5.nedēļa – prezentācijas un brauciens uz mājām

Sveiciens visiem! 🙂

Piektā nedēļa ir aizvadīta, un tiem, kas parasti netiek galā ar maniem e-pastiem to garuma dēļ, šķiet, šoreiz došu atelpu 🙂

Sākoties kārtējai nedēļai, joprojām biju pārpilns pozitīvo emociju, ko deva kāpiens Ben Nevis. Pirmdien no rīta kārtējo reizi pārliecinājos, ka Londonā jāuzmanās no visa, kas kustas pa ielām, neatkarīgi no tā, kādu gaismu redzi sev priekšā. Jau otro reizi man gar degunu aizbrauca riteņbraucējs, kurš uzskatīja, ka pie sarkanā apstājas tikai mašīnas. Meitene cītīgi mina pa ātrāko joslu, es viņai pamāju, viņa man uzsmaidīja un aizbrauca tālāk… Bankā daži mazi darbiņi, kā arī iepazīšanās ar informāciju par vienu no klientiem, kura organizēto banku tikšanos bija jāapmeklē otrdien.

Otrdiena sākas ar tikšanos ārpus bankas, kurā aizdevējiem un citiem lūgtiem interesentiem tika prezentēti pirmā pusgada rezultāti. Pirmā pusstunda bija kafijas dzeršana un cepumu ēšana, kuras laikā var uzklausīt Garija un Hansa Kristiana sarunu par problēmām, kas saistītas ar papildus biznesa atrašanu un piesaisti bankai. Hanss Kristians arī jūsmoja par ēkām, kurās var paviesoties šādu vizīšu laikā. Ikdienā tās paliek nepamanītas, bet daudzas ēkas Londonas centrā izrādās tiešām skaistas.

Arī ceturtdien bija banku tikšanās, uz kuru devos kopā ar Gariju. Sapratu Hansa Kristiana sajūsmu pirms divām dienām, jo norises vietā atlika tikai pacelt galvu, lai to nenolaistu un mute paliktu vaļā ilgi. Zāle pati nebija ļoti liela, bet tās griesti bija neizsakāmi augsti. Ļoti, nu ļoti daudz koka, gaismas, vitrāžas… Pie sienām bija plāksnes ar gada skaitļiem un uzvārdiem. Šī, šķiet, bijusi skola, un pie sienām bija šīs skolas skolēnu vārdi. Neizdevās gan „atkost” par kādiem sasniegumiem. Daži uzvārdi arī atkārtojās. Vecākie dati bija no 19. gadsimta, jaunākie – vismaz 20. gadsimta piecdesmitie gadi, cik nu man izdevās aplūkot pirms prezentācijas sākuma.

Piektdien bija īsā diena, jo bija jāpaspēj uz lidostu, lai dotos mājās pie savējiem. Līdzi tikai mugursoma, jo galvenais, kas jānogādā mājās, bija dāvana dēlam. Pārējo vietu biju aizpildījis ar iepriekšējās nedēļās iepirktajiem suvenīriem u.tml., lai neatstātu to vešanu uz pēdējo dienu.

No paša rīta pirmais darbs internetā reģistrēties lidojumam. Izdevās. Tas nozīmēja, ka steiga būs vēl mazāka. Ar Padreigu izrunājām kārtējo darbu. Ar Gariju veicām kopsavilkumu tiem darbiem, kas man būs jāveic viņa prombūtnē.

15.00 devos uz metro, lai tālāk nokļūtu Victoria dzelzceļa stacijā un ar Gatwick Express – Getvikas lidostā. Braukšanu ar metro aizraujošāku centās padarīt kāds puišelis, kurš pamanījās paraut trauksmes sviru. Visskaļāk gan to novērtēja viņa vecāki, jo vilciena mašīnists, kurš kārtējā stacijā atnāca apskatīties, kas tad noticis, paraudzījās uz sviru, ieraudzīja puisēnu, pasmaidīja un pārslēdza sviru sākotnējā stāvoklī. Vēl kāds vīrs ārpusē fiksēja, šķiet, vagona numuru vai ko tamlīdzīgu savai statistikai. Gan puika, gan viņa ģimene turpināja traci vēl labu gabalu. Nesapratu gan ne vārda, ko viņi teica, un vienīgā norāde, iespējams, pareizajā virzienā bija tēva cepure ar uzrakstu „BULGARIA”. Protams, šāda norāde var būt arī stipri maldinoša…

Tā kā biju jau bruņojies ar vilciena biļetēm, tad Victoria paguvu ielēkt Gatwick Express, kurš 15.30 devās uz lidostu. Vilciens nekur citur nepietur un braucienu veic aptuveni pusstundā.

Lidostā pirms došanās cauri drošības kontrolei veicu nelielu izlūkgājienu, lai novērtētu apstākļus tiem, kas reģistrējas uz vietas. Drošības kontrolei ātri tiku cauri un nokļuvu tax free pasaulē 🙂 Neko gan nepirku, bet laika nosišanai labi derēja HMV (mūzikas CD, filmu DVD u.tml.), kā arī dažs cits veikals.

Labākās vietas tiem, kas lido ekonomiskajā klasē, ir tās, kuras atrodas tieši pie sānu avārijas izejām, kas ir salona vidū. Eja ir plašāka, dodot visas iespējas izstiept kājas. Viss bija labi līdz brīdim, kad par to aizdomājās arī viens paliels tēvainis, kurš līdz tam mēģināja ar ceļiem izbakstīt caurumu mana krēsla atzveltnē. Tieši starp mani un manu blakussēdētāju bija palikusi brīva vieta, kurā tad arī šis vīrs iezvēlās, tiklīdz lidmašīna bija pacēlusies. Kļuva mazliet šaurāk, bet vieta pie loga un jau iepriekš minētās ērtības kompensēja šo trūkumu.

Pusstundu pirms pusnakts biju atpakaļ Rīgā, tieši pusnaktī – beidzot mājās. Dēls gan bija jau aizmidzis, gaidot tēti, bet tas, protams, nemazināja pasākuma nozīmīgumu.

Prieks no rīta pamosties un secināt, ka esi mājās 🙂 Dienas sākumā bija jāveic iepirkumi Tomasa dzimšanas dienas svinībām, kā arī jāsaņem pasūtītā torte, kas šoreiz ļoti atgādināja kādu zaļu multiplikācijas filmu varoni. Tā kā bērns drīz būs palīdzējis vecākiem iemācīties visas trīs Šreka filmas no galvas, tad izvēle šogad bija ļoti viegla.

Pēcpusdienā mazas svinības, kurās galvenajā lomā, protams, Tomass, kā arī manu pirmo četru Londonā pavadīto nedēļu foto arhīva atrādīšana tiem interesentiem, kuri spēja izturēt šo maratonu, jo vēl nekādas izlases nebiju gatavojis.

Svētdien atlikušais laiks mājās pagāja pārāk ātri. Pēc diviem biju jau atkal ceļā uz lidostu.

Taksometra vadītājs tāds ļoti runīgs. Pastāstīja par to, ka aizvada pēdējās dienas darbā, jo taksometru biznesā lidostā korekcijas ievieš Nagļa un Flika kopprojekts. Tāpat uzzināju, ka viņa dēls ir Anglijā, kur strādā zāļu vairumtirdzniecības firmā, un par 22 000 GBP gadā aicina tēvu darbā. Apspriedām arī to, kā sensenos laikos kāds vīrs ar žigulīti ziemā trāpījis kokā un kur pēc tam atradušies visi pasažieri, manu taksometra šoferi ieskaitot. Svarīgi – visi dzīvi.

Gribēdams izbraukt pa ātrāko ceļu, taksometra šoferis trāpīja aizslēgtos DHL vārtos, par ko vēlāk iedeva 1 LVL atlaidi no rēķina, jo kādu gabaliņu nācās pabraukt atpakaļ.

Lidostā svētdienā lielais tukšums. Vienīgā aizķeršanās bija drošības kontrolē, kur detektors ziņoja, ka esmu aizdomīgs. Man palūdza novilkt apavus, bet arī tad iekārtai neradīju uzticību. Ļāvu drošībniekam sevi pārbaudīt, jo biju pārliecināts, ka vairāk, kā laulības gredzens, džinsu kniedes un zobu plombes, nekā metāliska manī nebija. Tieši tāpat tērpts biju piektdien ticis cauri kontrolei Londonā, tāpēc nebija ne jausmas, kas Rīgas aparātam likās aizdomīgs. Nekas atrasts arī netika, tāpēc varēju doties tālāk.

18.00 vakarā biju atkal Londonā. Tagad veselas sešas nedēļas jānodzīvo šeit, līdz atkal došos nedēļas nogali pavadīt mājās.

Tāda nu bija šī nedēļa. Jautrība visticamāk sāksies tagad, kad Garijs devies 3 nedēļu un Hanss Kristians – 2 nedēļu atvaļinājumā. Tagad viss Corporate un TMT paliks manā pārziņā… Nu labi, Atle mani pieskatīs, un nekam ekstrēmam it kā nevajadzētu notikt 🙂 Arī atvaļinājumu sezona nozīmē to, ka ir samērā kluss.

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR, Indulis