24.janvāris. Virsotnes diena. Tad lejup uz Mweka nometni

23.00 skan modinātājs. Sākas virsotnes diena. Laiks iedzert tēju ar cepumiem un sākt kāpienu. Ceļojuma biedru vidū jūtams viegls satraukums, ko varētu dēvēt par kaujinieciski pozitīvu.

Ap pusnakti dodamies ceļā. Apkārt ir tumsa, līdz ar to ceļš nav zināms. Uz virsotni dodas 16 no 17 Kili iekarotājiem. Rafaels soļo lejup. Mūs pavada kādi 9 gidi, kas ir gatavi gan sekot atsevišķām grupiņām, gan vest lejā tos, kam kalnu slimība vai citi iemesli liedz turpināt ceļu.

Kā jau visā šajā kāpienā, soļoju kopā ar Līgu. Mūsu gidam Bendžaminam tiek paskaidrots, ka šis „boy” viņai sekos. Līga ir atdevusi somu gidam, vēl vairākas mūsu komandas meitenes un Giro dara to pašu. Savu mugursomu paturu pie sevis ar cerību, ka vajadzības gadījumā varēšu no tās šķirties.

Lēnām un prātīgi sākam ceļu augšup. Veicamo ceļu un augstumu aptuveni ļauj nojaust citu kāpēju gaismiņas, kas spīd mums priekšā. Gids paskaidro, ka stāvā kāpuma beigās gaidāms lēzenāks posms. Redzot, cik tālu ir augšā redzamās gaismiņas, pārliecība par ātru lēzenā posma sasniegšanu nerodas. Gids ir arī aizmirsis piebilst, ka stāvais kāpums veido gandrīz visu pieveicamo augstumu, un līdz pašai virsotnei pietrūks vien nedaudz.

Pāris reizes mūsu duetam pievienojas Irīna, kas vēlāk aizsoļo mums pa priekšu. Viņas atrašanās vietu ir pat ļoti viegli noteikt, jo Irīna ik pa brīdim sirsnīgi klepo un ir dzirdama pa labu gabalu. Tāpat kādu gabaliņu ejam kopā ar Vinetu, kas ir atrāvusies no Anda un noķērusi mūs. Bendžaminam rodas sajukums, kad viņš mēģina noskaidrot, kā sauc katru no tā pavadītā bariņa. Ja ar Līgu problēmu nav, tad es kļūstu par Vinetu un Vineta par Induli.

Soļodams ar Līgas somu, Bendžamins rāda mums ceļu. Viņš pēc pamatnodarbošanās ir nesējs, nevis gids, un tas brīžiem kļūst manāms, jo reizēm tiekam aizvesti arī nepareizos virzienos, tomēr galu galā, soļojot ar līkumu vai vienkārši griežoties atpakaļ, vienmēr sasniedzam galveno ceļu.

Kilimandžaro mūs sveic ar spēcīgu vēju, kurš līdzi nes lietus un sniega sajaukumu. Pamazām apledo viss mūsu ekipējums – jakas, cimdi, nūjas utt.

Līga nav īpaši runātīga, jo aklimatizēties šoreiz neizdodas. Bieži apstājamies, lai viņa varētu atpūsties. Dažās šādās apstāšanās reizēs Līga liek manīt, ka nepieciešams dzēriens vai enerģijas želeja, kas paslēpta jostas somiņā. Līgas rokas jau ir pārsalušas, neskatoties uz cimdiem. Uzvelku viņai arī silto jaku, jo aukstums viņu nesaudzē.

Pirmais pretimnācējs no mūsu komandas, kuru sastopam, ir Jānis. Lai gan izklausās gana mundrs, izrādās, ka virs 5500m tam kļuvis slikti, kas arī ir liedzis doties tālāk uz virsotni.

Līga pamazām un pārdomāti dodas uz priekšu, un es viņai sekoju. Atpūtas brīži ir bieži, un reizēm pēc tādiem man nākas vien konstatēt, ka abi jaunieši – Līga un Bendžamins – jau ir prom. Līga startē, tikko jūt, ka ķermenis ir nomierinājies. Tādos gadījumos cītīgāk pastrādāju ar nūjām un kājām, lai abus bēgļus noķertu. Bendžamins reizēm ved Līgu zem rokas. Līgai gan ir pretenzijas pret šīs vešanas tehnisko izpildījumu, jo Bendžamina roka to īsti nebalsta.

Pabrīnos, ka augstums mani īsti negrib „ķert”. Ir brīži, kad sajūtu galvu, bet tas pāriet. Reiz sajūtu arī nelielu dūrienu sirdī, kādu nav iepriekš nācies sastapt, bet arī tas izrādās pārejoša parādība. Iespējams, ka tā kāda iesācēju veiksme. Ik pa brīdim redzam kāpējus, kas, nesasnieguši virsotni, dodas mums pretējā virzienā.

Tuvojoties stāvā kāpuma beigām, sāk aust saule. Varam izslēgt pieres lampiņas, jo nu jau ir gaišs rīts.

Stāvā kāpuma beigās mūs sagaida vietējie gidi ar sveicieniem „strong man” un „strong woman”. Esam sasnieguši Stella Point (5756m), bet tas vēl nav viss, jo līdz mūsu galamērķim – Uhuru Peak – ir vēl kāds gabaliņš ejams. Netālu sēž Andis un Vineta, kuri, kā vēlāk izrādās, uz virsotni tā arī nedodas.

Kāda sieviete izrāda visas savas emocijas – kliedz, sten un krīt uz zemes, tomēr virzās uz priekšu. Viņas pavadoņiem tas ir labs izaicinājums, tomēr šķiet, ka galu galā arī šādā dramatiskā veidā virsotne tiek sasniegta.

Līga ir palikusi ļoti lēna. Arī es, ja līdzšinējā kāpumā tikai reizēm izjutu galvas un sirds darbības, tuvojoties finišam, sāku justies it kā peldot – te realitātē, te ārpus tās. Augstums dara savu.

Pa ceļam uz virsotni sastopam savus komandas biedrus, kas tur jau ir pabijuši. Pirmie virsotni jau 7.00 sasnieguši mūsu dakteri – Antra un Gints. Sudmaliņas dejot virsotnē gan neviens nav kārojis… Ātri apsveikumi, un dodamies tālāk. Tiekam pat pie veseliem diviem Latvijas karogiem fotogrāfijām virsotnē.

7.50 pēc vietējā laika sasniedzam Uhuru Peak (5895m) – Āfrikas augstāko virsotni un augstāko atsevišķi stāvoša kalna virsotni pasaulē. Izklausās labi 🙂 Ātri uzņemam vairākas fotogrāfijas un tad, gidu mudināti, dodamies lejup. Esam pēdējie no mūsu delegācijas, kas sasniedz virsotni. Noslēguma statistika ir pat ļoti laba – no 17 cilvēkiem virsotni sasnieguši 13.

Āfrikas augstākajā punktā

No virsotnes augstumiem labi saskatāmi Kilimandžaro sniegi un ledāji, tomēr pats pārgājiens notiek pa akmeņiem klātu virsmu.

Pirms nokāpiena sakārtoju nūjas un ekipējumu. Pa to laiku Līga un gidi jau ir nozuduši. Kad sasniedzu Stella Point redzu, ka nedaudz tālāk tie mani jau gaida. Lejupceļš gidiem un Līgai padodas ātrāk nekā man. Joprojām esmu vieglā „reibuma stāvoklī”. Stipri noputējuši visi galu galā nokļūstam atpakaļ Barafu nometnē, no kuras pēc neliela atelpas brīža un pusdienām dosimies uz Mweka nometni – mūsu pēdējo nakšņošanas vietu Kilimandžaro ekspedīcijā. Atgriežoties nometnē, pie kādas telts redzam veselu bariņu meiteņu, kurām nav izdevies sasniegt virsotni.

Kājas ļoti jūt pēdējo kāpienu. Tāpat pirms īsas iemigšanas jūtu, ka esmu kļuvis par visnotaļ karstu vīrieti vistiešākajā nozīmē – temperatūra diezgan droši ir paaugstināta. Mainīgie laika apstākļi un augstums ir pamanījušies mani uzkarsēt, bet precīzu temperatūru noteikt nav iespējams, jo termometra nav. Pusdienas nemaz nekārojas. Vienīgais, ko nobaudu pusdienās, ir mūsu dakteru – Ginta un Antras – piešķirtais TeraFlu.

Pēc nelielas pauzes gida pavadībā dodamies uz Mweka nometni. Ceļš sākotnēji ved pa nelieliem augiem apaugušiem smilšainiem līdzenumiem, vēlāk – pa ceļiem (kā tos dēvē gids), kas veidoti no akmeņiem zemes un koku gabaliem. Sākotnēji šis ceļš asociējās ar ūdens izskalotu nogāzi, tomēr ik pa brīdim redzams, ka tas tiešām ir cilvēku roku darbs. Domāts gan tas ir tikai gājējiem.

Mūsu pēdējā Kili apmetnē tiek iekārtots „latviešu galds” – ar rupjmaizi, sieru, šprotēm un konservētu jēra gaļu. Tie, kas pirms izšķirošā kāpiena bija smēķēšanu metuši pie malas, nu ar jaunu sparu atsāk iecienīto nodarbi.

Kamēr pārējie dodas vakariņās, es jau liekos gulēt, jo īpašas apetītes nav (to gan nevarēja teikt par „latviešu galda” labumiem), un divu dienu kāpiens ar pavisam nelielu snaudu pa vidu arī ir prasījis savu. Ir pieveikti aptuveni 30km – 7km no Barafu līdz virsotnei un vēl 23 – no virsotnes līdz Mweka nometnei.