7.nedēļa – Šekspīrs

Sveiciens visiem! 🙂

Jau septiņas nedēļas Londona ir mana dzīves un darba vieta. Vēl septiņas nedēļas, un būšu atpakaļ pie Jums. Mana misija Londonā ir tieši pusē.

Jaunā nedēļas sākumā saņēmu jaunu darbu. Tas atkal būs jāveic kopā ar Padreigu, un šajā gadījumā, iespējams, varētu būt veicami vingrinājumi modelēšanā. Klientam ir vērojama rezultātu pavājināšanās. Turpmākās dienas pagāja, iepazīstoties ar informāciju par konkrēto klientu, tā finansēm, reitingu aģentūru ziņojumiem.

Otrdien pēc pusdienām Atle uzaicināja izrunāt iepriekš iedoto restrukturizēto lietu. Saruna nu ļoti laba. Izdevās daudz apspriest gan konkrēto lietu, gan restrukturizāciju kā tādu. Nordic, Cash Management, kredītu dokumentācijas un administrēšanas daļu vadītāji nevarēja sagaidīt, kad beidzot tiks mūsu okupētajā telpā, lai varētu tur noturēt savu sapulci. Galu galā sarunu pabeidzām pie galdiņa stāva gaitenī.

Trešdien satraukusies zvanīja Sallija no personāla daļas. Esot saņēmusi telefona rēķinu par manu dzīvokli… Neviena izejošā zvana. Teica, ka varbūt nav to tā uzsvērusi, jo iepriekš citi iemītnieki telefonu izmantojuši pārāk daudz, bet es noteikti drīkstot piezvanīt uz mājām u.tml. 🙂 Kamēr man šeit ir internets un skype, tas nav pārlieku aktuāli, bet katram gadījumam paturēšu prātā.

Trešdienas vakarā TV futbola spēle Skotija – Norvēģija. Pirms tās vēl uz Waitrose pēc pārtikas. Atpakaļceļā mazliet sāka smidzināt, bet veiksmīgi nokļuvu dzīvoklī un lielo gāzienu redzēju jau no iekštelpām. Norvēģi skotus sagrāva ar 4:0. Turpmākajās dienās norvēģu kolēģi mūsu skotam Kendalam par to ik pa brīdim atgādināja 🙂

Darba nedēļas noslēgumā kolēģiem galvenā sarunu tēma bija futbols, jo jau sestdien sākās kārtējā Anglijas premjerlīgas sezona. Pusdienlaikā devāmies uz „Walrus & Carpenter”, lai pie alus kausa atzīmētu trīs šogad noslēgtos darījumus, kā arī novēlētu labas brīvdienas Floriannai, kura devās divu nedēļu atvaļinājumā. Pēcpusdienā telefonsaruna ar Viktoru par notiekošo Rīgā (tajā skaitā par vēl dažām kolēģu „pārbīdēm” pārvaldes ietvaros), kā arī ar Atli pārrunājām dažādas vairāk vai mazāk ar darbu saistītas lietas.

Mazliet apmākusies sākās sestdiena. Dienas kārtībā Šekspīra pilsēta Stratford-upon-Avon.

Kā jau ierasts, biju augšā jau 6.10, lai pēc septiņiem dotos ielās. Jānokļūst Marylebone stacijā, no kuras divu stundu brauciena attālumā ir Stretforda. Stacijā biju labu laiciņu pirms vilciena, kas startēja 8.54. Vai pie vainas sestdienas rīts, vai citi apstākļi, bet valdīja neliels sajukums ar vilcienu atiešanām. Tā kā lielais elektroniskais tablo bija atteicis sadarbību, tad vīri ar flomāsteru vienā un lupatiņu otrā rokā uz tāfelēm rakstīja atejošos vilcienus un atbilstošās platformas. Birmingemas vilcienam platforma mainījās reizes trīs… Kad es, tāpat kā daudzi citi interesenti, 20 minūtes pirms paredzētās vilciena atiešanas apjautājos vienam no vīriem, uz kuras platformas būs mūsu vilciens, saņēmu atbildi, ka viņi paši to vēl gaidot un tas noteikti būšot rakstīts uz tāfeles. Pēc neilga brīža sākās rosība un visi, kas devās uz Stretfordu, tika aicināti doties uz 2. platformu, kur jau vismaz pusstundu stāvēja vilciens, kam it kā vajadzēja doties uz Birmingemu.

Beidzot tiku vilcienā, iekārtojos vietā pie loga un gar Vemblija stadionu, cauri vairākām nelielām Anglijas pilsētiņām nokļuvu Šekspīra dzimtajā pusē. No stacijas kāds gabaliņš bija jāpaiet kājām, un tad jau arī bija redzama ieeja Šekspīra centrā, kas ir sākums ekskursijai pa piecām mājām, kas ir saistītas ar pašu Viljamu Šekspīru vai viņa ģimeni.

Ticis pie biļetes uz visām piecām apskates vietām, pievienojos bariņam citu gaidītāju un devāmies iekšā Šekspīra pasaulē. Kāda balss, kuras stāstīto palīdzēja papildināt dažādi eksponāti, video, skaņas efekti, sniedza īso ieskatu Šekspīra dzīvē, pēc tam viņa daiļradē un tās attēlojumā kino, TV, teātros utt. Paklausīgi sekojām bultiņām uz ekrāniem, kas katras lekcijas beigās norādīja uz kārtējām durvīm, kas jau pašas vērās vaļā, lai mūs uzņemtu. Kad bijām tikuši ārā no virtuālās pasaules, nokļuvām dārzā pie Šekspīra dzimtās mājas, kur viņš savulaik piedzimis un uzaudzis. Ejot cauri mājai, vietumis sastopamas gides, kas vairāk pastāstīja par konkrētajās telpās redzamo – nelielu guļamtelpu, kuras grīdu klāj oriģinālās akmens plāksnes, istabu, kurā Šekspīrs dzimis, kā arī Džona Šekspīra – Viljama tēva – darbnīcu, kurā gatavoti cimdi un citi ādas izstrādājumi.

Visas piecas „Šekspīra ēkas” var apceļot ar „Hop on, Hop off” autobusu, kurš ar 15-20 minūšu intervālu riņķo pa savu maršrutu. Divas no ēkām – Annas Hetevejas kotedža un Marijas Ardenas ferma – atrodas ārpus Stretfordas. Šekspīra sievas Annas māja – aptuveni pusotra kilometra attālumā, bet ferma, kas bijusi Šekspīra mātes dzimtas īpašums, – aptuveni 5,5 km no Stretfordas.

Atļāvos mazu fizisku aktivitāti un uz fermu soļoju kājām. Raitā solī devos fermas virzienā, bet jau nedaudz ārpus pilsētas sapratu, ka šādas aktivitātes nav paredzētas, jo trotuārs beidzās. Tad nu gar šosejas malu gāju tik uz priekšu, posmos, kur krūmi spieda uzkāpt uz brauktuves, pagaidīdams, lai paskrien garām autobraucēji. Ne ar vienu autovadītāju gan konflikti neradās un kilometru pēc kilometra tuvojos mērķim. Lai arī ārā nebija pārlieku karsts, fermā nokļuvu ar slapju muguru un vēlmi rast ko dzeramu.

Marijas Ardenas ferma patiesībā sastāv no divām daļām, jo tajā ir gan Marijas Ardenas māja, gan kāda Palmera ferma. Tad nu iepazinos ar 16. gadsimta lauku saimniecību, kā arī dažādu amatnieku darbavietām. Ēkas iekšienē bariņš ļaužu, kas tērpti, domājams, vairāk vai mazāk līdzīgi Šekspīra laiku modei, ieturēja pavisam īstas pusdienas un atbildēja uz interesentu jautājumiem. Porcijas gan viņiem izskatījās pavisam mazas, un savādāk jau arī nevarēja, ja cilvēkiem visa diena jāpavada ēdot. Ārpusē sastopami arī citi pavisam dzīvi „eksponāti” – aplokos rosījās cūkas un kazas, mazliet vairāk brīvības ticis vistām un zosīm. Ja kādam bija liela vēlēšanās slaukt govi, bet no īstās govs bail, tad bija iespēja paraustīt mākslīgas govs tikpat mākslīgu tesmeni, no kura piena vietā gan tecēja ūdens.

Pēc iepazīšanās ar fermu devos uz autobusa pieturu. Ar autobusu vispirms nokļuvu atpakaļ Stretfordā, bet gala pieturā paliku tajā, jo vispirms plānoju nokļūt Šekspīra mīļotās sievietes, sievas un bērnu mātes Annas Hetevejas mājā. Autobusā katram tika izsniegtas austiņas, tāpēc ceļš pagāja gan klausoties diktoru stāstīto, gan fotografējot. Autobusā audio gids pieejams vairākās valodās, un es tieši biju uzdūries sēdvietai, kur pirms manis bija sēdējis kāds, kas pilnīgi noteikti nerunāja angliski. Pēc vēl vairāku valodu pārslēgšanas izdevās atrast arī ko man saprotamu, kas konkrētajā gadījumā bija „vectētiņa” un „mazbērnu” izpildījumā, jo konkrētais kanāls, visticamāk, domāts bērniem.

Annas Hetevejas mājā sākumā devos dārzā. Vispirms izmantoju iespēju pastaigāties pa speciāli izveidotu meža taku. Pie ieejas darbiniece iedeva bukletiņu, kurā cita starpā varēju atzīmēt, kurus dzīvniekus izdevies sastapt. Diemžēl es nevienu ķeksīti tā arī neievilku, jo putnus gan dzirdēju, bet ornitologa talanti man nepiemīt, savukārt vienīgais radījums, ko izdevās apskatīt tuvumā, bija paliels mākslīgs zirneklis, kurš pie atķeksējamajiem dzīvniekiem nez kāpēc nebija iekļuvis. Pēc meža takām cauri augļu dārzam pārvietojos uz skulptūru un „Šekspīra koku” dārzu. Tajā iestādīti desmitiem koku, kurus Šekspīrs minējis kādā no saviem darbiem, bet tiem pa vidu ik pa brīdim manāmas skulptūras, kuru radītāji iedvesmojušies no Šekspīra darbiem. Visbeidzot veicu ekskursiju arī cauri pašai ēkai, pirms pašas ieejas veiksmīgi apsteigdams palielu japāņu delegāciju.

Tālākais ceļš ar autobusu veda atpakaļ uz Stretfordu, kur tālāk jau atkal devos kājām. Pagāju garām teātriem, kuros noteikti bieži tiek uzvestas Šekspīra lugas, lai sasniegtu kārtējo apskates objektu – baznīcu, kurā apglabāts gan pats Viljams Šekspīrs, gan viņam blakus – Anna Heteveja. Lai piekļūtu pie Šekspīra kapa gan vispirms bija jātiek garām kādam angļu džentlmenim, kurš bija viegli pierunājams, ja viņam pasniedza 1,50 angļu naudiņas, kas bija kā ieejas maksa-ziedojums šai baznīcai.

No baznīcas tālāk devos uz ceturto no piecām mājām – Hall’s Croft. Šajā ēkā dzīvojis un strādājis Džons Halls, kas esot bijis pazīstams ārsts, kā arī kļuva par Šekspīra vecākās meitas vīru. Ekspozīcijā attēlota Halla dzīve, un, protams, bija vairāki ar 16. gadsimta ārsta praksi saistīti eksponāti. Mājas dārzā daudz dažādu ziedu, kā arī ārstniecības augu, kādus savulaik lietojis Halls.

Pēdējā „Šekspīra māja” manā maršrutā bija Nashe’s House and New Place. Šajā ēkā Šekspīrs pavadīja sava mūža nogali. Diemžēl īstā Šekspīra māja vairs nav saglabājusies, jo jau labu laiku atpakaļ – 18. gadsimtā – tā tikusi nojaukta. Vairs tikai nedaudzi elementi jaunuzceltajā ēkā ir no sākotnējās celtnes. Dārznieki pacentušies, veidojot mājas dārzu, kurš zied visās iespējamajās krāsās.

Kad Šekspīra tūre bija veiksmīgi noslēgusies, vēl kādu laiku pariņķoju Stretfordas ielās. Tā kā nekas nebija ēsts kopš brokastīm, tad izvēlējos ļoti veselīgo SubWay lielo karstmaizi ar vistu un šķiņķi. Īsi pirms astoņiem vilciens devās atpakaļ uz Londonu. Man pretējā pusē sēdēja divas omulīgas tumšādainas sievietes, kas ik pa brīdim par kaut ko uzjautrinājās un smējās tā, ka arī citi pasažieri sāk smaidīt. Vienpadsmitos vakarā biju atpakaļ savā dzīvoklī.

Svētdienu biju nolēmis veltīt atpūtai vistiešākajā nozīmē. Sāku ar to, ka atslēdzu modinātāju, kas līdz šim katru dienu mani modinājis 6.10, un mierīgi nogulēju līdz 9.00. Vienīgais dienas pasākums – kino apmeklējums.

Internetā sameklēju, kurā no Odeon kinoteātriem rāda Ice Age 3. Tas izrādījās pavisam netālu no Pikadillī. Tad nu devos uz metro un vēlāk lēnā pastaigas solī, izmetot līkumu gar Pikadillī, devos uz kinoteātri.

Iegādājoties biļeti, tiku arī pie jaunām brillēm, jo filma tika rādīta 3D. Sākotnēji šķita, ka varēšu filmu vērot kā mājās, bet ar lielāku ekrānu un labāku skaņu, jo zālē biju vienīgais apmeklētājs. Diemžēl manu pasākumu patraucēja pieci cilvēki, kas parādījās jau tad, kad filma bija sākusies. Nu labi, sanāca filmas skatīšanās kā mājās, bet ar dažiem viesiem… Tā kā Rīgā 3D filmas nebiju skatījies, tad arī šis savā ziņā bija jauns piedzīvojums. Bez brillēm filma būtu nebaudāma, jo uz īsu brīdi paskatījos bez tām un secināju, ka attēls mazliet izplūdis. Ar brillēm, protams, cita lieta 🙂

Pēc kārtējā Ledus laikmeta beigām devos atpakaļ uz dzīvokli. Pa ceļam gan apmeklēju Waitrose, lai kārtīgi papildinātu augļu un sulas krājumus, jo tie man bija mazliet izsīkuši. Dienas noslēgums pagāja, vērojot pasaules čempionātu vieglatlētikā.

Septītās nedēļas beigas. Tūlīt jau jaunas sākums, bet par to pēc nedēļas.

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR, Indulis