stundas bija minētas arī internetā, kad meklēju info par šo pasākumu. Esot gan arī sacensības, kuru rekords piederot kādam vīram jau gados, kurš no virsotnes noskrējis lejā 23 minūtēs!!! Alekss minēja, ka kalna virsotne bieži esot mākoņos, tāpēc nevarot pateikt, kādus skatus redzēsim. Viena no Ben Nevis vārda tulkojuma versijām ir „kalns ar galvu mākoņos”.

Kāpām kopā ar citām tūristu grupām. Kāpa gan lieli, gan mazi, gan veci, gan jauni. Redzējām arī ģimeni, kurā jaunākais kāpējs bija jaunāks par gadiņu, tāpēc droši nostiprināts somā tēvam uz krūtīm. Sāku kāpt džemperī un jakā, bet ātri par labāko sākotnējam posmam atzinu tikai T-kreklu, kas arī ātri palika slapjš. Reizēm varēja manīt pa kādam ļoti steidzīgam kāpējam virzienā uz virsotni vai lejup. Esot neklātienes sacensība, kuras dalībniekiem 24 stundu laikā jānokļūst Anglijas, Skotijas un Velsas augstākajās virsotnēs. Mums nebija jāsteidzas ne uz Angliju, ne uz Velsu, tāpēc centāmies pieturēties pie sava tempa. Sākumā jāšķērso tilts pār upi, aitu ganības un tad jau ceļš aizvijās kalnup. Sākumā pats Ben Nevis nemaz nebija redzams, jo to aizsedza blakus esošais kalns. Ceļš pa akmeņainu taku veda augšup, tāpēc nebija laika daudz vērot apkārtni, lai gan šeit paveras fantastiski skati uz kalniem, ielejām un ezeriem. Visa uzmanība tam, kur tiek likts kārtējais solis, visa koncentrēšanās – nokļūšanai virsotnē. Arī ar fotografēšanu neaizrāvos, jo to varēšu darīt atpakaļceļā. Ik pa brīdim redzami mazi strautiņi, kas steidz lejā no kalna. Lielākais no tiem – Red Burn. Tajā var no jauna uzpildīt ūdens pudeles, ja līdz tam tās jau ir kļuvušas tukšas. Alekss pastāstīja arī par vietējo floru, tajā skaitā puķītēm, kas mēdz apēst uz tām nolaidušos kukaiņus. Augiem, kas ļoti atgādina papardes, šeit cauri brist nav ieteicams, jo tajos esot daudz ērču.

Uz brīdi ceļš kļuva lēzenāks un līdzenāks. Bija iespēja mazliet uzelpot un sakopot spēkus tālākajam kāpienam. Tas vispirms veda gar jau minēto Red Burn, kas trauca lejup no Ben Nevis, lai ietecētu Nevis upē un pēc tam nokļūtu jūrā. Tālāk ceļš pa zigzagiem izveidotu taku veda arvien augstāk kalnā. Taka tiek uzturēta, un arī mēs redzējām strādniekus, kas nodarbojās ar tās nostiprināšanu.

Kāpiens prasīja spēkus, un virsotne nebūt netuvojās tik ātri, kā varētu vēlēties. Mērķis gan bija skaidrs, un izstāšanās noteikti nebija dienas kārtībā. Ritms bija labs, traucēja tikai neziņa, cik tāls un smags kāpiens vēl priekšā. Ik pa brīdim piestājām, lai iedzertu ūdeni no līdzpaņemtajām pudelēm. Pēc ēšanas šādā kāpienā nebūt neilgojos. Viens zigzags pēc otra un pamazām tuvojāmies virsotnei. Drīz jau manījām, ka atrodamies vienā augstumā ar zemākajiem mākoņiem. Aiz kārtējā līkuma ceļš atkal kļuva lēzenāks, un augstāk jau redzams mūsu galamērķis. Līdz tam gan mērojams vēl kāds gabals, kā arī neliels zigzagu kāpiens, aiz kura uz virsotni veda samērā lēzens kāpiens. Pa ceļam redzējām arī sniegu, kas, kā jau minēts, mēdz būt sastopams šeit arī vasarās. Turpat virsotnē redzamas vecas observatorijas drupas.

12.00 bijām Ben Nevis virsotnē. Divas ar pusi stundas Alekss atzina par ļoti labu laiku. Ben Nevis oficiālā virsotne ir neliels akmeņu krāvums, kas atrodas diezgan liela un lēzena laukuma vidū. Laukums gan ir akmeņains, tajā arī nav ieteicams apmaldīties sliktas redzamības apstākļos, kādi gan mums šodien nav, jo ir ļoti viegli spert soli nepareizā virzienā. Laika apstākļi mums joprojām bija izcili, un, lai arī apkārt slīdēja mākoņi, tie tomēr bija pietiekoši reti, lai varētu izbaudīt Skotijas dabu visā tās krāšņumā. Virsotnē bija ļoti daudz cilvēku, vēl vairāk bija ceļā uz to, daļa pamazām devās atpakaļ. Steidzīgākie, protams, bija tie, kam vēl jānokļūst Anglijā un Velsā.

Ben Nevis virsotnē

Pēc nofotografēšanās virsotnē, piesēdām ar skatu uz ieleju, lai papusdienotu. Uzvilkām arī siltākas drēbes un jakas, jo, lai arī virsotnē nebija pārlieku auksts, tomēr slapjās muguras bija ieteicams paslēpt no vēja. Cimdus un cepuri gan man tā arī nevajadzēja. Beidzot bija iespēja pievērsties fotografēšanai. Tvēru katru ainavu, ko atsedza mākoņi. Kad bijām mazliet atpūtušies un paēduši, veicām nelielu pastaigu apkārt virsotnei, un tad jau mūsu ceļš veda lejup. Bija prieks redzēt citu kāpēju sejas, kad tie jau redzēja, ka ir pavisam tuvu virsotnei.

Lejā jākāpj tikpat prātīgi kā augšup, lai tiktu mājās vienā gabalā un bez būtiskiem defektiem. Zigzagi tika pieveikti diezgan raiti. Apstāšanās notika tikai tāpēc, lai es varētu veikt kārtējos fotouzņēmumus. Ainavas bija neaprakstāmas, un šis pasākums noteikti bija labākais, ko esmu piedzīvojis, atrodoties Lielbritānijā, un nevaru iedomāties neko, kas varētu to pārspēt. Turpmāk droši vien atgriezīšos pie piezemētākām idejām.

Pirmais pitstops bija zigzagu noslēgumā, kur ceļš bija kļuvis lēzenāks pirms diezgan akmeņainā kāpiena tālāk lejup. Skatam pavērās kalnu ezers, kura malā kāds jau bija iekārtojies ar savu telti. Turpmākais kāpiens atkal jāveic, skatoties, kur tiek likts solis, tāpēc fotoaparāts tika lietots retāk, tomēr apkārtējā daba bija tāda, ka ik pa brīdim atradu iespēju apstāties un to nofotografēt. Vērsu arī fotoaparāta objektīvu uz virsotni, ko kāpienā augšup neatļāvos. Tagad, kad virsotne bija sasniegta, tās jau bija pavisam citas domas un emocijas 🙂

Pa ceļam Alekss pastāstīja, kas esot nesen šeit saticis ļoti vecu vīru ar ļoti vecu suni, kas ceļu mērojuši pavisam lēnām. Vīrs ar suni Ben Nevis virsotnē jau esot pabijuši vairāk kā 200 reižu. Visu cieņu!

Skats no Ben Nevis

15.05 bijām atpakaļ lejā. Ceļš turp un atpakaļ veikts aptuveni piecarpus stundās, ieskaitot pusstundas pusdienu pauzi virsotnē. Aleksam šis ir jau ierasts maršruts, bet, šķiet, ka arī viņš izbauda katru kāpienu un to ainavu, kas paveras no kalna. Skaisti, ka cilvēkam darbs ir arī izklaide. Es noteikti esmu iespaidu un pozitīvu emociju pārpilns.

Atpakaļceļā piestājām arī pie Lohnesa ezera, lai pamēģinātu nofotografēties kopā ar briesmoni. Vietā, kur bijām piestājuši, nogāzei priekšā bija uzbūvēta neliela akmens siena, kas no ezera puses apaudzēta ar kokiem un krūmiem. Tālāk ezera krastā redzamas pilsdrupas. Vietas apsaimniekotāji uzlikuši zīmes, ka uz sienas kāpt nedrīkst, bet mēs tomēr to darījām. Ko viņi domāja, kad stādīja tos kokus un krūmus, pilnīgi aizsedzot skatu uz ezeru? Vēlāk izspriedām, kas visticamāk uzraksts likts pašu pasargāšanai un atbildības ierobežošanai, ja kāds kāpējs izdomā spert soli pāri sienai. Tapa dažas bildes ar ezeru. Briesmonis nekur nebija manāms, bet noteikti tas bija kaut kur tepat zem ūdens virsmas.

Kad bijām jau atpakaļ Invernesā, iekļuvām sastrēgumā, kas šai pilsētai sestdienā nepavisam nav raksturīgi. Alekss līdz šim neko tādu nebija redzējis. Pacietīgi ripinoties uz priekšu, galu galā tikām līdz vietai, kur biju apmeties. Atvadījos no Aleksa. Ļoti labs gids, tāpēc apgādājos ar viņa vizītkarti, kas varētu noderēt gan pašam, gan citiem, kas gribētu ko pasākt šajā apkārtnē.

Pirms došanās uz viesu māju vēl apmeklēju pāri ielai esošo LIDL veikalu, jo dzērienu rezerves bija beigušās. Atpakaļ istabiņā pirmais darbs bija duša, jo kāpienā nosvīst var ne pa jokam. Vakara daļu pavadīju mierīgi.

Sestdien laiks ir bijis sevišķi izmeklēts, jo svētdien Invernesā atkal lija. Rīta duša un somu kārtošana. 7.30 tiku pie kārtīgām brokastīm. Nedaudz jutu kājās atskaņas no vakardienas kāpiena, bet tas nemaz netraucēja. Viesu mājas saimniece minēja, ka iesācēji ļoti bieži otrā rītā knapi pārvietojoties. Pirms deviņiem klāt bija Sandijs, lai nogādātu mani stacijā.

Pie stacijas atvadījos no Sandija un devos uz savu vilcienu. Noskaņojums fantastisks. Ceļš atpakaļ uz Londonu ilga vairāk kā 8 stundas. Vismaz šis bija tiešais vilciens, nekādas pārsēšanās nebija nepieciešamas. Varēju kaut gulēt, tomēr visu ceļu šo iespēju neizmantoju. Kalnu pamazām kļuva arvien mazāk, aiz loga garām trauca Skotijas, pēc tam arī Anglijas meži, lauki… Labu laiku sliežu ceļš vijās pavisam netālu no jūras. Izrādījās, ka arī Anglijā nav sveša mazdārziņu kultūra, jo šādus veidojumus izdevās šur tur pamanīt. Grūti gan spriest, cik tādi šeit izplatīti.

Lietus lija visā Lielbritānijā. Kārtējo reizi novērtēju, cik ļoti bija paveicies ar laiku kāpienam. Īsi pēc sešiem vakarā vilciens pienāca King’s Cross stacijā, un biju atkal lielpilsētā.

Esmu atpakaļ Londonā, bet man jau pietrūkst Skotijas dabas – kalnu un ieleju, ezeru un upju, mežu, kas uzrāpušies kalnu mugurās un kuros kā vates pūkas ieķērušies mākoņi… Vēl jau paliek divi simti astoņdesmit … virsotnes, kurās jāuzkāpj 🙂

Tāda, lūk, mana nedēļa. Kārtējo nedēļas nogali pavadīšu Rīgā, svinot dēla dzimšanas dienu, bet tad jau atkal būs jādomā, ko paveikt brīvajās dienās. Par to, ko būšu izdomājis, tad arī pastāstīšu turpmākajos e-pastos 🙂 Stāstīšu arī par darbu, tikko notiks kas ievērības cienīgs.

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR,

Indulis