9.nedēļa – Ezeru zemē

Sveiciens visiem! 🙂

Un atkal nedēļa aizskrējusi. Kā jau iepriekš minēju, esmu mājiņā meža vidū. Šeit nedarbojas mobilais telefons un nav televīzijas, bet ir internets, tāpēc varu jau ierastajā laikā nosūtīt Jums vēstuli par nedēļas laikā sastrādāto un piedzīvoto. Brīdinu, ka vēstule šoreiz sanākusi sevišķi gara, tāpēc ieplānojiet kādu kafijas vai tējas pauzi 🙂

Nedēļa sākās ar to, ka pavisam saguris no atvaļinājuma atgriezās Garijs. Noguris no atvaļinājuma un vēl neticis atpakaļ darba ritmā. Saņēmu arī ziņu, ka trešdien notiks telefonkonference, kurā viena no Krievijas kompānijām prezentēs gada 1. ceturkšņa rezultātus. Atle minēja, ka savulaik tas noticis krieviski, un paralēli ticis tulkots. Viņš gan dotu priekšroku pašu uzņēmuma pārstāvju stāstītajam, kaut arī sliktā angļu valodā… Reizēm tulki, kas šo biznesu nepārzina, radot ļoti interesantus tulkojumus.

Otrdienas galvenais notikums bija sapulce par diviem jautājumiem. Vispirms, pieaicinājuši arī mūsu dīlerus, spriedām par iespējām bankai piesaistīt depozītus. Tāda stundu gara „smadzeņu vētra”. Pēc tam notika saruna par ārpusdarba jautājumiem, jo bija pienākusi Atles cilvēku kārta organizēt kolektīva pasākumu. Minējumi par vietu un nodarbi visdažādākie… Tauers, kādas ēkas jumts, krogs… Peintbols, komiķu uzstāšanās, vīnu/viskiju degustēšana… Hanss Kristians, kurš bankā ir viens no atbildīgajiem par sabiedriskajiem un sporta jautājumiem, visu piefiksēja, lai varētu izpētīt un izvērtēt pirms atkārtotas tikšanās. Es gan pasākumā nepiedalīšos, jo norises laiks būs oktobra pirmā nedēļa, kad es jau būšu atpakaļ Rīgā.

Trešdien uz Garija vārda ieradās paciņa, kura bija tik aizdomīga, ka kolēģe, kas to atnesa, negāja prom, lai uzzinātu, kas tajā iekšā. Garijs gan ātri norādīja uz mani un teica, ka tā esot „kolēģim no Latvijas”. Nezinu, kurš bija versijas autors, bet pirmais minējums bija, ka Indulim vajadzīgas speciālas brilles, jo datora monitors pārāk spožs. Pamazām sāku izpakot sūtījuma saturu. Aploksnē bija motocikla ķiveres vizieris, līdz ar to mans kādu laiku atpakaļ saņemtais kaujas uzdevums bija gandrīz izpildīts. Vēl tikai atlika nosūtīt to īstajam adresātam. Kolēģu otrā versija bija, ka tādas izskatās Baltijas saulesbrilles.

Pirms pusdienām devos uz pastu, lai vēl pirms pusdienas pārtraukuma rindām pagūtu vizieri nosūtīt uz Latviju. Pastā ar visu vizieri devos pie letes, bet aiz tās esošā sieviete uzklausīja mani un laipni norādīja, ka kādu gabaliņu atpakaļ pie sienas ir stends ar dažādiem iepakojumiem, kur man vajadzētu iesaiņot vizieri pirms tā nosūtīšanas. Ar cita pasta darbinieka, kurš paralēli paguva apjautāties, no kurienes esmu, vai dzīvoju šeit un kur strādāju, palīdzību to arī paveicu. Vizieris ar visu oriģinālo aploksni tikai ielikts kastē, kaste aizlīmēta un nogādāta atpakaļ uz nosūtīšanu. Pēc mirkļa jau devos ārā no pasta, bet sūtījums sāka ceļu uz Latviju.

Pēcpusdienā notika jau minētā telefonkonference, kurā uzņēmums prezentēja savus 2009. gada 1. ceturkšņa rezultātus un atbildēja uz banku, investoru u.c. jautājumiem. Uzņēmuma pārstāvji runāja krievu valodā, un ik pa brīdim kāda sieviete viņu teikto tulkoja angliski. Nevarēju saprast, vai tas palīdz vai traucē. Tā kā krievu valodu mazliet saprotu, tad nejutu vajadzību ik pa brīdim pārslēgties uz angļu valodu. Tajā pašā laikā daži no uzņēmuma pārstāvjiem, šķiet, sēdēja tik tālu no mikrofona, ka bija knapi saklausāmi, tāpēc tādos brīžos tulkojums bija īsti vietā.

Vakarā konstatēju, ka „hauskīpere” Helēna, kas ierodas reizi divās nedēļās, bija dzīvokli aizslēgusi ar abām atslēgām. Es tā nedaru, jo ar vienu no tām ir ļoti jāmāk durvis dabūt vaļā, par ko pārliecinājos, kad ierados šeit, un kopš tās reizes iztieku bez tās. Kādu laiku pacīnījos, bet tad meklēju kādu zinošāku. Apsardzes darbinieks atnāca, kādu laiciņu grozīja atslēgu un galu galā dabūja durvis vaļā. Viss noslēpums esot tajā, ka tā esot „jāiegroza pareizajā vietā”. Man gan likās, ka vaina ir durvīs, kuras „jāiegroza pareizajā vietā”, jo „brīvgaitā” atslēga darbojās labi. Varbūt abi kopā… Galvenais, ka tiku savā dzīvoklī.

Vēlāk, kad vēlējos iztīrīt zobus, nāca pārsteigums, jo daļa zobu birstītes bija sakususi. Puslīdz lietojama tā vēl bija, un vēlu vakarā es jaunu tāpat nedabūtu, bet zobu birste kļuva par galveno manā ceturtdienas iepirkumu sarakstā. Nolēmu nodot arī sveicienus kundzei, kas uzkopj dzīvokli. Varbūt viņa ar to mēģinājusi tīrīt elektrības kontaktus…

Ceturtdien aizsūtīju meilu Treisijai, kas vada personāla daļu, jo ar mājkalpotāju man tieša kontakta nav, lūdzot Helēnai turpmāk lietot tikai galveno atslēgu, lai nenāktos atkal lauzties dzīvoklī. Tāpat pieminēju sakusušo zobu birsti, gan ar piebildi, ka zobu birste nav tas svarīgākais, bet būtu labi, ja netiktu kausēti vērtīgāki priekšmeti. Lūgumu par atslēgu Helēna ņemšot vērā, bet viņai nebija ne jausmas, kas noticis ar manu zobu birsti… Diez ko nenomierināja, jo man labāk būtu paticis, ja viņa atbildētu, ka viņai bija spainis ar karstu ūdeni vai kas tamlīdzīgs. Tagad atlika tikai minēt, kur bija kāds man nezināms karstuma avots… Varbūt trešdien vienkārši bija kāda mistiskā diena, jo Garijs, kad ar viņu šo pārrunājām, minēja, ka vakarā izslēdzis gaismu istabā, kur cita starpā glabājas arī viņa meitiņu spēļu gludeklis. Lai gan gludeklis darbojas ar baterijām, tas esot sācis darboties, tikko gaisma izslēgta. Kad gaisma atkal ieslēgta, tas izslēdzies.

Pēc pusdienām Padreigs atsūtīja man modeli, kurā strādāsim. Saņēmu Excel failu ar kādām 13 lapām, un pirmajā brīdī bija sajūta, ka esmu saņēmis noslēguma eksāmenu vēl pirms pašu mācību uzsākšanas. Jautājums, no kura gala tam ķerties klāt… Padreigs gan arī nekad nebija strādājis ar šo modeli, tāpēc vienīgais, ko mēs varētu darīt, būtu mācīties kopā. Sāku gan viens pats ar vēsturisko finanšu rezultātu ievadīšanu. Arī tas prasīja labu laiciņu, jo modelis, protams, bija universāls nevis pielāgots konkrētā klienta finanšu atskaitēm. Sanāca darbā uzturēties nedaudz ilgāk, bet vismaz bilance un peļņas vai zaudējumu aprēķins par pēdējiem trim gadiem nu bija modelī.

Piektdien turpinājās cīņa ar finansēm un modeli prognozēšanai. Abi ar Padreigu secinājām, ka šis modelis nav gluži piemērotākais mūsu gadījumam, bet cita gatava un visu akceptēta modeļa diemžēl nebija. Tad nu Padreigs mēģināšot brīvdienās saprast, kas par vainu un vai to var novērst.

Darba dienu beidzu 16.30, lai dotos uz vilcienu un savā nedēļas nogales ceļojumā. Jau kādu laiciņu atpakaļ biju sazinājies ar vienu no Lake District reindžeriem – Krisu Beriju – par iespējām apceļot šo dabas parku. Galu galā bijām vienojušies, ka došos uz Lake District piektdienas vakarā, sestdien kāpiens Scafell Pike, svētdien – ceļojums pa Lake District. Tā kā Krisa ģimene bija Francijā, tad nakšņošana viņa mājā, kas atrodas meža vidū.

Euston dzelzceļa staciju sasniedzu ļoti laicīgi, bet tad par dažiem pārsteigumiem parūpējās „Virgin”, ar kuru vilcienu man bija jānokļūst Oxenholme, no kuras ar citu vilcienu – galamērķī Windermere. Vispirms uz tablo parādījās paziņojums, ka tiem, kam nav rezervētas vietas (tātad arī man), jāizvēlas cits vilciens, kurš atiet 16 min vēlāk un nebūt neiet līdz Oxenholme. Ātri noskaidroju pie Virgin darbiniekiem, ka E vagons esot tas, kurā sēž cilvēki bez rezervācijām, tāpēc, ja atradīšu sev tur vietu, tad tā būs mana. Sliktākajā gadījumā būšot jāstāv kājās. Uzzinājis šo, sāku pamazām virzīties uz to peronu pusi, kur visdrīzāk varētu būt atrodams mans vilciens. Man izrādījās taisnība un viens no pirmajiem devos uz vilcienu. Daži cilvēki pat skrēja un tad sapratu, ka viņiem noteikti tāda pati informācija par vietu pieejamību, tāpēc, izgājis biļešu kontroli, arī uzsāku vieglu riksi līdz vagonam. Tiku pat pie vietas pie loga.

Lai arī vilciens bija padots ļoti laicīgi, tomēr atiešana kavējās, jo izrādījās, ka nebija vilciena vadītāja, kurš „kavēšot 10 minūtes”. Apmēram ar tādu nokavēšanos arī devāmies ceļā. Vilciens traucās uz priekšu ļoti ātri. Reizēm atskanēja tādi kā plīkšķi, kas radīja sajūtu, ka kāds ar lielu pātagu dzen vilcienu uz priekšu. Diemžēl Oxenholme ieradāmies 20 minūtes vēlāk kā plānots, tāpēc nokavējām vilcienu, kurā bija jāpārsēžas. Daži angliski runājošie to novērtēja ar f..ck, f..cking utt. Vēl gan bija pēdējais vilciens uz Windermere, kas jāgaida 50 minūtes. Ar to tad arī visi nokļuvām galā.

Tur jau mani gaidīja Kriss, kurš cauri pilsētai un tālāk pa šosejām un lauku ceļiem nogādāja mani uz naktsmītni. Ceļš vienā brīdī aizvijās caur aitu ganībām. Ik pa brīdim ceļa abās pusēs varēja pamanīt pa kādai aitai, reizēm mašīnas lukturu gaismā kādai no tām iespīdējās acis. Nekādu lielo zvēru šeit neesot, tā kā no lāčiem un vilkiem nebija jābaidās. Pēdējie vilki Anglijā nomedīti jau pasen. Lielākais plēsējs esot lapsa. Braujciena laikā kādu brīdi mums gabaliņu pa priekšu lumpačoja āpsis. Pa meža ceļu nokļuvām pie mūsu galamērķa un bāzes šīs nedēļas nogales pasākumam. Tumsā gan neko daudz nevarēju redzēt no mājas un tās apkārtnes, bet nolēmu otrā dienā pie gaismas apskatīties, kur tad biju nokļuvis.

Kriss izrādīja māju. Kā es praksē par to pārliecinājos, vietām bija pazemas durvju ailes. Televīzijas un mobilā telefona zonas šeit nav. Ģimene skatās DVD un kasetes. Krisam datori nav gluži pirmā prioritāte dzīvē, tāpēc par jaunatklājumu viņam kļuva tas, ka viņa mājās ir iespējams arī bezvadu internets, jo mazā kastīte blakus datoram darbojās ne tikai caur kabeli. Abas Krisa meitas Francijā nodarbojās ar riteņbraukšanu, tāpēc es varēju apmesties vienā no viņu istabām. Gulta izrādījās precīzi pielāgota manam augumam, tāpēc problēmu nebija. Kriss gan teica, ka ieraudzījis mani un domājis, ka ziepes būs, bet viss izrādījās OK.

Bijām plānojuši celties 7.00, bet es bez modinātāja biju augšā jau pusstundu ātrāk. Pēc kāda laika arī Kriss parādījās no savas istabas. Šķita miegains, un droši vien turpmāk viņš noskaidros to cilvēku celšanās paradumus, kurus viņš ved uz kalniem 🙂

Brokastīs ceptas olas, šķiņķis, grauzdiņš un vietējās desiņas, kā arī tēja. Tas viss, lai pietiktu spēka kāpienam, jo dienas galvenais pasākums bija 977 metrus augstā Scafell Pike virsotne, kas ir augstākā Anglijā. Pirms devāmies uz kalnu, izmantoju iespēju apskatīt tuvāko apkārtni. Māja ir nelielā klajumā meža vidū. Netālu tek maza upīte, kura, kā Kriss vēlāk minēja, mēdzot pavasaros mazliet izkāpt no saviem krastiem. Upītē esot sastopami laši. Kādreiz šajā vietā cilvēki apstrādājuši kokvilnu. Saglabājies arī 17. gadsimta dambis, bet ūdens, kuru tas aizturēja, gan ir pazudis. Kriss gan teica, ka ziemā tas parādoties, un viņi mēģinot to „atgūt” arī vasarā. Tepat pa pagalmu rosās vistas, kā arī aplokā ir dažas aitas. Aitas parasti tiek iekrāsotas, lai atšķirtu dažādus ganāmpulkus, un Krisa meitas (14 un 15 gadi) bija parūpējušās, lai šīm aitām uz mugurām būtu miera simbols.

Devāmies ārā no meža. Divi vīri un suns, jo kompānijai mums pievienojās arī Krisa mazā sunenīte. Pirmais apskates objekts gan pieteicās pats, jo tieši mūsu mašīnas priekšā uz ceļa parādījās kormorāns jeb jūras krauklis. Kriss sacīja, ka tie šeit nemēdzot parādīties un visticamāk vējš to atpūtis no jūras. Tad nu iemūžinājām reto gadījumu foto, bet pēc tam ar atkārtotiem mēģinājumiem izdevās putnu aizbiedēt no ceļa, lai varam braukt tālāk.

Lake District dienas gaismā izrādījās izcils parks, lai gan nešaubījos, ka tieši tā arī būs. Lielākā daļa sētu ap īpašumiem un jo sevišķi ganībām, kuras šeit aizņem lielas platības, ir celtas no akmeņiem jau labu laiku atpakaļ. Arī ēkas, jo sevišķi tās, kas atrodas Nacionālajam Trastam piederošajās teritorijās, ir celtas līdzīgā stilā. Visapkārt kalni, ezeri, upes, mazi strautiņi, meži… Ganībās pārsvarā aitas, kuras pa kalnu nogāzēm mēdz uzrāpties visai augstu. Reizēm manāma arī kāda govs. Ceļi gan šeit mēdz būt diezgan šauri, tāpēc pretimbraucošo palaišana ir bieža parādība vietās, kur to ir iespējams paveikt. Kriss minēja, ka daudzi kļūstot nervozi, braucot pa šādiem ceļiem. Tā kā ceļi ir arī līkumoti un skatu visbiežāk aizsedz akmens sētas, tad jābrauc ir piesardzīgi. Vienā līkumā manījām ceļmalas kokā glīti „noparkotu” BMW markas auto, kurš šeit, šķiet, bija atstāts pārējiem braucējiem par brīdinājumu.

Līdz Scafell Pike bija braucams kāds gabaliņš, tāpēc bija iespēja iepazīt šo parku daļu tuvāk. Kriss arī centās pastāstīt par visu vērā ņemamo, kas bija redzams pa ceļam, tajā skaitā, protams, kalniem. Laiks sākumā apmācies, bet lietus nelija. Vēlāk pa ceļam sākās arī lietus, bet, kad nokļuvām galā, tas jau bija mitējies un mūsu kāpiens sākās labos laika apstākļos. Kā teica Kriss, ja kalni, ko šeit dēvē par „fell”, nav redzami, tad līst, bet, ja kalni ir redzami, tad drīz līs.

Mūsu ceļš sākās pie Wastwater ezera, kurš ir dziļākais ezers Anglijā. Lake District atrodas arī augstākā virsotne, uz kuru tad arī devāmies, un mazākā baznīca Anglijā. Jautājums par to, cik ezeru ir Lake District var būt arī attapības pārbaude, jo tikai viena ezera nosaukumā tiešām ir vārds „ezers” („lake”). Pārējie ir „water” vai „mere”.

Kāpiens augšup aizņēma nedaudz mazāk kā divas stundas. Tagad jau varu salīdzināt, jo ir bijis kāpiens Ben Nevis, un varu teikt, ka šis vairāk līdzinājās kalnā kāpšanai, lai arī izvēlējāmies „tūristu” maršrutu. Ja Ben Nevis ceļš augšup visu laiku bija ļoti labi iezīmēts, tad šeit bieži vien bija jāpaļaujas uz Krisa zināšanām, jo taka brīžiem pazuda akmeņos un katrs varēja izmēģināt sev vien zināmus ceļus. Sunenīte visu ceļu rikšoja mums līdzi un darīja to ar tādu entuziasmu, ka noteikti veica ievērojami garāku ceļu kā mēs, jo mēdza aizskriet gan mums pa priekšu, gan pēc tam skriet atpakaļ.

Sākumā ceļš veda garām un vēlāk arī pāri nelielai upītei Lingmell Gill, kas traucās lejup no kalniem un kuras ūdens bija nu ļoti dzidrs. Upīti šķērsojām veiksmīgi, bet esot arī gadījumi, kad stipra lietus laikā tā sasniedzot tādu spēku, ka jāiet tai apkārt.

Tālāk pa akmeņiem soļojām augšup. Virsotne bija paslēpusies mākoņos, tāpēc nebija redzama. Bija diezgan vējains, bet lietus nelija. Ik pa brīdim sastapām citus kāpējus, kuri pārsvarā bija ceļā augšup. Nebija gan tik daudz cilvēku kā uz Ben Nevis, kas, iespējams, skaidrojams ar laika apstākļiem, kas neļāva cerēt uz sauļošanos kalna virsotnē.

Pamazām arī mēs nonācām mākoņos un laiciņš palika pavisam nemīlīgs. Šajā ziņā Ben Nevis bija daudz „draudzīgāks”, bet tas noteikti bija izņēmuma gadījums, jo saulainas dienas bez nokrišņiem kalnos šeit ir reti. Vējš kļuva stiprāks, mākoņos redzamība ne pārāk laba. Vēlāk pārbaudījām arī teorēmu par to, vai var salīt, atrodoties mākoņos. Pierādīts, ka var 🙂 Nemīlīgais laiciņš mūs pavadīja līdz pašai virsotnei, līdz ar to no kalna virsotnes nebija saskatāms nekas no tuvākas vai tālākas apkārtnes, bet par to daudz neskumu. Uzkāpu pašā virsotnē, lai vismaz uz mirkli būtu pati augstākā persona visā Anglijā, bet tad jau meklējām aizvēju, lai apēstu kaut ko no līdzpaņemtajām pusdienām.

Scafell Pike virsotnē

Tikko bijām atvēruši pusdienu paciņas, kā Kriss konstatēja, ka sunenīte bija pazudusi. Sākumā viņš mēģināja to sasvilpt un sasaukt, bet tad devās meklēt. Atgriezās abi tikai pēc laba laiciņa. Izrādījās, ka sunenīte sekojusi kādai grupai, kas devās lejā no kalna, un bija tikusi jau visai tālu. Droši vien laika apstākļi virsotnē viņai nelikās pārāk pievilcīgi. Kriss ar citu kāpēju palīdzību bija noskaidrojis, kurā virzienā sunenīte devusies, un skrējis to meklēt, kas arī izdevies.

Tā kā Scafell Pike virsotne nebija tā omulīgākā vieta pusdienām, tad nolēmām tās ieturēt atpakaļceļā un devāmies lejup. Ceļš prasīja ilgāku laiku, jo ik pa brīdim es apstājos, lai tiktu pie kārtējās kalnu fotogrāfijas. Arī Kriss reizēm izpalīdzēja, tāpēc no šī pasākuma būs vairāk „nestandarta” Induļa bilžu nekā citās reizēs. „Standarta” ir tās fotogrāfijas, kurās viens puisis ielīdis kadrā un aizsedzis visu skaisto skatu tālumā.

Jau nedaudz zemāk par virsotni mākoņi beidzot uz mirkli pašķīrās, lai atklātu skatu uz kalniem un ielejām zemāk. Jo zemāk, jo tālāk sniedz skatiens. Arī laiciņš atpakaļceļā kļuva ievērojami labāks. Reizēm pat uzspīdēja saule. Pusdienas ieturējām uz kāda akmens bluķa ar skatu uz Scafell Pike un tam blakus esošo 13 metrus zemāko Scafell kalnu, kā arī Wastwater ezeru pretējā pusē.

Gandrīz pie paša finiša Kriss mani atstāja fotografējot, jo viņam vēl jāsatiek kāds cilvēks. Ātri nofotografēju apkārtni, lai varētu parādīt kādam, ja nu gadītos apmaldīties 🙂 Pāri tiltiņam tiku uz ceļa, pa kuru var nonākt automašīnu stāvvietā, no kuras sākās mūsu ceļojums augšup. Stāvvietā konstatēju, ka Kriss vēl nav parādījies, tāpēc gaidīju. Atkal sāka līt, tāpēc nācās likt kapuci un paslēpties zem tuvākā koka. Drīz gan parādās arī Kriss ar sunenīti pie sāniem, un varējām doties mājup. Bija jūtams patīkams nogurums. Mašīnā sunenīte diezgan ātri iemiga, jo arī viņai šis bijis labs kāpiens.

Atpakaļceļā piestājām pie Wastwater, jo no ezera krasta redzams skats, kas atzīts par iecienītāko Lielbritānijā (Britain’s Favourite View). Skatu veido pats ezers un trīs kalni – Yewbarrow, Great Gable un Lingmell.

Kad bijām atgriezušies mājās, gaidīju, kamēr uzsils ūdens dušai un pārlādēju datorā bildes no kalnu ekspedīcijas. Biežāk kā ierasts tajās biju pamanāms es, vēl dažas varētu noderēt pastkartēm… Kriss nez kāpēc dažās bildēs saskatīja manī līdzību ar jaunāko no brāļiem Galaheriem no britu rokgrupas Oasis. Nu, nez…

Vakariņas bija paredzēts ieturēt ārpus mājas, jo Kriss zinot ļoti labu krodziņu. Vakariņojām Newfield Inn, kas atrodas Duddon ielejā jau kopš 16. gadsimta. Pēc kalnā kāpiena bija radusies laba apetīte, tāpēc izvēlējos steiku. Kriss, kura ģimenes sievietes ir veģetārietes un kurš pats gaļu ēd reti, pasūtīja zivi. Alu gan drīkstēja dzert tikai viens no mums, jo Krisam bija jāstūrē. Pie labām vakariņām paguvām izrunāt par futbolu, darbu, bērniem… Saldajā ābolu pīrāgs, un, šķiet biju ar uzviju atguvis visu, ko zaudēju, kāpjot kalnā.

Otrajā dienā Anglijas Ezeru zemē bija plānots „Trip Around Lake District”. No rīta atkal biju ātrāks par modinātāju, bet nu jau tikai 10 minūtes… Kamēr tapa brokastis, devos nelielā pastaigā pa mežu. Rīts bija sācies pavisam saulains, bet Lake District tas neko nenozīmē… Brokastīs atkal ceptās olas, desiņas un šķiņķis. 9.00 startējām. Kriss domāja, ka kopā veicamais ceļš varētu būt 70 līdz 80 jūdzes (112 līdz 129 kilometrus) garš. Pārvietošanās veids gan tāds nesportisks, jo ceļu veicām ar mašīnu. Līdzīgi kā iepriekšējā dienā pirmais apskates objekts pieteicās pats, jo, izbraucot no meža, otrā pusē ceļam pamanījām briedi, kurš savā nodabā ganījās mežmalā.

Laiciņš joprojām bija ļoti labs, tāpēc ik pa brīdim piestājām, lai nofotografētu kārtējo kalnu virsotni. Iebraucām arī fermā, kurā kādu laiku dzīvojusi bērnu grāmatu autore un ilustratore Beatrise Potere (Trusītis Pēterītis un citi tēli) un kurā uzņemta filma „Miss Potter” ar Renē Zelvēgeri galvenajā lomā. Fermā mūs sagaidīja divas pīles, kas apmetušās uz saimniecības ēkas balkona. Kā minēja Kriss, tad šajā apkārtnē ir daudz tādu māju, kuras saistītas ar Beatrisi Poteri.

Pirmais lielākais ciemats, kuram braucām cauri bija Coniston, kas atradās pie Coniston Water. Tālāk sekoja Yew Tree Tarn ezers, kurā tā kādreizējais īpašnieks bija ieviesis foreles, kuru makšķerēšana gan mūsdienās tiek stingri uzraudzīta.

Tālāk ceļš veda uz Ambleside pilsētu, kas ir pašos Windermere ezera ziemeļos. Caur ciemiem Rydal (un gar Rydal Water) un Grasmere (un gar Grasmere ezeru) braucām tālāk uz ziemeļrietumiem. Piestājām netālu no Helm Crag kalna, lai no attāluma nofotografētu tā virsotnē esošo lauvu un jēriņu (divas klintis kalna virsotnē, kas šādi nodēvētas, saskatot zināmu līdzību ar minētajiem dzīvniekiem). Noķēru kadrā arī dažus cilvēkus, kas planēja ar izpletņiem no kalniem ceļa otrā pusē.

Turpinājām ceļu, fotografējot kalnus, klintis, ūdenskritumus. Laiks gan jau tāds mazliet apmācies. Pie Thirlmere ezera Kriss nolēma braukt tam apkārt – pa mazāk „dzīvu” ceļu. Ja paveiktos, mēs šajā vietā varētu redzēt rudās vāveres, jo šī ir viena no vietām, kur sevišķi cīnās par to, lai tās izturētu pelēko radinieču spiedienu.

Braucām uz Keswick pilsētiņu. Kriss zināja kādu labu ēstuvi Grange ciematā, kurā griezām iekšā, lai iedzertu siltu tēju. Tikām gan pie tējas, gan „aitu spirām”, jo tieši tā („Sheep Droppings”) nodēvējuši nelielas šokolādes konfektītes ar rozīnēm, kas nepašaubāmi ir ļoti labs mārketinga paņēmiens apgabalā, kurā čum un mudž aitas un kurš ir populārs tūristu vidū.

Netālu no Keswick piestājām šosejas malā, lai vismaz no attāluma nofotografētu vienīgo ezeru, kura nosaukumā tiešām ir vārds „ezers”, – Bassenthwaite Lake, jo tuvāka šī ezera apskate mūsu maršrutā neietilpa. Tad devāmies dienvidrietumu virzienā. Turpinot ceļu pamanījām arī dažas straujas upītes ar nelieliem ūdenskritumiem. Mazliet bija sācis smidzināt lietus. Braucot pāri nelielam tiltiņam, pamanīju kārtējo ūdenskritumu, un stājām atkal malā. Lai izlocītu kājas, kā arī labāk redzētu ūdenskritumu, kuru no ceļa aizseguši koki, pa slapjajiem akmeņiem norāpos zemāk, kur apsūnojis koks noliecies pār upi, kuru dēvē par Hause Gill. Kriss sēdēja mašīnā un gaidīja, kas bija labi, jo droši vien nelaistu mani vairs šādos mazos pārgājienos vienatnē, ja redzētu, kā es kāpelēju 🙂 Skats gan noteikti bija kāpiena vērts.

Apciemojām slānekļa raktuves – Honister Slate Mine, kas atrodas Honisteras pārejā pa ceļam no Keswick uz Buttermere ezeru. Laiks nu bija sabojājies vēl vairāk, un vējš dzenāja baltus lietus aizkarus. Šie gan ir normāli laika apstākļi Lake District, tāpēc lietum mūsu noskaņojumu sabojāt neizdevās. Mēģinājām noskaidrot par iespējām apmeklēt raktuves, bet visi gidi diemžēl jau bija aizņemti ar citām grupām, tāpēc atteicāmies no šīs domas un devāmies tālāk.

Gar Buttermere, Crummock Water un Loweswater ezeriem braucām atkal uz ziemeļrietumiem. Kad nonācām pie Cold Fell kalna, vējš bija pieņēmies spēkā, kā arī lietus joprojām nebija mitējies, tāpēc pusdienas nācās ieturēt mašīnā. Turpmākajā ceļā uz dienvidiem un dienvidaustrumiem mūs pavadīja spēcīgs lietus, kā arī redzamību vietām ierobežoja migla, bet mašīna ripoja uz priekšu, un apskatījām visu, ko nu šādos laika apstākļos vēl varējām saskatīt.

Pēc septiņu stundu ekskursijas pa Ezeru zemi nokļuvām atpakaļ mājiņā meža vidū, kur izsalkušas vistas un aitas jau gaidīja savu saimnieku, bet es devos pārvietot datorā ceļojuma bildes, kā arī fiksēt dienas piedzīvojumus savā „komandējuma dienasgrāmatā”.

Arī pirmdienu, kura šoreiz Anglijā ir brīvdiena, pavadīšu Lake District, jo vēlos pavizināties ar kuģīšiem Windermere ezerā, bet tad jau atpakaļ uz Londonu un pie darba. Par to pēc nedēļas.

Veiksmi Jums un uz sazināšanos! 🙂

BR,

Indulis