25.janvāris. Mweka nometne – Mweka vārti – Aruša

Pēdējā diena Kilimandžaro. Visi mostas, un, šķiet, lielākā daļa jau iedomājas, cik labi būs beidzot ieiet dušā.

Pēc brokastīm visa mūsu pavadošā grupa tiek sapulcēta vienkopus. Vispirms tiek nodziedātas vairākas dziesmas. Tad Andris svinīgi nodod gidiem grupai paredzēto naudu kopā ar sarakstu, kam cik daudz naudiņas paredzēts. Visbeidzot kopīga fotografēšanās.

Pēc atvadu ceremonijas sākam pēdējo pārgājienu lejup uz Mweka vārtiem (1980m). Pirms sākam ceļu, savam lielās somas nesējam iedodu vēl 10 USD papildus mūsu „oficiāli”  piešķirtajai naudai.

Soļojam raitā solī cauri lietus mežam. Ik pa brīdim mūs apdzen skrejoši mantu nesēji vai ātrāk ejošas grupas, bet satraukums par to nav nekāds, jo lielākais darbs ir padarīts un nu atliek mierīgi finišēt.

Mūs pavada, šķiet, vecākais, pieredzējušākais un cienījamākais no Kili gidiem – Bura. Jau 13 gadus viņš pavada tūristus uz Kili virsotni, katru gadu ceļu līdz Uhuru Peak veicot aptuveni 17 reizes. Buru pazīst ļoti daudzi. Garām skrienošie porteri un citu grupu gidi viņu sveicina, daži samazina ātrumu, lai aprunātos.

Arī šis šķietami mierīgais posms nepaiet bez sīka incidenta. Līga un Giro tik aizrautīgi pārspriež nesēju vidējo dienas algu, ka Līga uz mirkli zaudē koncentrēšanos un tiek pie pāris nejaukiem sasitumiem.

Mežā pamanām rosību. Kokos kāpelē un lēkā vairāki baltie kolobusi – pērtiķi melnu kažoku ar baltas spalvas joslām. Bura saka, ka šī mums būšot laba diena, jo baltā kolobusa ieraudzīšana solot „good day”. Bura stāsta, ka dažkārt cilšu vadoņi esot speciāli vilinājuši kolobusus ārā no meža, lai tie parādītos viņu ciltīm.

Virzoties lejup, attopamies, ka taka ir pārvērtusies zemes ceļā, uz kura skaidri saredzami arī smago auto riepu nospiedumi. Gan tie, gan bērneļu parādīšanās liecina, ka tuvojamies apdzīvotai vietai.

Nemanot esam nosoļojuši pēdējos 15 km un sasniedzam Mweka vārtus, kur mūsu grupas biedrus jau ielenkuši suvenīru pārdevēju bari. Andris dod rīkojumu visiem doties uz autobusu, lai varam braukt prom. Tirgošanās kādu laiku vēl turpinās arī caur autobusa logiem. Tieku arī pie sava pirmā Tanzānijas suvenīra – T-krekla ar Kilimandžaro maršrutiem uz muguras.

Autobusā saņemam pusdienu paciņas, kuras gan reti kuram droši vien vairs izraisa sajūsmu. Vismaz es vairs īsti nespēju skatīties uz neko no paciņā ieliktā ēdiena. Par lietojamu tiek atzīta sulas paciņa, kā arī intereses pēc apēdu nelielu burgeru. Diezgan daudz pārtikas tiek atvēlēts izdalīšanai bērniem.

Atgriežoties viesnīcā, gandrīz visi dodas uz numuriņiem, lai beidzot novilktu netīrās drēbes un nomazgātos. Es arī saņemu mūsu numuriņa atslēgu un, kamēr Jānis piesēž ārā pie galdiņa, sāku jau kārtot mantas rītdienas braucienam uz Zanzibāru. No viesnīcas personāla aizņemos lupatu, ar kuru tiek mazināts putekļu daudzums uz apaviem, nūjām un somām. Kad mantas sakārtotas, beidzot varu doties dušā. Ziepēšanās un matu mazgāšana tiek veiktas pat divreiz.

19.00 vakarā svinīgās vakariņas. Tā kā iepriekš ēdienu bija jāgaida pat divas stundas, tad šoreiz pasūtījumu sarakstu esam iesnieguši jau laicīgi.

Pēc vakariņu praktiskās daļas seko oficiālā – sertifikātu pasniegšana par Kilimandžaro virsotnes sasniegšanu. Izsniegti tie tiek pēc laika, kad sasniegta virsotne, – sākot ar mūsu ārstu pāri Gintu un Antru un beidzot ar Līgu un mani.

Pēc oficiālās daļas atkal seko sarunas un vēlreiz sarunas par piedzīvoto. Emociju tik daudz, un tās lauztin laužas uz āru – kāda kuram bijusi motivācija, kā gājis kāpiena laikā un citas atklāsmes un patiesības mirkļi. Visi ir priecīgi pārsteigti gan par dakteru pāra veiksmīgo kāpienu, gan par Natālijas ātrumu un izturību. Tāpat daudziem neliek mieru tas, kāpēc Jānis šoreiz nedevās līdz galam. Aigars pagūst atzīties, ka virsotnes kāpienā virs 5000m gaidījis Natāliju ne tik daudz tāpēc, lai, kā spēcīgāks, palīdzētu viņai uzkāpt, bet tāpēc, ka pašam bija palicis jokaini ap dūšu.

Pēc vakariņām Irīna atkal apkopo vienā mapītē visus sertifikātus, lai droši nogādātu tos Rīgā un izdalītu mums lidostā. Ap 23.00 abi ar Jāni dodamies pie miera, bet ārpusē skan dziesmas par Kilimandžaro un mūsu komandas biedru plaukstu sišana, sajūsmas kliedzieni, spiedzieni un svilpieni… Kilimandžaro, Kilimandžaro… Hakuna matata!