18.janvāris. Ngorongoro

Ceļamies ap 6.30, lai dotos uz Ngorongoro krātera dabas parku. Vieglas brokastis ar maizi, ievārījumu, par putru dēvētu, bet zupai vairāk līdzīgu viru un augļiem.

Pēc brokastīm sēžamies savos 3 džipos un dodamies uz Ngorongoro. Ceļš līdz pat parkam ir asfaltēts, tāpēc šūpošanās, kratīšanās un lēkāšana šoreiz izpaliek.

Ngorongoro dabas parka centrā ir sena vulkāna krāteris jeb, kā teica mūsu šoferis Eli, vieta, kurā atradies, iespējams, augstāks kalns par Kilimandžaro, bet tad tas daļēji iegrimis zemē, izveidojot pamatni, kurā attīstīties šim dabas brīnumam.

Parkā sastopamas lauvas, ziloņi, zebras, gnu, flamingi un citi zvēri. Nav žirafu, jo tām tur nav pietiekami daudz barības. Jau pirms iebraukšanas parkā mūs sagaida bariņš paviānu.

Uzbraucam aptuveni 2200 metru augstumā, kur no krātera malas paveras lielisks skats uz lejā esošo krāteri un tajā mītošo dzīvību. Ar binokļiem medījam zvērus, iemūžinām šo ainavu fotogrāfijās.

Tālāk dodamies uz pašu krātera iekšieni. Pie kontrolpunkta mūs sagaida masaji ar saviem darinājumiem.

Masajiem ir atļauts dzīvot parka teritorijā, izņemot pašu krāteri. Šobrīd gan tiekot domāts par to daļēju pārvietošanu, jo masaju un to lopu skaits ir krietni pieaudzis, salīdzinot ar parka pirmsākumiem.

Masaji piedāvā gan šķēpus, gan dažādus karekļus uz sprādzes. Kāds no viņiem nodemonstrē, ka nebūs problēmu šķēpu ienest lidmašīnā, jo tas sastāv no trim daļām un ir ērti ieliekams bagāžā. Kāds cits piedāvā kaklarotu ar „lauvas zobu”, kas gan vairāk atgādina nopulētu kaula fragmentu.

Dodamies tālāk apskatīt šo dabas brīnumu. Mašīnām tiek pacelti jumti, un varam kājās stāvot skatīt un fotografēt parka iemītniekus. Braucu vienā mašīnā ar Andri, Jāni, Ģirtu (tautā pazīstams kā Giro), Līgu, Līgu B. un Natāliju. Tā kā Jānis vismazāk izrāda vēlmi celties kājās un vērot apkārtni, viņam uzticam mazāko faunas pārstāvju novērošanu.

Sākam iepazīšanos ar zebru ganāmpulkiem, tad gnu antilopēm un Tomsona gazelēm. Cenšamies ieraudzīt un safotografēt arī dažādus putnus. Šur tur manāmi strausi. Tālumā aizskrien kāda hiēna, kā arī Pumba, kā mūsu šoferis nodēvēja kārpucūku.

Turpat netālu manām arī degunradžus un ziloņus. Diemžēl tie ir stipri tālu, bet binokļi palīdz saskatīt šos zvērus ievērojami labāk. Pie ezera, kuram gan nepietuvojamies, manāmi flamingu bari. Šoferis saka, ka tie dodoties nakšņot uz mūsu iepriekš apciemoto Natrona ezeru.

Protams, neesam vienīgie parka apmeklētāji. Pēc mašīnu sastrēgumiem var redzēt, kur notiek kas sevišķs un interesants.

Pirmā lauva, ko sastopam, ir lauvene, kuras divi lauvēni apgūlušies zālē ceļa otrā pusē. Vēlāk redzam arī kādu lauvu pāri, kuri pēc mūsu šofera Eli teiktā ir savā „medusmēnesī”. Par godu gaidošajai publikai un par spīti tajā brīdī uznākušajam lietum lauvas to arī apliecina pavisam īsā, ātrā veidā.

Lai pusdienotu, apstājamies pie kāda dīķa. Tā vidū sprauslā un žokļus vingrina bariņš nīlzirgu, savukārt apkārt gan tup, gan lidinās dažādi putni. Par godu šiem putniem ēdam mašīnās, lai kādam nesagribētos mums ko nočiept. Pusdienu kastītes saturu katram gadījumam i9emūžinu foto – ja nu pēkšņi ir jāvar atbildēt, ko esmu ēdis 🙂

Pa ceļam manām, kā hiēna mielojas ar savu medījumu. Redzam arī pāris grifus un vēl kādu hiēnu, kas labprāt tai pievienotos.

Kārtējā džipu „sastrēgumā” piestājam, lai aplūkotu zālē guļošu gepardu. Diemžēl savas ātruma īpašības tas pat negatavojas demonstrēt un cēli guļ. Gabaliņu tālāk skatītājiem pozē lauvu tēviņš, kas atlaidies saulītē zālāja malā.

Pirms pašas prombraukšanas piestājam, un no krūmiem pēkšņi parādās balts pērtiķis ar melnu seju. Tas uzkāpj tuvējā kokā un dažādi nopozē fotogrāfiem. Tādu pašu eksemplāru pēc mirkļa ieraugām arī netālajā krūmājā.

Jau braucot atpakaļ uz parka izeju, tieši mūsu auto priekšā ceļu šķērso paviānu kolonija. Lieli un mazi, tēviņi un mātītes, kā arī dažāda vecuma mazuļi. Par paviānu „cilvēcību” nopriecājamies, kad kāds lielāks mazulis palīdz uzkāpt mammas mugurā pavisam mazam paviānam.

Ar paviāniem pēdējoreiz sastopamies pie izejas. Kad šoferis apstādina mašīnu un saka, lai pieveram logus, jo apkārt ir paviāni, pasmejamies, tomēr logus pieveram. Ai, kāda viņam bija taisnība! Kad jau sākusies iekāpšana, lai dotos atpakaļ uz kempingu, kāds paviāns pa atvērtajām durvīm pamanās nočiept kastīti ar mūsu pusdienu pārpalikumiem, iežmiegt padusē visu viņaprāt vērtīgāko (vistas kāja apņemta netika, bet par labiem tika atzīti cepumi) un nozust.

Pēc atgriešanās kempingā dodamies pilsētiņas ielās, lai nopirktu vietējos banānus. Pirms iziešanas gan nākas ilgāk pagaidīt Ligitu, kurai izrādās notikusi tehniska ķibele – mūsu prombūtnē tualetes podā gadījies noslīkušai vāverei līdzīgs priekšmets. Ligita gan elpināšanu nav veikusi, bet uzreiz nolaidusi ūdeni, tāpēc Guntars tiek nolīgts par advokātu gadījumam, ja citi mājiņas iemītnieki apsūdzētu Ligitu par kanalizācijas aizdambēšanu.

Pārgājiens ielās, protams, notiek vietējo tirgotāju saucienu, aicinājumu un (jāsaka, kā ir) uzmācības pavadīts. Beidzot tomēr tiekam līdz banānu stendam. Esam izgājuši lielākā bariņā, lai vietējiem pārdevējiem nebūtu tik vienkārši iedzīt mūs stūrī.

Pie banānu stenda Līga un Guntars demonstrē savas kaulēšanās prasmes. No rīta Natālija ir samaksājusi 10 000 vietējo naudiņu par vienu mazo dzelteno un tikpat par vienu mazo sarkano banānu ķekaru. Guntara vērtējumā Natālija „grauj vietējo tirgu”, jo nemaz nekaulējas. Tagad pārdevējs par diviem līdzīgiem ķekariem, protams, grib saņemt 20 000 šiliņu. Līga un Guntars nepiekāpjas un sāk solīšanu ar 2000. Pārdevējs nolaiž cenu līdz 15 000. Mūsu piedāvājums 5000. Pārdevējs – 10 000, Līgas gala vārds – 7000. Kad pārdevējs negrib piekrist, gatavojamies iet prom, tomēr Līga un Guntars izvelk 7000 naudiņas un nodemonstrē pārdevējam, ka nauda ir. Gala cena 8000, un banāni dodas mums līdzi uz kempingu.

Atgriezušies no pilsētas, pavakariņojam – gurķu zupa un vietējais dārzeņu un banānu sautējums ar makaroniem un dārzeņu salātiem. Kamēr pēc vakariņām esmu dušā, ārā nolīst īss, bet pamatīgs lietus, kā to raksturoja citi pie vakariņu galda palikušie ceļabiedri. Teltis gan izrādās pārsteidzoši sausas, tāpēc nevar saprast, kur viss nolijušais ūdens pazudis.