6.nedēļa – futbols un atkal zvēri

Sveiciens visiem! 🙂

Sācies jau augusts, un kārtējā nedēļa beigusies. Londonā pavadīts jau viens mēnesis. Jūsu e-pastkastītēs nokļuvis „īsais” ieskats kārtējās nedēļas notikumos 🙂

Pirmdien jau no paša rīta ķēros pie kārtējā darba, kas atkal saistīts ar vienu no lielajām Krievijas kompānijām. No atvaļinājuma atgriezās Atle. Klepoja un šņaukājās pamatīgi, bet cūku gripa viņam tomēr neesot. Gan Anglijā, gan Norvēģijā dikti satraukušies par cūku gripu. Arī mūsu darbavietā ieviesti trauciņi ar dezinficējošu līdzekli, ar kuru periodiski var sasmērēt rokas. Tā kā Garijs un Hanss Kristians bija devušies atvaļinājumā, tad daudz biežāk bija jācilā telefona klausule, lai atbildētu uz zvaniem. Nevienam gan nekas tā pārlieku nedega.

Turpmākās pāris dienas aizrit mierīgā darbā. Daži no zvaniem, uz kuriem nācās atbildēt, bija Andersam, kurš jau kādu laiciņu ir atpakaļ Norvēģijā. Galvenais joks, ka zvanītāju ar Londonas filiāli bija savienojuši Oslo kolēģi. Laikam neviens vēl nav pamanījies samainīt Andersa kontaktinformāciju bankas iekšējos sarakstos.

Ik pa brīdim uzzinu ko jaunu par norisēm bankā Rīgā. Izrādās, ka daļas, kura bija izveidota pārvaldes ietvaros un kurā biju līdz šim, vairs nav, tāpat bankā ir izveidota jauna pārvalde, kura nodarbosies ar kredītu restrukturizāciju, jaunajai pārvaldei ir vadītājs Zigfrīds… Nez, ko vēl kolēģi pagūs to divu mēnešu laikā, kas man vēl šeit jāpavada…

Atle zina Zigfrīdu un esot zinājis arī, ka viņš dosies „palīgā Bjornam”. Viņš domā, ka no Zigfrīda daudz varēšot iemācīties. Atle piešķir man vienu no Londonas restrukturizētajām lietām, lai varu iepazīties un vēlāk ar viņu pārrunāt. Piektdien darba bija pavisam maz, jo biju jau atdevis savu darbu Padreigam, tāpēc varēju palasīt Atles iedoto lietu.

Galvenais notikums bija pēc darba, jo devāmies uz Holman Fenwick Willan organizēto futbola turnīru, kurā piedalījās vēl desmit dažādas ar finanšu pakalpojumu sfēru saistītas komandas. Futbola turnīra naudas balvas bija paredzētas tikai un vienīgi labdarībai, kuras konkrēto mērķi noteica balvas ieguvēji.

Kristo, kurš bija mūsu komandas menedžeris, pats bija guvis traumu, tāpēc spēlēt nevarēja. Vēl daži kolēģi atkrita, jo vienam „viņa ģimenē sieva valkā bikses” un ieradīsies sievas radi no Dienvidāfrikas, dažam citam atkal savi iemesli… Futbola spēles notika pieci pret pieci un bijām savākuši komandu no sešiem cilvēkiem, kas bija maz, bet pietiekoši, lai startētu. Sastāvs – Dens, Maiks, Hanss, Kristians, Džeisons un viens viesspēlētājs no Latvijas. Atbalstītājos trīs no kolēģēm – Lūsija, Elīza un meitene no Norvēģijas, kura Londonas filiālē ir praksē uz pāris mēnešiem.

DnB NOR Bank ASA Londonas filiāles futbola komanda

Futbolu šādā veidā vēl nebiju spēlējis, jo katrs laukums bija apmēram 30 metrus garš un 20 metrus plats. Tā malas norobežoja koka borti un tīkls. Arī pāri laukumam apmēram 3 metru augstumā bija novilkts tīkls. Vārti mazi – apmēram trīs metrus plati un pusotru metru augsti. Aizliegts bumbu spēlēt augstāk par „galvas augstumu”, kas ir apmēram 1,80 metri. Tāpat bija jāturas kājās – nedrīkstēja izpildīt izklupienus, aizliegts pat kritienā bloķēt sitienus. Arī ar galvu nedrīkstēja spēlēt. Toties drīkstēja izmantot laukuma apmales, tāpēc spēle tika apstādināta tikai tad, ja bija gūti vārti, pārkāpti noteikumi vai arī tā vienkārši bija beigusies.

Vienpadsmit komandas bija sadalītas divās grupās, kur savā starpā spēlēja katra ar katru. Četras labākās no katras grupas pēc tam cīnījās par kausu, bet atlikušās trīs spēlēja par šķīvi. Tāda nu arī ir šī turnīra specifika, ka arī vājākajām komandām ir iespēja tikt pie naudas balvas, kas daudz neatpaliek no summas, kas rakstīta uz fināla uzvarētāju čeka.

Sākums nebija pārāk veiksmīgs. Organizatori bija parūpējušies, lai mums būtu trīs spēles pēc kārtas, kuras visas arī godīgi zaudējām – 0:1, 0:2 un 0:1. Tad neliela atelpa un vēl divas spēles. Kristo pēc pirmajiem zaudējumiem izvirzīja uzdevumu palikt priekšpēdējiem grupā, jo tas dotu iespēju cīnīties par mazo balvu, tomēr izpildīt to neizdevās.

Veicām nelielas izmaiņas spēlētāju izvietojumā. Kristians, kurš pirmās spēles bija ļoti veiksmīgi sargājis mūsu vārtus, devās uzbrukumā kopā ar Hansu. Ieguvām norvēģu uzbrucēju duetu 🙂 Vārtos vienu spēli stāvēja Maiks, otru – Dens. Pārējo uzdevums bija cementēt aizsardzību.

Ceturtā spēle gan izvērtās par tādu kā parodiju, jo astoņu spēlei atvēlēto minūšu laikā visdažādākajos, reizēm stipri mistiskos veidos tika gūti 10 vārti, un spēle beidzās ar draudzīgu 5:5.

No pēdējās spēles grupā ilgi atcerēšos piespiedu maiņu, kad laukumu klibodams atstāja Džeisons, un viņa vietā tāpat klibodams iznāca Maiks, kurš iepriekšējā spēlē bija ticis pie krampjiem kājās. Izskatījās mazliet traģikomiski, un šo maiņu vēl bieži pieminējām arī pēc turnīra. Spēli uzvarējām ar 4:1, un te nu arī bija mūsu problēma, jo grupā palikām ceturtie, kas nozīmēja, ka jācīnās par lielo balvu, bet ceturtdaļfinālā pretiniekos būs otras grupas spēcīgākā komanda.

Ceturtdaļfināls noteikti bija labākā mūsu spēle šajā turnīrā, tomēr vienus vārtus pretinieki guva, bet mēs savas iespējas tā arī neizmantojām. Laukumu gan atstājām labā noskaņojumā, jo pretiniekiem uzvarai bija jāvelta visi spēki un ļoti bieži viņi atdūrās mūsu aizsardzībā. Arī uzbrukumā mums bija daudz momentu. Kopumā prieks par turnīru. Visus vārtus iesita mūsu norvēģi – Kristians piecus un Hanss četrus.

Jau spēļu starplaikos bija manāmas alus pudeles. Organizatori bija parūpējušies arī par ēdināšanu, un viesmīļi iznēsāja gan uzkodas un maizītes, gan arī vistu kājiņas un citas garšīgas lietas. Pēc turnīra beigām, protams, par galveno nodarbi kļuva alus kausu tukšošana, kas ilga līdz 12 naktī, kad rīkotāji izslēdza apgaismojumu, lai beidzot dabūtu mājās atlikušos dalībniekus.

Sestdienu biju nolēmis pavadīt Londonā. Vispirms maza iepirkšanās, tad Londonas daba un mazliet zinātnes. Modinātāju gan no ierastajiem 6.10 biju pārregulējis uz 8.00, lai mazliet izgulētos pēc vakardienas pasākuma.

Dienu sāku Oksfordstrītā, kas ir viena no Londonas iepirkšanās ielām. Mani gan interesēja tikai viens veikals – HMV, kurā iegādājami CD, DVD, kā arī plakāti, T-krekli un citas lietas. Vēl biju saņēmis kaujas uzdevumu no Rīgas kolēģa, bet nebija ne jausmas, vai to izdosies realizēt jau sestdien.

HMV veikali ir vairākās vietās Londonā, bet šo biju noskatījis, kā vienu no lielākajiem. Divos stāvos lērums CD un DVD – mākslas filmas, mūzika, TV seriāli, dokumentālās filmas, sports utt. Tiku gan pie dažiem diskiem, gan arī ilgi meklētā Def Leppard T-krekla. No HMV pa Oksfordstrītu virzījos Haidparka virzienā, kas sestdien man bija paredzēts programmas sadaļā „daba”. Diemžēl kolēģa doto uzdevumu izpildīt neizdevās, jo attiecīgā veikala šajā ielā vienkārši nebija.

Haidparka stūrī, kurā es ienācu parkā, rindā izlikti atpūtas krēsli. Nezinu, vai par maksu, vai par brīvu, bet tajos dota iespēja londoniešiem un pilsētas viesiem atpūsties pēc grūtas darba nedēļas. Skatam paveras plaši zālāji un nelieli koku stādījumi. Turpat blakus neliels futbola laukums, kurā bariņš puišu dzenāja bumbu. Pa vienu no parka celiņiem devos princesei Diānai veltītās strūklakas virzienā.

Diānai veltītā strūklaka ir diezgan neregulārs akmens ovāls, pa kuru ūdens no augstākā punkta plūst divos virzienos līdz satiekas nelielā baseinā. Gultne ir veidota ar visdažādāko reljefu, kas ūdenim liek te mierīgi plūst, te līksmi šļakstīties, atsitoties pret „krācēm”. Strūklaku cilvēki bija apsēduši tiešā un pārnestā nozīmē. Ļoti daudz bērneļu skraidīja pa ūdeni, apšļakstot malās sēdētājus. Arī man tika Londonas ūdens, jo šo vietu biju izvēlējies par pieturu pirms došanās tālāk.

Nedaudz tālāk redzams vietējais LIDO, par kuru gan Latvijas LIDO mājaslapā nav nekādas informācijas. Protams, ka tapa foto 🙂

No Haidparka devos tālāk, lai izpildītu trešo plāna punktu – „zinātne”. Mans mērķis – Zinātnes muzejs, kas atrodas turpat blakus iepriekš apmeklētajam Dabas vēstures muzejam. Ieeja šeit ir bez maksas. Atrādīju savā somā esošo disku kolekciju apsargam un varēju doties iekšā.

Vispirms stāvs, kurš veltīts tvaika dzinējiem, kosmosa izpētei, kā arī dažādiem auto, avio u.c. mašīnbūves sasniegumiem, kas kalpojuši „modernās pasaules izveidei”. Lielais ar tvaiku darbināmais rats bija pavisam kluss, kad devos iekšā, bet vēlāk redzēju to arī darbībā. Muzejā pārstāvēti tādi „modernās pasaules” pamatlicēji, kā pati vecākā tvaika lokomotīve blakus Stīvensona „Raķetei”, kas 1829. gadā sacensībās satriekusi konkurējošās lokomotīves ar ātrumu 29 jūdzes stundā, tāpat apskatāms arī pirmais plašākai publikai paredzētais auto – Ford T.

Science Museum

Vienu stāvu muzeja darbinieki bija slēguši, argumentējot ar to, ka ekspozīcija tiek uzlabota, tāpēc kāpu vien uzreiz divus stāvus, lai nonāktu kuģu pasaulē. Starp kuģu modeļiem pavadīju diezgan ilgu laiku, jo man vienmēr likušies aizraujoši paši modeļi, kā arī to tapšanas procesa iztēlošanās.

Stāvu augstāk redzami visdažādākie lidaparāti. No tiem lielākā daļa lidojuši pirms krietni ilga laika. Bija gan dažādas lidmašīnas, gan neliels helikopters, gar zāles sienām – lidotāju ekipējums, dažādi instrumenti, modeļi un citi ar lidošanu saistīti eksponāti. Medicīnas tēmām veltītos divus augstākos stāvus izlaidu. To, kas interesēja mani, biju jau redzējis. Tā kā šajā muzejā fotografēšana bija atļauta, tad fotoaparāts pilns ar kuģiem un lidaparātiem.

Svētdienas rītā pamodos gana mundrs, lai pamestu pilsētu un dotos atkal ārpus Londonas. Šoreiz galamērķis bija salīdzinoši netālu – Whipsnade Zoo, kurā „paslēpti” visi lielie zvēri, kurus savulaik neredzēju Londonas Zoo. Whipsnade Zoo var nokļūt pēc pusstundas brauciena ar vilcienu un vēl tikpat – ar autobusu.

Jau pēc 7.00 devos ielās. Agrā svētdienas rītā Londona ir gluži lietojama – nav auto un cilvēku burzmas un to radīto trokšņu. Tā kā šajā nedēļas nogalē nedarbojās Circle Line metro līnija, ar kuru līdz šim biju varējis nokļūt lielākajā daļā man nepieciešamo vietu, tad uz Euston dzelzceļa staciju devos ar Northern Line, kuru līdz šim nebiju izmantojis. Metro vagons pavisam tukšs, kas visticamāk skaidrojams ar agro svētdienas rītu.

Euston stacijā pie biļešu kasēm bija neliela rinda, jo darbojās tikai trīs kases. Pamazām gan tiku uz priekšu. Ik pa brīdim skanēja paziņojumi par atceltiem vilcieniem, bet te pēkšņi paziņoja, ka konkrēti vilcieni tomēr būšot, un vismaz puse rindas aizmetās uz peronu pusi, droši vien plānojot biļetes iegādāties jau vilcienā. Kad tiku pie kases, pirmo reizi Londonā pavadītajā laikā sastapos ar situāciju, ka debetkarti nepieņem. Nācās meklēt kredītkarti un mēģināt atcerēties tās PIN kodu.

Ceļš no Euston līdz Hemel Hempstead pagāja pavisam ātri un jau pēc deviņiem biju starpfinišā. Autobuss, kas ved uz Whipsnade Zoo iet pavisam reti un bija gaidāms tikai 10.27, tāpēc man bija mazliet laika pastaigāties. Tad nu veicu nelielus izlūkgājienus trīs virzienos, kurp var nokļūt no stacijas. Vietējie iedzīvotāji, lai arī dzīvo diezgan līdzīgās mājiņās, tomēr ir ar dažādu maksātspēju, jo, ja pie vienas mājas redzams Ford, Citroen un Ssang Young, tad pie citas stāv Ferrari, Porsche un Chrysler. Nevienai mājai nemana milzīgu sētu un arī vārti ir reta parādība. Toties darbojas „neighbourhood watch”, par ko ir norādes pie stabiem. Tātad kaimiņi savstarpēji pieskata viens otra Ferrari, un svešiniekiem nekas nav meklējams vietējo dārzos un pagalmos. Nelielā pļavā varēju manīt suņu īpašniekus, kas izveduši pastaigā savus lielos un mazos labākos draugus. Cauri pilsētiņai ir kanāls, kurš vietām noslēgts ar slūžām, kas darbojas pēc pašapkalpošanās principa. Bariņš jauniešu, kas ar savu laiviņu kuģoja pa kanālu, pie vienām no slūžām sākotnēji iestrēga, bet galu galā tika tālāk.

Whipsnade Zoo šķiet milzīgs, salīdzinot ar iepriekš redzēto Londonas Zoo. Pēc oficiāliem datiem Whipsnade platība ir 600 akri (243 hektāri). Zoodārza teritorijā ir atļauts pārvietoties ar auto. Pa galveno ceļu, kas ved apkārt parkam, pārvietojas gan auto, gan gājēji, parka viducis ir atvēlēts gājējiem, savukārt, lai autobraucēji nejustos apdalīti, „Āzijas taka”, gar kuras malām ganās dažādi brieži, ir atvēlēta tikai viņiem. Ir iespēja pavizināties arī ar vilcieniņu un safari autobusu.

Īsi pēc 11.00 biju pie Whipsnade Zoo ieejas, apbruņojos ar karti un sāku savu ekskursiju. Nebija ne jausmas, cik ilgā laikā šo ir iespējams aptvert, tāpēc devos tik uz priekšu. Pirmā pietura pie lemuriem, kuri pēc labām brokastīm sagūluši bariņā un par skatītājiem nelikās ne zinis. Tālāk šimpanzes, kuriem intelektuālām nodarbēm bija piešķirtas plastmasas pudeles. Pie brūnajiem lāčiem bija liela burzma, jo tika rīkots arī mazs konkurss par to, cik liels ir lācis, ja pieslejas pakaļkājās (izrādās, sešas pēdas, kas ir nedaudz vairāk kā 1,82 metri), kā arī citiem līdzīgiem jautājumiem.

No lāčiem devos pie ziloņiem, pa ceļam apskatot arī lamas un „lauku sētu”, kādas šķiet ir katrā zoodārzā. Āzijas ziloņu laukums bija tik plašs, ka dažus no tiem varēja manīt tikai kaut kur tālumā bez iespējas piekļūt tuvāk, tomēr viena ģimenīte bija nolēmusi atrādīt sevi skatītājiem un bija sastopama pavisam netālu no nožogojuma. Nedaudz aiz ziloņiem ganījās Āzijas degunradži, savukārt aiz tiem pletās pļava, kurā manāmi brieži, kamieļi un jaki.

Kārtējā pietura pie maniem iecienītākajiem kaķiem – tīģeriem. Tie šeit ir daudz labāk apskatāmi kā Rīgā, un viens tik nepacietīgi staigāja šurpu turpu pa nožogojumu, ka deva iespēju apskatīt sevi pat rokas stiepiena attālumā. Pēc tīģeriem seko strausi, zebras un daži ragulopiņi. Tad gar flamingiem devos uz gepardu klinti. Gepardi gan bija visai slinki, gulēja zālītē un nebūt neilgojās demonstrēt savas ātruma īpašības. Kaķu ekspedīciju turpināju ar došanos pie lauvām, kuras tāpat kā gepardi siltajā saulītē nemaz neizrādīja vēlmi veikt kādas aktivitātes. Lauvas paslēpušās no skatītājiem uz pakalna tā, ka, pat pakāpjoties uz soliņa, varēja manīt tikai to pakaušus. Tikpat miegaini izrādījās arī netālu esošie lielie nīlzirgi. To gan nevarēja teikt par mazajiem pundurnīlzirgiem, kuri mutes atplētuši kaut ko mēģināja sadalīt savā starpā.

Turpmākais ceļš veda gar balto degunradžu aploku, bet tie turējās drošā attālumā no ziņkārīgiem skatītājiem. Netālu no degunradžiem mitinājās trīs žirafes, kas labprāt barojās pie pašas sētas ar koka galā piesieto sienu un ļāva visiem tās apbrīnot.

Ar vēl dažiem interesentiem iesaistījos mazās pandas foto medībās. Nepacietīgākie ātri pameta šķietami tukšo nožogojumu, bet man izdevās atrast zvērēnu paslēpušos kokā, un tad jau arvien vairāk degunu un fotoobjektīvu slējās augšup. Pēc kāda laika panda sakārtoja kažoku un nokāpa zemāk, lai jau cilvēkiem tiktu tā iespēja to nofotografēt. Kamēr tā kāpa lejā, publika bariņā sekoja līdzi gar aploku. 14.00 bija pavisam īss jūraslauvu šovs. Abas jūraslauvas demonstrēja bumbas balansēšanu, ātrumu, kā arī lēcienus pēc augstu virs baseina pakārtas bumbas, apšļakstot apkārt baseinam sasēdušos bērnus, kuriem tas, protams, radīja sajūsmu.

15.00 kāpu atkal autobusā un devos atpakaļ. Pavisam ātri izdevās nokļūt atpakaļ Londonā, jo vilciens ieradās neilgi pēc tam, kad no autobusa biju nokļuvis uz perona. Vagonā trīs, šķiet, indiešu meitenes visu ceļu skaļi diskutēja par attiecībām, kāzām, par to, kad kas ar ko apprecināts, ka vajag taču pateikt, ka negrib to otru precēt utt.

Atpakaļceļā ar metro iekļuvu kādā mazliet iereibušu, skaļu un diezgan īpatnēji tērptu jauniešu bariņā. Bariņš bija tērpts visnotaļ raibi – gan pirātu tērpos, gan palagos, kas, šķiet, imitēja romiešu togas, gan citos košos tērpos. Viņi bija okupējuši vagona vienu galu. Galvenais „pirāts” ik pa brīdim vicinājās ar savu pistoli vai pirātu karogu. Kāds trūcīgi ģērbts puisis skaļi deklarēja, ka šodien viņi rūpējas par savu un citu jautrību, lai jau rīt atkal varētu kļūt par korporatīvajiem vergiem. Viens no jauniešiem veica akrobātiskus trikus, turoties pie vagona stieņiem un demonstrējot visiem savu cauro bikšu dibenu. Vēl gan puišiem, gan meitenēm patika vienam otru iepērt ar to, kas gadījies pa rokai – šalli, čību vai ko citu. Savdabīgā kompānija izkāpa reizē ar mani un aizvēlās sev vien zināmā virzienā.

Tādi, lūk, mani kārtējās nedēļas piedzīvojumi. Turpinājums sekos…

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR,

Indulis