19.janvāris. Manyara

Ceļamies, lai 7.30 paēstu brokastis un brauktu uz Manyara nacionālo parku. Šorīt jāsavāc visas mantas vienkopus, jo pēc safari dosimies uz Arušu – viesnīcu, kurā mitinājāmies jau ceļojuma sākumā.

Dienas sākumā noskaidrojam, ka saskaņā ar šofera teikto šādi banānu ķekari, kādus vakar iegādājāmies, vietējiem izmaksājot 2000 šiliņu, tāpēc Līgas un Guntara piedāvātā sākuma cena izrādās precīzi atbildusi vietējam tirgum.

Pēc brokastīm dodamies uz parku, kas atrodas pavisam netālu no mūsu kempinga. Pie ieejas parkā Līga savā GPS konstatē, ka te vajadzētu būt geo kešam. Kopā ar Jāni sākam to meklēt. Mums pēc mirkļa pievienojas arī Gints.

Apraksts vēsta, ka kešs paslēpts pie izlietnēm, kas atrodas pie tualetēm. Labajā ceļa pusē, zem koka saknēm. Atrodam izlietnes. Līga ar Gintu skatās vienā ceļa pusē, mēs ar Jāni ieraugām iespaidīgu koku un meklējam pie tā. Tā kā ceļš pie tualetēm ved no divām pusēm, tad labā puse var būt jebkura. Ieraugu akmeni pie koka saknēm un izceļu to. Zem tā ir neliela plastmasas pudelīte. Saucam Līgu, lai tā var noformēt atradumu. Kamēr meklējam geo kešu, dzirdama plosīšanās kokos. Tur vieni no parka biežāk sastopamajiem iemītniekiem – pērtiķi – lēkā no zara uz zaru.

Parka apskates sākumā ieraugām „desu koku”, kura augļi cilvēkam gan neesot ēdami. Pamazām atklājas arī parka dzīvnieku pasaule – krūmos ielīdis bifelis grauž to lapas tā, ka tikai purns spīd no krūmiem, koku zaros dzīvojas dažādu sugu pērtiķi, ieraugām arī ziloni.

Vieni no izplatītākajiem parka iemītniekiem noteikti ir paviāni, kuri mudž visās malās – gan mežā, gan pie nīlzirgu dīķa, gan pļavās, gan citur. Paviāni par prieku Jānim, kurš visu laiku ilgojas pēc kāda „action”, sarīko pakaļdzīšanos, kurā divi tēviņi pa apli dzenā viens otru.

Manyara parkā dzīvo arī antilopes impalas. Tām gan vairāk patīk slēpties krūmos. Pamanām arī kārpucūku ar mazuļiem, bet ģimenīte pamanās žigli aizbēgt no ziņkārīgajiem skatītājiem.

Nīlzirgu dīķis mudž no šiem lielajiem dzīvniekiem. Daži izkāpuši arī krastā. Gar dīķa malām satupuši dažādu putnu bari. Tālāk aiz dīķa savā nodabā ganās zebras, gnu un bifeļi. Visam pa vidu pastaigājas paviāni.

Kad ceļš aizvijas pa netālu no ezera esošo pļavu, ieraugām pirmo žirafi, kas vientuļa stāv saulītē. Secinām, ka žirafes kakls ir savainots, par ko šoferis Eli saka, ka tas varētu būt lauvu darbs. Līga B. satraucas par iespējām palīdzēt žirafei. Nedaudz vēlāk gan tālumā ezera piekrastes pļavās, gan tuvāk ceļam esošajā mežiņā redzam vismaz 15 līdz 20 garkaklainās būtnes.

Kādā brīdī Eli strauji nobremzē auto un pabrauc to atpakaļ. Koku paēnā sastingusi kā skulptūriņa stāv mazākā no antilopēm – dik diks.

Atkal pamanām ziloni. Pie pusdienām, kurās mums ir nu jau tradicionālās kastītes, noskaidrojam, ka citiem ceļa biedriem ir izdevies ieraudzīt veselu ziloņu ģimeni.

Atceļā uz parka izeju pavisam tuvu ieraugām kādu žirafu tēviņu, kurš plūc netālu no ceļa augoša koka lapas. Mašīnā esošās meitenes ir sajūsmā par vietējo skaistuli un cītīgi to fotografē.

Atgriežamies kempingā pēc mantām, saliekam tās mašīnās un dodamies atpakaļ uz Arušu.

Arušā iekārtojamies viesnīcā. Šoreiz tiekam pie cita numuriņa, jo Gints ar Antru, to reiz izmēģinājuši, šoreiz vēlas ko citu. Īsā laikā saprotam šādas maiņas nepieciešamību:

  1. aiz loga darbojas ģenerators;
  2. numuriņš ir uz stūra un pa ārpusi garām staigā cilvēki (sevišķi aktuāli brīžos, kad tu iznāc no dušas un konstatē, ka tieši tobrīd gar logiem soļo kāda viesnīcas darbiniece);
  3. dušas telpā dušai ir ierīkots padziļinājums, no kura ūdens aiztek ļoti lēni un kurā, ja pakāpjas vienu pēdu atpakaļ no izlietnes, var iegāzties (tika pārbaudīts);
  4. ir grūti izspraukties starp dušas telpas durvīm un izlietni;
  5. istabā sarežģīti apgriezties, jo tajā ielikts liels klubkrēsls.

Mēs ar Jāni gan to visu uztveram bez stresa un iekārtojamies.

Mūsu pulka uzbrukumu vakariņu galdam viesnīcas personāls, šķiet, nav gaidījis, jo dažiem no mums nākas gaidīt pat divas stundas no pasūtījuma veikšanas brīža, kā arī regulāri atgādināt par to. Galu galā visi tiekam pie vakariņām, varam pabeigt kravāt somas un doties gulēt, lai rīt startētu uz Kilimandžaro.