17.janvāris. Ol Doinyo Lengai

23.00 visi ceļamies. Galdā jau ir tēja un kafija. Ir ieradies arī vietējais pavadonis ar saviem palīgiem. Pēc nelielas iestiprināšanās sēžamies džipos un dodamies uz startu. Tiekam izsēdināti vulkāna Ol Doinyo Lengai pakājē aptuveni 1050 m augstumā virs jūras līmeņa. Vulkāna nosaukums masaju valodā nozīmē „Dieva kalns”. Tā augstums 2870 m.

Visi bruņojušies ar nūjām, pieres lukturīšiem un ūdens krājumiem rindiņā dodamies augšup. Tikai Līga soļo bez nūjām, jo tās bija atteikušās doties līdzi uz Āfriku un palika mājās. Ik pa brīdim atskan masaju „Pole! Pole!”, kas nozīmē „lēnām”.

Sākotnēji pārgājiens vijas augšup pa nelieliem krūmiem un zāli apaugušu nogāzi. Nedaudz vēlāk jau sākas vulkāniskāka ainava ar lavas un ūdens izvagotām un smilšu/putekļu piepildītām nogāzēm.

Grupa nedaudz sadalās. Tā kā Līga ir pieredzējusi kalnos un klintīs kāpēja, turos viņas pēdās. Ejam kopā ar vadošo grupu.

Vulkāna nogāzes ir stāvas un nepārtraukti nākas strādāt ar nūjām un arī rokām, lai tiktu augšup. Putekļi kāpšanu padara smagāku, jo viens solis tajos uz priekšu turpinās ar pussoli atpakaļ. Arī akmeņi, ko kāds izkustinājis, mēdz ripot virsū sekotājiem.

Kāpjam naski, neskatoties uz „Pole! Pole!”, līdz nonākam tikai pārsimt (augstuma) metru attālumā no vulkāna virsotnes. Pa rāciju vecākais masajs sarāj savu kolēģi, kas mūs ved, un liek visiem sēdēt un gaidīt. Ripojošie akmeņi viņam šķiet pārāk bīstami, tāpēc grupai būtu jāturas cieši kopā. Mēs gan esam uzņēmuši labu tempu un labprāt dotos tālāk, tomēr apsēžamies un gaidām.

Kad pārējā grupa ir mūs panākusi, konstatējam, ka lejup devušies Rafaels, Natālija un Guntars. Vēlāk izrādās, ka Natālija un Guntars nakšņojuši dažādās vietās turpat uz kalna, lai ar rīta gaismu dotos lejup.

Dodamies atkal augšup. Gan zvaigznes, gan virsotne ir aizvien tuvāk. Tālumā virs Ngorongoro parka zibeņo…

Pēdējais kāpiens pirms virsotnes tiek uzlabots, ar mačetēm iecērtot tajā vietas, kur atsperties kājām. Daļa grupas pēdējo kāpumu novērtē kā pārāk bīstamu, tomēr 9 cilvēki galu galā nokļūst uz krātera malas – Andris, Līga, Gints, Antra, Ģirts, Līga B., Aigars, Jānis un es.

Saule jau gatavojas aust, un vulkāns mūs sagaida ar spēcīgu vēju un sēra smaku. Piesēžam uz šaurās malas un saspiežamies kopā. Kāds pagūst mūsu bariņu nodēvēt par suslikiem. Kad saule aust, uzņemam virsotnes, krātera un, protams, grupas foto, pagarinām nūjas un prātīgi dodamies lejup.

Dienas gaismā vulkāns liekas nu ļoti stāvs un kāpiens lejup nebeidzams. Ik pa brīdim kaut kur aizripo pa kādam akmenim. Netālu no vulkāna virsotnes ir vietas, kurās cauri zemei laužas nelielas dūmu strūkliņas. Vulkāns joprojām ir aktīvs un šobrīd tikai atpūšas.

Lejupceļā ik pa brīdim nākas mesties četrrāpus – vēzīšu stilā, lai pēc iespējas noturētos kājās un nezaudētu līdzsvaru. Tā gan uz divām, gan uz četrām pamazām virzāmies lejup. Aigars, kuram sāp celis, kā pirmais uzsāk finiša spurtu un nozūd. Nedaudz vēlāk viņam seko arī Jānis.

Abi ar Līgu pamazām virzāmies lejup. Atdodu viņai nūjas un lēnām slidinos pa putekļiem. Lejupceļā tie ir pat ļoti labi palīgi. Kaut kur augstāk Irīna smej, ka nu man esot savs pavadonis.

Vulkāniskie ieži ir viltīgi, un ik pa brīdim šķietami stingra klints sabrūk zem cilvēka svara. Tā reiz piesēžu uz klints malas, un pēc mirkļa mans sēdeklis jau ir sabrucis. Gadās arī, ka atspēriena kāja pēkšņi atgūstas nedaudz zemāk kā bija domāts… Nekādas nopietnas traumas gan netiek gūtas. Tikai daži nobrāzumi, kā arī ripojoša akmens trāpījums kaut kur nieru apvidū, bet tas paliek bez jebkādām sekām.

Saule ceļas arvien augstāk, un kļūst karstāks. Līdzpaņemtie 2l ūdens uz cilvēku vismaz man izrādās par maz vienam kāpienam.

Turpinot lejupceļu, mani un Līgu noķer arī Uldis. Kādu brīdi soļojam trijatā, bet tad Uldis iepaliek.

Sasniedzam jau naktī redzētās ar zāli un krūmiem apaugušās nogāzes. Vietām manām skraidām nelielas ķirzaciņas. Galu galā laimīgi nokļūstam līdz auto, kur mūs jau gaida Aigars un Jānis. Pēc mirkļa mums pievienojas arī Uldis. Tā kā esam pieci, vienojamies ar šoferiem, ka viens no tiem nogādās mūs atpakaļ kempingā. Pa ceļam vienojamies, ka dušu apmeklēsim nokāpšanas secībā – Aigars, Jānis, Līga, es, Uldis.

Kempingā gan pirmais programmā ir auksts alus Kilimanjaro, tikai tad seko duša. Ierodas arī pārējie un varam paēst pusdienas. Uz galda viena pie otras sarindojas tukšas alus pudeles…

Ar Aigaru runājam, ka labi vien bija, ka gidi apturēja mūsu skrējienu augšup, jo tad mums daudz laika nāktos pavadīt virsotnes vējā, vai arī atkāpties no virsotnes vēl pirms saullēkta.

Secinām, ka kāpiens bija mazliet ekstrēms, tomēr labā ziņa ir tā, ka visi ir veseli atgriezušies no kalna un gūtie savainojumi ir nebūtiski.

Mana un Jāņa telts izrādās uzcelta tieši saulē, temperatūra tajā šķiet ir savi 50-60 grādi. Viss, kas ir varējis izkust, to ir izdarījis. Šampūns palicis pavisam šķidrs. Nav ne jausmas, kādu efektu karstums būs atstājis uz līdzpaņemtajām zālēm.

Pēc pusdienām dodamies uz citu kempingu Mto Wa Mbu pilsētiņā, kas būs mūsu bāze safari braucieniem. Šis jau ir daudz modernāks kempings ar divstāvīgām mājiņām un vietu teltīm. Ir pieejama elektrība, dušas, baseins, pie kura gan rakstīts „ Swim at your own risk”. Daļa ceļabiedru izvēlas gulēt istabiņās par papildus samaksu. Es un vēl pieci travel partneri – Irīna, Andris, Rafaels, Līga un Jānis – paliekam pie teltīm. Paēdam labas vakariņas un dodamies pie miera, lai rīt agri dotos uz Ngorongoro parku.