21.janvāris. Machame nometne – Shira nometne

Naktī mēness spoži spīd pār nometni. Rīts ataust skaidrs, tālumā redzama sniegotā Kili virsotne, kuru pamazām apspīd austošās saules stari.

Ceļamies pirms 7.00, lai sakravātu somas otrajai dienai. Šoreiz jāiepako arī kas siltāks, jo laika apstākļi var būt dažādi. No rīta ir samērā vēss ap +8 grādiem, tomēr līdz ar saules parādīšanos kļūst arī siltāks.

Paēdam brokastis savā kopējā teltī un gatavojamies doties ceļā. Pirms iziešanas gidi mums organizē kolektīvo vingrošanu, lai visi muskuļi strādātu kā nākas.

Šoreiz kāpiens ir nedaudz stāvāks un ved pa dubļiem un akmeņiem klātu taku. Ik pa brīdim jākāpj pa lielākiem akmeņiem, kā arī jāpieturas pie klintīm. Tērpu pagaidām neesmu mainījis – tāpat bikses, termo krekls un botas.

Līga joprojām diktē savu, manu un vēl dažu ceļabiedru tempu, jo vēl vairākiem iepaticies Līgas prātīgais solis. Soļojam pa nelieliem kokiem, krūmiem un dažādiem ziediem apaugušu klinšainu reljefu.

Vienus mākoņus jau esam atstājuši zem sevis. Nākamie ieskauj tieši Shira nometni (3840m). Sameklējam somās windstopper-us un citus siltākus apģērba gabalus.

Kamēr laiks vēl skaidrs, tālumā var redzēt netālu no Arušas esošo Meru kalnu (4566m).

Kad stāvākais kāpiens ir pievarēts, apsēžamies aptuveni 3700m augstumā, lai paēstu vieglas brokastis – sula, mazs banāns un cepumi. Pusdienas paredzēts ieturēt nometnē.

Tālāk ceļš vēl nedaudz ved augšup, bet tad tas pārvēršas diezgan lēzenā takā, pa kuru soļojam lejup uz Shira nometni, kas jau saskatāma tālumā. Nometne ir klajumā, un to ik pa brīdim ieskauj mākoņi.

Pēc piecu stundu gājiena (pieveikti aptuveni 9km) visi veiksmīgi nokļūstam Shira nometnē. Pusdienās baudām makaronus ar vistu un dārzeņiem. Ēdiens pazūd zibens ātrumā, apetīte visiem ir teicama.

Pēc pusdienām sāk līt, tāpēc daži patveras savās teltīs, citi mēģina organizēt kāršu spēli. Ir noruna, ka tad, ja lietus pārstās, pirms vakariņām aiziesim uz netālu esošo alu.

Laika apstākļi ir mums labvēlīgi, un dodamies aplūkot alu. Pa ceļam ejam garām helikopteru nolaišanās laukumam, kādi ir šajā un visās augstākajās nometnēs. Alas augstums izrādās tāds, ka man ar grūtībām izdodas atrast vietu, kur nostāties pilnā augumā.

Tā kā alas apmeklējums bijis ļoti īss, uzkāpjam arī netālajā „pampakā”, kas slejas nedaudz virs nometnes. Pēc kartes gan tā „piederību” noteikt neizdodas, jo alas tuvumā vērā ņemami „pampaki” nav atzīmēti. Tajā novietotajām akmens piramīdām/tornīšiem pievienojam vēl vienu.

Pēc alas apmeklējuma jau atpakaļ nometnē izmēģinām sudmaliņas – deju, kuru paredzēts dejot virsotnē. Irīna zina gan melodiju, gan soļus, tāpēc priekš mūsu sagatavotības pakāpes izdodas diezgan labi. Nu, vismaz jautri 🙂 Vietējo pavadoņu viedokli par šo uzvedumu gan neuzzinām. Vakariņojam un dodamies pie miera.