15.janvāris. Nairobi – Aruša

Pēc 2.00 naktī esam Nairobi, Kenijā. Vispirms jāaizpilda formas tranzīta vīzu saņemšanai. Tad izstāvam rindu pie galdiņiem, kur tiekam pie vīzām (tranzīta vīza maksā 10 USD) un mūs nofotografē digitālo kameru acis.

Ceļš līdz busiņam, kas nogādās mūs Tanzānijā, nav viegls, jo vēl nākas atkauties no nesējiem, kas par nelielu naudiņu gatavi nogādāt ratus ar mūsu somām, kur nepieciešams.

Galu galā somas ir sakrautas uz busiņa jumta, un varam doties ceļā. Džalala, kurš ir mūsu piedzīvojuma organizatorisko jautājumu risinātājs šeit uz vietas, pagūst izdalīt formas izbraukšanai no Kenijas un Tanzānijas vīzas saņemšanai, kas būs jāaizpilda pirms robežas šķērsošanas.

Dodamies ceļā. Tumsā nevar visu saskatīt, bet šķiet, ka kenijieši ir ļoti aizrāvušies ar lidostas ceļa remontēšanu – tas ir briesmīgi nelīdzens. Vai tiešām visiem prezidentiem un citām svarīgām delegācijām, kas ierodas Nairobi, arī ir tik traki jāšūpojas un jākratās…

Vietējais šoferis, protams, saprot un kontrolē situāciju, bet man tas, ka auto brauc viens otram pretī, mirkšķina, reizēm uzspīdina tālās gaismas tieši šoferim sejā un pīkstina, nerada sajūsmu par vietējo satiksmi.

Pilsētā, protams, pamanīti tiek vietējo banku nosaukumi – Equity Bank, Family Bank – vienkārši un saprotami.

Ik pa brīdim jābrauc garām posteņiem, kur vēlēšanos braukt taisni mazina dzelkšņu joslas. Kamēr lēnām tos apbraucam, vīri ar ieročiem rokās spīdina lukturus autobusa logos. Šoferis ik pa brīdim viņiem palīdz, ieslēdzot salona apgaismojumu. Nav ne jausmas, ko viņi kontrolē, bet mums ne reizi apstāties neliek.

Lielākā daļa no biedriem guļ. Tiem, kas neguļ, izdodas pirmoreiz dabā skatīt Kilimandžaro – uz saullēkta fona.

Ap 6.30 esam sasnieguši Kenijas un Tanzānijas robežu. Ļoti nopietna un svarīga dāma ar sapītām bizītēm rotātu galvu piefiksē mūsu izbraukšanu no Kenijas. Kamēr gaidām rindā, sākas odus sišana. Neviens nekāro tikt sakosts.

Uz Tanzānijas robežas nākas šķirties no 50 USD par vietējo vīzu. Vīrs aiz lodziņa ne pārāk satraucas par mūsu foto fiksēšanu, lai gan digitālās kameras ir arī šeit. Viņš ātri savāc pases, aizpildītās formas un, galvenais, naudu, un varam doties gaidīt savas vīzas.

Ar pasēm un vīzām kabatās dodamies uz busiņu un iebraucam Tanzānijā. Ceļi ir tādi, ka sacenšamies augstlēkšanā no sēdekļiem. Ļoti daudz remontdarbu un putekļu.

Tā kā ir uzausis rīts, mums ir vairāk iespēju gūt pirmos iespaidus par vietējo dzīvi. Sākotnēji gar ceļa malām vairāk ir noputējušas koku audzes, starp kurām slejas māla un zaru, kā arī dažas ķieģeļu būdiņas. Paši būdiņu iemītnieki manāmi ganām lopus.

Apdzīvotās vietās redzamas raibu būdiņu virknes. Gar ceļa malu lielākā daļa n otām ir veikali vai kādu pakalpojumu sniedzēju mītnes.

Vēlāk noputējušos kokus nomaina zaļi, labi kopti lauki.

Ap 9.00 no rīta iebraucam Arušā – pilsētā, kurā ik pa brīdim iegriezīsimies sava ceļojuma laikā. Sākotnēji ēkas ir nelielas un stipri noputējušas. Daudz nepabeigtu, pus sabrukušu celtņu. Jau izskan bažas, vai tiešām mums būs šeit jānakšņo.

Tuvojoties pilsētas centram, arī ēkas kļūst košākas, parādās dažādi pieminekļi un dzīvāka kļūst transporta kustība.

Vispirms tiekam nogādāti valūtas mainās punktā. Šeit dolāra kurss ir atkarīgs no banknotes nomināla. PAR 1 USD dod 1300 vietējo šiliņu, 5 līdz 20 USD banknotes tiek mainītas pret 1450 šiliņiem par 1 dolāru ,savukārt visizdevīgāk ir mainīt 50 un 100 USD nominālus – 1470 šiliņi par 1 USD. Papildinām savus naudas makus ar pārsimts tūkstošiem Tanzānijas šiliņu un dodamies uz viesnīcu.

Viesnīca Point Zone Hotel atrodas netālu no pilsētas centra. Kamēr darbinieki noceļ no busa un ienes viesnīcā mūsu lielās somas, tiekam pie welcome drink – glāzes sulas.

Sadalāmies pa istabiņām. Man un Jānim piešķirto 204. numura atslēgu viesnīcas darbinieces strauji nomaina pret 202., jo 204. jau kāds esot. Kad jau tveru savu somu, lai ienestu to numurā, arī tā man tiek atņemta un nogādāta istabiņā.

Laiks dušai un brokastīm. Brokastīs vairums tiek pie omletes, ēdam arī zupiņu, sviestmaizes utt.

Pie brokastīm Jānis, Uldis un Guntars, aizrāvušies ar kaulēšanos (jo citādi vietējie mūs neuzskatīs par cilvēkiem), vispirms mēģina nokaulēt Kilimanjaro alus cenu no 2000 šiliņiem uz 1500. Sākotnēji šķiet, ka izdodas, tomēr vēlāk tiek pieprasīts samaksāt pilnu cenu. Arī pavārs, kurš pieņem brokastu pasūtījumus, nav īpaši noskaņots dot jebkādu atlaidi no cenas, lai kā Jānis censtos piedāvāt, lai gatavo par to pašu cenu omleti no 3 nevis 2 olām utt.

Uldim ir bijušas sevišķi labas attiecības ar kādu no produktiem, jo pie brokastu galda viņam manāmas alerģiskas reakcijas pazīmes. Natālija uzreiz steidz palīgā ar līdzekļiem no savas aptieciņas.

Tā kā šodien „brīvā diena” nolemjam, ka jāapmeklē vietējais tirgus. Pa ceļam uz to mēģinām tvert, ko varam, no vietējā kolorīta. Ne visi vietējie gan priecājas, ieraugot uz tiem vērstus fotoaparātu objektīvus.

Nonākot tirgū, esam nokļuvuši tādā drūzmā, ka daļai no mums pirmā doma ir tikt atkal ārā no tā, jo nekādi pirkumi tāpat nebija plānoti.

Kāds vietējais sniedz man roku un, kad paeju viņam garām, nosaka: Tu negribi man pieskarties?” Nezinu, vai tā kāda standarta frāze, vai provokācija, bet noskaņojumu tas, protams, neuzlabo. Vietējie nāk mums virsū ar visdažādākajiem piedāvājumiem, cerot, ka bariņš tūristu labprātīgi šķirsies no savas tikko iemainītās vietējās valūtas.

Atpakaļ no tirgus dodamies pa citu ceļu, tāpēc pagūstam apskatīt gan Arušas deklarācijas pieminekli (veltīts pirmā Tanzānijas prezidenta deklarācijai valsts ekonomikas un iedzīvotāju dzīves uzlabošanai), gan iemūžināt mūsu meitenes un puišus pie ziedu krūmiem.

Atgriezušies viesnīcā un iestiprinājušies ar dzērieniem, nolemjam, ka dienas aktivitātes vajag turpināt.

Līga ir iesaistījusies geo kešu (geo cache) pasākumā, kur tiek, piemēram, apslēpts kāds priekšmets un informācija par tā atrašanās vietu pieejama ar GPS palīdzību. Izrādās, ka viens tāds kešs ir arī Arušā, aptuveni 2 km attālumā no viesnīcas. Līga, Jānis, Andris un es dodamies to uzmeklēt.

Turpceļā gan piedzīvojam kādu incidentu, kad Līgai no aizmugures kāds puisis izrauj fotoaparātu un, pirms pagūstam to ķert, ir jau uzlēcis uz pārinieka mopēda un prom.

Neskatoties uz to, dodamies tālāk, sekojot GPS norādījumiem. Ar nelielu putrošanos mantas atrašanās vietas aprakstos un vietējo palīdzību tomēr tiekam uz vajadzīgās ielas, bet līdz paslēptajai mantai vēl metri 600. Jāmeklē balta ēka ar melniem vārtiem.

Līga gan pēc piedzīvota ir kļuvusi tramīgāka un pamana, ka mums seko. Divi puiši aiz mums un viens – ielas otrā pusē. Apstājamies, lai tie var paiet garām. Tā kā abās ielas pusēs esošie sāk sarunāties savā starpā, Līgas bažas šķiet pamatotas.

Dodamies tālāk un nonākam pie melniem vārtiem. GPS gan rāda, ka nepilni 100m vēl ejami, tomēr pieklauvējam. Neviens neatver, tāpēc dodamies tālāk. Savu orientierista talantu nodemonstrē Jānis, kurš iesaka palūkoties aiz ielas līkuma. Tas sakrīt ar GPS viedokli. Tiešām nonākam pie baltas ēkas ar melniem vārtiem.

Kad Jānis uzrunā ēkas pagalmā esošos, tie atzīst, ka kešs ir pie viņiem, un apsargs atver vārtus, lai varam turpināt meklējumus.

Paslēptā manta ir tupperware kastītē pie sētas, paslēpta vēl zem kādas bundžas. Kastītē jau ir daudz piemiņas lietu. Ēkas iemītnieki saka, ka pie viņiem bieži viesojoties keša mednieki.

Līga ieraksta savus datus un info par dāvanu kastītē esošajā blociņā. Mūsu pienesums – 2 Ls monēta.

Dodamies atpakaļ. Pa ceļam pāris reizes kāds vai kāda mēģina man pieskarties. Jānis un Līga smejas, ka es savā baltajā apģērbā esot tik balts, ka pievelkot vietējos. Atceļā sastopam citu grupu no mūsu komandas, kas dodas iepazīt urbanizētu masaju ciemu. Mēs tomēr viņiem nepievienojamies un dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Novērojums pastaigās – redzamas vairākas sievietes ar izteiktiem zilumiem uz sejas. Šķiet, viņām ne tikai jānēsā smagas nastas uz galvas vai pleciem, bet arī nākas ciest no iekaustīšanas.

Pilsētas ielās ik pa brīdim manāmas tanzānietes ar banānu ķekariem, ūdens spaiņiem vai citām nastām uz galvas.

Šķiet, valda likums, ka taisnība ir tam, kurš pirmais uzpīkstina. Ielas brīžiem ir „paplašinātas”, jo braukšanai ir izveidoti arī celiņi aiz ielu norobežojošajiem notekgrāvjiem. Pagriezieni bieži tiek rādīti ar roku. Mazie mikroautobusi aktīvi pīkstinādami šaudās no pieturas uz pieturu, un puisis, kas ieķēries durvīs, gan palīdz norēķināties iekāpušajiem pasažieriem, gan rauj iekšā jaunus klientus.

Mums visu laiku arī jāatceras, ka Tanzānijā brauc pa ceļa kreiso pusi.

Daudz kur ielu malās notiek dažāda tirgošanās. Piemēram, uz zemes izlikti nezināmas izcelsmes apavu pāri vai dažādi saimniecībā noderīgi priekšmeti. Šķiet, daudziem, ieraugot eiropiešus, rodas vēlēšanās piepelnīties – vai nu palīdzot risināt kādu problēmu/jautājumu, vai arī pārdodot angļu – svahili vārdnīciņas, dažādas kartes un dažādus suvenīrus un niekus.

Pirmo vārdu svahili valodā jau esam apguvuši – Jambo!, ko lieto sasveicinoties.

Viesnīcā vispirms remdējam slāpes gan ar sulu, gan ūdeni. Tad arī pamazām sākam pasūtīt vakariņas. Lielākā daļa vakariņās tiek pie frī kartupeļiem (kas tiek gatavoti turpat viesnīcā uz vietas nevis iegūti no saldētavas) ar vistu vai liellopa gaļu. Pie vakariņu galda, kas sākotnēji klāts iekštelpās, Jānis pamanās sēdus iemigt.

Daudzi Āfrikas saulē ir manāmi apsārtuši. Tāpat populārs kļūst Līgas odu atbaidāmais līdzeklis. Esmu ieguvis diezgan patriotisku, bet nevienmērīgu kakla iedegumu, kurā sarkanu iedegumu šķeļ balta svītra no fotoaparāta un maka siksnām.

Dienu noslēdzam ar sapulci, jo par spontānām aktivitātēm šobrīd jāaizmirst, un rīt sāksies intensīvā pasākuma programma.

Sapulces noslēgumā tiek rīkota iepazīšanās spēle, kurā pirmais nosauc savu vārdu un ko tādu, kas tam patīk. Nākošais tad vispirms nosauc visu iepriekšējo vārdus un hobijus, min to pašu par sevi un nodod stafeti tālāk.

Pēc vakariņām saņēmu rēķinu un divu izdzerto sulu vietā tajā ieraudzīju tikai vienu. Mēģināju būt godīgs un norādīju uz to oficiantei. Mūsu saziņa gan bija tik veiksmīga, ka beigu beigās atmetu šiem centieniem ar roku. Vienojamies ar Jāni, ka darīsim viens otram zināmu, ka otrs krāc par skaļu. Tā kā iepriekšējā naktī neesmu gulējis, tad reizi kaut kur pa miegiem Jāni dzirdu, bet tas netraucē. Jānis gan uzrauj mani augšā ap 6.00. Ir iespēja paklausīties, kā gailis mēģina izdziedāt, šķiet, visas 24 stundas.