26.janvāris. Aruša – Zanzibāra

Mostamies jaunai dienai. Gaidāms neliels lidojums uz Zanzibāru.

Pēc vakardienas svinībām daži travel partneri ir mazliet gurdeni, tomēr pēc brokastīm ar sapakotām somām ir ierindā un gaida autobusu, kas nogādās mūs lidostā. Autobuss ierodas ar nokavēšanos. Blakus šoferim smaidīgs sēž Džalala. Viņš dosies uz Zanzibāru kopā ar mums.

Dodamies ceļā. Vispirms caur Arušu, tad pamājam ardievas Kilimandžaro un dodamies uz Kilimandžaro lidostu.

Lidostā sākotnēji piereģistrējamies, tad visu bagāžu – gan reģistrējamo, gan rokas – laižam caur drošības kontroli. Pēc tam somas tiek nosvērtas un samestas vienā kaudzē. Pieņemam, ka tās reizē ar mums nokļūs Zanzibārā. Pirms iziešanas jāiziet cauri vēl vienai drošības, kurā aizķeras Uldis, jo paķēris rokas bagāžā arī vietējo darināto nazi.

Lidmašīnā vietas varam izvēlēties brīvi. Tā vispirms nolaidīsies Tanzānijas lielākajā pilsētā Daressalamā, tad veiks nelielu pārlidojumu līdz Zanzibārai. Kāda kundze man blakus, šķiet, baidās no lidošanas, jo tās biežākā nodarbe lidojuma laikā ir savu svārku knibināšana nodurtu galvu. Lidojuma laikā tiek pasniegti arī atspirdzinoši dzērieni.

Nolaižoties Daressalamā, tiek paziņots, ka arī tiem pasažieriem, kas lidos tālāk uz Zanzibāru, ir jāizkāpj, lai lidmašīnu varētu uzkopt. Mūs „savāc” lidostas autobuss un nogādā lidostas terminālā. Tur sākotnēji saņemam ziņu, ka būs jāpaņem arī reģistrētā bagāža. Jau sākam bruņoties ar bagāžas ratiņiem, bet tad šī ziņa tiek atsaukta.

Atkal izejam divas drošības kontroles, kā arī daļa no mums paspēj nosvērties uz bagāžas svariem. Diemžēl nav zināma sākotnējā „vērtība”, bet šobrīd bagāža „es” sver 82.4 kg.

Šoreiz pasažieru lidmašīnā ir daudz mazāk. Pēc īsa pārlidojuma (saskaņā ar Jāņa hronometru 10 minūtes un 22 sekundes) nokļūstam Zanzibārā.

Sala mūs sagaida ar + 40 grādu karstumu. Šādu temperatūru nosauca lidmašīnas pilots, un, izkāpjot no lidmašīnas, šķiet, ka taisnība vien viņam būs. Līdz lidostas ēkai jāsoļo kājām. Antra ieminas, ka pirmo reizi, ierodoties lidostā, to gandrīz aizskar lidmašīnas spārns.

Lidostā vispirms jāaizpilda kārtējā lapele – šoreiz par ierašanos Zanzibārā. Varētu domāt, ka sala un Tanzānija nav viena valsts… Aizpildām ierašanās formas, saņemam pasēs zīmogu un gaidām bagāžu, kura šoreiz neslīd pa lentu, bet bariņš puišu to pārkrauj no kravas kastēm uz nelieliem galdiņiem.

Kad jau dodamies uz savu busiņu, vietējie steidz mums palīgā, sakrauj somas un tad gaida naudu – „Dollar, euro – no problem”.

Līdz viesnīcai jābrauc pāri visai salai. Pa ceļam izteikti redzama islāma ietekme gan tērpos, gan arhitektūra. Tikpat uzkrītoša diemžēl ir lielākās tautas daļas nabadzība.

Ierodamies Palm Beach Inn, kurā tiekam sadalīti pa numuriņiem, kas ir atsevišķās mājiņās. Tiekam arī pie pusdienām.

Viesnīcas saimnieks Mafuzs, kas pēc izskata ir arābu izcelsmes un nez kāpēc nēsā ap kaklu lenti Ganas karoga krāsās, sola nodrošināt mums visu – pārtiku (esot tikai savlaicīgi jāpasūta), ekskursijas, veļas mazgāšanu, masāžas utt. Ko tik viesi vēlēsies, lai sakot viņam.

Numuriņi vismaz dažiem no mums ir ar apakšīrniekiem. Vineta un Andis sastop īkšķa lieluma tarakānu, citā istabiņā mitinās skudras…

Mums piebiedrojas vietējā latviete Kristīne, kura pastāsta par to, ko salā var paveikt un redzēt. Labi, ka ir cilvēks, kas to pārzina un var izstāstīt labā latviešu nevis sliktā angļu valodā…

Tāpat mūsu sastāvu papildina Ilze, Linda, Mārtiņš un Antra, kas nepievienojās mums kalnos, bet jau dažas dienas pirms mūsu ierašanās bija sākuši apgūt Zanzibāru.

Pēc pusdienām ar Līgu dodamies meklēt kārtējo geo kešu. Pa ceļam sastopam Natāliju, Līgu B. un Ligitu, kuras tikušas pie vietējo gliemežvāku kolekcijas. Tad nu izmantojam iespēju un vispirms lasām gliemežvākus, kā arī uzkāpjam nelielā skatu tornī, kas atrodas okeāna malā. Paisuma dzīts to arvien vairāk ieskauj okeāns. Pašā skatu torņa augšā ir tikai neliela dēļu platforma bez apmalēm, un vējš no okeāna tā vien cenšas palīdzēt mums ātrāk nokļūt lejā, tomēr pagūstam gan uzņemt apkārtnes foto, gan nokļūt lejā pašu spēkiem.

No skatu torņa atkal dodamies pēc keša, kas šoreiz izrādās paslēpts zem koka kādā viesnīcā – restorānā. Saimnieks laipni aicina uzkavēties, tāpēc paņemam pa dzērienam un piesēžam pie viena no galdiņiem. Lai gan sakām, ka esam daļa no lielākas grupas un jau nodrošināti ar naktsmītnēm, saimnieks parāda mums arī viesu numuriņus.

Atceļā Līgu izbiedē kāds vietējais puika, kas, braucot garām ar riteni, tai ko uzsauc… Līga palecas un iespiedzas tā, ka nu par mūsu ierašanos noteikti zina visa Zanzibāra…

Vakariņojam savā viesnīcā. Pasūtu grilētu kalmāru ar rīsiem, kas izrādās ļoti labs.

Pēc vakariņām vēl pamēģinām ko saskatīt naksnīgajās dienvidu puslodes debesīs, tomēr vairāk par Piena ceļu identificēt neizdodas. Palīdz tas, ka tuvākajā piekrastē pazūd elektrība, jo tumsā zvaigznes labāk saskatāmas. Diemžēl arī pieaicinātie eksperti – Andis un Vineta, Gints un Antra – nespēja palīdzēt atrast Dienvidu krustu, kurš šajā puslodē kuģotājiem un citiem norāda debespuses. Laiks doties pie miera. Ar cerību, ka savā numuriņā apakšīrniekus nesastapšu, lecu gultā. Rīt paredzēts jūras safari – Safari Blue.